Aliens

Izraēlas arheologi paziņo par Bībeles ķēniņa Dāvida pils atklāšanu

Bībeles arheoloģijā ir daudz strīdīgu jautājumu un tā ir viena no politizētākajām šīs zinātnes nozarēm. Īpaši tas attiecas uz izraēliešiem, kuri arheoloģiskos atklājumus nereti izmanto, lai pamatotu savas vēsturiskās pretenzijas uz vietām, uz kurām, kā tas ir, piemēram, Jeruzālemes vecpilsētas gadījumā, pretendē arī palestīnieši. Neskatoties uz plašajiem arheoloģiskajiem pierādījumiem, palestīnieši joprojām noliedz, ka Bībelē aprakstītais Jeruzālemes templis atradies kalna virsotnē, kur šodien slejas Aksas mošeja, kas ir trešā nozīmīgākā musulmaņu svētvieta.

Nesen, 2013.gada jūlijā, pasauli pāršalca Izraēlas arheologu paziņojums, ka 32 kilometru attālumā uz DR no Jeruzālemes, nocietinātā vietā, ko sauc par Kirbetkejafu (Khirbet Qeiyafa), kas tiek identificēta ar Bībelē pieminētajām pilsētām Šaraīmu (Shaarayim) vai Netaīmu (Netaim), viņi atrakuši senžīdu ķēniņam Dāvidam piederējušas pils drupas.

Saskaņā ar Veco derību, Dāvids (1004.- 965.g.pmē.) no jūdas cilts bija izraēļa cilšu apvienotājs, Jūdejas-Izraēlas ķēniņvalsts ar galvaspilsētu Jeruzālemē izveidotājs. Pēc Zaula nāves Dāvids vispirms kļuva par Jūdejas valdnieku, bet pēc Zaula dēlu nāves - arī par Izraēlas valdnieku (Otrā Samuēla grāmata). Jau pirmā Izraēlas valdnieka Zaula laikā senebreju cīņās ar filistiešiem Dāvids ieguva izcila karotāja un karavadoņa slavu. Pirmajā Samuēla grāmatā (17:1- 53) vēstīts par Dāvida uzvaru divkaujā ar filistiešu milzi Goliātu. Pēc šīs uzvaras Dāvida slava tikai vairojās. Dāvidam piedēvēta arī daudzu Vecās derības psalmu sacerēšana.  

Skatīt Tuvo Austrumu civilizācijas un kultūras lielākā kartē

2012.-2013.g. izrakumu sezonās arheologi no Jeruzālemes Žīdu universitātes un Izraēlas Senvietu pārvaldes, Joši Garfinkela (Yosi Garfinkel) un Sāras Ganoras (Saar Ganor) vadībā, milzīgajā, 2007.gadā atklātajā Kirbetkejafas nocietinātajā kompleksā uzgājuši divas lielas celtnes, kas datējamas ar aptuveni X gs.pmē., un kurām līdzīgas kādreizējās Jūdejas ķēniņvalsts teritorijā līdz šim nav atrastas - raksta sciencedaily.com. Vienu no tām arheologi identificēja kā ķēniņa Dāvida pili. Otra, kompleksa ziemeļu daļā atrastā, 15 m garā un 6 m platā celtne, kuru balstījušas kolonnu rindas, domājams bijusi noliktava. Šeit, arheologi spriež, saplūda nodevas no visas ķēniņvalsts.

Pēc Garfinkela domām, Kirbetkejafa ir lielisks paraugs, pēc kā datēt uz ķēniņa Dāvida laiku (resp. - X gs. pmē.) attiecināmas nocietinātas pilsētas Palestīnā.

1000 kvadrātmetru lielā pils atradusies pilsētas augstākajā vietā. Pili ietvēra 30 metrus gara siena, kurā bija iespaidīga ieeja, caur kuru varēja nokļūt līdz pilsētas vārtiem dienvidos. Ap pils ārējo perimetru bija izvietojušās telpas, kurās atrastas liecības par metālapstrādi, kā arī atrasti īpaši māla un alabastra trauki, kas importēti no Ēģiptes.

Pils atradusies nocietinātā kompleksa centrā un pacēlusies pāri visām pilsētas mājām. No tās jumta briesmu gadījumā ar uguns signālu varēja sūtīt ziņu palīgiem. Pils tika spēcīgi nopostīta pēc 1400 gadiem Bizantijas impērijas laikā, kad šeit uzcēla nocietinātas lauksaimnieku mājas.

Garfinkels stāsta, ka viņa vadītā arheologu komanda atradusi kulta priekšmetus, ko parasti izmantojuši jūdi, pie kuriem piederēja arī pats ķēniņš Dāvids. Nocietinātajā būvē arheologi neatrada cūku kaulus, ko uzskatīja par „skaidru pierādījumu” tam, ka šajā vietā valdījis Dāvids un viņa pēcteči. Kā zināms, judaisma likumi aizliedz žīdiem lietot uzturā cūkgaļu.

Tiesa, pēc arheologa Garfinkela domām, Dāvids pastāvīgi dzīvojis Jeruzālemes pilī, kas vēl nav atklāta, bet Kirbetkejafā vai citās pilis uzturējies vienīgi īsus laika periodus. Tas, ka nocietinātais komplekss izvietots uz pakalna, saka arheologs, nozīmē vienīgi to, ka vēsturiskajā periodā, kam raksturīgi bieži konflikti starp konkurējošām pilsētvalstīm, ķēniņš meklējis drošāku, labāk nocietinātu vietu. „Tas nebija miermīlīgs laikmets,” - atzina arheologs, runājot par Dāvida laiku, kad lielu Palestīnas teritorijas daļu pirmoreiz zem savas varas apvienoja viens monarhs.

Pašreizējie izrakumu veicēji nav pirmie, kas apgalvo, ka uzgājuši Dāvida pili. Jau 2005.gadā arheoloģe Eliata Mazara paziņoja, ka Jeruzālemes vecākajā daļā, sauktā par “Dāvida pilsētu,” viņa atklājusi ķēniņa Dāvida pils paliekas, kas datējamas ar X gadsimtu pmē., tātad ar laiku, kad, iespējams, valdījis Dāvids. Mazaras apgalvojums tika uztverts skeptiski – citi pētnieki teica, ka, burtiski interpretējot Bībeli, viņa izkropļo zinātniskā pētījuma būtību. Viens no Mazaras kritiķiem toreiz bija arī Garfinkels.

Tagad kritikas krustugunīs nonācis pats Garfinkels.

Kritiķi saka, ka Kirbetkejafa tikpat labi varēja būt piederīga kādai citai tajā laikā Palestīnas teritorijā eksistējošai ķēniņvalstij. Profesors Arens Meirs, arheologs no Barilanas universitātes (Bar llan), izsaka šaubas par ķēniņa Dāvida lielvalsts eksistenci. Ja arī Dāvida valsts eksistējusi, tad tā nav sniegusies tālāk par Jeruzālemes pievārti, kas kā pilsēta toreiz nebija neko daudz lielāka vidēja lieluma ciematu. Iespējams, grāmatā „Mūžības mašīna” raksta Johanness un Peters Fībagi, ka žīdu pundurvalstiņas varēja īslaicīgi apvienoties, veidojot lielāku teritoriālu valsti, bet viss pārējais, kā uzskata teologs Dr.B.Dībners, „ir tikai jahvista vai jahvistu sapņu heroizēšana, kuri politisku apsvērumu dēļ propagandēja šo personisko lielvaras sapņu projicēšanu pagātnē.”

Telavivas universitātes arheologs Izraēls Finkelšteins piekrīt, ka Kirbetkejafa ir „komplicēta” un „labi nocietināta” X gs.pmē. pilsēta, taču jautājumā par pilsētas un pils celtniekiem viņš nepiekrīt Garfinkelam, sakot, ka kompleksu tikpat labi varēja uzbūvēt filistieši, kanaānieši vai kāda cita šajā rajonā dzīvojoša tauta.

Finkelšteins norāda, ka vienīgais veids kā var droši noskaidrot un pierādīt, vai Dāvids cēlis šo cietoksni jeb tajā valdījis, ir, ja tā teritorijā izdotos atrast kādu rakstu pieminekli, kurā būtu uzskaitīti ķēniņa sasniegumi vai vismaz minēts viņa vārds. Cik zināms, Kirbetkejafas drupās, ne pilsētā, ne pašā pilī, neviens šāds uzraksts vēl līdz šim nav atrasts.

Garfinkels par savu taisnību tomēr ir nelokāmi pārliecināts un neatlaidīgi apgalvo, ka kritiķi, līdzīgi Finkelšteinam, paļaujas uz novecojošām teorijām. Toties viņam ir jauni un svaigi dati.

Ašēras figūra

Interesantu papildinājumu “Dāvida pils” tēmai savā blogā sniedz Lūks Čendlers, kurš kā brīvprātīgais piecas izrakumu sezonas strādājis Kirbetkejafas senvietā.

Pēdējā sezonā Čendlers racis jaunā vietā, nedaudz nostāk no pilsētas mūra, kalna nogāzē. Šajā vietā, kas izrakumu dokumentācijā nosaukta par “apgabalu W” atradies aptuveni VII gs.pmē. II pusē (t.i. - apm. 350 gadus pēc Dāvida un Zālamana valdīšanas laika) būvēts lauksaimniecības tornis. Celtnē, ko sākotnēji uzskatīja par militāras nozīmes sargtorni, tikusi spiesta ielejā audzēto olīvu eļļa un vīnogu sula. Šādu torni savā grāmatā apraksta arī pravietis Jesaja: “Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa skābas vīnogas." (Jesaja, 5:1-2)

Līdz ar citām keramikas priekšmetu lauskām, arheologi tornī atrada salauztas, rupji darinātas figūriņas fragmentu (torsu), kas varētu būt bijusi daļa no Ašēras – Bībelē daudzviet minētās semītu auglības dievietes un Jahves sievas – elktēla. Neskatoties uz Mozus likumos noteikto aizliegumu un ķēniņa Josijas veiktajām reformām, kuru laikā tika iznīcinātas daudzas, ar Jahvi konkurējošu dievu svētvietas un nogalināti to priesteri (Ķēniņu, 23), senžīdu ciltīs Ašēras godināšana turpinājās līdz pat ķēniņvalstu krišanai (Izraēla – 722.g.pmē.; Jūdeja – 586.g.pmē.). Čendlers jautā: vai tēls salūzis nejauši, jeb ticis saplēsts ar nolūku Josijas iniciētajā elku iznīcināšanas kampaņā?

Augšējā attēlā: Kirbetkejafas centrālā nocietinājuma ("Dāvida pils") pamati, kuriem virsū uzbūvēta Bizantijas laika celtne. ISP publicitātes foto.

Avoti un literatūra:
cbc.ca
sciencedaily.com
foxnews.com
ibtimes.com
en.wikipedia.org
lukechandler.wordpress.com
Fībags, Johanness un Fībags, Peters. 2005. Mūžības mašīna: mannas brīnums, Svētais Grāls, templieši, Oakas salas noslēpums. Rīga: Avots.
Mitoloģijas enciklopēdija, 1. sējums. 1993. Rīga: Latvijas enciklopēdija.
Pasaules vēsture viduskolai. 2003. Rīga: Zvaigzne ABC.
Kosidovskis, Zenons. 1978. Bībeles stāsti. Rīga: Zinātne. 

Pirmo reizi publicēts 21.09.2013.