Holocēns
Kvartāra perioda epoha, kurā pēc šā brīža uzskatiem mēs tagad dzīvojam.
Holocēnam jeb pēcleduslaikmetam, kas sākās pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu, raksturīgs relatīvi stabils klimats. Straujais oglekļa dioksīda (CO2) emisiju pieaugums kopš XX gadsimta vidus, Pasaules okeāna līmeņa kāpums, sugu masveida izmiršana, zemes segumu transformācija globālā līmenī, mežu izciršana un apdzīvojuma attīstība – tie visi ir signāli, kas iezīme holocēna beigas. Zeme ir mainījusies tik spēcīgi, ka holocēnam ir laiks dot ceļu jaunam periodam – antropocēnam.
Holocēns jeb pēcledus laikmets ir kainozoja ēras kvartāra perioda epoha, kas sākās pēc pēdējā leduslaikmeta pirms apm. 12 000 gadiem un turpinās arī mūsdienās. Robeža starp holocēnu un iepriekšējo pleistocēnu uz 2000 gadu ir noteikta robežā 11 700 ± 99 gadi. Šī ir īsākā epoha, tāpēc paleontologi holocēnā neizdala atsevišķus faunas attīstības etapus. Kontinentu pārvietošanās pēdējos 10 000 gados ir bijusi nenozīmīga. Tajā pat laika ūdens līmenis ledāju kušanas rezultātā ir cēlies par apm. 35 metriem. Turklāt, daudzi apgabali, kas atradās zem ledāja, pēc ledāju nokušanas vēlajā pleistocēnā un holocēnā ir pacēlušies par apm. 180 metriem.
