Betons
Celtniecības materiāls, kurā smalkas šķembas, grants, smiltis, ūdens un saistviela - cements, kaļķi u.c. tiek sajaukti noteiktās proporcijās un izlietoti kā pildmateriāls.
Nocietējot betons veido ļoti izturīgu savienojumu, tāpēc to lieto pamatu, ceļu, balstu un tādu celtnes daļu būvniecībā, kurām jāiztur lielas slodzes. Vēsturiski pazīstams jau Senajā Romā, bet mūsdienīgā izpratnē pielietots kopš pagājušā gadsimta, kad atklāja cementu kā saistvielu.
Romiešu betons. To izgudroja senie romieši. Betona liešanas prasmes ļāva romiešu arhitektiem iegūt gandrīz jebkuru formu, ko viņi varēja iztēloties. To ierobežoja tikai viņu spēja konstruēt koka formas. Inženieri un materiālzinātnieki joprojām pēta un cenšas izprast Senās Romas iedzīvotāju veidotās celtnes, kas ir spējušas tik labi saglabāties. Pēc viņu domām, to noslēpums ir ģeniāls dizains un novatoriska betona maisījuma recepte - romieši noteikti paaugstināja tā kvalitātes latiņu. Tajā izmantoti, piemēram, vulkāniskie pelni un reti minerāli, tādā veidā nodrošinot, ka materiāls nesaplaisā un saglabājas īpaši ilgi.
Divas milzīgas un tehniski apbrīnojamas celtnes – Kolizejs un Panteons – teju 2000 gadus pēc to izveidošanas ir izturējušas zemestrīces, plūdus un militārus konfliktus, kļūstot par romiešu kultūras ilgstošās ietekmes fizisku iemiesojumu visā pasaulē.
XX gs. 70.gadu beigās franču ķīmiķis un materiālmācības speciālists Žozrfs Davidovics piedāvāja t.s. ģeopolmēra hipotēzi. Viņš ir arī autors patentam uz ģeopolimēru un ģeopolimēru institūta dibinātājs. Viņš prātuļoja par mākslīgo kaļķakmeni kā par materiālu, no kā celtas Ēģiptes piramīdas. Patiesi, šī ideja kādu laiku nopietni tika izskatīta zinātnē, tomēr pēc pagaras diskusijas tika noraidīta ka tāda, kas runā pretī faktiem - piramīdu bloku formai, sastāvam un struktūrai, instrumentu pēdām uz blokiem,reālu akmenslauztuvju esamību utt. Ģeologs Dītrihs Klemms 2010.gada grāmatā "Piramīdu akmeņi" raksta, ka pēc intensīvas, bet auglīgas diskusijas Kairas Starptautiskajā eģiptoloģijas kongresā 1988.gadā grāmatas autors ielūdzis Žozefu Davidovicu Minhenes universitātes Ģeoloģijas fakultātes laboratorijā.
Dzelzsbetons. Ļoti izturīgs būvmateriāls, kuru izgatavo no betona masas ar tērauda stiegrojumu. Šādi izgatavots monolīts dzelzsbetona ķermenis var uzņemt lielas spiedes slodzes. Bet betonā ievietotais dzelzs stiegrojums piešķir materiālam arī izturību pret stiepes un cirpes spēkiem. Dzelzsbetonu izgudroja un sāka pielietot XIX gs. 2.pusē, un šis materiāls radīja apvērsumu visā līdz tam esošajā būvniecībā. Būtībā dzelzsbetons ir viens no modernās arhitektūras izejpunktiem. Dzelzsbetonā ir iespējams izveidot lielas ailas logiem un durvīm, jo, balstot uz sienas nelielu dzelzsbetona siju, zem tās iespējams veidot plašāku atvērumu. Tāpat ar samērā plānām dzelzsbetona plāksnēm var pārsegt plašas telpas. Dzelzsbetonā var arī veidot dažādas plastiskas formas. Dzelzsbetonu var gatavot būvlaukumā: izveido vajadzīgās formas ieveidņus, iesien tajos stiegru režģi, piepilda ar betona masu, noblietē un ļauj nocietēt apmēram 30 dienas. Ļoti ērti ir rūpnieciski ražot saliekamas dzelzsbetona konstrukcijas un gatavas pievest būvēm, tā paātrinot celtniecības gaitu un vien kāršojot to.
Raksti.
Zinātnieki pēta – vai nākotnē ceļus labosim ar sēnēm?
Saites.
Arhitektūra un arhitekti.
