Aliens

Vasīlijs IV Šuiskis (1606.-1610.g.)

Krieviski - Василий IV Шуйский.
Krievijas/Maskavijas ķeizars no 1606. līdz 1610.gadam, pieņemts viņu uzskatīt par vienu no neveiksmīgākajiem un nejēdzīgākajiem valdniekiem Maskavijas valsts vēsturē.

Radniecība. Tēvs - Ivans (jo Šuiskis ir Ivanovičs).
Brāļi - Dmitrijs (Дмитрий Шуйский) un Ivans (Иван Шуйский).
Dmitrijs Šuiskis. Nejēdzīgs karavadonis, tomēr viņš sevi uzskatīja par troņmantnieku, kas bija svarīgi tālākajos notikumos.
Bērni nav bijuši.
Mihails Skopins-Šuiskis. (Михаил Васильевич Скопин-Шуйский) Vasīlijs Šuiskis ņēma savā aizbildniecībā Mihailu Skopinu-Šuiski, dzimušu 1586.gadā. Viņš bija vēl puisēns, kad mira viņa tēvs. Vasīlijs Šuiskis palīdzēja savam attālajam radiniekam un Mihails atradās cara galmā - no 19 gadu vecuma saņēma bajāra algu. Jau 22 gadu vecumā Mihails kļuva par bajāru, kas tiem laikiem bija visai reti. Tomēr tam drīzi nācās pamest galma karjeru un kļūt par karavīru - pēc tam, kad Vasīlijs Šuiskis 1606.gadā kļuva par ķeizaru, Mihails tika nozīmēts par vojevodu. Viņam bija tikai 20 gadu, tomēr visai drīz tas izcēlās Ivana Bolotņikova dumpja apspiešanā.

Dzīvesgājums. Dzimis 1552.gadā.
Bajārs. Piedalījās cīņā pret Viltusdmitriju I. Pēc Borisa Godunova nāves pieslējās Viltusdmitrijam I, tomēr pēc tam stājās pret viņu vērstas sazvērestības galvgalī. 

Kāpšana tronī (1606.g.). Pēc Viltusdmitrija I slepkavības 1606.gadā kāpa Maskavijas tronī. 1606.gada jūnijā Novgorodas metropolīts Izidors (новгородский митрополит Исидор) viņu iesvētīja (венчал) valdīšanai. Maskavijā pašā plaukumā bija valsts varas krīze. Nozīmīgu valsts teritorijas daļu kontrolēja ārvalstu karaspēki un kazaki, kā arī viekārši laupītāju un marodieru bandas, kas parādījās lielā skaitā pēc Viltusdmitrija I armijas sabrukuma.

Bolotņikova sacelšanās laikā (1606.-1607.g.). Vēl viens trieciens Vasilija IV Šuiska varai bija Ivana Bolotņikova  (Иван Болотников) sacelšanās, kura vadītie dumpinieki guva vērā ņemamus panākumus un  pat apdraudēja Maskavu. Sacelšanās valsts dienvidos izcēlās jau tikai dažas nedēļas pēc Šuiska kāpšanas tronī. Dumpinieki vairākkārt sakāva cara karaspeku, nonāca līdz Maskavai un aplenca to. Šai situācijā 20 gadu vecais brāļadēls Mihails Skopins-Šuiskis (Михаил Скопин-Шуйский) tika nozīmēts par vojevodu, stājās karaspēka vienības priekšsgalā, 2.decembrī pie Kotlas (Котлы) ciema sakāva bolotņikoviešus, tādejādi noņemot Maskavas aplenkumu.
Cīņa pret Bolotņikovu, kuru atbalstīj poļi, turpinājās līdz pat 1607.gada rudenim, kad to sakāva un sagūstīja.

Cīņa pret Viltusdmitriju II (1607.-1609.g.). Uzreiz pēc Bolotņikova sacelšanās sagraves parādījās nākamais poļu atbalstītais pretendents uz troni - Viltusdmitrijs II. Pie tā aizbēga un to par savu vīru atzina pirmā viltvārža sieva Marina Mnišeka (Марина Мнишек). Drīzi uzurpators savāca armiju, kuras pamatu veidoja poļu algotņi, vairākkārt sakāva cara Šuiska karaspēku un nonāca pie Maskavas, to aplenkdams.
Vasīlija IV Šuiska valdības stāvoklis bija visai bezcerīgs. Viņš bija cietis vairākas militāras sakāves, resursi bija izsmelti un praktiski ieslodzīts Maskavā, palīdzību gaidīt nebija no kā. Tādejādi viņš atkal izmantoja savu brāļadēlu Mihailu Skopinu-Šuiski, 150 jātnieku vienības vadībā to nosūtīdams uz Novgorodu, lai lūgtu palīdzību zviedriem. Vienlaikus visi arī labi saprata, ka paļauties tikai uz zviedriem nevar, tādēļ Mihailam bija jāvāc arī armija no vietējiem iedzīvotājiem, jāapmāca jauniesauktie, lai varētu izglābt Maskavu.
Ar uzdoto Mihails visai sekmīgi tika galā, risinot sarunas ar zviedru karaļa Kārļa IX pārstāvjiem. 1609.gada februārī Vīborgā Maskavija un Zviedrija parakstīja traktātu, ar kuru nodibināja militāru savienību pret Poliju un poļu atbalstīto Viltusdmitriju II. Zviedri apņēmās palīgā maskaviešu vojevodam M.Skopinam-Šuiskim atgādāt lielu karavīru vienību. Par to Zviedrija saņēma savā īpašumā Korelas cietoksni un tam apkārt esošās teritorijas. Bez tam krievu valdība apņēmās segt zviedru karavīru uzturēšanas izdevumus. Tā zviedru karalis Kārlis IX izvilka labumu no Maskavas valsts grūtā stāvokļa Juku laikos. Zviedriem šis līgums bija visai izdevīgs, jo bija jādod tikai karaspēka vienība palīgos Šuiskim.
M.Skopins-Šuiskis kopā ar J.Delagardijas un Everta Horna vadīto zviedru karaspēka vienību jau 1608.gada pavasarī devās karagājienā dienvidu virzienā - uz Maskavu, pa ceļam viņam piebiedrojās zemnieku pūļi, daudzu pilsētu vojevodas palīdzēja ar naudu un karavīriem.
Tādejādi patiesi ar zviedru korpusa palīdzību spēja vairākkārt sakaut poļu interventus un Viltusdmitrija II atbalstītājus - sākuma poļus sakāva pie Toropcas, tad pie Toržkas un Tveras. Pēc tam sekoja lielas kaujas pie Kaļazinas un Karinas laukā, kurās arī poļi tika sakauti. 1609.gada oktobrī pie Aleksandrovas slobodas sakāva poļu karavadoņa Jana Sapegas armiju. Pēc 3 mēnešiem Sapega bija spiests noņemt Trīsvienības Sergija klostera aplenkumu, kuru bez sekmēm bija lencis divu gadu garumā.
M.Skopina-Šuiska un zviedru korpusa uzvaras Maskavā tika sagaidītas ar līksmību. Viņa autoritāte pieauga tik ļoti, ka Rjazaņas zemessardzes vadītājs Prokopijs Ļapunovs atsūtīja M.Skopina-Šuiska nometnē sūtņus ar lūgumu ieņemt Maskavijas troni. Tomēr M.Skopins-Šuiskis šo piedāvājumu noraidīja, jo bija uzticīgs savam tēvocim, lai gan visu nemīlētajam ķeizaram Vasīlijam IV Šuiskim. Protams, ka ķeizars un viņa brālis Dmitrijs zināja, ko apkārtesošie ļaudis piedāvā M.Skopinam-Šuiskim. Dmitrijs Šuiskis nolēma, ka var zaudēt troņmantnieka iespēju.
Cietuši tādu sakāvju sēriju, poļi bija spiesti izbeigt arī Maskavas aplenkumu un atkāpties uz Smoļensku. Visa tā rezultātā Vasīlijs IV Šuiskis palika Maskavijas tronī.
1610.gada 12.martā M.Skopins-Šuiskis ar triumfu ienāca Maskavā. Tomēr galīgi padzīt poļus no Maskavijas zemēm Mihailam nebija lemts - tikai mēnesi pēc Maskavas atsvabināšanas 23 gadu vecais karavadonis mira noslēpumainos apstākļos. Tolaik visai jaunais, bet jau ietekmīgais krievu karavadonis Mihails Skopins-Šuiskis, bija viena no lielākajām Krievu valsts cerībām pārtraukt ārzemnieku kundzību un Jukas. Ir iesakņojies uzskats, ka viņu noindēja pēc tēvoča un ķeizara Vasilija IV Šuiska pavēles. Tas notika dzīrēs Maskavā, kad pavisam nesen, pateicoties Mihaila Skopina-Šuiska armijai bija likvidēts Maskavas aplenkums. Kausu ar saindēto vīnu Mihailam Skopinam-Šuiskim pienesa Katrīna (Екатерина), Maļutas Skuratova (Малютa Скуратов) meita ķeizara brāļa Dmitrija sieva. Izdzēris to, karavadonis sajutās slikti. Viņš slimoja divas nedēļas un nomira. Dabiski, ka visi turēja aizdomās pašu ķeizaru. Vasīlijs IV Šuiskis gan dažādi centās novērst no sevis aizdomas, publiski demonstrējot savas sēras - tomēr tas vāji pārliecināja.

Skopina-Šuiska nāve laupīja Ķeizaram Vasīlijam Šuiskim pēdējo aizstāvi. Juku laiki Maskavijā turpinājās vēl 3 garus gadus.

Iekšpolitika. Vasīliju IV Šuiski uzskata par vāju valdnieku, jo ar viņu manipulēja bajāri - valsti vadīja kņazu pašpārvalde. Tomēr ķeizars dažādi mēģināja stabilizēt valsts politisko stāvokli, piemēram, izdevās daudz maz nodibināt kārtību karaspēkā, ievedot jaunu armijas reglamentu. Tika apspiesta arī Bolotņikova sacelšanās, mazinātas (pilnībā netika novērstas) apvērsuma briesmas no Viltusdmitrija II puses. Tāpat ar zviedru palīdzību ķeizara radinieks M.Skopins-Šuiskis atbrīvoja lielāko daļu Maskavijas zemju no ārvalstu sirotāju vienībām.
Gadu pēc Viltusdmitrija I gāšanas no troņa jaunais ķeizars Vasīlijs Šuiskis izrīkoja Godunovus svinīgi pārglabāt Troicas-Sergijevas Laurā. Zārku ar Fjodora II pīšļiem nesa 20 bajāri, kas savulaik neko nebija darījuši, lai glābtu jauno ķeizaru.

Ārpolitika. Līguma noslēgšana ar zviedriem vēlāk nepalika bez nepatīkamām sekām. Jau pēc tam, kad Šuiskis tika gāzts no troņa 1610.gadā, zviedru korpusa komandieris Jēkabs Delagardija okupēja praktiski visas Maskavijas ZR zemes, ieskaitot Novgorodu. Atkarot tās izdevās tikai jaunajam ķeizaram Mihailam Romānovam, noslēdzot Stolbovas mieru ar Zviedriju 1617.gadā. To izdevās paveikt tikai atdodot zviedriem lielas teritorijas - visas tās zemes, kurras karalis Kārlis IX vēlējās saņemt vēl no Borisa Godunova. 

Ārpolitika. Kalnu Šorijas okupācija.

Karš pret poļiem. Karoja un zaudēja karā poļiem, kas kļuva par tā valdīšanas kraha iemeslu. Šuiskis spēja pievārēt sacēlušos zemniekus un neorganizētas lauopītāju bandas, tomēr poļu karaspēks tam izrādījās ne pa zobam. 
Tomēr Šuiskis tika sakauts kaujā pie Klušinas (Клушино), kas noveda pie Smoļenskas zaudēšanas.

Gāšana no troņa. Drīzi vien ķeizara brāļa Dmitrija Šuiska komandēto armiju pilnīgi sakāva hetmaņa Staņislava Žolkevska komandētais karaspēks - apvienotā krievu-poļu armija četrkārt skaitliski pārspēja hetmaņa armiju. Maskavu okupēja poļi, ķeizars Vasīlijs IV Šuiskis un viņa brālis Dmitrijs kopā ar sievu Katrīnu krita gūstā un mira vienā no Polijas pilīm. Savu ķeizaru neatbalstīja arī Maskavā - ne tauta, nedz arī aristokrātija. Visi vienaldzīgi izturējās pret Šuiska gāšanu no troņa 1610.gadā galma apvērsuma rezultātā. 
Apgrieza matus un aizgāja mūkos.

Pie poļiem. 1611.gadā ieradās poļu karaļa Sigismunda III Vāsas pilī kopā ar poļu hetmani Staņislavu Žolkevski, saviem brāļiem Ivanu un Dmitriju un pauda padevību poļu karalim. Hetmanis nolasīja caru slavinošu runu par viņa valdīšanu, bet kritizēja to par varas iegūšanu ar sazvērestību. Tad krievu ķeizars, tupot uz ceļiem, izrādīja padevību poļu karalim un noskūpstīja tam roku. Šuiski deva uzticības zvērestu poļu karalim un atzina poļu-krievu robežas negrozāmību. Krievu vēstures avotos gan stāsta, ka Vasīlijs IV Šuiskis izturējies ar cieņu un atteicies zemoties Sigismunda III priekšā.

Ķeizara nāve. Miris 1612.gada 22.septembrī ieslodzījumā Gostiņas pilī pie Varšavas. Tikai pēc nedēļas nomira viņa brālis Dmitrijs ar sievu Kataržīnu, domājams infekcijas slimība vai noindēšana. Dzimtenē atgriezās tikai Ivans Šuiskis.
1635.gadā poļi nodeva ķeizara Mihaila Romānova sūtņiem Vasīlija Šuiska pīšļus, kas tika pārapbedīti Maskavas kremļa Arhangeļskas katedrālē.

Notikums ar Simeonu. "Царевич Симеон." Ar Vasīlija IV Šuiska vārdu saistīti divi viltvārži, viens no viņiem uzradās Samborā (pilsēta tagadējās Ukrainas Ļvovas apgabalā), kur kāds jaunais cilvēks bija iekārtojies darbā pie garīdznieka. Pēc dažām dienām garīdznieks uz jaunā darbinieka muguras ieraudzīja "ķeizara zīmes" - zvaigzni un krustu un pieprasīja tam izstāstīt par savu izcelsmi. Sakarīgu atbildi viņš tomēr nesaņēma un nosūtīja jauno cilvēku uz poļu galmu pie Jana Nikolaja (коронный подскарбий Ян Николай Данилович). Tur darbinieks izstāstīja, ka viņa vārds ir Simeons, uzvārds Šuiskis un viņš ir krievu ķeizara Vasīlija IV Šuiska, kurš miris poļu gūstā 1612.gadā, dēls. Zīmes uz viņa muguras esot Šuisku ģimenes zīmes. No Simeona stāsta bija saprotams, ka viņu izzaga brīdī, kad Vasīliju IV Šuiski veda uz Poliju. Ilgu laiku viņš esot dzīvojis pie aizkrāciešu kazakiem.
Jans Nikolajs noticējis (vai arī tēlojis, ka noticējis) jaunā cilvēka stāstītajam. Stāstam noticējuši arī daudzi citi šļahtiči, kas sākuši "princi" apgādāt ar naudu un pārtiku. Tai pat 1639.gadā Jans Nikolajs aizveda princi Simeonu uz Varšavu, kur to stādīja priekšā karalim Vladislavam IV - tas pats kādreiz bija pretendējis uz krievu troni. Lai gan daudzi delegāti "prinča" stāstītajam neticēja, poļu valdība nolēma pataupīt "Vasīlija Šuiska dēlu." Pagaidām viņu atstāja Jana Nikolaja aizbildniecībā, viņš jaunekli nosūtīja pamācīties krievu valodu un rakstību.
Maskavā satraucās, uzzinājuši par Simeona parādīšans, un pieprasīja viltvārdi izdot. Tādu pat esot bijuši vairāki un krievi bažījās, ka tie varētu tapt izmantoti kādos konfliktos. Nav īsti zināms, kas ar Simeonu notika tālāk. 1640.gada vasarā viņš vēl dzīvoja pie Jana Nikolaja, bet tālāk viņa pēdas zūd. Zināms tikai, ka krieviem viņš nav ticis izdots, taču nekādās intrigās Simeons arī nav ticis iesaistīts.

Aplūkojamie objekti.
Kaps Arhangeļskas katedrālē Maskavā.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).