Marija no Magdalas
Saukta par Mariju Magdalēnu, par Madaļas Mariju.
Sieviete no Galilejas, kas, saskaņā ar evaņģēlijiem, tikusi Jēzus izdziedināta no 7 dēmonu apsēstības un kļuvusi par tā sekotāju.
Sinonīmi un analogi. Mūsdienās daudzi viņu jauc ar citu Jaunās derības tēlu, kas esot bijusi vieglas uzvedības sieviete. Šī aplamība radās, kad 591.gadā pāvests Gregors pieļāva kļūdu savā sprediķī. Lielais misēklis tika izlabots tikai 1969.gadā, Vatikānam oficiāli atzīstot kļūdu. Taču šis negatīvais Marijas tēls ir palicis kristiešu publiskajos tekstos, izmaiņas ir palikušas nepamanītas.
Raksturojums. Daudz lomu: māsa-līgava, padauza, Melnā madonna, Izīdas augstā priesteriene, Jēzus sieva, Betānijas Marija, Magdalas Mirjama, Cionas meita, Marija-Sofija utt.
Radniecība. Ir hipotēze, kas uzskata viņu par Jēzus sievu. Par pierādījumu tiek uzskatītas rindas no Filipa evaņģēlija: „Marija Magdalēna ( ... ) viņu vairāk kā ( ... ) apustuļus ( ... ) un skūpsta viņu ( ... ) uz ( ... ).” Taču teksts ir stipri bojāts un nerada skaidru pārliecību par īstajiem apstākļiem. Tiesa gan, pēdējā laikā šo citātu citē pilnībā ( vai būtu rasts kāds pilnīgāks oriģināls? ).
Viņa divas reizes ieziedusi Jēzu ar baltu ziedi, vienreiz galvu, tad kājas. Iespējams, tā bija daļa no svētā laulību rituāla.
Brālis - Lācars. Māsa – Marta.
Dzīvesgājums. Dzimusi Magdalas zvejnieku ciemā pie Genezaretes ezera. Par viņas dzīvi Svētajos rakstos ir maz ziņu, evaņģēlijos tā minēta tikai 13 reizes. 13.gs. dzīvojošais autors Džeimss no Voraginas raksta, ka Marija, Sīra un Jūharijas meita, nākusi no karaliskas ģimenes. Viņai ar brāli Lācaru un māsu Martu piederējušas septiņas pilis un daudz īpašumu Betānijā un Jeruzālemē. Gnostiķu darbos viņa devēta par Jēzus cienītāko mācekli, kuras sirds sniegusies uz debesu valstību vairāk nekā citiem. Lūkas evaņģēlijā teikts, ka Jēzus no viņas izdzinis „septiņus ļaunos garus,” bet klusē par apsēstības dabu.
Evaņģēlijos stāstīts, ka tā sekojusi Jēzum ar visu viņas rocību. Kopā ar Jēzus māti Mariju atradās krusta pakājē pēc eksekūcijas. Viņa bija pirmā sieviete, kura ieradās dārzā un ieraudzīja augšāmcēlušos Kristu (Jāņa evaņģēlijs).
Pēc vienas no versijām pēc Jēzus nāves devās uz Grieķiju.
Cita versija saka, ka tā ar Jāzepu un vēl citiem devusies uz Ēģipti, tad uz Franciju un Britāniju, kur ap 50.gadu Glastonberijā ir uzcelta pirmā kristiešu virszemes baznīca. Glastonberijas abatijas sienā ir akmens un tajā iecirsti vārdi Jesus Maria, kas varētu nozīmēt viņu svēto laulību. Atbilstoši nostāstam, Marija ieradusies Francijas dienvidos ap 42.gadu. Katru gadu 25.maijā Sentmarijas ciemā pie jūras rīko Marijas Magdalēnas piemiņas svētkus, nesot pa ielām viņas atveidu un muzicējot. Britu rakstnieks un Bībeles pētnieks Henrijs Linkolns pētīja iespēju, ka no Jēzus un Marijas sakara varētu būt radušies pēcnācēji. Viņš 30 gadu pētīja liecības par Marijas uzturēšanos Rennas apkaimē. Pētījumu rezultātā tapusi grāmata „Svēto pēdu atslēga.”
Apkrifiskajā Marijas evaņģēlijā M.M. tiek raksturota kā praviete, pie kam izteiktāka nekā Pēteris. Dokumentā ar nosaukumu „Glābēja dialogs” M.M. apraksta kā apustuli, kas pārspējusi visus citus. Vēl vairāk, tekstā ar nosaukumu Pistis Sophia apustulis Pēteris sūdzas, ka M.M. to vien darot kā run ājot ar Jēzu, tādējādi apdraudot Pētera izredzētību. Pēteris prasa Jēzum apklusināt M.M., bet Jēzus par to Pēteri nokaunina.
Evaņģēliji un agrīnie kristiešu raksti, kas sludināja dzimumu vienlīdzību, tika noliegti no katoļu baznīcas puses un apkaroti.
Jēzus parādīšanās Madaļas Marijai. Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).
Templiešu uzskati. Tempļa bruņinieku priekšstatos sievišķīgajam pirmsākumam bija reliģiska fenomena loma. Tamdēļ daudz templiešu baznīcu un katedrāļu bija veltīta sievišķiem tēliem, tai skaitā daudz tādu bija arī Marijai Magdalēnai.
Paši templieši uzskatīja viņu par pirmo pāvestu (un nevis apustuli Pēteri), kas saņēmusi iniciāciju pa tiešo no Jēzus.
Templiešu cieņa pret M.M. varētu būt cēlusies arī no Klēras Bernarda uzskatiem, kas, sajūsmināts par viņu, bija dibinājis melnās madonnas kultu. Tā pamatā bija apgalvojums, ka M.M. bija melnādaina Jēzus līgava. Kādā no Sv.Bernāra ap 300 sacerētajiem sprediķiem ir tādas rindas: „Jeruzālemes meitas! Melna es, bet skaista!”
Lieldienu leģenda. Pēc leģendas Marija Magdalēna atnākusi pie Romas imperartora Tibērija un pavēstījusi, ka Kristus ir augšāmcēlies, un uzdāvinājusi tam vistas olu. Tibērijs tam neticējis, ka pie krusta sistais augšāmcēlies, un atteicis, ka tas ir tikpat neiespējami, kā tas, ka ola varētu būt sarkana. Pēc šiem vārdiem ola patiesi arī kļuvusi sarkana.
Atklājumi.
Piecstaru zvaigzne. Tādu atklājis Rennai tuvējos kalnos Henrijs Linkolns. Līdzīga zvaigzne ir kalnos pie Sidonas mūsdienu Libānā, ko apmeklējis Jēzus.
1244. un 1644.gada pergamenti. Rennas baznīca Magdalēnas vārdā svētīta 1059. un 1891.gados. Draudzes mācītājs Berenžē Sonjērs sāka baznīcas atjaunošanu, pievienojot jaunu altāri par godu Magdalēnai. Šajos pergamentos atveidota karaliskās asins ģeneoloģija. Cionas klosterim bija saikne ar Tempļa bruņiniekiem un Merovingu dinastijas karaļiem.
Merovingu simboli. Uz viņu grāla atveidota ūdenszīme ar vīnogām un karalisko asins līniju MM.
Relikvijas.
Marijas Magdalēnas roka. Ar to Marija Magdalēna esot pieskārusies Kristus apmetnim. Tiek glabāta vienā no Atona pussalas klosteriem Grieķijā.
Avoti.
4 sinoptiskie evaņģēliji no JD.
Filipa evaņģēlijs.
Marijas evaņģēlijs.
------------------------------------------------------------
Marija no Magdalas saukta par Mariju Magdalēnu.
Sinonīmi un analogi. Mūsdienās daudzi viņu jauc ar citu Bībeles tēlu, kas esot bijusi vieglas uzvedības sieviete. Šī aplamība radās, kad 591.gadā pāvests Gregors I Lielais (590.-604.g.) pieļāva kļūdu savā sprediķī. Lielais misēklis tika izlabots tikai 1969.gadā, Vatikānam oficiāli atzīstot kļūdu. Taču šis negatīvais Marijas tēls ir palicis kristiešu publiskajos tekstos, izmaiņas ir palikušas nepamanītas.
Raksturojums. Daudz lomu: māsa-līgava, padauza, Melnā madonna, Izīdas augstā priesteriene, Jēzus sieva, Betānijas Marija, Magdalas Mirjama, Cionas meita, Marija-Sofija utt.
Radniecība. Ir hipotēze, kas uzskata viņu par Jēzus sievu. Par pierādījumu tiek uzskatītas rindas no Filipa evaņģēlija: „Marija Magdalēna (...) viņu vairāk kā (...) apustuļus (...) un skūpsta viņu (...) uz (...).” Taču teksts ir stipri bojāts un nerada skaidru pārliecību par īstajiem lietas apstākļiem. Tiesa gan, pēdējā laikā šo citātu citē pilnībā (vai būtu rasts kāds pilnīgāks oriģināls?).
Viņa divas reizes ieziedusi Jēzu ar baltu ziedi, vienreiz galvu, tad kājas. Iespējams, tā bija daļa no svētā laulību rituāla.
Brālis - Lācars. Māsa – Marta.
Biogrāfija. Dzimusi Magdalas zvejnieku ciemā pie Genezaretes ezera. Par viņas dzīvi Svētajos rakstos ir maz ziņu, evaņģēlijos tā minēta tikai 13 reizes. 13.gs. dzīvojošais autors Džeimssno Voraginas raksta, ka Marija, Sīra un Jūharijas meita, nākusi no karaliskas ģimenes. Viņai ar brāli Lācaru un māsu Martu piederējušas septiņas pilis un daudz īpašumu Betānijā un Jeruzālemē. Gnostiķu darbos viņa devēta par Jēzus cienītāko mācekli, kuras sirds sniegusies uz debesu valstību vairāk nekā citiem. Lūkas evaņģēlijā teikts, ka Jēzus no viņas izdzinis „septiņus ļaunos garus,” bet klusē par apsēstības dabu.
Evaņģēlijos stāstīts, ka tā sekojusi Jēzum ar visu viņas rocību. Kopā ar Jēzus māti Mariju atradās krusta pakājē pēc eksekūcijas. Viņa bija pirmā sieviete, kura ieradās dārzā un ieraudzīja augšāmcēlušos Kristu (Jāņa evaņģēlijs).
Pēc vienas no versijām pēc Jēzus nāves devusies uz Grieķiju.
Cita versija saka, ka tā ar Jāzepu un vēl citiem devusies uz Ēģipti, tad uz Franciju un Britāniju, kur ap 50.gadu Glastonberijā ir uzcelta pirmā kristiešu virszemes baznīca. Glastonberijas abatijas sienā ir akmens un tajā iecirsti vārdi Jesus Maria, kas varētu nozīmēt viņu svēto laulību. Atbilstoši nostāstam, Marija ieradusies Francijas dienvidos ap 42.gadu. Katru gadu 25.maijā Sentmarī ciemā pie jūras rīko Marijas Magdalēnas piemiņas svētkus, nesot pa ielām viņas atveidu un muzicējot. Britu rakstnieks un Bībeles pētnieks Henrijs Linkolns pētīja iespēju, ka no Jēzus un Marijas sakara varētu būt radušies pēcnācēji. Viņš 30 gadu pētīja liecības par Marijas uzturēšanos Rennas apkaimē. Pētījumu rezultātā tapusi grāmata „Svēto pēdu atslēga.”
Apokrifiskajā „Marijas evaņģēlijā” M.M. tiek raksturota kā praviete, pie kam izteiktāka nekā Pēteris. Dokumentā ar nosaukumu „Glābēja dialogs” M.M. apraksta kā apustuli, kas pārspējusi visus citus. Vēl vairāk, tekstā ar nosaukumu Pistis Sophia apustulis Pēteris sūdzas, ka M.M. to vien darot kā runājot ar Jēzu, tādējādi apdraudot Pētera izredzētību. Pēteris prasa Jēzum apklusināt M.M., bet Jēzus par to Pēteri nokaunina.
Evaņģēliji un agrīnie kristiešu raksti, kas sludināja dzimumu vienlīdzību, tika noliegti no katoļu baznīcas puses un apkaroti.
Templiešu uzskati. Tempļa bruņinieku priekšstatos sievišķīgajam pirmsākumam bija reliģiska fenomena loma. Tamdēļ daudz templiešu baznīcu un katedrāļu bija veltīta sievišķiem tēliem, tai skaitā daudz tādu bija arī Marijai Magdalēnai.
Paši templieši uzskatīja viņu par pirmo pāvestu (un nevis apustuli Pēteri), kas saņēmusi iniciāciju pa tiešo no Jēzus.
Templiešu cieņa pret M.M. varētu būt cēlusies arī no Klēras Bernarda uzskatiem, kas, sajūsmināts par viņu, bija dibinājis Melnās madonnas kultu. Tā pamatā bija apgalvojums, ka M.M. bija melnādaina Jēzus līgava. Kādā no Sv.Bernāra ap 300 sacerētajiem sprediķiem ir tādas rindas: „Jeruzālemes meitas! Melna es, bet skaista!”
Lieldienu leģenda. Pēc leģendas Marija Magdalēna atnākusi pie Romas imperartora Tibērija un pavēstījusi, ka Kristus ir augšāmcēlies, un uzdāvinājusi tam vistas olu. Tibērijs tam neticējis, ka pie krusta sistais augšāmcēlies, un atteicis, ka tas ir tikpat neiespējami, kā tas, ka ola varētu būt sarkana. Pēc šiem vārdiem ola patiesi arī kļuvusi sarkana.
Attēli.
Šartras katedrālē.
Atklājumi.
Piecstaru zvaigzne. Tādu atklājis Rennai tuvējos kalnos Henrijs Linkolns. Līdzīga zvaigzne ir kalnos pie Sidonas mūsdienu Libānā, ko apmeklējis Jēzus.
1244.un 1644.gada pergamenti. Rennas baznīca Magdalēnas vārdā svētīta 1059. un 1891.gados. Draudzes mācītājs Berenžē Sonjērs sāka baznīcas atjaunošanu, pievienojot jaunu altāri par godu Magdalēnai. Šajos pergamentos atveidota karaliskās asins ģeneoloģija. Cionas klosterim bija saikne ar Tempļa bruņiniekiem un Merovingu dinastijas karaļiem.
Merovingu simboli. Uz viņu grāla atveidota ūdenszīme ar vīnogām un karalisko asins līniju MM.
Avoti.
4 sinoptiskie evaņģēliji no JD.
Filipa evaņģēlijs.
Marijas evaņģēlijs.
Radniecīgi materiāli:
Jēzus Kristus (0.-33.g.).
Saites.
Evaņģēlisti.
Kristietība.
