Aliens

Daoisms, daoisti

Viena no Ķīnas reliģijām, mūsu ēras sākumā radusies sagrozīta filozofiska mācība par dao ("ceļš") un likta pamatā daoistu sektas teoloģiskajai koncepcijai.

Jau no sirmas senatnes ķīnieši ticēja, ka zeme, daba un kosmoss ir daļa no harmoniskas kārtības – Dao („ceļa”). Īstā ceļa meklējumi, proti, daoisms – tas līdztekus konfūcismam ir otrs lielākais strāvojums ķīniešu filozofijā. Pretstatus Konfūcija sludinātajam saprātīgajam prakticismam tas ir dabiskais misticisms.

Izšķir filozofisko un reliģisko daoismu:
  -  filozofiskais daoisms radies VI-V gs.pmē. Par tā pamatlicēju uzskata Laodzi, bet galvenie raksti ir grāmata "Daodedzin." Saskaņā ar šo daoismu reālā pasaule un cilvēku dzīve sabiedrībā pakļautas noteiktam dabiskam ceļam - dao, kas apzīmē vispārēju pasaules kustības un pārmaiņu likumu;
  -  reliģiskais daoisms ir viena no Ķīnas reliģijām. Par tā pamatlicēju uzskata Čandaolinu (I gs.).

Vēsture. 
Daoisma izcelšanās vēsturiskie apstākļi. Ķīnas vēsturē laika posmu no VI līdz V gs.pmē. raksturo krasas pārmaiņas sabiedrības ekonomiskajā un sociāli politiskajā dzīvē. Plašā dzelzs izplatīšanās, kas Ķīnā sākās no VI gs.pmē., izraisīja strauju darba ražīguma pieaugumu zemkopībā un amatniecībā, paātrināja privātīpašuma attīstību un darba dalīšanu starp pilsētu un laukiem. Zemkopības un amatniecības produkcijas palielināšanās, kā arī metāla naudas ieviešana veicināja tirdzniecības attīstību.
Pārmaiņas sabiedrības ekonomiskajā dzīvē noveda pie ievērojamām sociālajām pārmaiņām. Vecā dzimtu aristokrātija pamazām izputēja un atdeva savas ekonomiskās pozīcijas jaunajai tirgotāju-augļotāju un ierēdniecības aristokrātijai. Jaunās muižnieku šķiras rašanos veicināja pastiprināta zemes pirkšana un  pārdošana. Brīvie kopienas locekļi izputēja un  nonāca verdziskā atkarībā.
Sociāli ekonomiskās pārmaiņas sabiedrības dzīvē saasināja šķiru cīņu. Vergi, lauku kopienu locekļi un pilsētu trūcīgie ļaudis cīnījās pret aristokrātijas realizēto nežēlīgo ekspluatāciju. Pastiprinājās cīņas arī valdošo šķiru iekšienē. jaunā aristokrātija neatlaidīgi centās panākt, lai tiktu atzītas tās tiesības, un tiecās sagrābt politisko varu. Tādejādi Ķīnā radās 3  galvenie ideoloģiskie virzieni, kas atspoguļoja sabiedrības triju sociālo grupu intereses:
      -  Daoisms - šī filozofiskā mācība atspoguļoja apspiesto masu, sevišķi izputēju;šo kopienu locekļu centienus. Viņi sapņoja atgriezties pie pirmatnējās kopienas;
      -  Konfūcija mācība - tā atspoguļoja veco aristokrātisko augstmaņu intereses. Daudzi tās pārstāvji bija izputējuši un zaudējuši savas agrākās politiskās un ekonomiskās pozīcijas. Šī vecā dzimtu aristokrātija tiecās atjaunot savas tiesības un veco politisko sistēmu;
      -  " Likumnieku" skola (Fa-czja) - pauda jaunās vergturu, kā arī dižciltīgo tirgotāju un augļotāju intereses. Šī skola prasīja ieviest valsts likumdošanu, lai ar tās starpniecību varētu nodibināt jaunu kārtību sabiedrībā.
Šiem trijiem agrīnajiem ideoloģiskajiem novirzieniem bija ārkārtīgi svarīga loma ķīniešu feodālās kultūras tālākajā attīstībā un izveidošanās gaitā.

Filozofiskais daoisms. Tas radās uz VI un V gs.pmē. robežas. Par tā dibinātāju daudzi zinātnieki uzskata Laodzi, pa pusei leģendāro senās Ķīnas domātāju, tomēr ķīniešu literatūras vēsturiskajos pieminekļos gandrīz nemaz nav drošu ziņu par šo cilvēku. 
Filozofiskā daoisma galvenais darbs ir grāmata "Grāmata par dao un de" (Dao-de-czin). grāmatā izklāstītā filozofiskā mācība satur naiva materiālisma un stihiskas dialektikas elementus. Dao ir pasaules pastāvēšanas pirmpamats un visu lietu un dabas parādību daudzveidības avots, tā ir "visu lietu māte," to "dziļākais pirmsākums," "debesu un zemes sakne, tas ir "pirms debess un zemes pastāvējušais." Reālā pasaule un cilvēku sabiedriskā dzīve pakļauta dao dabiskajam ceķlam un nav atkarīga no "dievišķās gribas" vai kādiem citiem pārdabiskiem spēkiem. "Cilvēks seko zemei. Zeme seko debesīm. Debesis seko dao, bet dao seko dabiskumam."  Filozofiskais daoisms tādējādi noraida pasaules dievišķo izcelšanos un apstiprina tās materiālo dabu. "Grāmatas par dao un de" stihiskā dialektika izpaužas atzinumā, ka dabā lietas atrodas pastāvīgā kustībā un pārmaiņās, pie kam pats dao paliek nemainīgs. "Visas būtnes un augi dzimstot ir maigi un vārgi, bet, bojā ejot, cieti un stipri. Cietais un stiprais ir tas, kas iet bojā, bet maigais un vārgais ir tas, kas sāk dzīvot." 
Filozofiskā daoisma otra galvenā kategorija ir de princips - dao eksistences forma, tā izpausme konkrētās lietās un parādībās. De ir arī dao izpausme cilvēkā, tā nozīmē personības tikumisko pilnveidošanos, kas sasniedzama, nelokāmi virzoties pa dao ceļu. De tādejādi ir arī galvenais daoisma ētiskais pamats.
Filozofiskā daoisma mācībā blakus progresīvām tēzēm ir arī daudz kā nekonsekventa un pretrunīga. Aplūkodams pasaules attīstību kā nepārtrauktas kustības procesu ar tam piemītošajām pretrunām, filozofiskais daoisms tomēr pirmajā vietā liek parādību vienotību un harmoniju, nevis pretstatu cīņu, uzskatot ka "miera stāvoklis ir galvenais kustībā." Daoisms apgalvo, ka cilvēka spēkos nav grozīt lietu dabisko kārtību un tāpēc viņam tikai pasīvi jāvēro pārmaiņbu dabiskā gaita un jācenšas izzināt dao, novirzoties no konkrētiem priekšmetiem un parādībām.

Daoisma sociāli ētiskā mācība. Daoisma nekonsekvence un pretrunīgums filozofijas jautājumos atspoguļojas arī sociāli ētiskajā mācībā. Sociāli ētiskie uzskati, kas izklāstīti "Grāmatā par dao un de," atspoguļo niknu protestu pret cilvēku sociālo nevienlīdzību. Grāmatā asi nosodīta augstmaņu bagātība, greznība un pausta dziļa līdzjūtība pret pabērna lomā atstāto un ekspluatēto tautu. "Tauta cieš badu tāpēc, ka pārāk lielas ir nodevas un nodokļi." Bagātnieki - tie ir cilvēki, kas "laupa un plātās." Tautas ciešanas un viss posts sabiedrībā ceļas no tā, ka dabisko likumu dao bagātnieki pārkāpj.
Grāmatā izvirzīta vispārējās mīlestības ideja, kas attiecas tikai uz apspiesto tautu, bet ne uz bagātniekiem, jo viņi ir dao likumu pārkāpšanas vaininieki un tāpēc tiem jāiet bojā nelaikā." Tādejādi cilvēkmīlestība, ko sludināja agrīnais daoisms, pašos pamatos atšķīrās no kristietības sludinātās vispārējās mīlestības, no mīlestības pret savu tuvāko vispār, kuras mērķis ir samierināt ekspluatētos ar viņu apspiedējiem.
Grāmatā ir izteikumi arī pret kariem, jo tie izposta zemi un nodara neizmērojamu postu tautai.
"Grāmatas par dao un de" sociāli ētiskā mācība ir tikpat nekonsekventa un pretrunīga kā filozofiskā mācība. Asi kritizējot sociālo netaisnību, protestējot pret tautas nežēlīgo ekspluatāciju, izstājoties pret postošajiem kariem, daoisms saskata izeju nevis neatlaidīgā cīņā pret ļaunumu, bet aicina atgriezties pie pirmatnējās kopienas, atteikties no tautas izglītības un kultūras, no aktīvas darbības.
Šis daoisma mācības pretrunīgums noteica tās tālāko likteni. Visu, kas filozofiskajā daoismā racionāls, progresīvs un ateistisks, pārņēma un attīstīja materiālistiskā virziena pārstāvji ķīniešu filozofijā. Visu ideālistisko ņēma savā paspārnē ekspluatatoru šķiras kā ideoloģisko ieroci pret progresu, kā līdzekli tautas apspiešanā garīgā verdzībā.

Reliģiskais daoisms. Jaunās ēras sākumā Ķīnā sākās centralizētās haņu impērijas sabrukums, ko pavadīja politisks haoss, šķiru cīņas un ideoloģiskās cīņas pastiprināšanās.
Šajā laika posmā radās daosiešu sekta, kas apvienoja ar pastāvošo kārtību neapmierinātos un cīnījās prfet konfuciānismu, kas jau tanī laikā bija kļuvis par valdošo šķiru dominējošo ideoloģiju. Daosiešu sektai cīņā pret konfuciānismu bija vajadzīgs spēcīgs ideoloģisks ierocis ar ievērojamu vēsturisku tradīciju. Kā tāds tika lietots filozofiskais daoisms. Sociālās netaisnības kritiku un līdzjūtību apspiestajai tautai varēja varēja izmantot autoritātes iekarošanai tautas masās, bet šīs mācības pretrunas un neskaidrās tēzes viegli padevās mistifikācijai.
Filozofiskā daoisma ideālistiskās tēzes, pārvērstas zinātnē par nemirstību un papildinātas ar tiklab teorijā, kā arī praksē labi izstrādātu mācību par birvībām un talismaniem, kas vērsti pret "dēmoniem," "nešķīsto garu" un dažādiem"mošķiem," izveidoja reliģiskā daoisma pamatus.
Daosiešu sekta radīja milzīgu skaitu nemirstīgu cilvēku "biogrāfiju," alķīmijas traktātu, kuros izklāstīja "nemirstības eliksīra" pagatavošanas veidus, mācību par Viņpasauli utt. Viss šis grāmatu milzums XIV gs. tika sakopots vienā daosisma kanonā ar nosaukumu "Viss par dao" (Dao-czan).

Daoisma panteons. Tā priekšgalā atrodas trīsvienība: no oficiālā kulta aizgūtais Šandi, ko daosieši pārvērta par Juihuanu (Jašmas valdonis), 167.g.pmē. dievam pielīdzinātais Laodzi, ko godināja kā reliģijas dibinātāju, un mītiskais pasaules radītājs Paņgu. Daosisms, izmantodams tautas leģendu un ticējumu milzīgo bagātību, uzņēmis savā panteonā lielā skaitā tautiskas izcelšanās dievības un ģēnijus.
Nākamo dievību grupu veido tā sauktie "nemirstīgie ģēniji" un daosiešu baznīctēvi, kas pielīdzināti dievībām par pakalpojumu savai reliģijai.
Tad seko dievību grupa, kuru godina kā visādu ļauno garu vajātāju un kuras ļaudis it sevišķi godā. Ievērojamu grupu veido dievības, kas pārzina bērnu jautājumus. šinī grupā tiksai dieviešu ņan-ņan (tā saukto daosiešu "māmiņu") vien ir deviņas. Viena no tām atvieglo dzemdības, otra dziedina acu slimības, trešā pasargā bērnus no bakām utt.
Daosisma panteonā ir trīs laimes dievi, elles valdnieks Jaņ Lao-vans, mājas pavarda dievība, laulības gultas dievība utt.
Pati pēdējā un skaitā vislielākā grupa ir tā sauktie "cunftu dievi" - dažādu amatu un profesiju aizgādņi.  katrai profesijai bija savs dievu aizgādnis. Pat kriminālnoziedzniekiem un dažādiem deklasētiem elementiem bija savi dievi-aizgādņi.
Visas šīs dievības sadzīvoja daoisma panteonā. Ap viduslaiku sākumu daoisms galīgi izveidojās par reliģiju, kas bija šamanisma, burvestību, astroloģijas un demonoloģijas sajaukums.
Daosieši pēc budistu parauga cēla klosterus, kuros dzīvoja tūkstošiem mūku un mūķeņu. Daudziem klosteriem bija zemes gabali, no kuriem tie saņēma ievērojamus ienākumus. Bija arī klosteri, ko bija dibinājusi valdība un ko uzturēja valsts. Tomēr klosteru galvenie ienākumu avoti bija ticīgo ziedojumi, maksa par dažādiem svētkalpojumiem iedzīvotāju vajadzībām un tirdzniecība ar buramvārdiem, amuletiem utt.
Daosiešu mūku un priesteru darbība bija ārkārtēji daudzveidīga. Viņi pareģoja likteni, zīlēja, nodarbojās ar ļauno garu izdzīšanu, noturēja rituālus bērēs u.c.
Apmēram sākot ar XII gs. parādījās īpašs zīlēšanas veids ar ģeomantisko kompasu fin-šui (burtiski - "vējš un ūdens"), kas kļuva ļoti populāra. daosiešu priesteri ar šo kompasu noteica vietas, kas brīvas no "ļauno garu" ietekmes, noteica dienas un pat stundas, kas labvēlīgas kāda darba uzsākšanai - kāzām, bērēm, ceļojumam utt. Sevišķi plaši šo zīlēšanas veidu izmantoja, izraugoties apbedīšanas vietu.  saskaņā ar daosiešu uzskatiem mirušā cilvēka dvēsele dzīvo tālāk Viņpasaulē un spēj iejaukties dzīvo radinieku darīšanās.  lai panāktu mirušo dvēseļu labvēlību, tās centās pielabināt ar iespējami greznām bērēm, labu apbedīšanas vietu un regulāriem upuriem. Tāpēc daosiešu finšujs tika plaši lietots un deva krietnus ienākumus.
Daoisms daudzus gadsimtus bija Ķīnas valdošo šķiru spēcīgs ideoloģisks ierocis. daoisma reliģija ar savu "nepretošanās" un "nedarīšanas" sludināšanu centās samierināt tautas masas ar aristokrātiju. Daoisma ideoloģija veicināja feodālisma konservāciju, kultūras un ekonomisko sastingumu.

Hana Hubilaja kosmopolītiski daudznacionālajā galmā, mongoļu varas ziedu laikos darbojās jauna, ļoti enerģiska daoistu skola Csjuaņčžiņ (Quanzhen 全真 Patiesības Pilnība). Šī skola tika dibināta XI gadsimtā, un XII gadsimta sākumā tai jau skaitījās 4000 klosteru un ap 20 000 priesteru. Savā mācībā šās skolas piekritēji propagandēja cilvēku „iekšējo alķīmiju,” noliedzot pirms tam daosiem tik populāros dažādos eliksīrus, kā primāro mācot kultivēt savu iekšējo dabu (xing 性), un dzīvības spēku (ming 命). Un attiecībā uz mūsu stāstu, viņi bija entuziasma pilni, lai tā sakot, visur izplatītu savu reliģiju.

Ap 1250.gadu Csjuaņčžiņ mūki klejoja pa visu Ķīnu, sev pievācot nelielus budistu klosterus un tos pārtaisot par daosu. Vēl ļaunāk, šo klosteru svētās grāmatas viņi sameta kaudzēs un sadedzināja. Un protams, tāpat kā visi pārējie, viņi arī centās iekļūt mongoļu galmā, meklējot sev ietekmīgus patronus. Tieši tur arī sākās strīdi starp daosiem un budistiem.

Daoisma kulta organizācija. Tā veidota pēc hierarhijas principa. Katrā provincē, apgabalā, apriņķī tiek iecelts daosiešu kopienas galva. Daosiešu baznīcas priekšgalās ir galvenais priesteris (tjaņ-ši), ko eiropiešu literatūrā dēvē par "daosiešu pāvestu." 1016.gadā ķīniešu imperators dāvāja priesterim plašus zemes apgabalus tagadējā Dzjansi provincē, kur kopš tā laika atrodas daosiešu "pāvestu" rezistence.

Agrīno daoistu klasiķu darbi, kā "Džuandzi" (autors Džuandzi) un "Daodedzin" (autors Laodzi), patiesi izskatās kā reakcija uz Konfūcija morālo sabiedrību, ko viņi uzskatīja par samākslotu un ierobežojošu. Tomēr tas jāuztver nevis kā pretmets, bet gan kā dabiskais līdzsvars. Ne velti mēdza teikt, ka "...cilvēkam jābūt konfūcistam dienā un daoistam naktī.”

Raksti.
Phagpas bulta, vai budisti pret daoistiem.

Saites.
Laodzi.
Laodzi. "Grāmata par dao un de." 
Senā Ķīna.