Aliens

Filipīnās atrod pirms 9000 gadiem, iespējams, šamanistiskā rituālā kremētas sievietes apbedījumu

Arheologi no Filipīnu universitātes, sadarbojoties ar Īrijas, Lielbritānijas un Austrālijas pētniekiem, veicot izrakumus Illes alas senvietā Palavānas salas ziemeļu daļā, atklājuši ne tikai Filipīnās, bet visā Dienvidaustrumu Āzijā šobrīd senāko zināmo ugunsapbedījumu. Zinātniekiem izdevās noskaidrot, ka mirušā cilvēka ķermenis pirms sadedzināšanas īpašā rituālā ticis sadalīts, no kauliem noņemta miesa un tie sadauzīti mazos gabalos. Raksts par šī apbedījuma detalizētu izpēti un rekonstrukciju 2013.gada jūlijā publicēts izdevuma "International Journal of Osteoarcheology" tīmekļa versijā.

Filipīnu pērle

Ģeogrāfiski Palavāna novietojusies starp Indonēzijas, Malaizijas un Brunejas starpā sadalīto Kalimantānas salu dienvidrietumos un Filipīnu arhipelāga pamatgrupu ziemeļaustrumos. No kontinenta puses to apskalo Dienvidķīnas jūra, bet pretējo krastu - Sulu jūra. Sala Vikipēdijā ir raksturota kā industriāli mazattīstītākā Filipīnu daļa, kuras iedzīvotāji pamatā nodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību, zvejniecību, mežizstrādi un tūrismu. Žurnāls "National Geographic Traveler" 2007.gadā Palavānu, ar tās "neticami skaistajām, dabiskajām ainavām," nosauca par labāko galamērķi salu apceļotājiem Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas reģionā. Salā ir vērojama liela bioloģiskā daudzveidība un kopš 1990.gadu sākuma tai ir piešķirts biosfēras rezervāta statuss.

Skatīt Āzijas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Rūpnieciski svarīga nozare Palavānā ir dabas gāzes ieguve - šeit atrodas Filipīnās vienīgās naftas un gāzes iegulas. Senāk nozīmīgs iztikas ieguves avots palavāniešiem bijusi arī pērļu zveja. Tieši pie Palavānas 1934.gadā tika atrasta pasaulē lielākā pērle (Allaha jeb Laodzi pērle), kuras diametrs sastāda 240 milimetrus.

Laikmetu liecības Illes alā

Karsta procesu radītā Illes ala atrodas Velna ielejā, Jaunibajas (New Ibajay) ciemata lauku teritorijā, Elnido (El Nido) apriņķī, 75m augstas, tornim līdzīgas kaļķakmens klints piekājē. Šādas, kaļķakmens klintīs izveidojušās un cilvēku jau no paleolīta izmantotas alas un grotas Palavānas salā ir samērā daudz. Vienā no tām - Tabona alu kompleksā salas dienvidos - atrastas arī Filipīnās senākās Homo sapiens fosīlijas, kuru vecums noteikts 45 000 - 47 000 gadu. Tas nozīmē, ka mūsdienu tipa cilvēki šajā reģionā parādījās aptuveni tajā pašā laikā, kad Eiropā, ja ne ātrāk.

Līdzīgi kā citur Āzijā, arī Palavanā alas vēlajā pleistocēnā lielākoties tikušas izmantotas kā īslaicīgas nometņu vietas, kuras izvēlējās, ņemot vērā to novietojumu un pieejamību. Agrajā holocēnā tās kļuva par pastāvīgām dzīvesvietām, bet vidējā holocēnā alās nereti apglabāja mirušos.

Arheoloģiski Illes ala sākta pētīt 1998.g. un kopš 2004.g., kad tika atrasts arī šajā rakstā aplūkotais ugunsapbedījums, izrakumi tajā notiek nepārtraukti. Apmēram 30 radioaktīvā oglekļa datējumi ļāvuši alas relatīvo, slāņu stratigrāfijā balstīto hronoloģiju ar visai lielu precizitāti piesaistīt vēsturiskā laika skalai. Ala, kurai ir divas ieejas - austrumu un dienvidu -, kopā ar tās priekšā esošo platformu aizņem aptuveni 450 m2 lielu platību. Alas un platformas grīdu veido no 2 līdz 4 m dziļš kultūrslānis, kas cilvēka darbības un dabas norišu rezultātā veidojies laikā no aptuveni 14 000 gadu pirms mūsdienām līdz XVIII gadsimtam. Tajā ietilpst gan vidējā holocēna (mezolīta) gliemežvāku atkritumu uzkalns, gan divas - neolīta un XVIII gs. - kapsētas, gan dažādi slāņi ar akmens priekšmetu, dzīvnieku kaulu, pavardu, u.c. atradumiem. 

Dienvidaustrumu Āzijā senākais ugunsapbedījums

Viens no visinteresantākajiem alas izpētē izdarītajiem atklājumiem bija pieci cilvēku apbedījumi, kas tika uzzieti ar agro holocēnu (9663–9951 kalibrētie gadi pirms mūsdienām (OxA-14899) un 10476–10687 kalibrētie gadi pirms mūsdienām (OxA-14592)) datētās slāņu sērijās. Šie slāņi atrodas starp vēlā pleistocēna nogulumiem un tos pārsedzošo mezolīta gliemežvāku uzkalnu.

Apbedījumi, katrs novietots atsevišķi, atradās netālu viens no otra, apmēram 8 m2 lielā platībā. Visos kapos atrastajiem kauliem bija līdzīgas ķermeņa pēcnāves apstrādes pēdas, kas ietvēra griezumus, skrāpējumus, lūzumus un kalcināciju. Plašāk zinātnieki līdz šim ir izpētījuši tikai vienu no šiem apbedījumiem, ugunskapu ar kataloga apzīmējumu "konteksts 758" (k758)

K758 kauli bija uzlikti uz akmens plāksnes un, ņemot vērā to kompakto novietojumu, apbedīšanas laikā visdrīzāk atradās ievietoti kādā, no organiskiem materiāliem darinātā tvertnē - cibā, grozā vai maisā, kas vēlāk sadalījies.

Lai noteiktu apbedījuma vecumu, tika izdarītas divu k758 kaulu paraugu 14C analīzes. Abi paraugi deva līdzīgus rezultātus 9006–9260 (OxA-16020) un 9280–9425 kalibrētos gadus pirms mūsdienām (OxA-15982).

Gandrīz visi k758 atrastie kauli bija piederoši cilvēka skeletam. Apbedījumā atrada arī dažus putnu kaulu fragmentus un krabja spīli, kas pēc pētnieku domām tur nonākušas nejauši, no kapu ietverošajiem, ar dzīvnieku kauliem bagātajiem apdzīvotības slāņiem. Pavisam k758 bija 653 cilvēku kaulu fragmenti, garumā no 7 līdz 114 mm, lielākajai daļai iekļaujoties diapozonā no 11 līdz 40 mm. Lielākie gabali bija no gūžas kaula, augšstilba kaula, lielā liela kaula, mazā liela kaula, elkoņa kaula, augšdelma kaula, galvaskausa pieres kaula un parietālajiem kauliem. Pavisam maz bija mugurkaula kauli kā arī tie kauli, kuri pilnībā vai daļēji sastāv no skrimšļaudiem, kas apbedījumos parasti saglabājas mazāk. Kopā atrastie kauli sastādīja 43% līdz 60% no cilvēka skeleta (atkarībā no tā vai to svaru salīdzināja ar nededzināta jeb mūsdienās kremēta cilvēka skeleta svaru).

Tā kā k758 kaulu vidū neatrada nekādus dublikātus, kas varētu piederēt vēl kādam tāda paša vai cita vecuma indivīdam, arheologi secināja, ka ugunskapā ticis apbedīts viens cilvēks. Balstoties uz dažu kaulu anatomiskajām īpatnībām, zinātnieki noteica, ka mirusī bijusi vidēja auguma, jauna vai pusmūža vecuma sieviete.

Sarežģīts apbedīšanas rituāls

Tomēr vissaistošākais k758 kaulu sakarā bija to apstrāde, kas ļāva secināt, ka mirušās sievietes ķermenis pirms sadedzināšanas ticis sadalīts, īpašā rituālā atdalot miesu no kauliem.

Vispirms apbedītāji ķermeni sadalījuši gabalos, par ko liecināja griezumu pēdas uz kaulu galiem - tuvu locītavām. Tad no sadalītajiem gabaliem, griežot un skrāpējot ar kādu akmens rīku, atdalīti mīkstie audi. Atsevišķas lielākās skeleta daļas - galvaskauss un garie kauli, izmantojot akmens āmuru un laktu, pēc tam vēl salauzti mazākos gabalos.

Pēc šādas apstrādes kauli likti sārtā un dedzināti, taču kalcinācijas pakāpe visiem skeleta fragmentiem nav vienāda, kas var nozīmēt, ka ugunskurs nav dedzis ilgi jeb arī apdedzināšanas vienmērīgumam nav tikusi pievērsta liela nozīme.

Spriežot pēc tā, ka k758 kapā starp kaulu gabaliem gandrīz neatrada ogles, pētnieki secina, ka kauli pirms apbedīšanas notīrīti. Savukārt, diskutējot par to, kur palikuši pārējie skeleta kauli, raksta autori saskata vairākas iespējamības. Pirmkārt, šeit dzīvojošie cilvēki varēja praktizēt apbedījuma sadalīšanu, atliekas apglabājot vairākos kapos. Otrkārt, daļa kaulu varēja pazust bedību sārtā vai, ja kremācijas vieta atradās kaut kur citur, ceļā no tās līdz kapsētai alas priekšā, bet, treškārt, nevar izslēgt arī iespējamību, ka daļa no mirušās ķermeņa bija gājusi zudumā, piemēram, plēsīgu dzīvnieku uzbrukumā.

Aplūkojot k758 kanibālisma kontekstā, autori raksta, ka pilnībā izslēgt rituālas cilvēkēšanas iespējamību nevar, taču tai nav pārliecinošu pierādījumu. Galvaskausa un garo kaulu sašķaidīšana, no vienas puses, protams, ir pats vienkāršākais veids, kā tikt pie galvas vai kaulu smadzenēm, taču izmēros lielāko skeleta kaulu fragmentācijas nepieciešamību šajā gadījumā varēja noteikt arī apbedīšanas rituāla īpatnības. Ja vien uz kāda no citos apbedījumos atrastajiem kauliem, kuri pašlaik tiek pētīti, netiks atrastas droši pierādāmas cilvēka zobu pēdas, tad, uzsver viena no pētījuma vadītājām H.Luisa (Lewis), runāt par kanibālismu nav pamata.

Raksta noslēgumā autori salīdzina k758 ar citiem, Dienvidaustrumu Āzijas reģionā izpētītiem, līdzīga vecuma apbedījumiem. Lai gan tiešas analoģijas nav zināmas, vairākās vietās ir atrasti apbedījumi, kuros uzietas kopā sajauktas nededzinātu cilvēka kaulu un dedzinātu dzīvnieku kaulu paliekas. Tos varētu uzlūkot kā liecības par kremācijas tradīcijas veidošanos. Tomēr pamatā, spriežot pēc atradumiem, agrajā holocēnā mirušie reģionā apbedīti skeletkapos, tos guldot vai nu embrija vai saliektā pozā, kas, iespējams, liecina par vairāk vai mazāk attīstītiem reinkarnācijas priekšstatiem. Savukārt pašās Filipīnās kremēšanas tradīcija, ap mezolīta sākumu pazudusi un arheoloģiskajā materiālā atkal parādās tikai viduslaikos, ar XIII-XIV gs. datētos apbedījumos.

Tēvs mani nošāva, pamāte izcepa

Simboliska skeleta sadalīšana, kaulu salaušana un miesas atdalīšana, kā gara jeb dvēseles atbrīvošanas veids, ar tai sekojošu atjaunošanos, parasti citā, augstākā kvalitātē ir zināma kā šamanisko rituālu sastāvdaļa. Šāda tradīcija senāk bijusi pazīstama arī Latvijā. Par to liecina saglabātā tautas dziesma:

Tēvs mani nošāva,
Pamāte izcepa,
Māsiņa žēliga,
Tā mani žēlo,
Tā manus kauliņus
Salasija,
Ietina baltā
Nēzdogā,
Ielika baloža
Ligzdiņā.

/LD 33625-17, visu dziesmas tekstu lasīt šeit/

Iespējams, tieši šo pašu priekšstatu vai šamanisko redzējumu iespaidā, ar mērķi palīdzēt mirušo garam ātrāk nokļūt viņsaulē jeb arī atgriezties šajā Saulē, piedzimstot citā ķermenī, arī tikusi veikta Illes alas apbedījumu pēcnāves apstrāde.

Augšējā attēlā: kaļķakmens klints tornis, kura dienvidu piekājē atrodas Illes ala. Illes arheoloģiskā projekta publicitātes foto.

Avoti:
Lara, M., Paz, V., Lewis, H., & Solheim, W. (2013). Bone Modifications in an Early Holocene Cremation Burial from Palawan, Philippines International Journal of Osteoarchaeology DOI: 10.1002/oa.2326 (published online ahead of print)
academia.edu
pia-journal.co.uk

Pirmo reizi publicēts 08.10.2013.