Vladislavs IV Vāsa (1632.-1648.g.)
Poliski - Władysław IV Waza.
Krieviski - Владислав Жигимонтович.
Formālais Krievijas ķeizars no 1610. līdz 1612.gadam un Polijas-Lietuvas karalis no 1632. līdz 1648.gadam.
Radniecība. Tēvs - Sigismunds III, Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1595.gadā.
Vladislavs IV kā Krievijas keizars. Galma apvērsuma rezultātā Maskavā ķeizars Vasīlijs IV Šuiskis tika gāzts no troņa un nosūtīts uz Poliju. Maskavā sāka valdīt varu sagrābušie bajāri, vēsturē šī valdīšana iegājusi ar nosaukumu "Septiņbajārība" (Семибоярщина). 1610.gada vasarā Polijā no Maskavasar sūtniecību ieradās bajāri - Vasīlija IV Šuiska pretinieki, kas ar Polijas karali Sigismundu III noslēdza vienošanos - saskaņā ar to princim Vladislavam bija jākāpj Krievijas tronī, vienlaikus pārejot pareizticībā.
1610.gada septembra sākumā (augusta beigās pēc vecā stila) Maskavas iedzīvotāji masveidā zvērēja uzticību poļu princim Vladislavam - tas bija notikums, kas vēl pirms dažiem menešiem likās neiespējams. Tā Vladislavs IV formāli kļuva par Krievijas ķeizaru, Krievijā viņu apzīmēja ar vārdu - "princis" (королевич) un bajāri viņa vārdā metās kalt naudu.
No formālās puses viss bija vairāk vai mazāk likumīgi, lai gan saprotam, ka Juku laikos Krievijā likumība bija visai izplūdis jēdziens. Lai gan uzticība tika zvērēta, tomēr no formālās puses troni kāpšanas process bija un palika nepabeigts. Lieta tā, ka princis Vladislavs tā arī neizpildīja vienošanās noteikumus - nepārgāja pareizticībā un Maskavā arī nesteidzās ierasties. Kā nekā ierasties krievu galvaspilsētā viņš varēja tikai stipras armijas pavadībā. krievu attieksme pret svešzemnieka kāpšanu tronī bija stipri rezervēta un arī "septiņbajāru" vara nestiepās tālu aiz Kremļa sienām.
Tā princis Vladislavs arī netika kronēts valdīšanai (krieviski - венчан на царствование), bet 1612.gada oktobrī "Septiņbajārība" tika gāzta.
1617.gadā princis Vladislavs devās karā pret Mihailu Romanovu, lai atņemtu tam Krievijas troni, bet šis pasākums izgāzās. Tomēr no pretenzijas uz Krievijas troni Vladislavs atteicās tikai pēc 17 gadiem, bet līdz tam laikam turpin'ja sevi dēvēt par "Maskavas lielkņazu," jo krievu ķēniņu ķeizara titulu poļi neatzina.
Karš pret Maskaviju. 1617.gadā princis Vladislavs devās karā pret Mihailu Romanovu, lai atņemtu tam Krievijas troni, bet šis pasākums izgāzās.
Poļu-krievu karš (1632.-1634.g.) par Smoļensku. 1632.gadā maskavieši izmantoja situāciju, kad nomira Rečpospoļitas karalis Sigismunds III, bet viņa dēls Vladislavs vēl nebija kronēts. Neskatoties uz miera līgumu, Maskava pieteica Polijai karu un aplenca Smoļensku. Jaunais Polijas karalis Vladislavs IV ar 15 000 kareivju un 12 000 Zaporožjes kazaku pārrāva pilsētas aplenkumu un 1634.gada 1.martā padzina maskaviešus no Smoļenskas. 1634.gada jūnijā pie upes (upē?) tika parakstīts Poļanovas miera līgumu (Поляновское соглашение), saskaņā ar kuru Smoļenska un zemes ap to turpināja piederēt Lietuvai.
Vladislavs IV un Latvija. 1633.gada 6.maijā Polijas karalis Vladislavs IV izdeva Dundagas īpašniekam Hermanim Maidelim monopoltiesības uz bākām.
Pēc Anglijas un Francijas diplomātiska spiediena 1639.gadā Polijas karalis Vladislavs IV par Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha pēcnācēju atzina Vilhelma dēlu Jēkabu.
Vladislavs IV un Simeons. "Царевич Симеон." Ar Vasīlija IV Šuiska vārdu saistīti divi viltvārži, viens no viņiem uzradās Samborā (pilsēta tagadējās ukrainas Ļvovas apgabalā), kur kāds jaunais cilvēks bija iekārtojies darbā pie garīdznieka. Pēc dažām dienām garīdznieks uz jaunā darbinieka muguras ieraudzīja "ķeizara zīmes" - zvaigzni un krustu un pieprasīja tam izstāstīt par savu izcelsmi. Sakarīgu atbildi viņš tomēr nesaņēma un nosūtīja jauno cilvēku uz poļu galmu pie Jana Nikolaja (коронный подскарбий Ян Николай Данилович). Tur darbinieks izstāstīja, ka viņa vārds ir Simeons, uzvārds Šuiskis un viņš ir krievu ķeizara Vasīlija IV Šuiska, kurš miris poļu gūstā 1612.gadā, dēls. Zīmes uz viņa muguras esot Šuisku ģimenes zīmes. No Simeona stāsta bija saprotams, ka viņu izzaga brīdī, kad Vasīliju IV Šuiski veda uz Poliju. Ilgu laiku viņš esot dzīvojis pie aizkrāciešu kazakiem.
Jans Nikolajs noticējis (vai arī tēlojis, ka noticējis) jaunā cilvēka stāstītajam. Stāstam noticējuši arī daudzi citi šļahtiči, kas sākuši "princi" apgādāt ar naudu un pārtiku. Tai pat 1939.gadā Jans Nikolajs aizveda princi Simeonu uz Varšavu, kur to stādīja priekšā karalim Vladislavam IV - tas pats kādreiz bija pretendējis uz krievu troni. Lai gan daudzi delegāti "prinča" stāstītajam neticēja, poļu valdība nolēma pataupīt "Vasīlija Šuiska dēlu." Pagaidām viņu atstāja Jana Nikolaja aizbildniecībā, viņš jaunekli nosūtīja pamācīties krievu valodu un rakstību.
Maskavā satraucās, uzzinājuši par Simeona parādīšans, un pieprasīja viltvārdi izdot. Tādu pat esot bijuši vairāki un krievi bažījās, ka tie varētu tapt izmantoti kādos konfliktos. Nav īsti zināms, kas ar Simeonu notika tālāk. 1640.gada vasarā viņš vēl dzīvoja pie Jana Nikolaja, bet tālāk viņa pēdas zūd. Zināms tikai, ka krieviem viņš nav ticis izdots, taču nekādās intrigās Simeons arī nav ticis iesaistīts.
Saites.
Polijas karaļi (~962.-1795.g.).
