Bibliogrāfija, bibliogrāfi
Bibliographia - "grāmatu pārrakstīšana" (grieķu val.).
Praktiskas un zinātniskas darbības nozare, kas aptver iespieddarbu u.c. informācijas nesēju reģistrēšanu, sistematizēšanu, propagandu, kā arī lasītāju mērķtiecīgu informēšanu.
Bibliogrāfijas zinātne pētī bibliogrāfijas teorijas, vēsture, metodikas un organizācijas jautājumus. Bibliogrāfijas teorija atklāj bibliogrāfijas objektīvās likumsakarības, sabiedriskās funkcijas, noteic bibliogrāfijas zinātnes saites ar citām darbības un zinātnes jomām (bibliotēku darbu, bibliotēku zinātni, informātiku, socioloģiju, psiholoģiju, pedagoģiju u.c.), izstrādā klasifikāciju un terminoloģiju. Bibliogrāfijas vēsture pētī bibliogrāfijas nozaru un veidu, bibliogrāfiskā darbības, speciālo iestāžu, bibliogrāfiskās preses rašanos un attīstību. Bibliogrāfijas metodika izstrādā bibliogrāfijas darbības paņēmienus, noteikumus, līdzekļus, sekmē jaunāko metožu un tehnisko līdzekļu ieviešanu bibliogrāfijā. Bibliogrāfijas organizācija risina bibliogrāfiskā dienesta darbības plānošanas, koordinācijas un kooperācijas, bibliogrāfiskā darba procesu un operāciju zinātniskās organizācijas problēmas.
Vēsture. Bibliogrāfijas termins radies Senajā Grieķijā, kas sākumā nozīmēja "grāmatu rakstīšanu." Tikai XVII gs. vidū to sāka lietot ar nozīmi "grāmatu aprakstīšana." Par pirmo bibliogrāfisko darbu vēsturnieki uzskata Kallimaha sastādīto grieķu literatūras sarakstu.
Ilgu laiku ar šo terminu apzīmēja bibliogrāfijas produktus - bibliogrāfijas līdzekļus (literatūras rādītājus, sarakstus un apskatus).
1073.gadā pirmie literatūras saraksti darbā "Svjatoslava krājums" (Izborņik Svjatoslava) ievietoti Krievijā.
Līdz XVI gs. visvairāk izplatītas bija reliģisko autoru bibliogrāfiskās vārdnīcas, kurās ievietotas biogrāfiskas ziņas par autoru un viņa darbu saraksti hronoloģiskā kārtībā.
Līdz ar grāmatu iespiešanu radās grāmatu tirdzniecības bibliogrāfija. Frankfurtē pie Mainas, Leipcigā u.c. pilsētās sāka izdot gadatirgus katalogus. XVI gs. tika izdoti pirmie speciālās literatūras saraksti, piemēram, Francijā 1506.gadā izdotais S.Šampjē saraksts par medicīnas literatūru.
Pirmais ievērojamais universālās bibliogrāfijas darbs ir K.Gesnera (Conrad Gessner) "Universālā bibliotēka" (Bibliotheca universalis) 1.-4., Cīrihē, 1545.-1555.g., kas satur ap 5000 autoru alfabētisku darbu sarakstu ar sistemātisku palīgrādītāju.
XVI gs. 2.pusē radās pirmiebnacionālās retrospektīvās bibliogrāfijas rādītāji: Anglijā - Dž.Beila (1548.g.) un E.Maunsela (1595.g.) bibliogrāfiskais rādītājs; Francijā - F.Lakruā di Mēnas (1584.g.) un A. di Verdjē (1585.g.) rādītāji; Itālijā - A.F.Doni (1550.g.) u.c. rādītāji.
XVII gs. Spānijā V.Andreas (1607.g.) un A.Šota (1608.g.) rādītāji; Polijā - Š.Starovolska rādītājs (1625.g.); Krievijā ap 1665.g.
XVIII gs. svarīgu nozīmi ieguva bibliofīlā bibliogrāfija. Nozīmīgākais darbs - G. de Būra "Instruktīvā bibliogrāfija" (Bibliographie instructive..) 1.-10., Parīzē, 1763.-1782.g.
Sāka attīstīties arī nozaru bibliografija: J.Fabriciusa (Vācijā) - filoloģiskā bibliogrāfija; Ž.Lelonga (Francijā) - vēsturiskā bibliogrāfija; A.Hellera (Šveicē) - medicīniskā bibliogrāfija. Krievijā izdoti vēsturisko (1736.g.), ģeogrāfisko (1748.g.) darbu rādītāji.
Pirmā biobibliogrāfiskā vārdnīca Krievijā - N.Novikova "Vēsturiskas vārdnīcas mēģinājums par Krievijas rakstniekiem" (Opit istoričeskogo slovarja o rosijskih pisaķeļah, 1772.g). XVIII gs. Krievijā sāka izdot žurnālus: H.L.Bakmeistera "Russiche Bibliothek" (1772.-1789.g.), N.Novikova "Sankt-Peterburgskije učonije vedomosti" (1777.g.). XIX gs. - "Bibliograf" (1884.-1894.g.) u.c.
Oficiālu iespieddarbu reģistrāciju 1837.-1855.gados veica "Žurnal Miņisķerstva narodnogo prosveščeņija" Krievijā,. Francijā "Franču impērijas bibliogrāfija" ("Bibliographie de l'Empire Francais") no 1811.gada, kopš 1814.gada ar nosaukumu "Francijas bibliogrāfija" ("Bibliographie de la France").
Ievērojami retrospektīvās nacionālās bibliogrāfijas rādītāji: Francijā Ž.M.Kerāra (1827.-1839.g.), ASV Č.Evansa (1903.-1934.g.), Vācijā V.Heinziusa (1793., 1812.-1894.g.) rādītāji, Polijā K. un S.Estreiheru "Poļu bibliogrāfija" (Bibliografia polska, 1863.-1951.g.). Krievijā V.Sopikova "krievijas bibliogrāfijas mēģinājums" (Opit rosijskoj bibliografiji, 1.-5., 1813.-1821.g.) u.c.
Radās retrospektīvie periodisko izdevumu rādītāji: Francijā E.Atena rādītājs (1866.g.), Krievijā A.Ņeustrojeva rādītājs (1874.g.)un kārtējie periodisko izdevumu rādītāji: "Franču preses gadagrāmata" (Annuaire de la presse francaise.., no 1878.g.), "Vilinga vadonis pa presi" (Willings' press guide.., no 1874.g.), "Vācu žurnālu un ievērojamāko politisko laikrakstu adrešu grāmata" (Adressbuch der deutschen Zeitschriften und der hervorragenden politischen Tagesbla:tter.., no 1889.g.).
pirmo retrospektīvo periodikas rakstu rādītāju izdevis V.F.Pūls (ASV, 1848.g.), bet žurnālu rakstu kārtējās bibliogrāfijas pamatlicējs ir F.Dītrihs ar darbu "Starptautiskā žurnālu rakstu bibliogrāfija" (Internationale Bibliographie der Zeitschrifftenliteratur.., Vācija, no 1897.g.). Bibliogrāfijas bibliogrāfijas pamatlicēji ir J.Pecholts ar darbu "Bibliogrāfiskā bibliotēka" (Bibliotheca bibliographica, Vācija, 1866.g.) un Bodnarskis ar sarakstiem "Krievu bibliogrāfijas bibliogrāfija" (Bibļiografija russkoj bibļiografiji, 1.-4., 1918.-1930.g.). Nozīmīga ir angļu bibliogrāfija T.Bestermena "Pasaules bibliogrāfijas bibliogrāfija" (A world bibliography of bibliographies, 1.-2., 1939.-1940.g.; 1.-5., 1965.-1966.g.).
Vispilnīgāko informāciju par ārvalstīs iznākušo literatūru sniedz kārtējie nacionālie bibliogrāfijas izdevumi: Austrijā "O:sterreichische Bibliographie" (no 1946.g.), Bulgārijā "Balgarski knigopis" (B&lgarski knigopis, no 1897.g.), Čehoslovākijā "Bibliograficky' katalog ČSSR" (no 1922.g.), Dānijā "Dansk bogfortegnelse" (no 1841.g.), Dienvidslāvijā "Bibliografija Jugoslavije" (no 1950.g.), Lielbritānijā "British National Bibliography" (no 1950.g.), Polijā "Przewodnik Bibliograficzny" (no 1928.g.), Rumānijā "Bibliografia Republicii Socialiste Roma'nia" (no 1952.g.), Ungārijā "Magyar nemzeti bibliogr'afia" (no 1946.g.) u.c.
Starptautiskā nacionālā bibliogrāfija dod pārskatu par iespieddarbiem, kas iznākuši visā pasaulē vienā valodā: ASV izdod "Cumulative book index" (no 1898.g.) par grāmatām angļu valodā; Vācijā - "Deutsche Nationalbibliographie" (no 1931.g.) par grāmatām vācu valodā; Francijā - "Bibliographie de la France" (no 1814.g.) par grāmatām franču valodā.
Mūsu dienās bibliogrāfijas darba centri visās valstīs ir valsts bibliotēkas, īpašas bibliogrāfijas institūcijas.
Starptutiskā mērogā bibliogrāfiju koordinē Starptautiskais bibliogrāfijas institūts (dibināts 1895.g., kopš 1938.g. Starptautiskā dokumentācijas federācija), UNESCO un Starptautiskā bibliotēku asociāciju federācija (dibiāta 1929.g.).
Bibliogrāfijai ir cieši sakari ar literatūras vēsturi, ilgu laiku tā attīstījās kopā ar literatūras kritiku, līdz zinātņu diferenciācijas dēļ kļuva par atsevišķu nozari. Bibliogrāfija cieši saistīta ar zinātnisko un tehnisko informāciju, balstās uz vispārējo informācijas teoriju.
Mūsu dienās bibliogrāfijas objekts ir visi iespieddarbi, rokraksts grāmatas, sabiedriski nozīmīgi jaunāko laiku rokraksti, disertācijas, attēlizdevumi, mikkrofilmas, skaņu ieraksti, fotogrāfijas, digitālie teksti. Ar bibliogrāfiju nodarbojas īpašas iestādes (bibliogrāfijas institūti, grāmatu palātas), biedrības, zinātniskie un zinātniski informatīvie institūti.
Bibliogrāfija Latvijā. Tā sāka veidoties XVIII gs. 2.pusē, kad kalendāros un periodikā parādījās ziņojumi par latviešu grāmatu izdošanu un pārdošanu.
XIX gs. sākumā bibliogrāfiskās ziņas sakopotas vācu grāmatniecības tirdzniecības katalogos, ko izdeva reklāmas nolūkos.
70.-80.gados, kad strauji uzplauka latviešu grāmatniecība, tos izdeva arī latviešu grāmatu tirgotāji. Pirmais plašākais bibliogrāfiskais darbs, kurā hronoloģiski minētas latviešu grāmatas, ir K.E.Napjerska "Hronoloģisks latviešu literatūras konspekts" (Chronologischer Conspect der lettischen Literatur.., 1831.-1869.g.). Tā faktu materiāls novērtēts un raksturots no reakcionāro baltvācu viedokļa. Cīņa pret reakcionārām tendencēm bibliogrāfijā izpaužas K.Barona sastādītajā novadpētniecības bibliogrāfijas rādītājā "Sacerējumu rādītājs par Baltijas novada pamatiedzīvotājiem" (Ukazaķeļ sočiņeņij o korennih žiķeļah Pribalķijskovo kraja, 1868.g.).
Plašākais universālās bibliogrāfijas darbs šajā laika posmā ir J.Berģa "Latviešu rakstniecības rādītājs" (1.-2., 1893.-1899.g., 2.sējums kopā ar J.Šablovski). A.Bandreviča saraksti "Latviešu grāmatu vācelīte 1886.gadam" ("Baltijas Vēstnesī") kļuva par valsts (reģistrējošās) bibliogrāfijas sākumu.
XIX un XX gs. mijā periodiskajos izdevumos ievietoti arī pārskati par gadskārtējo grāmatu produkciju visumā vai par kādu nozari (T.Zeiferta "Laikrakstu prozaiskā beletristika 1890.gadā," 1891.g.; J.Jansona-Brauna "Mūsu mēnešraksti," 1895.g.); sastādīti pirmie nozaru bibliogrāfijas rādītāji: A.Spodrkalna "Rokas grāmatiņa teātra vadoņiem" (1891.g.), R.Tautmīļa-Bērziņa "Rokas grāmata teātra vadītājiem" (1910.g.), Āronu Matīsa "Latviešu tulkotās beletristikas rādītājs" (1902.g.).
Nozīmīgs darbs Pirmās Latvijas republikas laikā bija J.Misiņa "Latviešu rakstniecības rādītājs" (1.-2., 1924.-1937.g.). Valsts bibliogrāfiskais izdevumi - "Valsts bibliotēkas biļetens" (1927.-1940.g.); periodikas rakstu rādītājs "Latviešu zinātne un literatūra" (no 1920.g.).
1919.-1940.gados PSRS iznākušās grāmatas latviešu valodā minētas "Prometeja," "Spartaka" un "Latvju izdevniecības" katalogos, peridikā un grāmatās.
Latvijas PSR laikos 1940.gadā nodibināja valsts bibliogrāfijas centru - LPSR Grāmatu palātu. Tā izdeva "Latvijas PSR preses hroniku" (no 1957.gada). Nozīmīgi darbi (bieži vien ideoloģizēti): J.Paegļa un M.Druvas "K.Markss, F.Engelss, V.I.Ļeņins latviešu valodā" (1969.g.), "Latvijas Komunistiskās partijas vēstures bibliogrāfija. 1893.-1919." (1964.g.), "Latviešu daiļliteratūra krievu un citu PSRS tautu valodās. 1917.-1956." (1958.g.), V.Grebles "Latviešu vēstītājas folkloras un folkloristikas bibliogrāfija" (1.-2., 1971.-1975.g.), A.Caunes un C.Caunes "Latvijas PSR Arheoloģija. (1940.-1974.)" (1976.g.), O.Pūres u.c. "Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā. 1941.-1945." (1976.g.).
Nozīmīgi periodisko darbu rādītājs ir "Latviešu periodika. 1768.-1940" (I, 1966.g., 1977.2g.; 2., 1976.g.), periodikas rakstu rādītāji: "Latviešu zinātne un literatūra." Iznāca bibliogrfisko rādītāju sērijas: "Padomju Latvijas zinātnieki," "Padomju Latvijas aktieri PSRS Tautas skatuves mākslinieki" un "Latviešu revolucionārie rakstnieki." Iznāca informatīvie biļeteni par sabiedriski politiskiem, lauksaimniecības jautājumiem, kultūru un mākslu, bibliogrāfiskiem līdzekļiem. Kopš 1956.gada iznāca rādītājs "Jaunās ārzemju grāmatas Latvijas PSR zinātniskajās bibliotēkās," biļetens "Jaunās grāmatas" (no 1958.g.).
Pēc sabiedriskajām funkcijām bibliogrāfiju iedala:
- valsts bibliogrāfija - reģistrē visus valsts teritorijā iznākošos iespieddarbus, veidojot universālus bibliogrāfiskus informācijas avotus;
- zinātniskā bibliogrāfija - informē par esošo vai jaunāko literatūru kādā zinātnes nozares problēmā, ražošanas jautājumā;
- ieteicošā bibliogrāfija - propagandē labāko, jaunāko atsevišķāmlasītāju grupām,piemēram, filatēlistiem.
Pēc satura bibliogrāfiju iedala:
- universālā (vispārīgā) bibliogrāfija;
- nozaru bibliogrāfija.
Ir arī novapētniecības bibliogrāfija, kas saistīta ar noteiktu vietu valstī - pilsētu, novadu, pagastu; arī izdevniecību un grāmatu tirdzniecības bibliogrāfija.
Pēc hronoloģiskā principa bibliogrāfiju iedala:
- kārtējā bibliogrāfija, par jaunākajiem iespieddarbiem;
- retrospektīvā bibliogrāfija, par iepriekšējā laika posmā iznākušajiem iespieddarbiem;
- perspektīvā bibliogrāfija, informācija par iespieddarbiem, ko izdos.
Bibliogrāfijas līdzekļi ir literatūras jeb bibliogrāfiskie rādītāji, saraksti vai apskati, kuros noteiktā secībā sistematizētas ziņas par iespieddarbiem:
- literatūras jeb bibliogrāfiskais rādītājs ietver nodaļas, apakšnodaļas, palīgrādītājus, kas atklāj materiālu dažādos aspektos;
- bibliogrāfiskais saraksts - neliela apjoma bibliogrāfisks līdzeklis bez palīgrādītājiem;
- bibliogrāfiskais apskats - iespieddarbu grupveida raksturojums secīga teksta veidā.
Bibliogrāfiskos līdzekļus iedala pēc šādām pazīmēm:
1) mērķis un lasītāju adresācija (zinātniskam darbam, pašizglītībai utt.);
2) uzskaites objekti (grāmatas, oficiāli izdevumi, disertācijas, periodiski izdevumi, raksti, recenzijas u.c.);
3) tematika (vispārīgie un nozares bibliogrāfiskie līdzekļi);
4) atspoguļojuma pilnība (pilnīgie un izlases bibliogrāfiskie līdzekļi);
5) iespieddarbu apstrādes veids (uzskaites un reģistratīvie, anotētie un referatīvie bibliogrāfiskie līdzekļi);
6) grupēšanas paņēmieni (alfabētiskie, hronoloģiskie, sistēmiskie, tematiskie, priekšmetiskie u.c.);
7) hronoloģiskais aptvērums (kārtējie, retrospektīvie un perspektīvie bibliogrāfiskie līdzekļi).
Īpašs bibliogrāfijas veids ir bibliogrāfijas bibliogrāfija - informācija par bibliogrāfiskajiem līdzekļiem.
Saites.
Bibliotēkas.
