Aliens

Aleksandrs II (1855.-1881.g.)

Krieviski - Алекса́ндр II Никола́евич.
Krievijas ķeizars no 1855. līdz 1881.gadam.

Radniecība. Tēvs - Nikolajs I, iepriekšējais ķeizars.
Brālis - Konstantīns Nikolajevičs (1827.-1892.g.), lielkņazs.
Sieva – Marija, viņas vārdā nosaukta Marijas iela Rīgā.

Dzīvesgājums. Ķeizars - reformators.
Dzimis 1818.gadā.
Pēc sakāves Krimas karā Aleksandrs II jutās spiests 1861.gadā atcelt dzimtbūšanu arī Krievijā (Baltijā tā jau bija pasludināta). Jaunais zemnieku likums noteica, ka zemniekam ir tiesības paturēt sev dārzu un noteiktu daļu kopienu tīrumu, kurus periodiski pārdalīja sādžas pilngadīgiem locekļiem. Likums bija liberālāks nekā atbilstoši likumi Baltijā.

Impērijas iekarojumi. Okupēja Odesas-Lejasdonavas apgabalus, pabeidza Vladikaukāza okupēšanu, izveidoja gubernatoru pārvaldes, izvietoja armiju Aizkaspijas un Sirdarjas provincēs (Uzbekijā), izņemot Buhāras un Hivas hanistes, Amūras apgabalā, Tālo Austrumu Piejūras novadā, Dienvidsahalīnā, Zeisāna ezera piekrastu novados.

Aleksandrs II un dzimtbūšana. Lai gan lieli plāni par dzimtzemnieku brīvlaišanu tika izstrādāti jau viņa priekšgājēju Aleksandra I un Nikolaja I valdīšanas laikos, zemnieku brīvlaidēja gods tika Aleksandram II.
Filaretam, kurš cītīgi centās pierādīt "dzimtbūšanas svētumu," ķeizrs Aleksandrs II uzdeva sastādīt manifestu, kas zemniekus aicināja pateikties valdībai par dzimtbūšanas atcelšanu.

Aleksandrs II un vācu-franču attiecības. Pirms dažiem gadiem franču-prūšu kara laikā Krievijas impērija faktiski bija atbalstījusi vāciešus karā pret Napoleonu III, tomēr kancleram Oto fon Bismarkam ar to bija par maz - 2 gadus pēc kara beigām Bismarks nopietni apsvēra iespēju sākt jaunu karu. Lai gan Vācija šai karā bija ieguvusi Elzasu un Lotringiju, franči ātri atjaunoja savu armiju pēc sakāves un nevēlējās ar to samierināties. Tomēr šoreiz kanclera plāniem traucēja Krievija, jo Aleksandru II un viņa galmu sāka uztraukt jaunās Vācu impērijas pārlieka nostiprināšanās. Tadejādi Aleksandra II valdīšana dažnedažādi izvairījās no tiešas atbildes par to, vai arī šoreiz atbalstīs Vāciju. Iesākumā mēģināja tirgoties - izzināja no vāciešiem, vai tie atbalstīs krievus gadījuma, ja pēdējie izteiks pretenzijas uz Konstantinopoli. Taču arī vācieši izvairījās no tiešas atbildes. Tā nu arī Bismarkam neizdevās iegūt Krievijas atbalstu savos plānos pret Franciju.
Tā nu 1875.gadā Aleksandrs II apmeklēja Berlīni, kur kopā ar kancleru Aleksandru Gorčakovu (Александр Горчаков) un tur tikās ar vācu ķeizaru Vilhelmu I un sarunās precizēja savas pozīcijas. Krievija atteica atbalstu Prūsijai karā pret frančiem. Pēc atgriešanās no Berlīnes Gorčakovs izsūtīja krievu sūtniecībām visā pasaulē telegrammu, no kuras varētu secināt, ka jauns karš nav sācuies tikai pateicoties Krievijas pūliņiem. Protams, ka  tā tas nebija, jo faktiski Bismarks bija nonācis izolācijā - arī Vīne un Londona nevēlējās saglabāt neitralitāti.

Aleksandrs II un Latvija. Cara izsludinātā dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861.gadā stipri atviegloja zemnieku stāvokli arī Baltijā un ievadīja kapitālisma sākšanos laukos.
1861.gada 16.maijā (pēc vecā stila) krievu cars Aleksandrs II apstiprināja Rīgas Politehnikuma statūtus.
Kaspars Biezbārdis (viens no Latviešu literārās biedrības dibināšanas iniciatoriem) 1863.gadā sastādīja latviešu inteliģences vēstījumu krievu ķeizaram, par ko viņu uz trim gadiem izsūtīja uz Sibīriju.

Nāve. Tika nogalināts krievu marksistisko kaujinieku narodovoļcu uzbrukumā 1881.gadā.

Aplūkojamie objekti.
      Augšāmcelšanās katedrāle Pēterpilī. Saukta arī par Pestītāja asins katedrāli. Uzcēla kā piemiņu Aleksandra II nogalināšanai.
      Marijas iela Rīgā. Nosaukta ķeizara Aleksandra II sievas Marijas vārdā. 
      Piemineklis Helsinkos. Ķeizara statuja aplūkojama Senāta laukumā.

Nospiedums civilizācijā.
      Aleksandrīts. Par godu ķeizaram Aleksandram II nosaukts šis minerāls.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).