Aliens

Maurīcija

The State of Mauritius.
Salu valsts Indijas okeāna rieteņos Maskarēnu salu grupā.

Nosaukums. Salas nosaukumu devuši pirmie holandiešu ieceļotāji, godinot savas valsts princi – Maurits van Nassau.

Maurīcija valdzina ar tirkīzzilām lagūnām, baltām smilšu pludmalēm, daudzām mazām saliņām, vulkaniskas izcelsmes kalniem, tropu dārziem un augiem, nostāstiem par amizanto un ne īpaši gudro putnu dodo, kā arī lielisku zemūdens pasauli, jo arhipelāgs ir dala no trešā lielākā koraļļu rifa uz Zemes.

Iedzīvotāji - 856 500 (1975.g.), indieši (68%, no tiem hindustāņi vairāk kā 60%, pandžabi, tamili); kreoli (franču un afrikāņu pēcteči - 28%); ķīnieši (3%); angļi.
Valoda –  oficiālā valoda angļu, izplatītas arī franču, hindu un vietējā kreolu valoda.
Administratīvais iedalījums - 5 pilsētas un 3 distrikti.
Galvaspilsēta – Portluija.
Naudas vienība - Maurīcijas rūpija.

Vīza – ES valstu iedzīvotājiem nav vajadzīga.

Politiskā iekārta. Politiski sala ir Britu sadraudzības locekle un valsts galva ir lielbritānijas karaliene, ko pārstāv ģenerālgubernators.
Likumdevējs orgāns - Likumdevēja sapulce.
Izpildorgāns - Ministru padome.
Britu ietekmes te vairs nav, bet ir stipra franču ietekme.

Ģeogrāfija. Sala 900 km uz austreņiem no Madagaskaras.
Platība – 2045 km².
Sastāv no vairākām salām - Maurīcijas (1865 kvkm), Rodrigesas un nelielajām Agalegas un Kargadosas-Karahosas salām. Ir vēl arī Ziemeļu salas? Vispār Maurīcija ir ap 50 salu arhipelāgs.
Maurīcijas salas lielākā upe - Grandrivera.
Lielākās pilsētas - Portluija (ap 150 000), Bobasēna (vairāk kā 70 000), Vakoasa (vairāk kā 50 000), Katrborna, Grandrivera.

Vēsture. Pasaulē nav daudz apdzīvojamu vietu, kuras jau senatnē cilvēki nebūtu atraduši un iekārtojušies tur uz dzīvi. Tomēr Maurīcija, par spīti savas "paradīzes salas" statusam, ir bijusi tieši tāda - bez saviem iedzimtajiem iedzīvotājiem. Nu vismaz par tādiem nav nekādu ziņu un arheoloģisko liecību.
Austronēzieši Maurīcijā. Ir visai labi zināms, ka austronēziešu rases ļaudis no mūsdienu Indonēzijas salām burāja šķērsām Indijas okeānam, mūsu ēras sākumā vai pat agrāk, sasniedzot Madagaskaras salu un, iespējams, arī Āfrikas austreņu piekrasti. Par to liecina mūsdienu Madagaskaras pamatiedzīvotāji malagasi, kas runā ausronēziešu saimei piederošā valodā. Tādēļ, visai iespējams, ka austronēzieši ir nonākuši arī maurīcijā, taču nekādi avoti un arheoloģiskie atradumi mums par to nestāsta.
Arābi Maurīcijā. Par salas eksistenci zinājuši arābu tirgotāji jau X gs. sākumā un tādā visai neglītā vīzē nosaukuši to par Aplaupīšanas salu (Dina Arobi). Tā atradās to arābu tirdzniecības ceļu tuvumā, kas savienoja arābu zemes ar Āfrikas austrumu piekrasti, Indiju un Indonēziju. Sala bija tieši tāda, lai par to zvaigžņotās Bagdādes naktīs pie ugunskura stāstītu pats Sindbads Jūrasbraucējs. Tomēr arābi salā neapmetās un tikai retumis tajā piestāja, lai papildinātu dzeramā ūdens vai pārtikas krājumus.
Portugāļi Maurīcijā. Pirmie eiropieši, kas nonāca Maurīcijā, bija portugāļi kapteiņa Fernandesa Pereiras vadībā ap 1507.gadu. Par to kā liecība palikusi XVI gs. karte, kurā trīs apkārtnes salas bija nosauktas arābu vārdos. Portugāļi piestāja Maurīcijā un nosauca to par Cirni (Ilha do Cirne), bet tuvumā esošo salu grupu (Rodrīgi un Renjonu) kopā ar Maurīciju - par Maskarēnu salām portugāļu kapteiņa Pero Maskarēna vārdā. Jaunatklājēji bija ieinteresēti tikai tirdzniecībā un necentās apmesties salā.
Holandieši Maurīcijā (1598.-1710.g.). 1598.gada 9.septembrī grupa holandiešu jūrnieku kapteiņa Vībranda van Varvīka (Wybrandt Van Warwyck) vadībā izkāpa salas dienvidaustreņu krastā, mūsdienu Viegrandportas (Vieux Grand Port) rajonā, un pasludināja šo salu par Nīderlandes īpašumu. Nākamos 40 gadus holandieši to izmantoja kā starppunktu kuģojumiem uz Batāviju (Javas salu). Tikai tad viņi izlēma dibināt pastāvīgu apmetni tuvu vietai, kur pirmo reizi tika izkāpuši krastā - tikai 3km uz ziemeļiem, kur mūsdienās arī atrodas Viegrandportas pilsēta. Apmetnes drupas un muzeju šodien var aplūkot Viegrandportā, Maiburgas tuvumā. Holandiešu izkāpšanas vietā Vecajā Grandportā (Old Grand Port) par godu šim notikumam uzstādīts piemineklis.
Tomēr kolonija nekad pa īstam tā arī neuzplauka un holandieši to pameta 1710.gadā. Viņu darbības rezultātā salā tika ievesti pirmie melnie vergi no Āfrikas, brieži no Javas, savvaļas mežacūkas, tabaka un, kas svarīgāk par visu - arī cukurniedres. Ak jā, arī lielā nelidojošā putniņa dodo izzušana ir uz holandiešu koloniālā režīma rēķina, jo pēdējais dodo salā redzēts 1662.gadā.

Franču laiks (1715.-18??.g.). Piecus gadus pēc tam, t.i. 1715.gadā, kad salu tika pametuši holandieši, salā ieradās franču kuģis kapteiņa Gvilamē (Guillaume Dufresne d'Arsel) vadībā. Viņš bija kuģojis šķērsām pāri Indijas okeānam no salas, ko šodien pazīstam kā Reņjonu. Gvilamē pasludināja salu par Francijas īpašumu un tā arī nokristīja - par Francijas salu (Īle  de France). Franču laikā te arī notika īsta iedzīvošanās.
Tomēr kādu laiku nekas dižs salā netika paveikts, kamēr 1735.gadā te neieradās jaunais darbīgais salas gubernators Bertrands Labordonajs (Bertrand Francois Mahe' de Labourdonnais), kas šodienas Maurīcijā tiek uzskatīts par īstu varoni. Un ne velti - viņš ne tikai pāvērta Portluīsu par plauktošu ostu, bet arī uzbūvēja salā pirmās cukura dzirnavas un iekārtoja ceļu tīklu.
1739.gada žurnāls Scot’s Magazine paziņoja, ka kuģa Halifaks komanda Maurīcijas salas piekrastē noķērusi vairākas nāras, uzcepuši un apēduši tās. Gaļa garšojusi līdzīgi teļa gaļai.
Pauls un Virdžīnija. Šis sirdi plosošais mīlas stāsts norisinājās Maurīcijā franču valdīšanas sākumposmā. 1744.gadā pie salas ziemeļaustreņu   krasta vētrā nogrima kuģis St.Ge'ran. Šī kuģa katastrofa rosināja Bernardīnu de Sentpjēru (Bernardin de St-Pierre) uzrakstīt noveli "Pauls un Virdžīnija," kas kļuva par vienu no pirmajiem dižpārdokļiem. Patlaban zvanu un spāņu monētas no šī kuģa var aplūkot Maheburgas Valsts vēstures muzejā (Maurīcija).
Tālākā franču  varas gaita. Tā kā briti XVIII gs. beigās guva virsroku kuģošanai Indijas okeānā, tad Portluīsa kļuva par franču atbalstīto jūras pirātu midzeni. Jūras laupītāji maksāja Francijas valstij par gūtajo laupījumu no ienaidnieka - britiem. Slavenākais no franču-maurīciešu pirātiem bija Roberts Surkofs (Robert Surcouf), kas ne pa jokam nodarīja zaudējumus britu kuģošanai.
1789.gadā franču kolonisti Maurīcijā atzina Lielo Franču revolūciju. Tomēr dažas politikas izmaiņas Maurīcijas gubernatoriem likās nepieņemamas. Kad 1794.gadā Parīzē izdeva vergu brīvlaišanas likumu, Maurīcijas gubernatori to atteicās ievērot.
Britu valdīšanas laiks. Napoleona karu laikos 1810.gadā briti virzīja savus spēkus pret franču Maurīciju, tā sekojot savam plānam par pilnīgu Indijas okeāna kontroli. Tomēr iesākumā tiem galīgi neveicās un tie tika sakauti jūras kaujā pie Viegrandportas, nogremdēta tika britu fregate "Brīnišķā" (Magicienne). Jāatzīmē, ka visā vēsturē tā ir vienīgā kauja, kad franču flote guvusi virsroku pār britu floti. Par kaujas gaitu var uzzināt Maiburgas Valsts vēstures muzejā (Maurīcija), kur izstādītas arī dažādas lietas kaujas sakarā. Paši franči laikam par uzvaru kaujā bijuši tik ļoti sajūsmā, ka veikuši arī attiecīgu ierakstu Parīzes Triumfa arkā.
Tomēr jau tikai pēc dažiem mēnešiem britu karaspēks izsēdās Malheureuksas ragā (Cap Malheureux) ziemeļu krastā un ieņēma salu.
Un tā pār salu pēc Napoleona I sakāves sāka valdīt briti. Tie pārsauca salu holandiešu atklājēju vārdā par Maurīciju - kāda holandiešu prinča vārdā, bet atļāva palikt salā franču cilmes Maurīcijas iedzīvotājiem, saglabāt viņu valodu un paturēt tiesu sistēmu un visas lielās ckurniedru plantācijas, no kurām bija atkarīga salas ekonomika.
Galu galā 1835.gadā te oficiāli atcēla arī verdzību. Tolaik afrikāņu vergu skaits salā bija sasniedzis jau vairāk nekā 70 000. Vienlaikus briti, kā jau tas parasts viņu koloniļā kapitālisma politikā, veicināja arī pilnīgi sveša darbaspēka ieceļošanu no indiešu zemēm un no Ķīnas.
Maurīcijā labākas zemes solījumos ieradās vismaz 500 000 indiešu. Tomēr sanāca tā, ka tiem vajadzēja mitināties visai pieticīgos apstākļos un strādāt par niecīgu samaksu. Tomēr gluži dabiski sanāca arī tā, ka lielais indiešu skaits pakāpeniski palielināja indiešu kopienas teikšanu salā. Indiešu kopienas pašapziņu pastiprināja arī Indijas garīgā un politiskā līdera Mahatma Gandija vizīte salā 1901.gadā, kad tika prasītas liekākas cilvēktiesības salas iedzīvotājiem.
Galu galā viss izvērtās konkrētā politiskā kustībā. 1958.gadā visiem saliniekiem piešķīra vēlēšanu tiesības. Par politiskās sistēmas maiņas atslēgas personu kļuva Sīvūsagūrs Ramgūlams (Seewoosagur Ramgoola) - Darba Partijas dibinātājs 1936.gadā.
Maurīcijas neatkarības laiks. S.Ramgūlams vadīja cīņu par Maurīcijas neatkarību, kas tika iegūta 1968.gada 12.martā.
Savulaik Hemingvejs esot teicis, ka "Dievs, pirms radīja paradīzi, vispirms paternnējās pie Maurīcijas radīšanas."

Reliģija. Hinduisti - ap 1/2 iedzīvotāju; musulmaņi - 14%; budisti - ap 4%.

Ģeoloģija. Maurīcijas sala ir vulkāniskas izcelsmes, koraļļu rifu ieskauta.
Virsa kalnaina, sevišķi Maurīcijas salas DR daļā - Pitona kalns (826 m). Vidienē plakankalne līdz 600 m vjl. un austreņos šaurs piekrastes līdzenums.

Klimats. Tropu pasātu klimats.
Vidējā temperatūra februārī 26oC; augustā - 14oC vidienē un 18,5oC piekrastē.
Nokrišņi (galvenokārt vasarā) - 1500-2500 mm/gadā piekrastē; līdz 3500 mm/gadā vidienes plakankalnē un kalnos.
Bieži plosās taifūni (janvāris-marts).

Saimniecība. Agrāra valsts, kas specializējas cukurniedru audzēšanā un cukura ražošanā, kas dod vairāk kā 35% kopējo ieņēmumu. Audzē arī tēju, tabaku, banānus, alvejas, kukurūzu, kartupeļus, dārzeņus (galvenokārt tomātus).
Lopkopība maz attīstīta -  liellopi, kazas.
Zvejniecība. Lielākā jūras osta Portluija.

Daba. Auglīgas vulkāniskās augsnes.
Biezi tropu meži ar vērtīgām koku sugām, saglabājušies galvenokārt kalnos (1/3 teritorijas).
Sastopami Seišeļu dižrupuči u.c. reti dzīvnieki, daudz putnu.

Aplūkojamie objekti.
      Portluija. Port Louis. Valsts galvaspilsēta.
      Melnās upes aizas nacionālais parks. Black River Gprge.
      Chamarel krāsainās zemes. Maurīcijas dabas brīnums.
      Chamarel ūdenskritums. Vairāk kā 100 m augsts.
      Aļņu sala (Ile aux Cerfs). Ar motorlaivu uz šo salu, kur daudz jūras ežu. Tās lsgūnas attēlsrotā neskaitāmas Maurīcijassalas
      Pampelmūzes Botāniskais dārzs. Amazones ūdenslillijas un lotosi.
      Grand Bassin hinduistu svētnīcu komplekss. Pie svētā ezera.
      Casela park. Dzīvnieku parks. Antilopes, lauvas, gepardi.
      Blue Bay jūras rezervāts. Viena no labākajām snorkelēšanas vietām Maurīcijā.