Svētie šķēpi
Nosaukumi - Svētais šķēps, Likteņa šķēps, Longina šķēps, Tā Kunga šķēps.
Leģenda par to radusies viduslaikos, tad pat, kad leģenda par Svēto Grālu. Tika uzskatīts, ka tieši ar šo šķēpu romiešu kareivis caurdūris krustā sistā Jēzus sānu. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža šķēps ieguvis maģisku spēku.
Senais pareģojums skanot tā: "Šī Šķēpa īpašnieks, kurs zina, kādiem spēkiem tas kalpo - labiem vai ļauniem, tur savās rokās pasaules likteni."
Leģenda par Svēto šķēpu. Romiešu leģionārs Gajs Kasijs pēc Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta pavēles divu gadu garumā izsekoja Kristu. Nācis no karotāju dzimtas, savu šķēpu bija saņēmis mantojumā. Saskaņā ar "Nikodīma evaņģēliju," viņa vectēvs saņēmis šo šķēpu no Jūlija Cēzara rokām par drosmi, kas izrādīta Gallu kara laikā. Tas varētu būt bijis tipisks romiešu garais kaujas šķēps - hasta, ar dzelzs uzgali uz pamatīga koka kāta, reizes divas garāks par pašu saimnieku. Šķēpu īpašumā ieguva Gaja tēvs, kas dienēja pie imperatora Germānika, pēc tam nonāca paša Gaja īpašumā. Jau toreiz šķēps tika uzskatīts par brīnumainu, jo ilgajos gados tas nenotrulinājās un nerūsēja, bet tā īpašnieki ne reizes netika ievainoti daudzajos cīniņos. Tomēr tā bija tikai un vienīgi ģimenes relikvija.
Saskaņā ar kristīgo mitoloģiju Kristus krustā sišanas iniciatori - Sinedrija locekļi, lūdza Poncija Pilāta atļauju nobeigt trīs krustā sistos Golgātas kalnā. Diviem satrieca lielus un tie mira tādā veidā. Taču ar Kristu bija citādi. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju romiešu prokuratora pilnvarotais centurions ar šķēpu caurdūra Jēzus sānu un sirdi starp 4. un 5.ribu, kā mēdza kaujas laukā nobeigt nāvīgi ievainotos:
"Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca.
Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens." /Jāņa ev., 19:33.-34./
Jāņa evaņģēlijā nav norādīts romieša vārds, tas minēts tikai VI gs. apokrifā "Nikodīma evaņģēlijā" - no turienes tradicionāli kristietībā pieņemts uzskatīt romiešu centurionu par Gaju Kasiju. Vēl Gaja Kasija vārdu 715.gadā minējis grieķu patriarhs Hermanis savos rakstos. Abos šais rakstu avotos viņu aplami dēvē arī par Longīnu - latinizētā grieķu vārdā logche ("šķēps," "pīķis"). Vēlāk šo pievārdu minēja jau kopā ar īsto vārdu - Gaju Kasiju Longīnu.
No Kristus durtās brūces izšļācies asins un ūdens maisījums, kas trāpījis centuriona acīs un tās izdziedējis, jo iepriekš tas bijis tuvredzīgs. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža Šķēps ieguvis maģisku spēku.
Brīnuma sajūsmināts, pats centurions esot atvaļinājies no dienesta, pieņēmis kristietību, sācis sludināšanu Tuvajos Austrumos un nesis Šķēpu sev visur līdzi, dēļ kā to sākuši saukt par Longinu ("cilvēku ar šķēpu"). Pēcāk tas apmeties Mazakā (Kapadokijas Cēzarejā, šodien Kaizera Turcijā), kur ticis nomocīts un iekļuvis svēto kārtā.
Nomocīšana notikusi tādējādi, ka Gajs pievērsis sev vietējā romiešu pārvaldnieka uzmanību ar saviem sprediķiem. Romieši viņu pakļāvuši mocībām, tomēr vinš nav atteicies no Kristus mācības, par ko tam izrauti visi zobi un nogriezta mēle. Tomēr par brīnumu romiešu vietvaldim moceklis Gajs saglabājis spēju runāt un ar savu Šķēpu sagrāvis elku tēlus pagānu acu npriekšā. Anglikāņu garīdznieks Sebains Berings-Houlds sava 16 sējumu "Svēto dzīves apraksta" priekšvārdā uzskaita visus daudzos variantus, kur varētu atrasties Sv.Gaja pīšļi. No tā izriet, ka, visdrīzāk, mēs nekad neuzzināsim viņa kapa vietu.
Šķēpa dzelzs uzgalis, kas it kā ir saglabājies līdz mūsdienām, kļūstot par vienu no galvenajiem kristiešu svētumiem. Saskaņā ar leģendu Šķēps dod savam saimniekam neticamu varenību, neierobežotu varu pār cilvēkiem, militāras uzvaras. Taču tas noslēpumaini pazūd, kad viņa varenais saimnieks cieš sagrāvi.
Tik tālu kristieši ir kopēji savā stāstā par Šķēpu, bet tālāk ne. Vēsturiski visai pamatīgi izsekojuši Svētā šķēpa vēsturiskajam ceļam. Dažādos vēstures periodos Šķēps piederējis Arimatijas Jāzepam, romiešu imperatoram Konstantīnam I Lielajam, rietumgotu ķēniņam Alariham, huņņu vadonim Atillam, Hitleram un pat Čērčilam.
Svētā šķēpa varianti. Svētie šķēpi parādījās VIII-IX gs. Pasaulē pazīstami 5 šī Šķēpa varianti. Bez šaubām, visi to valdītāji sludina, ka tieši viņu Šķēps esot tas īstais.
1) Vīnes variants - muzejā;
2) armēņu variants - Ečmiadzinā;
3) poļu variants - laikam Krakovā;
4) Vatikāna variants;
5) grieķu variants - to glabā kādā no klosteriem Atona pussalā.
Vīnes Svētais šķēps. Viduslaikos dēvēts arī par "Likteņa šķēpu," arī par "Sv.Maurīcija šķēpu."
Viens no Svētā šķēpa variantiem, kas mūsdienās tiek glabāts Impērijas dārgumu glabātuvē (Kaiserliche Schatzkammer) Vīnē.
Armēņu šķēps. Armēņi tikai savu šķēpu uzskata par īsto, jo tas esot no I gs. (neko tuvāk nezinām par datējuma nopietnību), bet pārējos trijus - vienkārši par paraugiem.
Pēc armēņu vidū izplatītās versijas, Svēto šķēpu pieminējis arī apustulis Tadejs, kas I gs. sludināja kopā ar apustuli Bartolomeju Armēnijas dienvidu provincēs Sjunikā, Hohtanā, Artazā, Ahbakā u.c. Tadejs visur nēsājis līdzi Svēto šķēpu (Mazais Zaļais nezina kā Tadejs to dabūjis no Longina). Viņš Artazā nodibinājis kristiešu kopienu un bīskapiju. Tadejs nomira 66.gadā un Svētais šķēps līdz pat nokļūšanai Gegarda klosterī XIII gs. tika glabāts Tadeja baznīcā (kur tāda ir?), kas tika uzcelta uz viņa kapa.
Pazīstamais XII gs. armēņu mācītais vīrs un dievvārdis Narsess Lambronaci savos daudzajos darbos bieži pieminējis Šķēpu un apraksta godības, kādas tam izrādītas. Viņš apgalvo, ka Šķēps atnests uz pirmo Armēņu apustuliskās baznīcas sapulci, kas 365.gadā savācās Aštišatā. Citviet viņš piemin imperatoru Frīdrihu Barbarosu, Trešā krusta kara dalībnieku 1189.gadā un pavēsta, ka krustnešu karapulkā bijuši arī vairāki armēņu bruņinieki. Diemžēl Narsess nepasaka, vai Barbarosa zinājis par armēņiem kā Šķēpa glabātājiem.
Šķēps Gegarda klosterī. No XIII gs. 50.gadiem Svētais šķēps tika rūpīgi glabāts un sargāts no naidniekiem Gegarda klosterī kopā ar Noāsa šķirsta gabalu. Tamdēļ klosteris bija populārākais svētceļnieku mērķis Armēnijas teritorijā. Kopumā Šķēps te tika glabāts 500 gadu.
Šķēps Ečmiadzinā. Kad uzcēla Ečmiadzinas rituālo kompleksu, Svēto šķēpu kopā ar citām relikvijām novietoja tajā.
Patlaban Svētais šķēps tiek glabāts ekspozīcijā Ečmiadzinas katedrālē netālu no Erevānas, kur to var aplūkot katrs ceļinieks, iepriekš iegādājoties izstādes biļeti. Pēc citām ziņām, izstādīta tikai tā kopija un oriģināla apskatei nepieciesama īpaša atļauja. Pēdējo reizi tas esot redzēts tikai 1805.gadā(???!!!).
Jautājums par īstumu. Nav skaidrs, par īstumu liecina vien netieši apstākļi.
Krakovas šķēps. Par to Mazais Zaļais neko nezin. Varbūt vēlāk...
Vatikāna (Romas) šķēps.
Kad Konstantīna I māte Helēna uzcēla Jeruzālemē Golgātas vietā baznīcu, tad visi Jēzus nāves atribūti kā svētas lietas tika glabātas tur līdz pat 614.gadam, kad Jeruzālemi ieņēma persiešu ķēniņš Hosrovs II Parvazs. Tas savāca visas Jēzus nāves svētlietas no baznīcas.
Vēlāk no persiešiem tās ieguva bizantieši un glabāja mantnīcā Konstantinopolē.
1204.gadā Konstantinopoli ieņēma un izlaupīja krustneši Ceturtā krusta kara laikā. Svētais šķēps uz laiku pazuda (arī citas relikvijas).
1492.gadā osmaņu-turku sultāns Bajazets II uzdāvināja to pāvestam Inokentam VIII.
Šodien tas tiek glabāts Vatikānā Sv.Pētera baznīcā(?) nelielā zvanu tornī, kas atrodas iekš Veronikas kolonnas (viena no 4 kolonnām, kas balsta katedrāles lielo kupolu).
Nospiedums kultūrā. Par Šķēpu tika runāts R.Vāgnera operā "Parsifāls."
P.Pikaso savā bildē "Gernika," kurā daži mākslas pētnieki saskatījuši gan Šķēpa kontūru, gan slēptu Hitlera sejas atveidu.
1995.gadā par Svēto šķēpu tika uzzīmēts komikss "Indiāna Džonss un Likteņa šķēps." 1997.gadā tika uzņemta tāda pat nosaukuma telefilma.
Saites.
Kristietība un kristieši.
Jēzus Kristus (0.-33.g.).
