Aliens

Ozīriss

Ozīriss (sengr.), Usirs (senēģipt.). Lejasēģiptē viņu pazina ar vārdu Asar-uu. Senēģiptiešu rakstībā Ozīrisa vārdā parādas arī hieroglifs, kas apzīmē troni (tāpat kā Izīdai). Viens no viņa vārdiem - Omfiss (pēc Plūtarha).

Aizkapa pasaules valdnieks un auglības dievs senēģiptiešu mitoloģijā, ļoti daudznozīmīga un noslēpumaina dievība. Paši senie ēģiptieši atzina: „Tava būtība, Ozīriss, tumšāka, nekā citiem dieviem.” Viņa tēls senajā Ēģiptē tika saistīts ar vīnogulāju stīgu, lotosu. Tāpat Ozīriss tika saistīts ar Oriona zvaigznāju.  

Sinonīmi un analogi. Oziriss ir grieķu nosaukums. Senēģiptieši viņu sauca par Asaru – „visuredzošo.” Vēlāk Ozirisa vārds tika mainīts uz Serapis vārdu. Iesākumā viņš pārņēma daļu grieķu dieva Zeva tēlu, vēlāk arī romiešu galvenā dieva Jupitera tēla daļu. Iezīmējas arī viņa līdzība ar Andu Virakoču.

Radniecība. Galvenā dieva Ra dēls. Vispār saka, ka viņš ir arī Geba un Nutas vecākais dēls, tādējādi sanāk, ka Ra mazmazdēls.
Brālis Sets, māsa - Neftīda, dvīņumāsa un sieva Izīda.
Dēls Hors.

Raksturojums. Saskaņā ar seno ēģiptiešu mītiem, kā arī ar Heliopoles priesteru izstrādāto mācību par eneādi (lielo devītnieku), Ozīriss bija ceturtais no dieviem, kurš valdīja Senajā Ēģiptē. Viņš cilvēkiem iemācījis apstrādāt zemi, kopt dārzus un vīnogulājus, cept maizi un izgatavot vīnu, iegūt un apstrādāt zeltu un sudrabu, ārstēt slimības. Ozīriss iemācīja arī celt pilsētas. Viņš ieviesa likumus un aicināja pielūgt dievus.
Asociēja ar Oriona zvaigznāju. Uzskatīja viņu gan par dievu, gan par cilvēku. Viņš nospēlēja svarīgu lomu ēģiptiešu sabiedrības organizācijā. Viņa valdīšanas sākumā cilvēku sabiedrība bija mežonīga, ēģiptieši bija vēl kanibāli. Ozīriss kopā ar savu vezīru Totu pārvērta tos par attīstītu, kulturālu tautu. Iemācīja tos apstrādāt augsni, audzēt labību, pielūgt dievus un atteikties no saviem mežonīgajiem paradumiem. Viņš tāpat deva tiem likumu Ozīrisa  dzimšanas dienu svinēja 6.janvārī.

Ikonogrāfija. Mākslā Ozīrisu attēloja zaļā krāsā. Galvā sarkans kronis, bet rokas zizlis - ankh, kas simbolizē mūžīgo dzīvi.
Tradicionāli seno ēģiptiešu ikonogrāfijā Ozīriss attēlots kā vīrietis ar zaļu vai melnu ādas krāsu un mumificētām kājām. Zaļa krāsa simbolizē atdzimšanu, turpretī melnā - Nīlas palieņu auglību. Vienā rokā Ozīriss tur zizli, bet otrā - spriguli. Nereti ikonogrāfiskajos attēlojumos Ozīrisa galvu grezno smails kronis ar strausa spalvām.
Zinātnieki uzskata, ka zizlis parāda Ozīrisu kā ganu dievu, kamēr spriguļa simboliskā nozīme ir daudz nenoteiktāka. Kā auglības dievs Ozīriss bija atbildīgs par zemē iesētās sēklas dīgšanu un rūpējas par to, lai Nīlas plūdi atnestu auglību.
Mirušo grāmatas attēlos Ozīriss redzams sēžam tronī kopā ar savām māsām Izīdu un Neftīdu. Ap Saules disku, kas paceļas virs Ozīrisa, pulcējās kobras ar paceltām "kapucēm." Dažos tempļu un kapeņu attēlos Ozīriss redzams, kā dievs stāvam uz kāpnēm dvēseles ceļojumā uz viņsauli.

Dzīvesgājums. Ļoti sen viņš kopā ar savem sekotājiem ieradās Ēģiptē un organizēja tajā civlizāciju. Pieaudzis kļuvis par pirmo Ēģiptes faraonu un apprecēja savu māsu Izīdu. Dalot varu Ozīrisam tika piešķirta Lejasēģipte.
Reiz Oziriss devās prom uz citām zemēm un atstāja par galveno savu brāli Setu. Sets organizēja sazvērestību ar 72 dalībniekiem. Par godu Ozrisam, kad tas atgriezās, tika rīkotas greznas dzīres. Svētku kulminācijā bija paredzēta spēle, kad visiem bija jāguļas koka kastē un jāpiemēra vai tā derēs. Kaste bija pagatavota tieši Ozirisam. Kad viņš tajā iekāpa, sazvērinieki to aiztaisīja un ielaida Nīlā. Tā peldēja pa jūru līdz piestāja krastā Biblas rajonā.
Cits variants. Cīņā par varu viņu iemānīja lamatās un sacirta 14 gabalos brālis Sets un daļas izmētāja pa visu Ēģipti. Izīda atrada visus gabalus, izņemot pimpi, un atdzīvināja vīru Aizkapa pasaulē, tad izgāja caur „slepenajiem vārtiem” un savienojās ar Ra viņa debesu tronī. Kaut kādā veidā no kopā savāktā Ozīrisa Izīda tapa grūta un dzemdēja Horu. Vietu Ēģiptes tronī ieņēma Ozīrisa dēls Hors.
Viņa šķirsts esot izskalots malā Feniķijā pie Biblas. Tur ap to apauguši virši, tādējādi to paslēpdami.

-------------------------------------------------------------------

Vēsture. Sākotnēji Ozīriss bija lokāls Džedas pilsētas (Nīlas deltā) dievs. Senās valsts laikā Ozīrisu sāka pielūgt visā senajā Ēģiptē. V dinastijas laikā par galveno Ozīrisa kulta centru kļuva Abīda, kur viņš nomainīja senāko nāves dievu Hontamenti.
Vislielāko popularitāti Ozīrisa kults sasniedza grieķu-romiešu periodā: šajā laikā alkas pēc nemirstības kļuva par vienu no cilvēku mentalitātes pamatiezīmēm. Ozīrisa popularitātes palielināšanās sekmēja arī citu mirstošo un atdzimstošo dievu kultu izplatīšanos (piem. persiešu dieva Mitras kults).
Helēnisma laikmetā Ozīrisam saplūstot ar Āpiju, radās sinkrētiska dievība Serāpijs. II gs. pmē. Ozīrisa un viņa māsas un sievas Izīdas kults sasniedza Sicīliju, Kampanju un visbeidzot arī Romu.

Mīti. Mīta par Ozīrisu pamatā ir seno ēģiptiešu novērojumi par dabas cikliem, gadalaiku maiņu. Dieva nāve izraisīja sausumu, bet atdzimšana - atmodu dabā. Vienlaikus mirstošā un atdzimstošā Ozīrisa tēls izsaka seno ēģiptiešu cerības pārvarēt nāvi un atdzimt jaunā dzīvē.
Ozīrisa mītu cikls senajā Ēģiptē bija ļoti populārs. Mīts, kas izklāstīts gan "Piramīdu tekstos" gan "Mirušo grāmatā" vēsta, ka zemes dievam Gebam bija mīlas sakars ar saules dieva Ra sievu Nutu(?). Par to uzzinājis, Ra paziņoja, ka par sodu Nuta nedrīkst dzemdēt bērnu nevienā no gada mēnešiem. Nutā bija iemīlējies arī gudrības un rakstības dievs Tots. Viņš nolēma palīdzēt debesu dievietei. Tots uzaicināja Mēness dievu uz spēli un vinnēja no katras dienas vienu septiņdesmito daļu. Šīs daļas saliekot kopā, iznāca pilnas 5 dienas. Iegūtās 5 dienas Tots pievienoja tolaika esošajam 360 dienu gadam. Pašā pirmajā no Tota vinnētajām 5 dienām Nuta likumīgi dzemdēja dēlu Ozīrisu. Ozīrisa dzimšanas brīdī atskanējusi balss: "Radīšanas dievs ir dzimis!"
Ozīriss uzauga un kļuva par Ēģiptes valdnieku. Viņš bija ceturtais no dieviem (pirms Ozīrisa Ēģiptē valdīja Gebs, Šu un pats pirmais Ēģiptes valdnieks bija saules dievs Ra. Manetons gan raksta, ka pirmais Ēģiptes valdnieks bija Ptahs/Hēfests), kas valdīja Ēģiptē. Es jau esejā par Ra minēju, ka senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka viņu lielākie dievi paši personīgi vairākās dinastijās valdīja zemē pie Nīlas. Dievi Ēģipti pārvaldīja vairākus desmitus tūkstošus gadu pirms Menesa.
Sicīlijas Diodors (I gs. pmē.) raksta: "No Ozīrisa un Izīdas līdz Aleksandram, kurš Ēģiptē dibināja viņa vārdā nosaukto pilsētu, esot aizritējuši vairāk nekā 10 000 gadu, kā raksta vieni, bet daži pat, ka tikai nedaudz mazāk par 23 000 gadiem."
Un Sicīlijas Diodors nav vienīgais, kas, rakstot par Ēģiptes vēsturi, nosauc neiespējami milzīgus gaduskaitļus. Mēs taču (vai tiešām?!) zinām, ka Ēģiptes civilizācija sākas ar 3100.g.pmē. Tomēr ēģiptiešu mitoloģijā un arī antīko autoru rakstītais liecina, ka Ēģiptes civilizācija ir senāka: tās vēsture mērāma desmitos tūkstošu gadu.
Tālāk mīts par Ozīrisu vēsta, ka viņš civilizējis savus pavalstniekus. Iemācīja cilvēkiem apstrādāt zemi, kopt dārzus un vīnogulājus, cept maizi un izgatavot vīnu, iegūt un apstrādāt zeltu un sudrabu, iemācīja ārstēt cilvēkus. Ozīriss iemācīja cilvēkiem celt pilsētas. Viņš ieviesa likumus un aicināja pielūgt dievus. Tā tika radīta miermīlīga, plaukstoša Ēģiptes valsts.
Pēc tam, atstājis sievu Izīdu savā vietā, Ozīriss devās apceļot pasauli, nesot zināšanas un agaismību daudzām tautām. Tātad pamatus Ēģiptes civilizācijai likuši dievi. Par to vēsta ne tikai seno ēģiptiešu mīti, annāles un Manetons, bet arī antīkie grieķu un romiešu autori. Jau minētais Sicīlijas Diodors raksta, ka senie dievi "paši dibināja Ēģiptē daudzas pilsētas." Tāpat dievi esot radījuši pēcnācējus, no kuriem daži "kļuva par ķēniņiem Ēģiptes zemē." Sicīlijas Diodors vēl raksta, ka šajā laikā homo sapiens bija primitīva būtne un "tikai dievi atradināja cilvēkus ēst citam citus." No dieviem cilvēki mācījās mākslas, derīgo izrakteņu ieguvi, darbarīku izgatavošanu, zemes apstrādāšanu un vīna iegūšanu." Dievi cilvēkiem deva valodu un rakstību - ziņo Sicīlijas Diodors. To pašu vairākus gadsimtus pirms Siciīijas Diodora ziņo arī "vēstures tēvs" Hērodots (V gs. pmē.).
No kurienes antīkie vēsturnieki ieguva savus datus? Protams, ka no senākajiem ēģiptiešu avotiem. Mums jāsaprot, ka gan Hērodots, gan arī Sicīlijas Diodors savos darbos izmantoja avotus, kuri mūsdienu zinātniekiem vairs nav pieejami. Nav pat īpaši jāskaidro kāpēc. Senatnes lielās bibliotēkas tika ļaunprātīgi iznīcinātas.

Sets kā Ozirisa slepkava. Kad Ozīriss atgriezās Ēģiptē, viņa ļaunprātīgā un varaskārā brāļa Seta galvā bija dzimis plāns, kā novākt Ozīrisu un ieņemt viņa vietu. To sets esot izplānojis kopā ar Etiopijas ķēniņieni un 72 sazvērniekiem. Ozīrisam par godu tika noorganizētas svinības. Šo svinību laikā banketu zālē ienesa ārkārtīgi skaistu lādi. Viesiem kā izklaidi piedāvāja noskaidrot, kura ķermeņa izmēriem lāde atbilst. Tiklīdz tajā iegūlās Ozīriss, Sets kopā ar 72 konspiratoriem to nekavējoties aiznagloja un, aizveduši uz Nīlas izteku, lādi iesvieda ūdenī.
72 konspiratoru pieminēšana Ozīrisa mītu ciklā ir ļoti zīmīga, jo 72 ir saistīts ar tādu astronomisku fenomenu ka precesija. Precesija ir Zemes ass ļoti lēna svārstīšanās un tā novērotājam uz zemes ir par iemeslu tikpat lēnai Zodiaka zvaigznāju nobīdei attiecībā pret Saules lēkta punktu. Precesijas dēļ katra laikmeta četri atskaites punkti, ko iezīmē zvaigznāji austrumos īsi pirms Saules lēkta, ekvinokcijā un saulgriežos ir tur redzami tikai īsu brīdi. Zodiaka zvaigznāju nobīdes ātrums ir viens grāds katros 72 gados. Katrs zvaigznājs ir Saules māja aptuveni 2160 gadus. Visi 12 Zodiaka zvaigznāji iziet cauri gada četriem atskaites punktiem 25 920 gados. Tātad senie ēģiptieši zinājuši precesiju un iekodējuši to savos mītos un arhitektūras pieminekļos. Senajās mitoloģijās ir iekodētas progresīvas zinātniskas atziņas.
Izīda, sērojot par nogalināto brāli un vīru, nogrieza sev matus. Ozīrisa māsa un sieva Izīda devās pasaulē meklēt sava vīra mirstīgās atliekas. Pēc ilgiem meklējumiem dieviete atrada šķirstu iegūlušos tamariska koka stumbrā, kas balstīja [Biblas] ķēniņa pils jumtu. Pēc cita mīta varianta, šķirsts bija piestājis krastā pie Abīdas pilsētas. Izīda steigšus devās uz Biblu. Nonākusi tur, viņa atrada koku nocirstu un balstam karaļa pils jumtu. Izīda pierunājusi karali atdot Ozīrisa mirstīgās atliekas, šķirstu ar kuģi aizveda sev līdzi uz Ēģipti, kur to noglabāja slepenā vietā.
Kad Izīda atvēra zārku, Ozīriss bija jau miris. Dievietei, izrunājot maģiskus vārdus, izdevās uz laiku atdzīvināt Ozīrisu. Pēc dzimumakta, kura laikā Izīda tika apaugļota, Ozīriss atkal ieslīga nāves miegā. Izīda slēpa sava vīra ķermeni tuksnesī - slepenā vietā. Pēc noteikta laika viņa pasaulē laida no Ozīrisa ieņemto dēlu Horu, kuru senie ēģiptieši attēlo kā piekūnu, vai vīrieti ar piekūna galvu.
Taču Sets, medījot mēnesgaismā, slēptuvi uzgājis un, pazinis ķermeni, sacirta to četrpadsmit daļās un izkaisija augšup un lejup gar Nīlas krastiem. Kā vēsta ēģiptiešu mīti, ka tur, kur nokritušas nogalinātā un sadalītā dieva ķermeņa daļas, vēlāk tika uzcelts Ozīrisam veltīts templis. Izmisuma māktā Izīda kāpa papirusa laivā un pamazām ar dieva Anubisa palīdzību vienu pēc otra salasīja ķermeņa daļas. Katra atraduma vietā uzcēla pa templim. Vienigi pipeli neatrada, jo to bija apēdis sams. Tādēļ nācās izgatavot pipeles protēzi.
Dievi Izīdas pašaizliedzības, mīlestības un lūgšanu aizkustināti atdzīvināja Ozīrisu un iecēla viņu par apakšzemes valdnieku un mirušo tiesnesi.
Izīda brīnumainā kārtā ieņēma un dzemdēja Ozīrisa dēlu Horu. Dēlu viņa zīdīja un audzināja slepenā vietā, līdz tas izauga liels. Kad Hors bija uzaudzis liels, no viņsaules parādījies Ozīriss un pamudinājis Horu uz cīņu ar Setu. Divkauja bija nikna. No sākuma viņi cīnijās cilvēka veidolā, bet vēlāk uz trim dienām pārvērtušies par diviem lāčiem. Uzvara te svērās uz vienu pusi, te uz otru pusi. Beidzot Hors, guvis virsroku, saistīja Setu važās. Izīda, kura cīņas gaitā juta abiem līdzi, atslābināja važas, kas saistīja Setu. Kā nekā Sets bija viņas brālis. Hors to redzēdams, pārvērtās par melnu pantēru un, panācis māti, nocirta tai galvu. Tots ar maģiskiem vārdiem transformēja Izīdas galvu un govs galvas formā uzlika to atpakaļ ķermenim. Ozīriss un Izīda kļuva par mirušo pasaules valdniekiem.
Mirušo valstībā Oziriss esot tiesājis mirušo dvēseles. Ja cilvēks pārkāpis Dievu gribu, tad viņa dvēseli aprijis šausmīgs briesmonis.
Trīs cīņas notikušas starp Horu un Setu, līdz uzvarēja Hors. Dievi līksmi sveica Horu. Hors no Ozīrisa mantoja Ēģiptes valdnieka varu un bija pēdējais dievišķais valdnieks, kas valdīja Ēģiptē.

Teoloģija. Lai gan viens no izplatītākajiem senēģiptiešu mītu cikliem ir veltīts Ozirisam, tomer senie ēģiptieši nebija izstrādājuši vienotu Ozīrisa mitoloģijas interpretācijas tradīciju. To var izskaidrot ar lielo mīta popularitāti, kuras dēļ šāds apkopojums būtu lieks. Tāpat Ozīrisa tēls ir daudznozīmīgs un noslēpumains. To atzina paši senie ēģiptieši: "Tava būtība Ozīriss tumšāka neka citiem dieviem."
Seno ēģiptiešu mitoloģijā un reliģijā Ozīriss bija auglības dievs, aizkapa pasaules valdnieks un mirušo tiesas kolēģijas priekšsēdētājs. Viņš veica dažādas funkcijas, no kurām viena bija saistīta ar gadalaiku maiņu, Ozirisu kā augoša grauda, augu valsts un auglības dievu, kura nāve izraisīja "sausuma" sezonu, bet atdzimšana - atmodu dabā. To raksturo šādi teicieni: "Es [mirušais] - Ozīriss..., es dzīvoju, es augu, kā grauds. Es - mieža grauds."
Cits aspekts Ozīrisa tēlā ir saistīts ar seno ēģiptiešu mentalitatei piemītošo antimoniju: "mēs - viņi," "mūsu labā zeme - viņu ļaunā zeme," "mūsu labais dievs - viņu ļaunais dievs." Ozīriss bija Ēģiptes labestīgais dievs, bet Sets - ļauno spēku iemiesojums.
Ozīriss bija saistīts arī ar valdnieku varu un valdnieku. Viņš kā kādreizējais Ēģiptes valdnieks ir mirušais faraons, bet dzīvais faraons - Hors. Ozīriss bija mirstošais un atdzimstošais dievs un tas bija galvenais viņa tēla aspekts. Šis priekštats saistīts ar cilvēku cerībām pārvarēt nāvi. Tāpat Ozīriss tika saistīts ar Nīlu un Mēnesi.
Helēnisma laikmetā Ozīrisu savienoja ar Āpiju un pielūdza kā sinkrētisko dievību Serāpiju. Romiešu vēsturnieks Tacits raksta, ka "tas bija dievs, ko māņticīgā tauta (Aleksandrijas iedzīvotāji) godina vairāk nekā citus dievus. Vieni šo dievu atzīst par grieķu dievu Asklēpiju, jo viņš dziedē slimības, citi apgalvo, ka viņš esot Ēģiptes senākais dievs Ozīriss, bet daudzi domā, ka viņš valdot pār visu esošo... ka viņš esot Jupīters."

Ozīrisa svētki. Kā stāsta senēģiptiešu leģenda, Ozīriss bijis ķēniņš zemes virsū, iemācījis cilvēkiem zemkopību, pēc tam viņu nogalinājis brālis Sets un apbedījusi sieva Izīda. Pēc nāves viņš augšāmcēlies un kļuvis par Aizkapa pasaules un mirušo dvēseļu valdnieku. Par godu Ozīrisam rīkoja svētkus, kuros apraudāja viņa nāvi un izteica prieku par viņa augšāmcelšanos. Daudzas Ozīrisa svētku īpatnības ļauj secināt, ka ar dievības apbedīšanu un augšāmcelšanos senie ēģiptieši personificējuši graudu sēšanu un uzdīgšanu. Ozīrisu senēģiptieši tēlojuši apglabāšanas svētbildēs ar vārpām. Tas vedina domāt, ka ozīrisa apbedīšana pavasarī nav bijis nekas cits kā graudu sēšanas reliģisks attēlojums. No Ozīrisa ķermeņa augošās vārpas attēloja viņa augšāmcelšanos, t.i. sadīgušos sējumus. Paši svētki bija pavasara lauku darbu sākšanas signāls. Parasti tie sākās ar tīrumu uzaršanu.
Kristiešu Lieldienu svētku rašanos stipri ietekmējis mīts par Ozirisu, ko Senajā Ēģiptē uzskatīja par ūdens un augu valsts dievību, Aizkapa pasaules valdnieku. 

Aplūkojamie objekti.
XXV-XXVI dinastiju valdīšanas laikā Ēģiptē tika uzceltas daudzas kapenes ar izteiktu Ozīrisa kapa simbolismu.
      Ozireons. "Ozīrisa kaps" Abīdā.

Nospiedums civilizācijā.
Mīts par Ozīrisa nāvi un augšāmcelšanos stipri ietekmējis kristiešu mitoloģiju par Jāzus Kristus tādām pat darbībām.

Avoti.
Himna Ozīrisam. Tā uzieta uz XVIII dinastijas (~1500.g.pmē.) laikā tapušas stēlas, kas glabājas Parīzes Valsts bibliotēkā. Tekstā, kas publicēts Volesa Badža grāmatā, skaidri norādīts, ka Ozīrisa tronis atrodas Sīriusā.

Atradumi.
Friģijas statuete ar Izīdu. Abi attēloti ar čūsku astēm, kas sasējušās mezglā. Ozīrisam uz galvas atrodas "svētais groziņš " - kalatoss.

Ozīrisa-šamaņa zīmējums. Uz tā Ozīriss attēlots guļam slīpi uz muguras ar stāvošu pimpi, kas, visai iespējams, ir stipri līdzīga šamaņu pozai, esot transa stāvoklī.
Zīmējuma avots: Richard H.Wilkinson, "The Complete Gods and Goddeses of Ancient Egypt," Themes and Hudson, Londona, 2003.g., 119.lpp.   

Raksti.
Tēbu nekropolē uzietas simboliskas Ozīrisa kapenes.

Saites.
Senēģiptiešu mitoloģija.