Aliens

Vai Turīnas līķauta noslēpums beidzot atrisināts?

Nesen žurnālā Meccanica publicētais itāļu pētnieku raksts par Turīnas līķautu no jauna uzkurinājis diskusijas par tā autentiskumu. Publikācijā pausts, ka uz linu auduma redzamo krustā sistā vīrieša - Jēzus Kristus - attēlu visā augumā varēja radīt mūsu ēras 33.gadā Jeruzālemē notikušās zemestrīces izraisītais neitronu starojums. Vienlaikus šī subatomāro daļiņu plūsma varēja palielināt radioaktīvā oglekļa (C14) izotopu daudzumu līķautā, tādējādi izskaidrojot 1988.gadā veikto "aplamo" radioaktīvā oglekļa datējumu. Tik sensacionālu jaunumu, protams, nevarēja palaist garām neviens lielais ziņu portāls, tostarp arī delfi.lv.

Vai tagad varam uzskatīt, ka Turīnas līķauta autentiskums beidzot ir guvis neapgāžamus, zinātniskus pierādījumus? Atbilde, protams, ir - nē! Itāļu zinātnieku komandas izdarītais pētījums vērtējams tikai un vienīgi kā kārtējais mēģinājums izskaidrot to, kāpēc 1988.gadā ar radioaktīvā oglekļa analīzes metodi iegūtais datējums varētu būt nekorekts un neatspoguļo īsto Turīnas līķauta vecumu, kā arī izskaidrot paša attēla rašanos. Sensāciju kārajiem žurnālistiem šī nianse gan neinteresē, kā tas labi redzams arī delfos publicētajā rakstā "Zinātnieki: Turīnas līķauts ar Jēzu Kristu ir īsts."

Turīnas līķauts

Uz 4,4 x 1,1 linu auduma palaga, kurā, saskaņā ar leģendu, pēc noņemšanas no krusta it kā bija ietīts Jēzus ķermenis, redzamas neskaidras kaila cilvēka ķermeņa aprises rūsganā krāsā.

Vēsture

Mateja, Marka un Lūkas evaņģēliji vēsta, ka Arimatijas Jāzeps no krusta noņemto Jēzus ķermeni ietinis linu audumā un novietojis jaunā kapā. Jāņa evaņģēlijā, savukārt, teikts, ka pēc tam, kad Marija Magdalēna bija atradusi kapu atvērtu ar noveltu akmeni sāņus, Jēzus kapavietu apskatījis Pēteris kopā ar vārdā nenosauktu Jēzus mācekli un redzējis autus un sviedrautu, kas bija apsedzis Jēzus galvu, atsevišķi no pārējiem autiem noliktu.

Evaņģēliji gan apstiprina, ka Jēzu pēc noņemšanas ietina līķautā, taču ne vārda nemin, ka mācekļi būtu redzējuši uz Kristus pēcnāves pārsega sava skolotāja nospiedumu. Līdz ar to var teikt, ka kristiešu svētie raksti neapstiprina Turīnas līķauta īstumu.

1204.gadā pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles ieņemšanas krustnešu rokās nonācis kāds palags ar Jēzus attēlu. Sadalot laupījumu, tas kritis franču bruņiniekam Oto de la Rošam, kurš to uzdāvināja savam tēvam. Tomēr nav nekādu pierādījumu, ka šis palags ir tas pats, kas pašreiz glabājās Turīnas katedrālē.  

Viduslaikos, kā zināms, viltotu relikviju izgatavošana un tirdzniecība bija ienesīgs rūpals. Vēl līdz mūsdienām dažādas Eiropas baznīcas glabājās 32 naglas, ar kurām Jēzus bija piesists krustā, piecpadsmit svēto šķēpi, seši sūkļi, liels daudzums drānu, par kurām leģionāri metuši kauliņus. Līdz ar to Turīnas līķauta parādīšanās tieši laikā, kad plauka un zēla relikviju ražošana un tirdzniecība, ir likumsakarīga.

Senākās ticamās ziņas par Turīnas līķautu fiksētas XIV gs. rakstītajos vēstures avotos

Vēstures avoti, šķiet, liecina, ka līķauts ar krustā sista vīrieša attēlu no 1353.gada līdz 1357.gadam atradies nelielajā franču pilsētā Lirejā (Lirey) bruņinieka Hefrija no Šarnas (Geffroi de Charney) īpašumā. 1357.gadā bruņinieka atraitne to izstādīja svētceļnieku apskatei Lirejas baznīcā. Trojes (Troye) bīskaps Henri de Poitiers izteica rājienu baznīcas pārzinim par līķauta izstādīšanu, kas nav nekas cits kā viltojums.

1389.gadā bīskapa Pjēra d`Arsī (Pierre d`Arcis) rakstītajā vēstulē Aviņjonas pāvestam Klementam VII apgalvots, ka līķauts ir viltojums un, ka to nevajadzētu ļaut izlikt apskatīšanai ticīgajiem. Vēstulē bīskaps pastāsta, ka jau pirms viņa Trojes bīskaps Henrijs de Poitērs (Henri de Poitiers) izdarījis rūpīgu izmeklēšanu un izpēti, kurā atklājis, ka audums ir prasmīgi un meistarīgi apgleznots, ka attēlu uzgleznojis talantīgs mākslinieks, nevis radies brīnumainā, pārdabiskā veidā. Mākslinieks savu vainu esot atzinis, taču viņa vārds gan vēstulē nav minēts. Toties ir sniegts paša līķauta apraksts.

Vēl vēstulē bīskaps izsacīja lūgumu aizliegt auduma publisku izstādīšanu. Pāvests Klements VII 1890.gada 6.janvārī paziņoja, ka līķautu drīkst rādīt svētceļniekiem, ja tiek paskaidrots, ka tas nav īstais audums, kurā Arimatijas Jāzeps ievīstīja tā Kunga miesas pēc noņemšanas no krusta, bet tikai atveidojums.

Kopš 1578.gada līķauts atrodas glabāšanā Turīnas katedrālē. Pārdzīvojis arī vairākus ugunsgrēkus.

Pirmā Turīnas līķauta fotogrāfija kļūst par sensāciju

1898.gada 28.maijā Turīnas līķautu nofotografēja itāļu amatierfotogrāfs Secondo Pija (Secondo Pia) un atklāja, ka Jēzus attēls ir negatīvs, līdzīgs tādam, kas rodas tumsā apstrādājot fotofilmas ar attīstītāju. Fotoattēlā redzami kaila, labi noauguša, bārdaina vīrieša auguma atveidi no priekšas un muguras, ar naglu atstātām retām uz rokām un kājām, kā arī 125 švīkām uz muguras. Neiztrūkst pat šķēpa dūriena brūce krūtis un daudz sīku rētu galvā no ērkšķu kroņa.

S.Piju pat apvainoja fotogrāfijas viltošanā, bet viņš tika attaisnots 1931.gadā, kad tādu pašu fotogrāfiju ieguva profesionāls fotogrāfs Džuzepe Enrī (Giuseppe Enrie).

Meklējot atbildes

Kopš 1898.gada daudzi pētnieki ir lauzījuši galvas par šādiem jautājumiem:

• vai uz audekla attēlotais vīrietis ir Jēzus Kristus?
• cik vecs varētu būt līķauts ar lielākās pasaules reliģijas dibinātāja attēlu?
• kā varēja rasties cilvēka ķermeņa atveids uz auduma?

Atbildes uz šiem jautājumiem daudzas desmitgades meklējuši dažādu nozaru zinātnieki (ķīmiķi, biologi, mediķi, fiziķi u.c.). Viens no izskaidrojumiem bija, ka attēlu radīja ķīmiska reakcija starp mirušā cilvēka izgarotajiem amonjaka savienojumiem, mirrēm un aloji, ar kurām bija ieziests augums. Daži zinātnieki pat izteica pārdrošākus apgalvojumus. Piemēram, Jēzum augšāmceļoties, viņa ķermenis izstrāvojis spēcīgu elektrisku lādiņu, izraisot minēto ķīmisko reakciju. Taču tikai Jāņa evaņģēlijā lasāms par mirrēm un aloji, no kurām izgatavotās smaržvielas atnesis Nikodēms.

1969.gadā Turīnas arhibīskaps izveidoja speciālistu komisiju, kurai vajadzēja pētīt jautājumu par līķauta autentiskumu. Protams, komisijai neizdevās iegūt pārliecinošus pierādījumus tā īstumam. Komisijas loceklis, tiesu medicīnas speciālists, profesors Kordilja uz jautājumu, vai viņš tic līķauta autentiskumam, atbildēja: „Kā ticīgais es uz šo jautājumu atbildu: jā, bet kā ārsts: pagaidiet, lūdzu kādu mirkli.”

Radioaktīvā oglekļa datējums

1988.gadā neatkarīgi trīs laboratorijās - Oksfordas universitātē, Arizonas universitātē un Šveices Federālajā tehnoloģiju Institūtā - veiktās radioaktīvā oglekļa analīzes liecina, ka ar 95% lielu ticamības pakāpi, ka līķauta materiāls datējams ar laika posmu starp 1260. un 1390.gadu. Pētījumu rezultāti 1989.gadā publicēti žurnālā Nature. Tas, ka pirmie ticamie līķauta ar Jēzus attēlu pieminējumi vēstures hronikās datējami ar šo pašu laika periodu, pēc skeptiķu domām, nav vienkārši sakritība. Radioaktīvā oglekļa datējums ļauj pieņemt, ka visticamāk šī laika perioda robežās arī izgatavots slavenais artefakts, kas vēl arvien ir daudzu kristiešu svētceļnieku pielūgsmes objekts.

Radioaktīvā oglekļa analīžu kritika

Par spīti faktam, ka līdzīgi radioaktīvā oglekļa analīzes rezultāti bija iegūti trīs savstarpēji nesaistītās laboratorijās, joprojām atrodas daudz zinātnieku, kas uzskata, ka līķauts ir daudz vecāks.

Kritiķi apgalvoja, ka ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi noteiktais vecums nevar būt precīzs, jo pētnieki datēšanai izmantoja auduma paraugus, kas viduslaikos izmantoti kā ielāpi uz Kristus pēcnāves pārsega, vai , ka audums vairākas reizes cietis ugunsgrēkos, kas arī varēja stipri izkropļot radioaktīvā oglekļa testa iznākumu.

Visiem dzīvajiem organismiem ir vienāda oglekļa-radioaktīvā oglekļa (C14) proporcija, taču pēc nāves sākās pakāpeniska C14 sairšana, jo vecākas organiskās paliekas, jo mazāk tajā radioaktīvā oglekļa izotopa. Pēc šī izotopa koncentrācijas pakāpes organiskajos materiālos - audumos, kaulā un kokā - iespējams noteikt to vecumu (hronoloģiskais limits - 50 000 gadu). Radioaktīvā oglekļa izotops (C14) rodas, kosmiskā starojuma sastāvā esošajiem neitroniem atmosfērā saduroties ar slāpekļa atomiem.

Taču neitronu emisija var rasties arī mākslīgi izraisītā atoma kodola dalīšanas ķēdes reakcijā. Daži pētnieki jau bija izvirzījuši pieņēmumu, ka radioaktīvā oglekļa datējums varētu būt kļūdains, jo pirms, gandrīz divtūkstoš gadiem noticis neitronu starojums, kas mijiedarbojoties ar citu atomu kodoliem, radījis jaunus radioaktīvā oglekļa izotopus. Tikai neviens līdz šim nevarēja nosaukt fizisku neitronu emisijas cēloni, kas arī bija šīs hipotēzes vājais punkts.

Vai Turīnas Politehniskās universitātes Alberto Karpinteri vadītajai zinātnieku komandai izdevies atrast hipotētiskās neitronu emisijas izraisītāju?

Zemestrīces izraisīts neitronu starojums varēja radīt Turīnas līķauta attēlu un palielināt radioaktīvā oglekļa izotopa daudzumu audumā šķiedrās. Itāļu zinātnieki Alberto Karpinteri (Carpinteri) vadībā izdarīja ķīmiskus un mehāniskus eksperimentus, uz kuriem pamatojoties, izstrādāja hipotēzi, ka, notiekot zemestrīcēm, zemes garoza ģenerē augstas frekvences spiediena viļņus, kas arī ir ievērojami spēcīgs neitronu emisijas avots. Lai pierādītu savas hipotēzes pareizību, itāļu zinātnieki simulēja šo procesu, ar spiešanas mašīnu sadrupinot ļoti trauslu iežu gabalus. Analoģiski, secināja pētījuma veicēji, līdzīgi procesi, palielinoties seismiskajai aktivitātei, varēja būt cēlonis neitronu starojumam.

Pēc Karpinteri domām, 33.gadā notikušās, vēsturiskās, pēc Rihtera skalas apmēram 8,2 balles stiprās zemestrīces izraisītais neitronu starojums bija pietiekami intensīvs, lai uz auduma, mijiedarbojoties ar slāpekļa atomiem, radītu neparasto cilvēka attēlu un vienlaikus linu auduma šķiedrās palielinātu radioaktīvā oglekļa (C14) daudzumu.

Citu zinātnieku reakcija uz Karpinteri pētījumu

Teorētiski ir pieļaujams, ka zemestrīces ģenerēts neitronu starojums varēja izraisīt šāda veida reakcijas, bet paliek neatbildēts jautājums, kāpēc līdzīgs efekts nav novērojams arheoloģiskajās atskaitēs par izrakumiem seismiski aktīvās zonās citur pasaulē, neslēpjot skepsi, skaidroja Glāzgovas universitātes vides ģeoķīmijas profesors Gordons Kuks (Gordon Cook).

Oksfordas Radiocarbon Accelator daļas direktors Kristofers Ramzijs (Cristopher Ramsey) ir līdzīgas domās par itāļu zinātnieku „atklājumiem.”

Viens no jautājumiem, kas būtu jārisina, ir, kāpēc tur [Jeruzālemē] Jēzus ķermeni pārsedzošais auduma materiāls tika ietekmēts, bet citi arheoloģiskie materiāli zemestrīces skartajā teritorijā ne, raksta Ramzijs. Radioaktīvā oglekļa testi, kas veikti daudz senākiem artefaktiem no citām pasaules daļām, neliecina par šāda veidā notikušu intensīvu radioaktīvā oglekļa rašanos.

Radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes pielietošana pētāmajiem objektiem no daudz seismiski nestabilākiem reģioniem, līdzīgiem Fukušimai Japānā, parasti nav sagādājusi problēmas.

Jau tagad ir skaidrs, ka žurnālā Meccanica publicētais jaunais itāļu zinātnieku pētījums, lai cik aizraujoši oriģināls tas nešķistu, neizšķir gadsimtiem ilgo strīdu par to, kā un kad Turīnas līķauts radies. Tas joprojām paliek piederīgs ticības sfērai.

Attēls: S.Pija uzņēmums. Vikipēdija, CC.

Avoti:
springer.com
livescience.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
Kosidovskis, Zenons. 1982. Evanģēlistu Stāsti. Rīga: Zinātne. 

Pirmo reizi publicēts 19.02.2014.