Aliens

Lieldienu salas iedzīvotāju gēni daļēji apstiprina Tūra Heijerdāla hipotēzi par Amerikas pirmskolumba iedzīvotāju saikni ar Polinēziju

Slavenā norvēģu etnogrāfa, antropologa un ceļotāja Tūra Heijerdāla izvirzītā hipotēze par pasaules nomaļākās vietas iedzīvotājiem - Klusajā okeānā apmēram 3500 km no Čīles krastiem gulošās vientuļās vulkāniskās cilmes Lieldienu salas iezemiešiem - kā no Peru pāri okeānam atbraukušiem, pirmskolumba laikmetā Amerikā ieradušos nezināmas cilmes gaišādainu un sarkanmatainu cilvēku un vēlāk, otrajā vilnī, ieradušos indiāņu pēctečiem ilgstoši tika uzlūkota kā nepamatota fantāzija. Skeptiķi, runājot par tā saukto pseidoarheoloģiju, Heijerdālu minēja kā vienu no uzskatāmākajiem piemēriem, izliekoties neredzam tās viņa teorijas daļas, kurām pamatā bija arheoloģiski atklājumi, nenoliedzami fakti un uzkrītošas līdzības. Tagad snobiskajiem kritiķiem savu izteikumu toņkārtas atkal nāksies pieklusināt - kārtējais akadēmiskā izdevumā publicētais Lieldienu salas iezemiešu gēnu pētījums pierāda, ka vismaz daļēji Heijerdālam bijusi taisnība.

Polinēzija - Dienvidjūru pasaule

Polinēzija - kā sauc milzīgā iedomātā trijstūrī ievilktu Klusā okeāna centrālās un dienvidu daļas teritoriju ar tajā ietilpstošajām apmēram 1000 salām - ir viena no nošķirtākajām pasaules daļām. Eiropieši šo savdabīgo Dienvidjūru pasauli priekš sevis pilnībā atklāja tikai XVIII gs., nekavējoties ķeroties pie tās kolonizācijas un kristianizācijas, kuru raksturoja kā krasa vēršanās pret polinēziešu tradīcijām un reliģiju, tā arī, vietumis, piemēram Pitkērnas salā, pat kultūras pieminekļu iznīcināšana. Vienlaikus, XIX gs. sākumā dažādas nozares pārstāvoši rietumu valstu pētnieki, ceļotāji un zinātnieki uzsāka arī vairāk vai mazāk sistemātisku Polinēzijas kultūras un vēstures izpēti, kas sākotnēji, saprotams, bija mazāk izzinoša, bet vairāk aprakstoša.

Polinēziešu izcelsmes mīkla

Polinēziešu izcelsme jeb etnoģenēze interesēja jau pirmos atklājējus un līdz tās pilnīgam atrisinājumam zinātnieki nav nonākuši arī vēl šodien. Tā piemēram, kapteinis Kuks, viens no Polinēzijas atklājējiem, bija pārliecināts, ka Jaunzēlandes maoriem ir kāda saikne ar Kanādā dzīvojošajiem kvakuitlu cilts indiāņiem. Līdzīgas domas par seno amerikāņu un polinēziešu saistību, pēdējo izcelsmi meklējot rietumos, izteica arī vairāki citi XVIII un XIX gs. pētnieki. Tomēr vienlaikus, primāri balstoties uz valodniecības atziņām, kuras vēlāk papildināja arī arheoloģijas dati - Lapitas kultūras priekšmetu izplatība, izveidojās un XX gs. vidū zinātnieku vairākumā nostiprinājās pārliecība par Dienvidaustrumu Āzijas iedzīvotājiem, galvenokārt Taivānas iedzimtajiem, kā polinēziešu senčiem. XX gs. 90.gados polinēziešu izcelsmi no aziātiem-mongoloīdiem, ar nelielu, vēlāk iegūtu melanēziešu asiņu piejaukumu apliecināja arī ģenētikas zinātnes jaunās tehnoloģiskās iespējas - atsevišķu gēnu un tajos notikušo mutāciju kartēšana.

2001.gada izdevumā "Science Progress" publicētā rakstā "Fast trains, slow boats, and the ancestry of the Polynesian islanders" divi pētnieki, tropu pediatrs Stīvens Openheimers un biologs-ģenētiķis Martins Ričards izklāstīja tobrīd zinātnieku vairākuma pieņemtās Polinēzijas apdzīvotības vēstures galvenās versijas. Viņi rakstīja:

"(..) jautājums par polinēziešu senčiem parasti ticis saistīts ar austronēziešu valodu saimes izcelsmi. Šīs valodas tiek runātas visā Polinēzijā, daudzviet Melanēzijas piekrastē (Jaungvinejas piekrastē, Bismarka un Zālamana salās, Jaunkaledonijā un Fidži) un viscaur Dienvidaustrumu Āzijas salās (Indonēzijā, Austrumu Malaizijā un Filipīnās) - taču tās nav sastopamas Jaungvinejas iekšzemē (kur runā papuasu valodās), kā arī Dienvidaustrumu Āzijas iekšzemē (ar retiem izņēmumiem, kurus uzskata par neseniem jaunievedumiem). 

Pavisam, skaidrojot polinēziešu izcelsmi, ir izvirzītas trīs principiālas hipotēzes.

Pirmā no tām polinēziešu ekspansiju tieši saista ar austronēziešu valodu izplatību no Austrumāzijas iekšzemes uz Dienvidaustrumu Āzijas salām. Šis modelis, kas šobrīd ir dominējošais skatījums, populārā valodā tiek dēvēts par "Polinēzijas ekspresi" jeb "ātrvilcienu," taču to sauc arī par "iziešanu no Taivānas." Atbilstoši tam, austronēziešu valodu saime izveidojās Taivānā pirms apmēram 4000 - 5000 gadiem, attīstoties no tur apmēram 1000 gadus agrāk ienākušo Dienvidķīnas rīsa audzētāju ienestās pirmvalodas. Pēc tam austronēziski runājošie zemkopji devās tālāk, nonākot Filipīnās un Indonēzijā, kur, domājams, nomainīja vietējo iedzimto mednieku-vācēju populāciju. Tad viņi devās caur Melanēzijas piekrasti (neieejot iekšzemē un nesajaucoties ar Jaungvinejas zemkopju ciltīm) līdz kamēr izplatījās līdz tam neapdzīvotajās Klusā okeāna salās, teritorijā, ko šodien saucam par Polinēziju. Šīs hipotēzes skatījumā gēnu, valodu un kultūras (ieskaitot lauksaimniecību un ar to saistīto dzīvesveidu) izplatība notika vienlaikus. Tomēr dažas citas hipotēzes, kuras polinēziešu izcelsmi meklē salās, atdala viņu etniskās kopienas sākotnējo veidošanās vietu no austronēziešu valodu izplatības.

Nākošā lielā hipotēze (saukta par "lēno laivu" versiju - aliens.lv red.), pamatojoties uz austronēziešu valodu saimes leksisko dažādību, pieņem, ka polinēzieši kā atšķirīgs etnoss izveidojies Melanēzijā un līdz ar to viņi nav cieši saistīti ar Dienvidaustrumu Āzijas iedzīvotājiem.

Trešā hipotēzes piekritēji uzskata, ka polinēzieši radušies Dienvidaustrumu Āzijas salās, kur jau iepriekš varēja izveidoties austronēziešu valodas. Viena no šī viedokļa versijām pieņem, ka polinēziešu izcelsme saistāma ar senu "ceļojumu koridoru" (no tā arī šīs versijas populārais nosaukums - "saistīto krastu" modelis - aliens.lv red.) starp Dienvidaustrumu Āzijas salām un Melanēziju. (..)

No šīs diskusijas ir izslēgta ekstrēma alternatīvā hipotēze, kuras izvirzītājs Tūrs Heijerdāls pieņem, ka polinēziešu senči varētu būt nākuši no Dienvidamerikas. Šis uzskats aizvēstures pētnieku vidū vairs netiek uzlūkots kā nopietna versija."

Domājams, Openheimers un Ričardss, līdz ar daudziem citiem Heijerdāla kritiķiem, ja tiem tagad atgādinātu par augstāk citēto norvēģu etnogrāfa hipotēzes vērtējumu, nejustos diez ko omulīgi. Jo tieši ģenētikas zinātne, kuras atklājumus viņi apkopo savā rakstā, nu jau trešajā (?), nesen publicētajā Lieldienu salas iedzīvotāju gēnu pētījumā ir sniegusi pierādījumus, ka Heijerdālam, runājot par Lieldienu salas jeb Rapanujas iedzīvotājiem kā ieceļotājiem no Peru (pirmais vilnis) vismaz daļēji bija taisnība.

"Ekstrēmā" Dienvidamerikas hipotēze

Tūra Heijerdāla XX gs. 40.gadu sākumā izvirzītā hipotēze par dienvidamerikas indiāņu vidū dzīvojošiem, inku laikmeta teikās minētiem nezināmas izcelsmes gaišādainiem, sarkanmatainiem un bārdainiem cilvēkiem kā daļas polinēziešu senčiem, tā laika zinātniekiem šķita ne tikai nepieņemama, bet pat absurda. Savā grāmatā "Ceļojums ar Kon-Tiki" Heijerdāls stāsta par tikšanos ar kādu, vārdā nenosauktu, tolaik autoritatīvu ASV zinātnieku, kam viņš vēlējās iedot izlasīt manuskriptu, kurā bija izklāstījis savas domas par aizvēsturiskajiem sakariem starp Polinēziju un Ameriku:

"Tātad tas bija sācies kādā Dienvidjūras salā, kur vecais iezemietis sēdēja pie ugunskura un stāstīja savas cilts teikas un leģendas. Pēc daudziem gadiem es sēdēju kopā ar kādu citu vecu vīru, bet šoreiz Ņujorkā, daudzstāvu mājā, liela muzeja tumšā kabinetā.
(..) Istabas sienas aizņēma grāmatas. Dažas no tām varbūt bija lasījuši tikai kādi desmit cilvēki. Vecais vīrs, kas laikam bija izlasījis visas šīs grāmatas un kādu daļu no tām arī uzrakstījis, sēdēja pie rakstāmgalda - sirms un labsirdīgs. Bet nu es droši vien biju pieskāries kādai vārīgai vietai, jo viņš strauji satvēra krēsla atzveltni un izskatījās tā, it kā es būtu izjaucis viņa nodomus.
- Nē! - viņš izsaucās. - Nemūžam!
Tāds laikam gan izskatītos Ziemassvētku vecītis, ja kāds uzdrošinātos apgalvot, ka nākamajā gadā Ziemassvētki būs Jāņos.
- Jūs maldāties, pilnīgi maldāties, - viņš atsāka un sašutis purināja galvu, it kā gribēdams atbrīvoties no šādas domas.
- Bet jūs taču vēl neesat iepazinies ar maniem argumentiem, - es mēģināju iebilst un cerības pilns pamāju uz manuskripta pusi, kurš atradās uz galda.
- Argumenti! - viņš izsaucās. - Jums nav tiesību izturēties pret etnogrāfiskām problēmām kā pret kaut kādu detektīvnoslēpumu!
- Kāpēc gan ne? - es atvaicāju. - Visi mani secinājumi pamatoti ar paša novērojumiem un zinātnieku aprakstītiem faktiem.
- Zinātnes uzdevums ir tīri pētniecisks, - viņš mierīgi paskaidroja, bet nevis mēģinājumi pieradīt ir to, ir citu.
Neatvērto manuskriptu viņš piesardzīgi pavirzīja sāņus un noliecās pār galdu.
- Tiesa gan, ka Dienvidamerika ir senatnes savdabīgās civilizācijas šūpulis un ka mums nav zināms, kas bija šīs civilizācijas radītāji un kur viņi pazuda, kad varu pārņēma inki. Bet vienu mēs katrā gadījumā zinām noteikti: neviena no Dienvidamerikas tautām nav pārcēlusies uz Klusā okeāna salām.
Viņš pētoši palūkojās uz mani un turpināja:
- Vai jūs zināt, kāpēc? Atbilde pavisam vienkārša. Viņi nevarēja tur nokļūt. Viņiem nebija laivu!
- Bet viņiem bija koka plosti, - es vilcinādamies iebildu. - Ziniet, balsu koka plosti.
Vecais vīrs pasmaidīja un mierīgi atteica:
- Nu jā, pamēģiniet vien aizbraukt no Peru līdz Klusā okeāna salām ar balsu koka plostu!"

Kā mēs zinām, drīz pēc atstāstītās sarunas Heijerdāls ne tikai pamēģināja, bet patiešām aizbrauca ar plostu no Peru uz Polinēziju. 1947.gadā, kopā ar piecu citu vīru komandu, viņš pēc senām, konkistadoru ziņojumos pierakstītām metodēm uzbūvētā balsas koka plostā 101 dienas laikā, ceļā dodoties no Kaljao ostas, pārvarēja 7964 km atklāta okeāna un tika izmests uz Raroias salas atola rifa Tuamotu arhipelāgā. Pēc šī triumfālā un unikālā brauciena Heijerdāls ieguva pasaules slavu un viņa darbi tagad tika publicēti milzīgās tirāžās, vairāk nekā 50 valodu tulkojumos. Diemžēl, 1952.gadā izdotā, 821.lpp. biezā Heijerdāla grāmata "American Indians in the Pacific: The Theory behind the Kon-Tiki Expedition," kurā, sniedzot apmēram 1000 bibliogrāfiskas atsauces uz dažādiem zinātniskiem darbiem, norvēģu pētnieks uzskaitīja virkni antropoloģiskus un etnogrāfiskus datus, kas apliecina pirmskolumba laika sakarus starp Ameriku un Polinēzijas salām, tāpat kā daudzi citi viņa darbi, tostarp daudzskaitlīgi priekšlasījumi zinātniskās konferencēs, kurās viņš tika lūgts uzstāties, bija un palika marginālas vai, Openheimera un Ričardsa vārdiem, "ekstrēmas" hipotēzes statusā. Problēma bija ne tikai pierādījumu trūkumā, kuru, jāsaka bija diezgan daudz, bet lielā mērā gan apstāklī, ka Heijerdāls piedāvāja apgāzt vispārpieņemtus, biezos jo biezos, profesoru sarakstītos sējumos kā nešaubāmu patiesību pasniegtus uzskatus, gan arī viņa tam laikam jaunajā pētījumu metodikā. Kā Heijerdālam pēc noraidošā muzeja speciālista apmeklējuma paskaidroja viņa draugs etnologs Karls:

"(..) - Tava darba metode. Viņi visi ir speciālisti un netic tādai darba metodei, kas pieskaras visām speciālnozarēm, sākot ar botāniku un beidzot ar arheoloģiju. Viņi paši ierobežo savu darba lauku, lai toties varētu tajā vairāk iedziļināties un izpētīt visas detaļas. Mūsdienu zinātne prasa, lai katrs speciālists rakņātos tikai savā ūķī. Nav parasts, ja kāds noņemas un kārto to, kas jau nācis dienas gaismā."

XX gs. II pusē, pierādījumu skaitam arvien pieaugot un arvien plašāk ieviešoties un atzinību gūstot dažādiem starpnozaru pētījumiem, zinātnieki beidzot kopumā pieņēma vairs nenoliedzamo patiesību, ka sava veida kultūras sakari starp Polinēziju un Ameriku ir pastāvējuši, vienlaikus gan saglabājot skeptisku attieksmi attiecībā uz kaut cik vērā ņemamu cilvēku grupu migrācijām un, attiecīgi, gēnu plūsmu. Šo uzskatu sākotnēji pierādīja arī vairāki polinēziešu genoma marķieru pētījumi. Šeit gan jāatzīmē, ka vienā no tiem, kura rezultāti 1995.gadā tika publicēti izdevumā "The American Journal of Human Genetics," autori norādīja, ka, izpētot attiecīgos marķierus 1178 indivīdiem no Polinēzijas, Klusā okeāna rietumu daļas un Taivānas, tika konstatēts, ka 2 personām ir konstatēti haplotipi, kas raksturīgi Dienvidamerikas iedzimtajiem. Pētnieki atzīmēja, ka šo secību sakritība, iespējams, ir pirmās ģenētiskās liecības par Polinēzijas un Dienvidamerikas kontaktiem.

Otrs, jau krietni detalizētāks un pārliecinošāks, Heijerdāla hipotēzi daļēji apliecinošs gēnu pētījums ir tieši Lieldienu salā ņemto DNS paraugu analīze, kas tika izdarīta Oslo universitātes profesora, imunologa Ērika Torsbija vadībā. Pētījums tika veikts, izmantojot paraugus, ko 1971. un 2008.gadā paņēma no Lieldienu salas iezemiešiem, kuri paši apgalvoja, ka viņu senči, cik tiem zināms, nav sajaukušies ar eiropiešiem vai citiem salas apmeklētājiem, kas nav polinēzieši. Pētījumu rezultātus zinātnieki 2007. un 2009.gadā publicēja žurnālā "Tissue antigens."

Pētnieki analizēja Lieldienu salas iedzīvotāju DNS, uzmanību pievēršot gan mitohondriālajai DNS, kas sniedz ziņas par mātes līnijas izcelsmi, gan tēva līniju raksturojošās Y hromosomas marķieriem. Papildu tam īpaša uzmanība tika pievērsta cilvēka leikocītu antigēna (HLA - human leukocyte antigen) augstas izšķirtspējas genotipēšanai. Visiem no pirmajā pētījumā iesaistītajiem 48 rapanujiešiem bija Polinēzijā jau iepriekš zināmi mtDNS tipi un HLA alēles (dažādas viena gēna alternatīvas formas, kas nosaka pazīmju fenotipisko dažādību). Tāpat lielākajai daļai vīriešu bija polinēziešu Y hromosomas marķieri, pierādot Lieldienu salas tagadējo iedzīvotāju Polinēzijas izcelsmi. Dažiem indivīdiem bija Eiropas izcelsmes HLA alēles un Y hromosomas marķieri. Taču vislielāko interesi pētniekiem izraisīja vēl daži citi indivīdi, kuru genomā bija Amerikas indiāņiem tipiskās A*0212 un B*3905 HLA alēles. Tā kā lielākā daļa Torsbija paraugu devēji, tai skaita Dienvidamerikas tipa HLA nesēji piederēja pie vienas paplašinātas ģimenes, zinātniekiem izdevās ar visai lielu ticamības pakāpi noskaidrot personu, kura šos gēnus dzimtā ienesusi. Tā, iespējams, bijusi kāda 1846.gadā dzimusi Marija Akvala (Maria Aquala). Zīmīgi, ka viņa nākusi pasaulē laikā pirms Lieldienu salā XIX gs. 60.gados no Dienvidamerikas ieradās vergu tirgotāji, kuri salā atstāja savus pēcnācējus un, protams, attiecīgos gēnus salinieku DNS.

Vēl jo svarīgāk ir tas, zinātnieki norāda, ka saliniekiem atrastie polinēziešu un amerikāņu HLA gēni ir savstarpēji sajaukušies gēnu rekombinācijas procesā, kas HLA gēniem notiek salīdzinoši reti. Lai šāda saplūšana notiktu, ģenētiķi paskaidro, nepieciešams ilgāks laika posms un Torsbijs bija pārliecināts, ka pirmais kontakts noticis vēl labu laiku pirms Lieldienu salu 1722.gadā "atklāja" holandiešu kapteiņa Rogāvena ekspedīcija.

Torsbija pārliecību stiprināja arī otrajā pētījumā (2009.g. publikācija izdevumā "Tissue Antigens") iegūtie rezultāti. Tajā tika izpētīti DNS marķieri 21 citam, iepriekšējā pētījumā neiesaistītam saliniekam. Mitohondriālās DNS un Y hromosomas marķieri neuzrādīja nekādu Amerikas indiāņu pienesumu, taču HLA genotipēšana diviem pētījuma dalībniekiem atklāja citas, iepriekš analizētajos paraugos nekonstatētas Amerikas indiāņiem raksturīgas HLA alēles.

Abi pētījumi apliecina, Torsbijs 2011.gadā pastāstīja "New Scientist," ka aizvēsturiska "Kon-Tiki" veida ekspedīcija no Dienvidamerikas un Lieldienu salu varēja notikt. Lai gan tikpat iespējama viņaprāt ir arī alternatīva - izcilie polinēziešu navigatori savās jūras laivās varēja doties uz Dienvidameriku un atgriezties atpakaļ. Kā pierādījums tam var būt Čīlē atrasti cāļu kauli, kuru DNS izpēte norādījusi, ka putni tikuši ievesti no Polinēzijas un to vecums noteikts diapazonā no 1321. līdz 1407.gada, resp. laikā pirms eiropieši atklāja Dienvidameriku.

Torsbijs gan arī norāda, ka pētījuma rezultāti nebūt nenozīmē, ka visas Heijerdāla idejas ir apstiprinājušās. "Pirmie ieceļotāji, kuri veidoja polinēziešu etniskā substrāta pamatu, ieradās no Āzijas." "Heijerdāls maldījās, bet tikai daļēji," - viņš sacīja.

Gēnu saplūšana notikusi laikā no 1300. līdz 1500.g.

Kā jau bija sagaidāms, kritiķi Torsbija komandas iegūtos rezultātus tik un tā skaidroja ar vēlāku, laikā pēc Lieldienu salas atklāšanas notikušu asiņu piejaukumu. Tāpēc profesors ar kolēģiem nolēma problēmas izpēti turpināt un jaunā darba rezultāti, kas tagad publicēti žurnāla "Current Biology" 2014.gada 3.novembra numurā, ne tikai apstiprina iepriekš iegūtos rezultātus, bet arī sniedz jau aptuvenu gēnu pirmās sajaukšanās (pirmā Dienvidamerikas un Lieldienu salas iedzimto kopējā bērna piedzimšana) datējumu. Atbilstoši analīzēm, tas noticis pirms 19-23 paaudzēm, kas hronoloģiski atbilst laikam no 1300. līdz 1500.gadam, t.i. apmēram 3 gadsimtus pēc tam, kad polinēzieši, saskaņā ar līdzšinējo arheoloģisko pētījumu rezultātiem, kolonizējuši Lieldienu salu.

Pavisam izpētot 27 rapanujiešu DNS, 16% no tiem atrada eiropiešu ģenētisko materiālu. Tas bija relatīvi neizmainīts un nevienmērīgi izplatīts, kas liecināja par tā neseno, domājams XIX gs. cilmi. Dienvidamerikāņu marķierus noteica 8% izpētīto indivīdu un, kā iepriekš teikts, gēnu rekombinācija liecināja, ka to klātbūtni salinieku genomā nevar skaidrot ar XIX gs. notikumiem.

Neatbildētie jautājumi

Arī pēc šī pētījuma publicēšanas, protams, paliek daudzi neatbildēti jautājumi. No tiem neapšaubāmi pats interesantākais ir par Lieldienu salas teikās minēto, divu iedzīvotāju grupu sadursmē kaut kad pirms eiropiešu ierašanās gandrīz pilnībā iznīcināto sarkanmataino, garausaino (ar mākslīgi izstieptām ausu ļipiņām) lielo statuju moaju cēlāju iespējamo saistību ar Torsbija noteiktajām dienvidamerikāņu HLA alēlēm. Vai Lieldienu salas garaušu cilts patiešām bija inku leģendu Saules dieva Kon-Tiki Virakočas, okeānā uz rietumiem aizbraukušā garaušu valdnieka ļaužu pēcteči? Vai izpētot viņu Lieldienu salā joprojām dzīvojošo pēcnācēju DNS ir atrodama kāda, vismaz attāla saikne ar iespējamo izcelsmi no eiropeīdiem, kas Amerikā varētu būt ieradušies pirms Kolumba? To, iespējams, ļaus noskaidrot nākamie pētījumi, kuros, cerams, lai pilnībā atspēkotu kritiķu argumentus par ģenētiskā pulksteņa datēšanas metodes neprecizitāti, tiks analizēta arī no seniem skeletiem iegūtā DNS.

Augšējais attēls: Tūrs Heijerdāls Lieldienu salā mūža otrajā pusē. Avots: blogspot.com

Avoti:
cell.com
news.sciencemag.org
news.nationalgeographic.com
en.wikipedia.org/wiki/Pre-Columbian_trans-oceanic_contact
newscientist.com
class.csueastbay.edu
nytimes.com
community.plu.edu
Heijerdāls, Turs. 1959. "Aku-Aku: Lieldienu salas noslēpums." Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
Heijerdaās, Turs. 1957. "Ceļojums ar "Kon-Tiki."" Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Pirmo reizi publicēts 13.11.2014.