Aliens

Nikolajs II (1894.–1917.g.)

Krieviski - Николай II Александрович Романов.
Pēdējais Krievijas ķeizars no 1894. līdz 1917.gadam.

Radniecība. Vecāmāte - Viktorija, Anglijas karaliene.
Līdz ar to brālēni - Vilhelms II un Džordžs V.
Māte – Marija Fjodorovna.
Tēvs – Aleksandrs III (?).
Pašlaik par Romanovu ģimenes pēcteci tiek uzskatīta lielkņaziene Marija Vladimirovna, kas dzīvojusi Francijā un Spānijā.
Pavisam viņa ģimenē bija 11 cilvēki, kuru noslepkavotās atliekas uzgāja jau 1991.gadā.
Sieva – Aleksandra.
5 bērni: dēli – Aleksejs; meitas – Marija, Olga, Tatjana un Anastasija. Aleksejs un Marija tika noslepkavoti atsevišķi un viņu mirstīgās atliekas arheologi uzgāja tikai 2007.gada vasarā.
Nekādu 1.pakāpes pēcteču cara ģimenei palicis nav. Ja tādi atrastos, tad pēc Krievijas federācijas Reabilitācijas likuma tie varētu pretendēt uz cara īpašumiem. Un tas tik būtu numurs!

Dzīvesgājums. Dzimis1868.gadā.
Kāpa tronī 1894.gadā. 1895.gadā teica publisku run, pēc kuras cilvēki saprata, ka junais ķeizars nav diez ko spējīgs valdnieks.

Iekšpolitika. 1904.(?!)gada 30.oktobrī cars Nikolajs II izdeva manifestu, kurā saviem pavalstniekiem solīja preses un sapulču brīvību, brīvas vēlēšanas un likumdošanas sapulci. Tātad arī latviešiem.
Kad 1905.gadā tika organizēta "Krievu tautas savienība" - melnsimtnieciska grautiņu organizācija, kas rīkoja žīdu un studentu grautiņus, tad pareizticīgo baznīcas bīskapu lielum lielais vairums ar nākamo patriarhu Tihonu un pašu ķeizaru Nikolaju II priekšgalā tūdaļ tajā iestājās.
1905.gada revolūcijas laikā saprata, ka nav citas izejas, un parakstīja manifestu, kas apsolīja Krievijas pavalstniekiem konstitūciju un pilsoniskās brīvības.
1905.gadā deklarēja vecticībnieku „reabilitāciju” un ticību vienlīdzību.

1905.gada novembrī kopā ar sievu bija pusdienās pie melnkalniešu kņazienēm Stanas un Milicas, kurās iepazinās ar mistiķi Grigoriju Rasputinu, kas uz abiem atstāja spēcīgu iespaidu. Abām māsām bija arī savs aprēķins - ar Rasputina palīdzību viņas vēlējās iegūt ietekmi uz ķeizaru. Nodoms izgāzās, jo Rasputins galīgi negrasījās būt par marioneti un arī Nikolajs II visai ātri apjauta šo primitīvo intrigu. Māsas zaudēja ķeizariskā pāra labvēlību un vēl pēc kāda laika kļuva arī par Rasputina briesmīgām ienaidniecēm.

Ārpolitika. Krievu iekarojumi - Pamira kalnu novadu okupēšana un krievu armijas izvietošana.
1905.gadā cieta sakāvi krievu-japāņu karā.
1909.gadā noslēdza virkni līgumu ar Eiropas valstīm. Ļoti neveiksmīgs monarhs. Zaudēja divus karus (I Pasaules un 1905.gada krievu-japāņu) un pieļāva lielinieku nākšanu pie varas.

Sakars ar balerīnu Matildi. Tas Nikolajam bija vēl līdz kāzām, par to uzņemta kinofilma, kas Krievijā sacēla lielu skandālu.

Romanovu valdīšanas 300.gadadiena. 1913.gadā Krievijas impērijā tiktu atzīmēta Romanovu dinastijas valdīšanas 300.gadadiena. Tādejādi jaunu zemju atklāšana vai Ziemeļpola sasniegšana būtu vērtējama kā vērtīga dāvana jubilejā, uz ko cerēja krievu polārpētnieki, arī G.Sedovs, kas organizēja ekspedīciju uz Ziemeļpolu. Arī citi polārpētnieki uzskatīja, ka viņu pūliņus sekmēs Nikolaja II labvēlība. Tomēr paveicās tikai hidrogrāfam Borisam Viļkickim (Борисc Вилькицкий) - viņa atklātais arhipelāgs tika nosaukts Nikolaja II vārdā (vēlāk pārsaukts par Severnaja zemļa). Sedova ekspedīcijai personīgi 10 000 rubļus noziedoja Nikolajs II, bet valdība naudu nedeva.

I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Interesanti, ka Vācijas, Krievijas un Lielbritānijas valdnieki bija radinieki - visi britu karalienes Viktorijas mazdēli.
Nikolajs II vēlējās vājināt Vāciju un Austroungāriju (sašķelt to trijās daļās - Ungārijā, Austrijā un Bohēmijā), Nodibināt kontroli pār Stambulu (Konstantinopoli), Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem.

Nekārtību sākums. Krīze turpinājās jau vairākus mēnešus, streiks Petrogradā turpinājās jau no janvāra sākuma. 6.martā notika nopietnas pilsētnieku sadursmes ar policiju. Savu artavu nestabilitātē deva arī baumas par kartīšu sistēmas ieviešanu Petrogradā, jo galvaspilsētas apgāde ar pārtiku bija nepilnīga. Tādas baumas bija pilnīgi nepamatotas, taču apgādes problēmas gana reālas. Uz brīfi, kad galvaspilsētā sakās nemieri, kartīšu sistēma bija ieviesta jau vairākās lielās impērijas pilsētās, ieskaitot Maskavu un Kijevu. Tomēr tas neatrisināja problēmas un dažās pilsētās sākās bads, piemēram, Kostromā un Polockā.
Vēlāk par vienu no sliktās apgādes iemesliem nosauca sabotāžu uz dzelzceļa. Sibīrijā esot uzkrājušies daudz vilcienu sastāvu ar pārtiku, kura pēc kāda iegribas tomēr nav nonākusi pilsētās. Tāda iespēja būtu, ja eksistētu kāda stipra pagrīdes organizācija, kuras tomēr nebija. vaina drīzāk būtu meklējama attiecīgu iestāžu darba nespējā. 
1917.gada 7.martā (22.februārī pēc vecā stila) imperators Nikolajs II devās no Petrogradas uz Virspavēlnieka Mītni, kas tobrīd atradās Mogiļovā (mūsdienu Baltkrievijā). Tobrīd viņam bija zināms par nekārtībām, kas bija sākušās galvaspilsētā, tomēr viņš pieņēma lēmumu par aizbraukšanu. Krievu ķeizars nebūt nebažījās par to, ka šie notikumi var pāraugt kaut kā lielākā, nekā tikai parastos nemieros. 
Nikolaju II iegāza uzticēšanās padotajiem. Pirms aizbraukšanas viņš saņēma iekšlietu ministra Aleksadra Protopopova (Александр Протопопов) apgalvojumu, ka situācija pilnībā tiek kontrolēta. Izskatās, ka ministrs tā patiesi arī ir uzskatījis. Tomēr nekārtības tikai pastiprinājās. Tāpat pletās plašumā arī streiki, kuru dalībnieki pieprasīja ne tikai noregulēt pārtikas piegādes, bet arī aicināja gāzt patvaldību.
Pirmās dažas dienas karaspēks pilsētā palika uzticīgs valdībai, taču jau 11.martā imperators saņēma no Valsts Domes  priekšsēdētāja Mihaila Rodzjanko (Михаил Родзянко) telegrammu, ka "pilsētā ir anarhija" un "karaspēka daļas šaujot viena uz otru." Nikolajs II atbildēja saērcināti: "Atkal tas resnulis Rodzjanko man raksta visādas nejēdzības." Nākamajā dienā sākās karavīru masveida pāriešana demonstrantu pusē. Situācija galīgi izgāja no valsts varas kontroles. Tikai tad Nikolajs II sāka saprast, ka notiekošais draud ar lielākām nepatikšanām, nekā viņš būtu gaidījis.

Troņa zaudēšana Februāra revolūcijas rezultātā. 8.martā (23.februārī pēc vecā stila) bija radies sastrēgums maizes un citu pārtikas produktu piegādē Pēterpilij, kas izraisīja nemieru un demonstrācijas. 10.martā tās pārgāja ģenerālstreikā. Demonstranti prasīja „Maizi un brīvību!” un „Nost ar patvaldību!”
Par Februāra revolūciju Nikolajs II uzzināja 1.martā, esot komandpunktā, un devās uz Pēterpili. Tomēr pieejas pilsētai bija slēgtas. Izgāzās viņa mēģinājums atgriezties Petrogradā un iniciatīvas iespēja tika zaudēta.
12.marta vakarā izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem, un nākamajā dienā viss Pēterpils garnizons pievienojās dumpiniekiem.
15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Tas notika kādā mazā dzelzceļa stacijā Dno starp Pleskavu un Novgorodu. Vilciena vagonā parakstīto varas atteikšanās aktu no bijušā ķeizara rokām saņēma Pagaidu valdības ministrs Gučkovs un Valsta domes deputāts Šuļgins.
Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma. Visi bija pārsteigti, īpaši jau Ļeņina lielinieki.

Nikolajs II un Noāsa šķirsts. 1939.gadā amerikāņu žurnālā New Eden tika publicēta intervija ar bijušo cariskās krievu armijas lidotāju Roskovicki (В.Росковицкий), kas it kā esot 1916.gadā (toreiz apvidus piederēja Krievijas impērijai) izlūklidojuma laikā kalna ziemeļu nogāzē no aeroplāna novērojis "gulošu lielu kuģi" ("лежащее большое судно"). Viņš esot ziņojis caram, un Nikolajs II, neskatoties uz karu, esot steidzīgi sarīkojis ekspedīciju veselu 150 cilvēku sastāvā. Vēlāk tiešie ekspedīcijas dalībnieki apgalvojuši, ka divās nedēļās tie esot sasnieguši Šķirstu, un atgriezušies ar atradumu apstiprinošiem dokumentiem - Šķirsts esot apsekots un detalizēti nofotografēts. Pēc Roskovicka vārdiem Šķirsts līdzinājies milzīgai baržai un preču vagonam vienlaicīgi. Iekšā bijis ļoti daudz istabu - lielu un maziņu. Mazās istabiņas bijušas savilktas ar metālisku sietu. Cik noprotams, tā bijusi pirmā un pēdējā oficiālā ekspedīcija pie Šķirsta. 1917.gada februāra apvērsuma priekšvakarā ekspedīcijas atskaite nonākusi pie premjera Kerenska un ir zudusi, bet Ararata teritoriju atkal pārņēma turki.

Pēc troņa zaudēšanas. 1918.gadā cara ģimene bēga no Carskoje Selo pie Pēterpils caur Volgogradu (Caricinu), Jaroslavļu, Kostromu un Permu.
Krievijas caru Nikolaju II, viņa sievu, 5 viņu bērnus un 3 kalpus (sulainis latvietis Aloīzs Trūps, kalpojis caram visu mūžu) Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlijā (16.jūlija naktī?) nošāva komunistu vienība Jēkaba Jurovska vadībā vietējā inženiera Ipatjeva mājā, kuras puspagrabā Romanovu ģimene bija ieslodzīta. Pavēli iznīcināšanai deva toreizējā lielinieku valdība – pats masons un avantūrists Vladimirs Uļjanovs. Aleksejs un Marija bija divi no Romanovu pieciem bērniem, kas tika nošauti kopā ar viņu vecākiem. Pēc nāvessoda izpildīšanas cara ģimenes ķermeņi tika iemesti šahtā un aplieti ar skābi, lai viņus nevarētu atpazīt.

Nikolajs II un Latvija. 1900.gadā bijis(?) Latvijā, kur ielicis pamatakmeni Sv.Nikolaja katedrāles pamatos Karostas teritorijā Liepājā. Pēcāk 1903.gadā ieradās pieņemt uzcelto katedrāli ar visu Jūras cietoksni.

Cara ģimenes atlieku meklēšana. Romanovu dinastijas pēdējās ģimenes atliekas tika atrastas jau 1979.gadā, kad tika pieņemts, ka tās varētu būt cara ģimenes atliekas. Pēc toreizējās valdības rīkojuma tās tika vēlreiz apglabātas.
1991.gadā izrakumi tika atjaunoti. Eksperti ar lielu varbūtību noteica, ka tās patiesi ir cara ģimenes atliekas. Tiesa, apbedījumu vietā netika atrastas prinča Alekseja un princeses Marijas līķi.
Dažu gadu laikā Krievijā, Lielbritānijā un ASV notika mirstīgo atlieku izmeklēšana. 1998.gadā izdevās identificēt cara, carienes, viņu meitas, kalpa un ārsta mirstīgās atliekas. 1998.gada jūlijā viņus svinīgi pārapbedīja Pētera un Pāvila katedrālē Pēterpilī, kur atdusas visi Krievijas imperatori sākot ar Pēteri I. Tomēr, šauboties par atrasto mirstīgo atlieku autentiskumu, pārapbedīšanas dievkalpojumu atteicās vadīt Krievijas pareizticīgo baznīcas galva patriarhs Aleksijs II.
2000.gada augustā Krievijas Pareizticīgās baznīcas Arhiereju sapulce pasludināja Krievijas caru Nikolaju II, carieni Aleksandru, viņu dēlu Alekseju un lielkņazienes Olgu, Tatjanu, Mariju un Anastasiju par svētajiem mocekļiem. Pirms tam Krievijas Pareizticīgā baznīca ārvalstīs jau 1981.gadā bija kanonizējusi Nikolaju II. Toties Krievijas prokuratūra atsakās reabilitēt Nikolaju II, jo uzskata notikušo par kriminālnoziegumu, nevis par valsts represijām.
2007.gada jūnijā netālu no jau zināmā apbedījuma tika atklāts vēl otrs, kurā bija 16–18 gadu vecas meitenes un 12–14 gadu veca zēna mirstīgās atliekas. 24.augustā Krievijas Ģenerālprokuratūra atsāka krimināllietu sakarā ar cara ģimenes nošaušanu un mirstīgo atlieku atrašanu netālu no Jekaterinburgas. Tieši tās arī tiek uzskatītas par divu neatrasto cara ģimenes locekļu Alekseja un Marijas mirstīgajām atliekām.
Nu 2008.gadā tika saņemti DNS ekspertīžu dati no „otrās” apbedījumu vietas. Tie apstiprināja pieņēmumu, ka te atdusas lielkņazienes Marijas un troņmantnieka Alekseja mirstīgās atliekas.
Krievijas pareizticīgo baznīca atsakas atzīt mirstīgo atlieku autentiskumu, jo uzskata, ka tās tikušas pilnībā iznīcinātas.
Nu beidzot 2008.gada 1.oktobrī Krievijas Augstākās tiesas prezidijs pieņēma lēmumu reabilitēt caru un viņa ģimeni. Tādējādi beidzot ir atzīts, ka viņi bjuši politisko represiju upuri. Šo spriedumu apsveica pareizticīgo baznīca, kas cara ģimeni iecēlusi svēto kārtā.

Latvieši – cara slepkavas? Romanovus apsargāja 10 cilvēku čekistu specvienība, no kuriem 4 esot bijuši latvieši. Krieviem bija iegājies visus sarkanarmiešus, kas runāja nesaprotamā valodā, dēvēt par latviešiem – latiši. Tāpēc ilgus gadus par cara slepkavām tika uzskatīti latvieši.
Mēnesi pirms baisās slepkavības Romanovus apciemoja 3.armijas komandieris Reinholds Bērziņš. Kādreiz viņš, trūcīgs lauku puisis, bija rakstījis vēstuli caram un lūdzis naudu mācībām. Cars uz lūgumu nereaģēja, bet Bērziņš tā arī palika par nabadzīgu tautskolotāju. Tieši tāpēc viņš kā inteliģents kļuva par apakšvirsnieku cara armijā, bet revolūcijas viļņi viņu uzmeta jau Sarkanās Urālu armijas priekšgalā. Kad Romanovi jau bija ieslodzīti, Bērziņš rakstīja vēstuli mātei: „Kādreiz es lūdzu caram naudu mācībām, tagad viņš man lūdz atļauju pastaigāties un pazāģēt malku pagalmā.”
Tomēr Bērziņam ar cara nogalināšanu nav nekāda sakara, tieši pretēji. Maskavas revolucionāri nebija pārliecināti, vai pārāk enerģiskie Urālu komunisti vēl nav caru nošāvuši. Tobrīd Romānovi vēl bija dzīvi, taču tuvojās baltie, un tika nolemts cara ģimeni noslepkavot turpat Ipatjeva namā.
Viens vai divi latvieši bija klāt slepkavošanas brīdī. Nav zināms vai tie šāva un dūra arī paši, vai bija tikai klāt.
Visvairāk aizdomās turamais ir Jānis Celms, kas pats to ne apstiprināja, ne noliedza. Dīvainā kārtā viņu neskāra Staļina represijas, viņš izdzīvoja arī II Pasaules karā un mira sirmā vecumā. Pēc kara viņš Rīgā vadīja gaļas veikalu L.Paegles un Kirova ielas stūrī (tagad Antonijas un Elizabetes). Vectētiņi slepus veda mazdēlus apskatīt slaveno onkuli, kas nogalinājis caru. Tieši viņa loma nav zināma, bet zināms, ka pēc slaktiņa viņš konvojēja asiņaino kravu.
Krievu versija - https://www.youtube.com/watch?v=EX2AP2NCFgI

Jāņa Svikkes falsifikācija. Pavisam krāšņs latviešu pasaku sacerētājs, kam liela loma izdomājumos par krievu cara ģimenes noslepkavošanu.
Pēc profesijas bulciņu cepējs ar tikai 3 klašu izglītību.
Savu biogrāfiju Svikke esot safabricējis tā, ka jau 1904.gadā viņš esot bijis komunistu partijas biedrs un braucis pie Ļeņina uz Šveici, bet tas pa kluso esot devis naudas paciņas revolūcijas organizēšanai.
Patiesībā Svikke savu komunistisko karjeru veidojis, pateicoties bērnībā pie vācu kungiem apgūtajai vācu valodai. Svikke revolūcijas laikā patiešām bijis aizklīdis līdz Urāliem, kur Jekaterinburgā vadīja tipogrāfiju un drukāja avīzes un uzsaukumus latviešu, ungāru un vācu valodās.
Dīvainā kārtā izdzīvoja Staļina 1937.gada etniskajās tīrīšanās.
II Pasaules kara laikā viņam atkal noderēja vācu valoda – vadīja vācu karagūstekņu nometni. Šo amatu viņš zaudēja tādēļ, ka ar vācu karagūstekņiem esot spēlējis Ziemassvētku dziesmiņas un tas neatbilda padomju ideoloģijai.
Pēc kara vairākus gadus LU vadījis marksisma un ļeņinisma lekcijas, kuras gatavojis, lasot avīžu rakstus. Tad, kad viņu atšifrēja un padzina no amata, viņš arī sacerēja pasaciņu par cara noslepkavošanu. Versija tika izstrādāta visai ticami, jo savas versija konstruēšanā balstījies uz liecinieku atmiņām.
Svikkes nopelns ir tieši tas, ka viņš patiesi atrada īstos notikumu dalībniekus – čekistus Celmu un Kajaku. Bet tālāko Svikke safabricēja pats, ieceļot sevi šāvēju „vadoņa” lomā. Īstie operācijas dalībnieki – Jurovskis un Ņikuļins tika pievienoti ticamībai. Esot saglabājusies (kur?) viņa vēstule Ņikuļinam, kas vienīgais tai laikā vēl bija dzīvs. Vēstulē Svikke aicina, lai Ņikuļins apliecina partijai un vēsturei, ka tieši viņš (Svikke) ir īstais operācijas vadonis, bet Jurovskis un pārējie tikai pildījuši viņa pavēles.
Nekādu apstiprinājumu Svikke nesaņēma, tomēr tas netraucēja viņu rosīties tālāk. Un Svikke ilgus gadus darbojās pacietīgi viltojot vēsturi, lai viņu atzītu par galveno cara ģimenes šāvēju. Šeit laikam noderēja viņa jaunības profesija – bulciņu cepējs.
Baumo, ka čekai nodevis pats savu dēlu. Tas kara laikā bija dienējis Anglijas armijā, uzdodoties par poli, un spiegojis PSRS labā. Viņš Latvijā atgriezies britu formā un Svikke viņu nodevis čekistiem kā Anglijas spiegu.
Otrs viņa dēls gāja bojā jau agrāk - 1937.gada etniskajās tīrīšanās Krievijā.
Pats Svikke nodzīvoja vairāk par 90 gadiem un vēl mūža nogalē sacerēja dažādas izdomātas vēsturiskas interpretācijas ar sevi galvenajā lomā. XX gs. 90.gadu sākumā Svikkes sacerējumi tika publicēti kā vēsturiskā patiesība, arī šāvēju saraksts ar 8 latviešiem. Tas vēl vairāk apgrūtināja vēsturiskās patiesības noskaidrošanu, tomēr izpētītie fakti Svikkes „uzcepto” versiju ļāva apgāzt.

Princese Anastasija? 1920.gada februārī pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma Berlīnes psihiatriskajā slimnīcā tika ievietota jauna sieviete Anna Andersone. Viņa uzdevās par princesi Anastasiju, kam slapkavības naktī brīnumaini izdevies izglābties.
Romanovi viņu noraida.

Aplūkojamie objekti.
Ipatjeva māja. Boriss Jeļcins 1975.gadā kā Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Sverdlovskā (tagadējā Jekaterinburgā) deva rīkojumu nojaukt Ipatjeva māju, jo tā piesaistīja pārāk daudz apmeklētāju, kurus fascinēja stāsts par cara valdīšanas beigām. Viņš pildīja VDK vadītāja Jurija Andropova rīkojumu. Aculiecinieki stāsta, ka tas esot atgādinājis padomju laika baznīcu grautiņus.

Alapajevas klosteris. Pašlaik šai vietā, kur dienu pēc cara ģimenes slepkavības nogalināja citus Romanovus, uzslieta pareizticīgā baznīca, kuru vada latvietis Jānis Pilāts (tēvs Mozus). 

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).