Aliens

Atrasta stēla ar šobrīd garāko akmenī kalto etrusku uzrakstu

Arheologiem, veicot izrakumus Podžiokolas senpilsētas drupās Etrūrijā, mūsdienu Toskānas reģionā, Itālijā, izdevies atrast stēlu ar līdz šim garāko, uz akmens iekalto uzrakstu etrusku valodā. Stēla tiek uzlūkota par pēdējo desmitgažu nozīmīgāko atradumu saistībā ar etrusku vēstures izpēti.

Etruski

Etruski ir visai noslēpumaina tauta, kura senatnē vēl pirms romiešu varas laikiem apdzīvoja Itālijas rietumu daļu starp Tibras un Arno upēm. Etrusku etnoģenēze ir visai neskaidra. Hērodots raksta, ka etruski Itālijā ieradušies no Mazāzijas krastiem. Savukārt romieši to izcelsmi saistīja ar Trojas kara notikumiem un no Trojas izceļojošo varoni Ēneju. Pirmo reizi etruski minēti Hēsioda darbā “Teogonija.”
Etruski nodarbojās ar jūras tirdzniecību un, iespējams, arī ar pirātismu. VIII gs.pmē. etruski sāka iespiesties Itālijas iekšzemē un VII gs.pmē. uzplauka to militārā vara un kultūra.

Etruski dzīvoja galvenokārt pilsētās, kuras savā starpā veidoja noslēgtu savienību. Galvenās bija tā sauktā divpadsmit pilsētu savienībā ietilpstošas pilsētas Tarkvīnija, Kēra (Caere), Arēta (Arretium), Klūzija (Clusium). Katrai pilsētai bija savs valdnieks, tāpēc etruski tā arī nekad neizveidoja centralizētu valsti.

Sākotnēji etrusku valdnieka amats tika nodots mantošanas kārtībā, bet vēlākos laikos tika iedibināta paraža valdnieku ievēlēt katru gadu.

VII-VI gs.pmē. etruski bija pakļāvuši lielāko daļu Apenīnu pussalas. Etruski tirgojās ar Feniķiju un tas kolonijām, kā arī Grieķiju un tās kolonijām. No grieķiem etrusku mākslinieki aizguva daudzus mākslinieciskus paņēmienus un mitoloģiskus tēlus.

Taču V gs.pmē. otrajā pusē etrusku varenība sāka vājināties. Etrusku varu vājināja tās nemitīgās cīņas ar grieķu kolonijām Apenīnu pussalas dienvidos, kā arī tas, ka pussalas vidienē, Lācijas novadā, veidojās un nostiprinājās Romas valsts, kura sākot ar V gs.pmē. sāka pakļaut arī etrusku apdzīvotās un kontrolētās teritorijas.

Romieši no etruskiem pārņēma valsts iekārtas pamatus, daudz ko no celtniecības tehnikas un pilsētu plānošanas pamatiem. Ap 280.g.pmē. visas etrusku zemes atradas pilnīgā Romas varā. I gs.pmē. romieši etrusku zemē sāka nometināt savus izdienējušos karavīrus - veterānus un visur ieviesa latīņu valodu. Etruski pamazām sajaucās ar romiešiem un citām Apenīnu pussalā dzīvojošām ciltīm, zaudējot savu identitāti.

Etrusku reliģija

Etrusku panteonā bija daudz dievu. Etrusku un grieķu kolonistu saskarsmes gaitā Itālijā un tai pieguļošajās salās notika seno etrusku dievu identifikācija ar Olimpa dieviem:

• Tina vai Tuia (romiešu Jupiters) – grieķu Zevs
• Uni (Junona) – Hēra
• Menerva (Minerva) – Atēna
• Sethlans (Vulkāns) – Hēfaists
• Turms (Merkūrs) – Hermejs
• Turan (Venēra) – Afrodīte
• Maris (Marss) – Arejs

Etruski aizguva arī grieķu mītus, pielāgodami tos savai reliģiskajai un politiskajai ideoloģijai. Tomēr atšķirībā no grieķu mitoloģijas, etruskiem nebija mītu par dievu laulībām un viņu radniecību.

Etrusku dievi bija sagrupēti triādēs un pa diviem, kas bija saistīts ar viņu vietu reliģiskajā hierarhijā. VI gs.pmē. etrusku uzceltajā Kapitolija templī Romā pielūdza trīs augstākos etrusku dievus – Tinu, Unu un Menrvu. Šī etrusku dievu triāde atbilda vēlākajai romiešu triādei – Jupiteram, Junonai un Minervai.

Etrusku valoda un rakstība

Etrusku valoda nepieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Tā kā nav atrasta neviena etrusku valodai radniecīga valoda, nav zināms pie kādas valodu grupās tā piederēja.

Etrusku alfabēts, kurš bija aizgūts no grieķiem, sastāvēja no 26 burtiem. Etruski rakstīja no labās puses uz kreiso.

Etrusku tekstus un uzrakstus nav grūti lasīt. Tomēr, kaut arī pētnieki spēj tos lasīt burtu pa burtam un zin katra burta skaņu etrusku valodā, vārdu jēga vēl arvien nav saprotama, nav zināma to priekšmetiskā nozīme.

Etruski parasti rakstīja uz lina vai vaska plāksnēm. Tāpēc lielākā daļa etrusku teksti nav saglabājušies līdz mūsdienām. Viena etrusku linu grāmata tika atrasta aptīta ap senu ēģiptiešu mūmiju.

Līdz šim atrasti vairāk nekā 10 000 etrusku uzraksti. Pētnieki ir atšifrējuši ap 300 etrusku vārdu, kas tomēr nepalīdz tiem saprast šīs valodas struktūru.

Vairums no atrastajiem etrusku valodā rakstītājiem tekstiem ir īsi uzraksti uz kapeņu sienām.

Pieci uzraksti sastāv no vairāk nekā simts vārdiem, kāds ducis – no 30 vārdiem.

Podžiokola

Seno etrusku pilsētas Podžiokolas (Poggio Colla) drupas atrodas netālu no Vičijas (Vicchio) pilsētas, Florences provincē, Toskānā, Itālijā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka etruski pilsētu apdzīvoja jau no VII gs.pmē. līdz pat II gs.pmē., kad to sagrāva romieši.

Izrakumi

Pirmie arheoloģiskie izrakumi etrusku pilsētas Podžiokolas drupās norisinājās laikā no 1968. līdz 1972.gadam, Frančesko Nikosjas (Francesko Nicosia) vadībā.

Kopš 1995.gada Podžiokolas izpēte norisinās Dienvidu Metodistu universitātes un Pensilvānijas universitātes (ASV) finansētā Valley Archaeological Project ietvaros, arheologu Gregorija Vardena (Gregory Warden) un Maikla Tomasa (Michael Thomas) vadībā.

Divdesmit izrakumu sezonu izrakumu gaitā arheologi Podžikolā atraka nocietinātu sienu, nekropoli un monumentālas, iespējams, tempļa būves drupas. Atrastie priekšmeti, piemēram, zelta rotaslietas un monētas, kā arī darbnīcas, cepļi, keramika un mājas, stāsta gan par etrusku reliģiju, gan elites un vienkāršas tautas ikdienu laikā no VII-II gs.pmē.

Jaunatrastais uzraksts ir garākais līdz šim atrastais akmenī kalts etrusku teksts

Šī gada sākumā, atsedzot senās etrusku pilsētas tempļa pamatus, arheologi tur atrada iebūvētu 1,2 m garu, 0,6 m platu un 227 kg smagu smilšakmens plāksni jeb stēlu. Uz tās bija iekalts garš uzraksts etrusku valodā, livescience.com, stāstot par atklājumu, paskaidroja izrakumu vadītājs, Dienvidu Metodistu universitātes emeritētais profesors Vardens.

Etrusku pētniece no Pensilvānijas Universitātes muzeja darbiniece Džīna Makintoša Turfa (Jean Macintosh Turf) pauda cerības, ka garais uzraksts uz akmens ļaus gūt jaunas zināšanas par etrusku vēsturi, literatūru un reliģisko praksi.

Lai gan plāksni arheologi atrada iemūrētu tempļa sienas pamatos, kādreiz, domājams, tā bija izstādīta visiem redzamā vietā kā iespaidīgs un monumentāls varas simbols.

Plāksne ar uzrakstu, iespējams, bija saistīta ar senākajām etrusku sakrālās dzīves norisēm Podžiokolas svētnīcā, kuras arhitektūrai bija raksturīga ovāla koka karkasa struktūra. Vēlāk senākās svētnīcas vietā uzbūvēja lielo templi ar iespaidīgu akmens platformu un milzīgām doriskā stila kolonnām, par kuru pastāvēšanu liecina piecas līdz šim atrastas pamatnes, sacīja Vardens.

Lai varētu strādāt ar no vismaz 120 zīmēm sastāvošo uzrakstu, pētnieki rūpīgi notīrīja nodilušo un ieplaisājušo smilšakmens plāksni. Pēc vairāku mēnešu darba zinātniekiem gan ir izdevies uzrakstā tekstā atšifrēt tikai dievietes Uni un augstākā dieva Tina vārdu.

Dieve Uni, būdama ķēniņu varas aizbildne, etrusku mitoloģijā bija saistīta arī ar auglību. Uni pielūdza daudzas etrusku pilsētās, piemēram, Pirgās, Kortonā, Volaterās, Kapujā, Veijās u.c. Jaunākais atklājums šim sarakstam pievieno arī Podžiokola.

Ņemot vērā, ka uzraksts nav epitāfija, pētnieki cer, ka tālākajā teksta atšifrēšanas gaitā tiks atklāti jauni, iepriekš nezināmi vārdi šajā senajā, mirušajā valodā.

Uzraksts, iespējams, satur svētnīcas likumus, respektīvi, norādījumus, kā veicami rituāli templī, sacīja Vardens.

Savukārt Venēcijas universitātes profesors Adriano Madžians (Adriano Maggian), kurš ir arī viens no teksta tulkošanā iesaistītajiem zinātniekiem domā, ka vieta, kur stēla tika atrasta, kā arī dievietes Uni vārda pieminējums liecina, ka uzrakstam bijis veltījuma raksturs.

Jebkurā gadījumā 2016.gada sākumā atrastais uzraksts ir garākais akmenī iekaltais etrusku teksts, kāds līdz šim ir atrasts. Tas ierindojas arī starp trim garākajiem seno etrusku sakrālajiem tekstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Stēla ir arī liecība par pastāvīgu reliģisku kultu ar monumentāliem veltījumiem, sākot ar vēlo arhaisko periodu 525.-480.g.pmē. Plāksnes atkārtota izmantošana vēlāk uzceltajā templī liecina par dziļām un būtiskām izmaiņām pilsētas iedzīvotāju kultūrā un sociālajā struktūrā.

Stēlas un izrakumu laukuma attēli projekta mājas lapā ŠEIT

Avoti:
livescience.com
popular-archaeology.com
en.wikipedia.org
archaeology.org
eurekalert.org
Rubenis, Andris. 1999. Senās Romas kultūra. Rīga: Zvaigzne.
Cielava, Skaidrīte. 1998. Vispārējā Mākslas Vēsture I. Rīga: Zvaigzne.
1993. Mitoloģijas enciklopēdija. Rīga: Latvijas Enciklopēdija.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.