Brahmanisms
Brahma - "priesteris" (sanskr.).
Seno indiešu reliģija, kas nosaukumu guvusi no indiešu rituālu aprkstiem brahmanām.
Bramaņi. Augstākā kasta Indijā, priesteri. Bramiņi veica brahmanisma un hinduisma reliģiskos rituālus, pētī un skaidro vēdas. Bramiņu pienākumi ir mantojami, dzīves ideāls nosacīts Manū likumos. Feodālā laikmetā bramiņi darbojās arī valsts pārvaldē, tiesās, kļuva par zemes īpašniekiem, tirgotājiem, karavīriem. Mūsdienās brahmaņi ir gan prāva Indija valdošo šķiru un inteliģences daļa, gan arī zemnieki, kalpotaji un strādnieki.
Brahmanisma pasaules uzskats izrietēja no priekšstata, ka visa pamatā ir neizdibināma garīga būtne - pasaules gars Brahma jeb Atmans.
Tie mācīja, ka cilvēkus Brahma esot radījis no dažādām sava ķermeņa daļām. No mutes viņš radījis pašus brahmaņus, tādēļ tie varot runāt dieva vārdā. No rokām Brahma radījis karavīrus, no gurniem – zemniekus un amatniekus, bet no dubļiem aptašķītajām kājām – šudras jeb kalpus. Tādējādi pēc brahmaņu mācības cilvēkus kastās iedalījis pats Brahma.
Brahmanisms. Radies verdzības iekārtas tapšanas periodā I g.tk.pmē. un seintezēja sevī Indija ienākušo āriešu cilšu ticējumus (vēdismu) un vietējo iedzīvotāju reliģiskos ticējumus.
Indijas sabiedrības reliģija nākamajā attīstības stadijā (pēc vēdiskās reliģijas) pieņēma citu formu, kad šķiriskā noslāņošanās aptvēra plašāku tautu loku. Vergturu valstis izveidojās dažādās Indijas daļās, un dažas no tām pārvērtās par plašām impērijām. Darba dalīšanas procesā nošķīrās daudzas ražošanas nozares. Iepriekšējā laikmetā radusies sabiedrības dalīšanās kārtās un šķirās guva īpatnējas formas - sabiedrība iedalījās 4 lielās grupās (varnās): brahmaņi (profesionālie priesteri), kšatriji (karavīri), vaišji (zemkopji un tirgotāji) un šudri (kalpi, vergi). Brahmaņi ne vien monopolizēja priesteru funkcijas, bet arī ietekmēja visu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Tikai brahmaņi varēja lasīt un izskaidrot vecās svētās grāmatas un rakstīt jaunas, tikai viņi uzstājās par starpniekiem starp cilvēkiem un dieviem. Pati tā laika indiešu reliģija pazīstama ar brahmanisma nosaukumu.
Brahmanisms centās pamatot Indijas šķiru sabiedrības sociālo nevienlīdzību (kastu sistēmu, bramaņu privilēģijas) u samierināt ticīgos ar viņu likteni.
Cīņā pret budismu un tiešā tā ietekmē I g.tk.pmē. pārveidojās par hinduismu.
Bramanisma panteons. Brahmanisms jau bija atsevišķu dievību kults ar ļoti sarežģītu upurēšanas rituālu, daudzām ceremonijām, reglamentiem un stingru etiķeti. Bramanisms atzina arī vēdiskās dievības, bet vēdu dievību vietā nāca arī citas - šā laika posma indiešu panteona galvenie dievi bija trīsvienības (trimurti) duievi - Brahma, Višna un Šiva. Saskaņā ar leģendām Brahma radījis pasauli, Višna to sarga un glabā, bet Šiva sagrauj un rada no jauna. Izpildījis savu pamatfunkciju - radīšanu, Brahma turpmāk netika godināts ar īpašu kultu un pamazām atvirzījās tālāk otrajā vietā. Toties Višna un Šiva kļuva par augstākajām dievībām. Tādejādi divus galvenos virzienus hinduismā sauc par višnuismu un šivaismu.
Aiz katra no šiem augstākajiem dieviem stāvēja pakļautu vai radniecisku dievību plejāde. Tādi ir 10 kanoniskie Višna iemiesojumi (avatāri), t.i. viņa pārvēršanās atkarībā no apstākļiem par dzīvniekiem vai cilvēkiem, lai paglābtu cilvēku dzimumu no dažādām nelaimēm. Pie višnuisma dievībām tika pieskaitīti dažu episko teiku varoņi, piemēram, Rāma un Krišna.
Šiva kļuva par veselas dievību ģimenes galvu. Viņa dēlu Ganešu, ko attēloja kā cilvēku ar zīloņa galvu, godināja kā dažnedažādu pasākumu aizgādni, no viņa bija atkarīgas ikviena jauna pasākuma sekmes. Ganeša kults kļuva par vienu no vispopulārākajiem.
katram dievam bija dzīvesbiedre vai sava paša sievišķā hipostāze. Sevišķi plaši bija izplatīta Šivas dzīvesbiedres Parvatas (sauca arī par Durgu vai Kāli) godināšana. kali kults plaši izplatījās visā Indijā, dažās vietās izstūma citus un kļuva par valdošo.
Brahmanisms un reinkarnācija. Brahmanisms attīstīja anim istiskos priekšstatus par dvēseļu ceļošanu (sansāru). Atkarībā no tā, kā cilvēki pildījuši savas kastas dzīves priekšrakstus (darmu), viņu dvēseles saņemot atmaksu (karmu) un pārdzimstot jaunā apveidā.
Brahmanisma svētie raksti. Tās ir vēdas un to komentāri - brahmanas, aranjakas, upanišādas, kas arī mantotas no vēdisma.
Svētnīcas. Par godu atsevišķiem dieviem cēla diženas svētnīcas, kur novietoja no akmens vai koka veidotas un no metāla izlietas dievu statujas. Bija izstrādātas kanoniskas formas katras dievības attēlošanai. Priesteru pulki apkalpoja svētnīcas, reliģiskos svētkus, kāzas un bēres. Ticīgajiem iedvesa, ka cilvēka dzīve no dzimšanas līdz bēru sārtam ir reliģiskā pienākuma pildīšana un nepārtraukta rituālā darbība ar brahmaņu priesteru palīdzību un viņu vadībā.
Bramanisma pārtapšana par mūsdienu hinduismu. Tā noritēja, no vienas puses, to reliģisko priekšstatu ietekmē, kas nāca no pašas Indijas jaunajām ciltīm un tautām, kas pieslējās bramanismam, bet no otras puses - tādu reliģiju ietekmē kā budisms, kristietība un viduslaikos īpaši izplatītais islāms
Pēc brahmaņu mācības dievs esot devis likumus, kuros noteikts, ar ko dažādu kastu cilvēkiem jānodarbojas un kā tiem jāuzvedas. Likuma pārkāpējiem nozīmēja stingrus un ļoti bargus sodus.
Brahmanisms kā budisma avots. Budisms ideoloģiskā ziņā nebija pilnīgi oriģināla mācība. Tā pamattēzes bija aizgūtas no agrākās indiešu reliģijas - bramanisma. Brahmanisma pasaules uzskats tāpat izrietēja no priekšstata, ka visa pamatā ir neizdibināma garīga būtne - pasaules gars Brahma jeb Atmans. Brahmanisms tāpat ietvēra mācību par dzīvo būtņu iemiesošanos no jauna, par dvēseļu ceļošanu, atmsaksas (karmas) likumu par grēkiem, ko cilvēks nodarījis savā iepriekšējā dzīvē (pirms jaunas atdzimšanas pēc nāves). Brahmanisms, tāpat kā budisms, uzskatīja par galējo ideālu nirvānas sasniegšanu, saplūšanu ar pasaules garu. Aiuzguvis nio brahmanisma šo pasaukles uzskatu, budisms to attīstīja tālāk un dažā ziņā pārveidoja. Piemēram, cilvēku iemiesošanos pēc nāves tas sāka iztēlot nevis kā zināma indivīda dvēseles pārceļošanu no vienas materiālas, miesīgas čaulas otrā, bet kā vienas garīgo daļiņu (dharmu) kombinācijas sairumu un jaunas šo dharmu kombinācijas izveidošanos. Sakarā ar to budisms noliedz, ka pastāv dvēsele kā noteikta cilvēka nemainīga substance. Pēc tam budisms pasludināja mesiānisma ideju - mācību par biodisatviem un budām, kas nonāk Zemes virsū, lai pestītu cilvēkus, palīdzētu viņiem sasniegt nirvānu, kā arī mācībuy par paradīzi un elli.
Nebūdams oriģināls ideoloģiskajā ziņā, budisms būtiski atšķiras no brahmanisma metodēs, paņēmienos, kā tas ietekmē ticīgos, ceremonijās un panteonā.
Salīdzinājumā ar brahmanismsu budismam ir raksturīgs savdabīgs demokrātiskums. Piemēram, brahmanisms \mācīja, ka sasniegt nirvānu iespējams vienīgi brahmaņiem, bet budisms izvirzīja tēzi par pestīšanas ceļa vienlīdzību visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņa piederības pie vienas vai otras kastas (tomēr izņemot vergus). Brahmanisms monopolizēja starpniecību starp dieviem un cilvēkiem šaura priesteru (brahmaņu) loka rokās. Budisms, organizēdams plašu klosteru tīklu ar lielu daudzumu mūku (lamu) tajos, ārkārtīgi paplašināja šīs "starpnieku" aprindas, pie kam par lamām uzņēma ne vien brahmaņu kastas, bet arī citu kastu locekļus. Budisma spredi;ķi un dievkalpojumi notika attiecīgo apvidu iedzīvotāju sarunu valodā, turpretim brahmaņi lietoja tikai senindiešu sanskrita valodu, kas masām grūti saprotama. Budisma panteona priekšgalā ir buda Šakja (Sakja)-Muni un citi budas, bet nevis Brahma. Budisma ceremoniāls atršķirībā no brahmanisma paredz greznu reliģisko svētku - mistēriju rīkošanu ar simtiem mūku-lamu piedalīšanos daudzu tūkstošu liela ticīgo pūļa klātbūtnē. Tāds savdabīgs demokrātiskums, tāds kurss uz masveidību veicināja sekmīgu budisma izplatīšanos.
