Aliens

Turīnas līķauts

Itālijā dēvēts - La Sindone.

Kristīgajā mitoloģijā tiek uzskatīts par autentisko līķautu, kurā pēc nāves un noņemšanas no krusta ietīts Jēzus ķermenis. Šī doma radās jau XIX gs., kad tika sākti ļoti daudzi skrupulozi līķauta pētījumi.

Raksturojums. 4,42 X 1,13 m liels lina audums. Tajā redzams kāda garmataina un bārdaina vīrieša nospiedums.

Vēsture. Neoficiālas ziņas par līķauta pastāvēšanu nāk no 544.gada, kad tas atradies mūsdienu Turcijas teritorijā.
944.gadā tas esot pārvests uz Konstantinopoli, taču pēc tam pazudis.
No Svētās zemes uz Eiropu to atveda templieši, un pirmo reizi Eiropā tas minēts 1353.gadā, kad to demonstrējis bruņinieks Žofruā de Šarnī.
Franču bīskapi to pasludināja par viltojumu, bet 1506.gadā Romas pāvests to pasludināja par svētlietu.
1532.gadā ugunsgrēkā izkusa sudraba lāde, kurā glabāja līķautu. Tas tika bojāts.
1578.gadā Savojas karalis Emanuels Filiberts līķautu pārveda no Francijas uz Turīnu., kad to bezrūpīgi izkāra pie karaļa balkona.
1694.gadā līķautu novietoja kapelā starp Turīnas katedrāli un karaļa pili.
Lai gan līķauts atradās Eiropā kopš XIV gs., tomēr interese par to izraisījās tikai 1898.gadā, kad Parīzes izstādes laikā līķautu ar tā laika iespējamo fotoaparātu nobildēja kāds jurists Sekondo Pija. Ar izbrīnu fotonegatīvā viņš saskatīja sejas un ķermeņa nospiedumus, kas tāpat uz līķauta nav saskatāmi. Kopš tā laika sarosījās pat zinātnieki.
1983.gadā tika atdots Vatikānam.
1993.gadā tika pārvests uz Turīnas katedrāli.
XX gs. līķauts publiskai apskatei izstādīts vien 5 reizes, pēdējā bija 2000.gadā un to aplūkoja 3 miljoni cilvēku. relikvija atrodas īpašā caurspīdīgā konteinerā, kas nodrošina auduma saglabāšanai piemērotus apstākļus.

Pētījumi.
Nospiedums. 1898.gadā Parīzes izstādes laikā Sekondo Pija nofotografēja līķautu, tā pamanot uz tā redzamo negatīvo attēlu. Tas izraisīja arī zinātnieku interesi.
Kad fototografē, tad pozitīva attēla vietā dabū negatīvu, kas ļoti pastiprina līķautā redzamo cilvēka attēlu. Zinātnieki pētījuši līķautu ar elektronu mikroskopu un konstatējuši tā radioaktīvo starojumu.
Galvenais ir tas, ka tajā nenoskaidrotā veidā tiešām fiksēts vīrieša ķermenis, kuram skaidri redzamas visas brūces krusta naglu vietās, arī vietās, kur no sitieniem ar pātagu un no ērkšķu vainaga tecējušas asinis.
Līķautā atrastas ziedputekšņu pēdas no augiem, kas auguši Palestīnā.
Visneparastākais ir tas, ka Jēzum uz acīm bijušas uzliktas ļoti retas monētas no ķeizara Tibērija laikiem. Ja monētas ir viltojums, tad viltotājam būtu ārkārtīgi smalki jāpārzina visa tā laika vēsture.
Neseni pētījumi parādījuši, ka līķauta audums varētu būt izgatavots Izraēlas vai Jordānijas teritorijā.

Vecuma analīzes. Patlaban veiktas divas tādas.
1988.gadā veikta pirmā analīze ar C 14 metodi. To veica trīs respektablas laboratorijas - Oksfordas, Cīrihes un Tuksonas. Šai pētījumā apgalvoja, ka līķauts ir asiņaina cilvēka auguma nospiedums un viduslaiku viltojums, veikts laikā starp 1260. un 1390.gadu.
2005.gada janvārī vecuma analīzi veica otro reizi amerikāņu ķīmiķis Reimonds Rodžerss. Žurnālā Thermochimica Acta publicētajā pētījumā apgalvots, ka līķauts ir 1300–3000 gadu vecs. Analīze tikusi veikta ar mikroķīmisko metodi, kurā pārbauda niecīgus objekta fragmentus. R.Rodžerss uzskata, ka iepriekšējās datēšanas vajadzībām paņemts auduma fragments no vietas, ko viduslaikos labojuši pēc ugunsgrēka, un tādēļ arī tāds vecums.

Brabaras Freilas pētījums. Šī reliģisko lietu pētniece pavēstīja, ka tai izdevies uz līķauta samanīt burtu virtenes, kas mums skaidrā aramiešu valodā vēsta: "Imperatora Tibērija 16.valdīšanas gadā Jēzus no Nācaretes agrā pievakarē tika nogalināts pēc tam, kad Romas tiesnesis piesprieda viņam nāvessodu, jo žīdu pašpārvalde bija atzinusi viņu par vainīgu. Viņš tiek nosūtīts uz apbedīšanu ar rīkojumu, ka var tikt atdots ģimenei pēc viena pilna gada." 

Argumenti pret. Tā ir C analīze, kuras noteiktais vecums – 13. vai 14.gs. – tātad viltojums. Taču šai metodei ir daudz iebildumu, kuri balstās uz faktu, ka līķauts vairākkārt ir cietis ugunsgrēkos – pat vēl 16.gs. Vēl nesen Turīnas katedrālē bija ugunsgrēks. Līķautu izglāba kāds policists, kurš varonīgi iznesa to.
Interesanti, ka kristīgajā pasaulē vēl sastopami analogi - piemēram Zugdidi līķauts no Gruzijas. 

Raksti.
Vai Turīnas līķauta noslēpums beidzot atrisināts?

Saites.
Relikvijas.
Jēzus Kristus.
Turīnas katedrāle.

----------------------------

Golema rakstiņš.

VERSIJAS.

Tas ir viltojums (cilvēku iekrāsots, piededzināts u.tml.).
Tas ir Jēzus Kristus pēcnāves auts.
Citas versijas: kāda Jēzus laikabiedra auts. Kāda histēriska Jēzus sekotāja rituālas pašnāvības liecinieks u.tml.

Divas pirmās versijas.

Viltojums. Tāpēc, ka līķauts atrasts (dokumentāli) tikai I353.gadā. Pat Baznīca sākumā to uzskatīja par viltojumu un 1390-tajā gadā aizliedza izstādīt. Trūkst jebkādu datu par periodu no 30.gada līdz 1353.gadam.
Dokumentāli dati ir. 1203.g. Konstantinopolē krustneši redzējuši Kristus līķautu ar attēlu. Vēsturnieks Vilsons: no 1204.-1312.gadam līķauts glabājies Templiešu ordenī. Tā sauktais „mandilions” - salocīts audums ar Kristus attēlu fiksēts dažādos Viduslaiku dokumentos. Šo mandilionu Tadejs, Kristus māceklis, 40-tajā gadā esot aizvedis uz Edesu (Urfa Turcijā). Tur paslēpts, audums atrasts 524.g. pēc plūdiem. 944.g. pārvests uz Konstantinopoli. Tur bijis zināms līdz 1204.gadam, tad pēdas pazūd.
Tas ir viltojums. Ar spēcīgu argumentu: tas nevar būt, tāpēc ka tas nevar būt nekad.
Pirmoreiz fotografēja 1889.gadā. Patanatomu slēdziens: tipiska krustā sisto pēcnāves poza - augšstilbu muskuļu tonuss, īpašs īkšķa saliekums, paplašināts krūšu kurvis karāšanās pie krusta dēļ, asins strūkliņu virziens, to virzienu maiņa konvulsiju dēļ, daudz sīku rētiņu no pletnes metāla uzgaļa, nelieli uztūkumi uz sejas - sitienu pēdas.
Tas ir viltojums, tāpēc ka ir un paliek viltojums.
Otrreizēja fotografēšana notiek 1931.gadā. Patanatomu slēdziens vienbalsīgs - reāla līķa nospiedums. Naglas dzītas ne plaukstās, kā to zīmēja Viduslaiku svētbildēs, bet starp augšdelma kauliem. Plaukstu aponeiroze ķermeņa svaru neiztur (ķirurgs P.Barbē eksperimentē, karinot cietumnieku līķus uz naglām - plaukstas ķermeņa svaru neiztur). To zināja romiešu eksekutori - arheoloģiskie atradumi Romas impērijas teritorijā to pierādīja.
Komisija I978.-1981.gadam - trīsdesmit ASV zinātnieki un tehniķi ar jaunāko elektronisko aparatūru. Konstatē: audums - linu, ar kokvilnas piejaukumu (sens, Eiropā kokvilnu sāk vērpt vēlu. Vērpts ar rokas vārpstiņu (Eiropā vērpj ar ratiņu sākot no 12.gs.). Ziedputekšņu pēdas - 49 augi. 16 - Eiropas augi. 13 - no sāls tuksnešiem (pie Nāves jūras?). Uz audekla ir asins pēdas - bilirubīns, hemoglobīns. Tās ir cilvēka, precīzāk - primātu grupas asinis.

Vienalga - viltojums. Ziedputekšņu maz. Nav pilnas pārliecības par to piederību Tuvo Austrumu reģionam. Tie varēja nokļūt nejauši krustnešu atnesti. Olbaltumvielas (asinis) uz audekla nokļuvušas ar temperas tipa krāsām, kuras lietojis mākslinieks. Viņš varēja arī izmantot reālas asinis iekrāsošanai. Pēc līķa apmazgāšanas asinis nevarēja saglabāties tādā daudzumā, lai iekrāsotu audumu. Bez tam atrastas nelielas krāsvielu pēdas - dzelzs oksīds un cinobrs.
Krāsu pēdu tik maz, ka ar tām nevar pamatot attēla rašanos. Attēls radies, audumam mainot krāsu dehidratācijas procesā. Krāsas pēdas varēja palikt no kopēšanas - attēls kopēts 60 reizes.
Viltojums gan. Jo asinis nevarēja notecēt caur matiem uz pieres - vajadzēja sarecēt.
Asins strūkliņu gultnes liecina par galvas svaidīšanos - tas arī aizkavēja asins sarecēšanu. Ērkšķu vainags - mitra - cepurītes formā, kā Tuvajos Austrumos, nevis vainadziņa formā, kā Viduslaiku Eiropā.
Bizīti nevar noteikt. Tas, ko uzskata par bizīti var būt auduma defekts - te atspole mainījusi kustības virzienu.
Ir gari mati, bizīte, bārda, ūsas - ārējais izskats līdzīgs 1.gs. ebrejiem. Bizīte nekur nav redzama Viduslaiku svētbildēs. Līķis kails. Viduslaiku viltotājs būtu gleznojis ar gurnu apsēju.
Ebreji nelika uz acīm monētas.
Nelika grieķi un romieši, dažreiz ebreji lika. Turīnas līķautā redzamās monētas ir no mūsu ēras 30-tā gada. Viena monēta ar drukas kļūdu: TIBERIOU KAICAROC vietā rakstīts TIBERIOU CAICAROC. Tādu monētu nevarēja zināt viltotājs, jo nezināja pat 20-tā gadsimta numismāti. Tikai pēc Turīnas līķauta fotografēšanas numismātu kolekcijās tika atpazītas četras tādas monētas.
Ebrejiem līķauts sastāvēja no divām daļām - sviedru auta galvai un auta ķermenim.
Tas tiesa. Bet krustā sišana ir ebrejiem netradicionāls soda veids - parasti ebreji nomētāja akmeņiem. Netradicionālais soda veids varēja izsaukt netradicionālu apbedīšanas veidu (Golemaprāt - pavisam vājš arguments. Skat. Jāņa ēv. 20:7 „Un tas sviedru auts, kas ap viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts.”).
Nav saprotams nekāds mehānisms, kā dabīgā ceļā varēja rasties šāds nospiedums. Tas var būt tikai krāsojums, piededzinājums, novilkums no bareljefa u. tml.
Visus paņēmienus mākslīgi panākt līdzīgu nospiedumu skeptiķi jau ir izmēģinājuši - bez labiem rezultātiem. Attēls varēja rasties balzamējamām zālēm (mirres un alojes - simts mārciņas - Jāņa ēv. 19:39) reaģējot ar agonijā izdalīto sviedru amonjaku. Daļēji to ir izdevies panākt eksperimentos, tikai attēls daudz neskaidrāks.
Viduslaikos bijis kāds mākslinieks, kas pārzinājis tehnoloģijas, ar ko to var izdarīt.
Tādā gadījumā šis ir vienīgais tā mākslinieka darbs. Kāpēc nav zināms viņa vārds un citi darbi?. Uz līķauta ir negatīvs (fotogrāfijas nozīmē) - līķautu fotografējot nedabū nevis negatīvu, kā fotogrāfijā, bet uzreiz dabū pozitīvu. Vai ģeniālais Viduslaiku viltotājs būtu arī paredzējis fotogrāfijas tehnikas attīstību?
Trešais pieņēmums. Kāds fanātiķis licis sevi sist krustā un apbedīt pēc Kristus parauga. „Pasaule ir liela, visādi var gadīties” - tautas pasakā teic zemnieciņš kungam. Bet nav nevienas vēsturiskas liecības par tāda fanātiķa dzīvi. Un arī tādā gadījumā nav saprotams, kā varēja rasties nospiedums. Vai ir vēl kādas hipotēzes?

Ir.

Hipotētiska saistība ar Leonardu no Vinči. Nesen vairāki amerikāņu pētnieki britu TV kanāla Channel Five ēterā paziņojuši, ka patiesībā uz Turīnas līķauta esot redzams nevis Kristus ķermeņa pēcnāves nospieduma attēls, bet gan Leonardo da Vinči attēls.
Ņujorkas vizuālo mākslu skolas līdzstrādniece Liliana Švarca apgalvo, ka Leonardo, izmantojot fotokameras priekšteci - camera obscura, uz audekla pārnesis sava ķermeņa aprises. Atbilstoši šai tehnoloģijai attēls tiek radīts tumšā telpā, audeklam uzklājot sudraba sulfātu - šī ķīmiskā viela centrālajā Itālijā bija zināma jau 15.gs. Tādējādi attēls kļuva gaismas jūtīgs: saules stari, izejot cauri iztabas sienā iestiprinātām lēcām, nokļuva uz sagatavotā audekla un atstāja uz tā pēdas.
Arī citi pētnieki atbalsta šo viedokli. Dienvidāfrikas profesors mākslas vēstures pētnieks Nikolass Allens: "Ja uz ļīķautu palūkojas ar neapbruņotu aci, tajā redzams cilvēka portreta negatīvs.
Saskaņā ar Švarcas teoriju, iespējams, ka Leonardo veiktais viltojums bija domāts tam, lai nomainītu agrāko Turīnas līķauta versiju, kas tika atzīts par "rupju viltojumu." To 1452.gadā nopirka Savojas hercogs Ludvigs, bet pēc pusgadsimta tas pazuda. Vēlāk mīklaini uzietais līķauts tiešām jau izskatījās pēc unikālas relikvijas, jo to bija meistarīgi darinājis Leonardo da Vinči. bez tam, lai kaut ko tādu uzdrīkstētos, bija jābūt lielam brīvdomātājam, un Leonardo tāds arī bija!
Pret teoriju: 1988.gadā veiktā C analīze liecina, ka līķauts veidots laika posmā no 1260.-1390.gadam.

Vēlreiz par Līķauta hronoloiju.

40.gads - apustulis Tadejs to aizvedis uz Edesu.
524.gads - Līķauts uziets Edesā pēc plūdiem.
944.gads - tas pārvests uz Konstantinopoli.
1203.gads - krustneši ko tādu redzējuši Konstantinopolē.
1204.-1312.gads - Līķauts glabājies pie templiešiem (vēsturnieks Vilsons).
1353.gads - pirmo reizi tas uzradies dokumentāli.
1390.gads - baznīca to aizliedza rādīt, jo uzskatīja par viltojumu.
1452.gads - to nopirka Savojas hercogs Ludviķis.
ap 1502.gadu - tas pazuda.