Heijerdāls, Tūrs (1914.-2002.g )
Thor Heyerdahl.
Norvēģu dabas pētnieks, etnogrāfs, arheologs un rakstnieks, vispasaules ievērību izpelnījies ar pasaules okeānu šķērsošanu pēc sentautu parauga būvētos plostos, lai pamatotu savu hipotēzi antīko kultūru pārokeānu sakros.
Radniecība. Tēvs – Tūrs Heijerdāls vecākais, uzņēmējs, alus brūvētājs. No tēva, bez kura agri palicis, saņēmis solīdu mantojumu. Guvis labu izglītību un 1892.gadā atgriezies dzimtenē, lielāko daļu tēva atstātā mantojuma ieguldīja nopērkot alus brūzi Larvikā. Te arī satika un apprecēja savu otro sievu – Alisoni.
Māte – Alisone Heijerdāla (1873.-), dzimusi Alisone Ljunga. Augusi visai brīvā vidē, kļuvusi ar darvinisma un vētraina dzīvesveida piekritēju. Kad satika alus brūvētāju Tūru un izgāja pie tā par sievu, Alisonei aiz muguras bija jau divas laulības. No pirmās tai bija viens bērns, bet no otrās – trīs (Leifs, Tullija, Jēkabs un Ingrīda).
Saviem vecākiem bija vienīgais kopējais bērns.
Dzīvesgājums.
Bērnība. Dzimis Norvēģijā, Larvīkā 1914.gada 6.oktobrī.
Bija vienīgais bērns Tūra un Alisones Heijerdālu ģimenē. Bērnība Tūram jaunākajam pagāja gaiši un priecīgi, lai gan vecāki visai drīz sāka dzīvot šķirti. Var pat teikt, ka Tūrs bija ļoti uzpasēts, mīlēts un lutināts bērns.
Viņa uzticības persona bija aukle Lora. Tās saderinātais jaunībā bijis jūrnieks, tādēļ Loras istabā bija pils ar no visas pasaules savestām dīvainām mantām, par kurām mazais Tūrs varēja priecāties. Aukle bija drošs un uzticams pastaigu biedrs.
Vasarā Heijerdālu ģimene ceļoja pa valsti, dzīvoja galvaspilsētā vai pie radiem un draugiem dažādos valsts rajonos.
Piecu gadu vecumā Tūrs pirmo reizi tika aizvests uz dabas muzeju – Zinātniskās biedrības muzeju Trondhēmā. Te viņš pirmo reizi ieraudzīja dažnedažādus dzīvniekus. Redzētā iespaidā Tūram radās doma par savu personisko muzeju – „Dzīvnieku māju.”
Skolā. Pretēji jebkādai sajēgai mazā Tūra māte bija izkārtojusi, lai viņu uzņemtu uzreiz otrā klasē. Tādejādi viņš bija mazākais klasē. Māte bija šerpa dāma un bieži sūdzējās par skolotājiem, kas, viņasprāt, bija „riktīgi stulbeņi.” Savukārt skolas personāls sāka viņu uzskatīt par „bīstamu dāmu.”
Tikmēr Tūrs mācībās neglābjami atpalika, vecāki bija spiesti ņemt repetitori. Tā bija kāda jauna dāma, kas izglāba situāciju. Tūra sekmes sāka normalizēties, izrādījās, ka dažos priekšmetos viņš izrādīja lielas spējas. Viņa zīmējumi izcēlās ar bagātu fantāziju tā, ka viens no tādiem, humoristiskas dabas, kā karikatūra pat tika publicēts kādā avīzē.
Īpašas dotības viņš izrādīja dabaszinātnēs. Viņa zināšanas pārsteidza, Tūrs bija iegaumējis sarežģītus latīņu nosaukumus, detalizēti spēja pastāstīt par dažādiem dzīvniekiem.
Ar ticības mācību gan negāja viņam lāgā. Te viņš lūdza kārtīgi izskaidrot terminu „tumsas eņģelis,” te enerģiski protestēja pret iespēju pārvērst ūdeni vīnā – kā nekā aldara dēls!
Par īstu kaisli Tūram kļuva lasīšana. Viņš pētīja biezos ceļojumu foliantus. Tieši tad viņš pirmo reizi aplūkoja krāšņas polinēziešu fotogrāfijas laivās izdevumā „Cilvēku rases,” kas, iespējams, bija viņa vēlākā ceļojuma sākums uz Marķīza salām.
Jau skolā Tūrs nolēma, ka būs „dzīvnieku pētnieks," kad izaugs liels.
Pamazām Tūram radās vairāk pašpaļāvības un notika gandrīz neticamais – savā Akmeņu ielā viņš kļuva par puiku barvedi.
No bērnības iespaidiem noteikti jāmin Tūra bailes no ūdens, kas radās pēc vairākiem nelaimes gadījumiem, divriteņa iegūšana īpašumā un izbraucieni ar to, kā arī briesmīgais ugunsgrēks Larvīkā 1922.gada novembra naktī.
Pēc tam Tūram operēja apendicītu, un, jau guļot uz galda, viņš izspieda no ārstiem solījumu saņemt savu apendiksu iespirtotā veidā, tā bagātinot savu bioloģijas kolekciju.
Pusaudža gadi – „Dzīvnieku māja.” Šai vecumā Tūrs atkal kļuva noslēgts un izvairījās no vienaudžu kompānijām. Tēvs to redzēja un mēģināja viņu ieinteresēt ar tāliem pārgājieniem un medībām.
10-11 gadu vecumā Tūrs jau bija sakrājis ievērojami plašu vaboļu un tauriņu kolekciju. Reiz viņš devās uz mežu pēc odzes, lai to ievietotu formalīna burkā un tā bagātinātu savu kolekciju. Lai gan māte viņu pavadīja ar smaidu, tomēr tieši tā arī notika. Viņš to mēģināja iebāzt līdzi paņemtajā pudelē, taču tas neizdevās. Trofeju bija žēl atstāt mežā, tādēļ Tūrs veslus 7 km nesa odzi izstieptā rokā, turēdams aiz ļipas.
Jaunajam Heijerdālam likās nejēdzīgi, ka dzimtajā pilsētiņā nav dabas muzeja. Tādēļ viņš nolūkoja divstāvīgu saimniecības ēku tēva saimniecībā, kur dažas istabās izvietoja jau sakrāto materiālu. Kā pirmā te izvietojās vaboļu un tauriņu kolekcija. Tika izveidots slīps smilšu uzbērums – improvizēta pludmale, kurā izvietoja bruņurupuču bruņas, krabjus, gliemežvākus, jūras zvaigznes un citas jūras radības. Burkās ar spirtu un formalīnu gozējās ķirzakas un čūskas.
Tēvs visādi palīdzēja ekspozīcijas paplašināšanā – veda dažādus eksponātus no ārzemju braucieniem, kopā ar dēlu gāja pie zvejniekiem, kurus pierunāja nodot kolekcijā dažādas neparastas dabas veltes, ko pacēla ar tīkliem no okeāna dibena.
Vēlāk tika izveidoti arī terāriji un akvāriji, kuros iemitināja un vēroja dzīvas radības.
„Dzīvnieku mājā” iegriezās apmeklētāji. Interesentu kļuva arvien vairāk. Reiz ekskursijā kāds skolotājs atveda veselu klasi – tas bija Tūra triumfa brīdis! „Dzīvnieku māja” kļuva par pilsētas muzeju.
1928.gada rudenī Tūrs sāka iet astotajā klasē, bērnība bija beigusies. Tūram labi padevās matemātika, kaut kā tika galā arī ar pareizrakstību. Dabaszinātņu skolotājs uzskatīja viņu par labāko klasē un stādīja citiem par piemēru. Pavisam grūti klājās atkal ticības mācībā, kuras jēgu Tūrs nekādi neizprata.
Toties viņš stipri atpalika fiziskajā sagatavotībā, tāpēc sāka mājās trenēties un guva lielus panākumus. Ziemā viņš ar diviem kaimiņu puišiem sāka doties pārgājienos ar slēpēm.
Tieksme pēc dabas. Tūra māte bija pilsētas muzeju apvienības vadītāja, no tās Tūrs mantoja interesi par dabu un ceļojumiem. Vecāki atbalstīja zēna interesi par zooloģiju. Vēl mācoties pamatskolā, Tūrs izveidoja pats savu dabas muzeju. Interese par zooloģiju tika apvienota ar tāliem pārgājieniem mežos un kalnos kājām vai slēpēm.
Tā, kādas pastaigas laikā kopā ar māti viņš nonāca pie kalnu mednieka Ula Bjornebū. Tūram viņš likās kā pats Tarzāns. Notika kas dīvains – 14 gadus vecajam Tūram māte atļāva pavadīt vasaru kalnu būdā pie Ula. Te viņš ieraudzīja kā bijušais pilsētas iedzīvotājs Ula tik ļoti ir saradis ar dabu, ka mežs kļuvis par tā mājām tāpat kā alnim vai zaķim. Tūram šeit pirmo reizi nācās strādāt pa īstam. Ula iemācija Tūram lasīt pēdas, iemācīja daudz nepieciešamas lietas izdzīvošanai dabā. Vēlāk Tūrs mēdza sacīt, ka šī pieredze, iespējams, bijusi vissvarīgākā visas viņa jaunības laikā.
Kalni Tūram kļuva par brīvības simbolu, tajos viņš turpmāk pavadīja savas vasaras. Larvīka, turpretī, likās tik garlaicīga. Un laikam jau toreiz jauno Tūru sāka nodarbināt jautājums – vai patiesi civilizācija ir svētība cilvēkam?
Skolas gadiem ejot uz beigām pašķīrās arī viņa vecāki. Tas gan notika ļoti pamazām un Tūram nebija trieciens, tomēr tēvu viņš redzēja visai reti.
Bet dzīve ritēja savu gaitu un notikumi arī. Skolai beidzoties tika uzvesta Tūra paša sarakstīta ludziņa, kurā viņš uzdrīkstējās nospēlēt galveno lomu – profesoru Pikāru, kas alus mucā lidoja debesīs. Atsauksmes bija tik sajūsminātas un glaimojošas, ka Tūrs tādējādi likvidēja lielu daļu savas pārliecīgās kautrības. Jaunieši devās uz izlaiduma ballēm citās pilsētās un Tūrs bija sajuties daudz brīvāk un pārliecinošāk. Meitenes sāka viņam pievērst uzmanību.
Vienā no tādām ballītēm Tūrs atrada savu likteņa lemto, kas vēlāk kļuva par viņa pirmo sievu – Līvu. Staigājot pa jūras krastu Tūram izlauzās frāze, kas nedeva mieru jau ilgu laiku:
- Ko tu domā par atgriešanos pie dabas?
Tālākais bija ne mazāk dīvains:
- Tad tai jābūt pilnīgai, īstai atgriešanai, - atteica Līva.
Tomēr pēc tam Tūrs viņu vairs nesastapa – vismaz kādu laiku.
Studiju laiks. Jau bērnībā Tūrs nolēma kļūt par ceļotāju-pētnieku, un 19 gadu vecumā viņš iestājās Oslo universitātē, lai studētu bioloģiju un ģeogrāfiju, specializējoties arī Klusā okeāna antropoloģijā.
Brīvajā laikā Tūrs Heijerdāls turpināja aizrauties ar tūrismu, nakšņoja teltīs un eskimosu iglās.
Pēc septiņiem semestriem universitātē Heijerdāls saprata, ka laboratorijas zinātnieka vai pasniedzēja amats viņam nav piemērots. Viņš vēlējās pētīt dzīvniekus dabiskos apstākļos.
Fatuhiva. Sadarbībā ar Oslo universitātes zooloģijas fakultāti viņš devās studiju ceļojumā uz Fatuhivas salu Marķīzu arhipelāgā Klusajā okeānā.
Īsi pirms aizbraukšanas Tūrs apprecējās ar satikto Līvu un tādejādi šis ceļojums kļuva pārim arī par kāzu ceļojumu. Ekspedīcijas akadēmiskais mērķis bija noskaidrot kā dažas dzīvnieku sugas varēja nokļūt uz neapdzīvotajām Klusā okeāna salām un apmesties tur uz dzīvi. Neoficiālais mērķis - atgriezties pie dabas. Pilnīgi...
Abi izgāja mēnesi ilgu praktisko apmācību pie virsaiša Terierō viņa Polinēzijas mājā Taiti. Tā nu Līva un Tūrs spēja izdzīvot gadu vientuļajā Fatuhivas kalnu salā bez civilizācijas paliglīdzekļiem un pilnīgi izolēti no ārpasaules. T.Heijerdāls konstatēja, ka pasātu vēji un okeāna straumes varēja ietekmēt floras un faunas pārvietošanos. Viņā radās un nostiprinājās uzskats, ka senie polinēzieši nav ieradušies no Āzijas, kā to skaidroja tobrīd spēkā esošās teorijas, bet gan, sekojot straumēm un valdošajiem vējiem, no Amerikas.
Beigu beigās abi no salas tika prom knapi dzīvi, taču šis piedzīvojams lika pamatu turpmākajiem T.Heijerdāla ceļojumiem.
Kontiki ekspedīcija (1947.g.). Šo ekspedīciju T.Heijerdāls organizēja, lai pierādītu savu teoriju par to, ka senie jūrnieki spēja sasniegt Polinēziju no Dienvidamerikas. Gadu ilgā pētnieciskā darbība Marķīzu salās noslieca viņu uz domām, ka salu pirmiedzīvotāji nākuši no pirmsinku laiku Peru. Tādejādi viņš noliedza hipotēzi par to, ka Klusā okeāna salas bija iespējams sasniegt tikai no Āzijas puses - indiāņu balsas plostus uzskatīja par nederīgiem jūras kuģošanai. Par argumentu kalpoja uz pārliecība, ka balsas plosts uzsūks ūdeni un 2 nedēļu laikā nogrims, ja nebūs iespēja to izžāvēt krastā. Tā nu T.Heijerdāls nolēma šo savu domu pārbaudīt eksperimentāli - uzbūvēt balsas plostu pēc veciem zīmējumiem un aprakstiem, kā arī un izbraukt ar to.
Ekvadoras džungļos nocirstie balsas koku baļķi tika gatavoti pēc indiāņu paražām. 1947.gadā par "Kontiki" nosauktais plosts tika nolaists ūdenī. Ar 6 vīriem uz klāja tas sāka 28.aprīlī ceļojumu no Kaļjao ostas Peru.
Sastāvs – 6 cilvēki:
Tūrs Heijerdāls - norvēģis, ekspedīcijas vadītājs;
Knuts Hauglands – norvēģis, radiotelegrāfists;
Hermanis Vatcingers - norvēģis;
Tursteins Robijs - norvēģis;
Ēriks Heselbergs - norvēģis;
Bengts Danielsons - zviedrs.
Ekspedīcija 101 dienā šķērsoja Kluso okeānu ar pa 8000 km garu maršrutu un piestāja Raroijas salā Tuamotu arhipelāgā. Ceļojums pierādīja, ka senajiem dienvidamerikāņiem bija iespējams nonākt Polinēzijā.
Kontiki ekspedīcijas nozīme. Ceļojuma veiksmīgais iznākums sacēla protestu vētru akadēmisko zinātnieku aprindās. Ar dažādiem argumentiem tika apstrīdēta eksperimenta zinātniskā vērtība, dažādi interpretēja T.Heijerdāla teoriju.
1952.gadā tika izdota viņa grāmata "Amerikas indiāņi Klusajā okeānā - teorija Kontiki ekspedīcijas sakarā."
Polemika turpinājās, un tika norādīts, ka, lai gan ar balsas plostiem varēja kuģot pa okeānu, tomēr izmantoti tie tika kuģošanai gar piekrasti. Tika apgalvots, ka Galapagu salās, kas atrodas vistuvāk Dienvidamerikai, nav pirmseiropiešu apmetņu pēdas. Tas varētu liecināt par trādīcijas trūkumu braukt dziļāk okeānā.
Galapagu ekspedīcija (1952.g.). 1952.gadā T.Heijerdāls organizēja pirmo arheoloģisko ekspedīciju uz Galapagu salām. Ekspedīcijā piedlījās arī divi profesionāli arheologi E.K.Rīds (ASV) un A.Šelsvolds (Norvēģija). Viņi izpētīja atklātās piebraucamās vietas, kur varētu būt piestājuši plosti. Tādejādi ekspedīcija uzgāja un atraka 4 pirmskolumba apmetņu vietas, kurās tika atrasta arī inku flauta un vairāk kā 130 māla krūžu lauskas. Speciālisti šos atradumus atzina par pirmsinku [podnieku darinājumiem no Ekvadoras un Ziemeļperu.
Šie pētījumi pierādīja, ka cilvēki ir atklājuši Galapagu salas, tomēr nevarēja te apmesties uz patstāvīgu dzīvi dzeramā ūdens trūkuma dēļ.
Lieldienu salas ekspedīcija (1955.-1956.g.). 1955.gadā T.Heijerdāls nfraktēja ekspedīcijas kuģi, lai dotos gadu garā ekspedīcijā uz Lieldienu salu un Austrumpolinēziju. Ekspedīcijas sastāvā bija arheologi no Norvēģijas, ASV un Čīles. Dzeramā ūdens trūkums Galapagu salās padarīja Lieldienu salu par tuvāko apdzīvoto vietu, kurā savulaik būtu varējuši apmesties senie Dienvidamerikas jūrasbraucēji.
Tā laika akadēmiskā zinātne uzskatīja, ka Lieldienu sala, tā kā tā atrodas vistālāk no Āzijas, bijusi viena no pēdējām, ko sasnieguši cilvēki. Vienīgais arheologs, kas pirms T.Heijerdāla bija apmeklējis Lieldienu salu, bija Dr.Levačerijs - viņš nebija mēģinājis veikt izrakumus uzskatīdams, ka sala tikusi apdzīvota samērā vēlu un tās neauglīgajā zemē, kur nav koku, velti meklēt ko nozīmīgu.
T.Heijerdāls veica pirmos urbumus Lieldienu salā. Tie pavēstīja, ka mežu, kas agrāk klājis salu, nodedzinājuši pirmie kolonisti. Izmantojot radioaktīvā oglekļa metodi, arheologi atklāja, ka cilvēki salā ieradušies vismaz 1000 gadu agrāk, nekā ticis uzskatīts. Izrakumi parādīja, ka slavenās moaju milžu galvas piederēja statujām ar milzīgiem ķermeņiem un rokām.
Tāpat ekspedīcija uzgāja arī nezināma veida statujas un akmens celtnes, kas bija līdzīgas pirmsinku perioda būvēm Dienvidamerikā. Ekspedīcijas dalībnieki iekļuva arī slepenās ģimenes alās, kurās tika glabātas iepriekš neredzētas mazas skulptūras, kas nodotas mantojumā kā ģimenes svētlietas.
T.Heijerdāla ekspedīcijas urbumi salās parādīja, ka amerikāņu totora meldri (tos izmantoja laivu gatavošanai Peru), tikuši audzēti viscaur ap vulkāna krāteru ezeriem Lieldienu salā ilgi pirms eiropiešu ierašanās. Šie tipiskie Dienvidamerikas saldūdens augi nevarēja šķērsot okeānu bez cilvēka palīdzības. Arheologu atraktajās statujās un vecajās mājās uzgāja iegravētus zīmējumus, kuros attēlotas leilas meldru laivas ar mastiem un burām. T.Heijerdāls pārliecinājās, ka senie inku jūras braucēji izmantoja ne tikai balsas plostus, bet arī meldru laivas, lai dotos atklātā okeānā.
Difuzionistu un izolacionistu strīdā par meldru laivām, kas varūtu vai nevarētu būt kalpojušas par sakaru līdzekļiem starp dažādām visai tālām senajām civilizācijā, T.Heijerdāls nolēma ieviest skaidrību ar eksperimentāla meldru kuģa braucienu pāri Atlantijas okeānam.
Ra I ekspedīcija (1969.g.). Modernajā Ēģiptē papiruss bija iznīcināts, tādēļ T.Heijerdāls sagādāja 12 tonnas papirusa no Tanas ezera pie Nīlas iztekas Etiopijā. Kā paraugu izmantojot papirusu laivu reljefus un zīmējumus senēģiptiešu kapenēs, viņš kopā ar peiredzējušiem papirusu laivu būvētājiem no Centrālāfrikas uzbūvēja 15 m garu tādas laivas kopiju. Tās aprīkojumā bija pīta kajīte un masts ar rupjām burām senēģiptiešu stilā. Kuģis tika nosaukts senēģiptiešu Saules dieva vārdā - par "Ra."
Tas bija pirmais neveiksmīgais mēģinājums šķērsot Atlantijas okeānu ar papirusu kuģi. "Ra" tika nolaists jūrā 1969.gada pavasarī senajā feniķiešu jūras pilsētā Safā (Maroka). Lai pierādītu, ka dažādu nāciju cilvēki var sadarboties grūtos apstākļos, T.Heijerdāls izveidoja 7 cilvēku komandu no 7 dažādām valstīm un kuģoja zem ANO karoga.
"Ra" devās uz rietumiem ar pasātu vējiem un ziemeļu ekvatora straumēm. Izrādījās, ka papirusa meldru saišķi peld ārkārtīgi labi, tomēr kugu būvētāji no Čadas nebija spējuši izgatavot kavlitatīvu meldru kuģu kuģošanai atklātā okeānā. Salūza kārtis, neizturēja virvju pinumi un pēc 5000 kilometru gara veiktā ceļa komanda bija spiesta "Ra" pamest (līdz Barbadosai palika tikai nedēļa!).
Ra II ekspedīcija (1970.g.). Pirmā "Ra" neveiksme nenobiedēja norvēģu zinātnieku. Indiāņi no Titikakas ezera (vienīgā vieta pasaulē, kur bija saglabājusies šādu laivu būvēšanas tehnoloģija) uzbūvēja jaunu papirusa laivu - "Ra II" un tā bija gatava jau 10 mēnešus pēc pirmās. Laivas garums bija 12 m un platums 5 m, bet tā bija izturīgāka par pirmo. Buru rotāja saules dieva Ra simbols.
1970.gada 6.maijā "Ra II" atstāja Safas ostu Marokā. Ekspedīcijā piedalījās tie paši 7 cilvēki no iepriekšējās ekspedīcijas un vēl viens cilvēks. Viņu vidū bija ārsts no PSRS Jurijs Senkevičs (tagad zinām, ka viņš bija čekists).
Otrais mēģinājums bija veiksmīgs. "Ra II" 57 dienās veica 6100 kilometru (platākajā Atlantijas okeāna vietā) un sasniedza Barbadosas salu, netālu no Amerikas krasta. Ceļojuma laikā tika veikti arī jūras pētījumi, un pasaules uzmanība tika pievērsta tam, ka jāaptur okeāna piesārņošana.
Antropologiem nu bija jāatsakās no dogmas, ka papirusu laivas nav varējušais saistīt senās kultūras Āfrikā un Amerikā. Ar "Ra" kuģu eksperimentu Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka seno ēģiptiešu papirusa laiva ir piemērota tāliem braucieniem pa okeānu, ar to var šķērsot okeānu. Jautājums tikai, vai fantastiskais „Ra” ceļojums pierāda seno ēģiptiešu ceļojumus pāri Atlantijas okeānam, viņu ierašanos Amerikā?
Skeptiķi atbild, protams, ka nē. Viņi norāda, ka Heijerdāls savam eksperimentam izvēlējies nepareizo kuģu tipu. Seno ēģiptiešu avoti liecina, ka papirusa laivas izmantotas galvenokārt pirmsdinastiju laikmetā un vienīgi braucieniem pa Nīlu un kanāliem. Jūras ceļojumos senēģiptieši izmantoja koka kuģus. Turklāt spriežot pēc senēģiptiešu avotiem, viņiem nebija pazīstama pat Vidusjūras rietumu daļa, nerunājot jau par Atlantijas okeānu. Tādi ir skeptiķu argumenti.
Tigris ekspedīcija (1977.-1978.g.). Meldru laivu "Tigris," kas būvets pēc šumeru kuģu parauga, T.Heijerdāls uzbūvēja Irākā, bijušās senās Divupes teritorijā ar vietējo arābu un to pāsu Titikakas ezera indiāņu palīdzību, kas būvēja "Ra II." Šumeriem nebija papirusa, tāpēc viņi kuģu būvniecībai izmantoja berdi - īpašu meldru šķirni, kuru zinātnieki arī uzskatīja par ūdeni absorbējošu materiālu. Tāpēc tika uzskatīts, ka šumeri ar savām laivām nav varējuši ceļot tālāk par vietējām upēm un ka garākos braucienos varējuši doties tikai tad, kad sākuši būvēt koka kuģus.
Komandas dalībnieku vidū atkal bija N.Beikers, J.Senkevičs un K.Mauri no 2 iepriekšejiem ceļojumiem. "Tigris" kuģoja lejup pa Irākas upēm, cauri Persijas līcim uz Indijas okeānu, ceļā uz Džibutiju piestāja Omānā un Pakistānā. Pēc 5 mēnešu veiksmīga kuģojuma, nobraukuši 4200 jūdzes, "Tigris" beidza savu ceļu karadarbības zonā. Komanda to ceremoniāli nodedzināja 1978.gada aprīlī, un ekspedīcijas dalībnieki viebalsīgi parakstīja prasību ANO aizliegt ieroču tirdzniecību attīstības valstīm.
Ceļojums ap Arābijas pussalu ar šumeru tipa kuģi, būvētu no niedrēm, pierādīja, ka 3 vecākās zināmās civilizācijas - Divupes, Ēģiptes un Indas ielejas, varēja būt uzturējušas ciešus sakarus pirms 5000 gadu.
Pētījumi Maldīvu salās (1983.-1984.g.). 1983.-1984.gados T.Heijerdāls sadarbībā ar arheologu Arni Šelsvoldu veica arheoloģiskos pētījumus Maldīvu salās. Izrakumi atklāja, ka Maldīvu salās ir bijusi attīstīta kultūra, ja 1000 gadus pirms eiropiešu parādīšanās Indijas okeānā. Apmēram 1200 koraļļu salas kopš 1153.gada bija islāma varā, un tas aizliedza cilvēku figūru izstādīšanu. Tādejādi, akmens skulptūra, ko atrada pētnieki, varēja būt vismaz 800 gadu sena. Turpinot pētījumus, tika atklātas daudzas figūras, kā arī svētnīcu drupas. To iespaidīgās dimensijas un bagātīgie rotājumi liecināja par pārticību sālās vēl pirmsislāma periodā. Atradumi parādīja, ka vietējā ekonomika tika bāzēta uz ciešiem kontaktiem ar lielajām kontinantālajām civilizācijām.
Atgriešanās Lieldienu salā (1986.-1988.g.). 1986.-1988.gados T.Heijerdāls kopā ar profesoru Arni Šelsvoldu organizēja izrakumus Lieldienu salā. Tajos tika gūtas papildus zināšanas par jau atklātajām ahu platformām. Konkrēti eksperimenti sniedza atbildi, kā 15 t smagie milži varēja tikt uzstādīti un transportēti.
Tukumes pētījumi Peru (1988.-1994.g.). 1988.-1994.gados T.Heijerdāls vadīja arheoloģiskos izrakumus Tukumē (Peru ziemeļos). Tukume ir viens no lielākajiem Peru un Dienvidamerikas lielākajiem pagātnes pieminekļu apgabaliem. Šai apkārtnē atrodamas 26 piramīdām līdzīgas konstrukcijas, kā arī daudzas citas ceremoniālās celtnes, kapenes un apdzīvotās vietas. Tukume bija viens no iespaidīgākajiem politiskajiem un reliģiskajiem centriem Peru pēdējos 500 gadus pirms spāņu iebrukuma. Pētījumi parādīja, kā cilvēki dzīvoja un kādi bija viņu kontakti ar ārpasauli.
Iespējams, svarīgākais no atradumiem izrakumos bija kādas svētnīcas kalna atklāšana. Svētnīca bija noklāta ar reljefām freskām, kurās attēloti meldru kuģi. Īpašu interesi izraisa fakts, ka kuģi ir rotāti ar mītiskiem putnuvīru attēliem, kas atrodami arī Lieldienu salā. Šis atklājums patlaban ir spēcīgākais pierādījums saitēm starp Peru un Austrumpolinēziju.
Pētījumi Tenerifes salas Guimārā. Pēdējos savas dzīves gados T.Heijerdāls apmetās Tenerifē, kur pētīja gunanču piramidālo platformu kompleksu Guimārā. To rezultātā 1998.gadā vispārējai apskatei atvērts Guimāras piramīdu parks.
Viesošanās Latvijā. Tā notika 1998.gadā, pateicoties kādai mūsu aktīvistei Vinetai Vinterei. Ja nu pēkšņi viņa lasa šeit uzrakstīto, tad milzīgs viņai paldies no Mazā Zaļā!
Tūrs Heijerdāls kopā ar dēlu noturēja pirmo tikšanos Valmierā un Rīgā - Rīgas Ekonomiskajā augstskolā Alberta ielā. Rīgā tāda izdevība sastapt slaveno norvēģi bija arī Mazajam Zaļajam.
Darbi.
"American Indians in the Pacific: The Theory behind the Kon-Tiki Expedition." Izdota 1952.gadā, 821.lpp. Tajā, sniedzot apmēram 1000 bibliogrāfiskas atsauces uz dažādiem zinātniskiem darbiem, norvēģu pētnieks uzskaitīja virkni antropoloģiskus un etnogrāfiskus datus, kas apliecina pirmskolumba laika sakarus starp Ameriku un Polinēzijas salām.
Citāti.
Tēlainu liecību par sastapšanos ar tumsā spīdošajām jūras radībām atstājis pazīstamais antropologs Tūrs Heijerdāls, kurš savā grāmatā, par 1947.g. veikto ceļojumu pāri Klusajam okeānam ar seno peruāņu plosta atdarinājumu, raksta:
“Kad iestājās nakts un tumšajās tropu debesīs sāka mirdzēt zvaigznes, tad jūra ap mums sacentās mirdzēšanā ar zvaigznēm un atsevišķi spīdoši planktona sīkorganismi tik ļoti izskatījās pēc kvēlošām oglēm, ka mēs gluži neviļus pierāvām kailās kājas, kad viļņi šīs kvēlās oglītes izmeta uz plosta. (..) Šādās naktīs gadījās, ka mūs biedēja divas apaļas, spožas acis, kas pēkšņi iznira no ūdens cieši blakus plostam un kā hipnotizēdamas stingri raudzījās uz mums gluži kā pats ūdensvīrs. Bieži vien tie bija lieli kalmāri, kas uzpeldēja ūdens virsū, zibsnīdami savām velnišķi zaļajām acīm, kuras tumsā zaigoja kā fosfors. Bet dažreiz tās bija dziļjūras zivis, kas tikai naktī iznira augšā un kā apburtas lūkojās uz mūsu lukturīša gaismu. (..) Citreiz naktīs mēs ieraudzījām spīdošas bumbas, dažas mazākas, dažas krietni prāvas, te tās uzliesmoja, te nodzisa gluži kā šaudīgi degošas elektriskas spuldzītes.”
"Robežas? Es nekad neesmu tādas sastapis. Bet esmu dzirdējis, ka daudzi domā, - tās eksistējot."
"Mēs nevaram izvēlēties starp dabu un kultūru - lai izdzīvotu ir vajadzīgas abas. Mums ir nepieciešami tie pašu izgudrotie palīglīdzekļi un zāles, lai ārstētu visas kaites, ko esam ieguvuši grūtajā ceļā uz civilizēto sabiedrību. Mēs kļūdāmies, ja domājam, ka cilvēku aizvietošana ar mašīnām ir solis uz priekšu, ka labāki ieroči un lielāks to daudzums ir ceļš uz attīstību. Patiesais mērķis ir izveidot labāku pasauli, kur cilvēki nebūtu mašīnu un papīru vergi, iemācīties ieeļļot dabas mūžīgo motoru, lai mēs spētu būt kustībā nenogurstoši kā pulksteņa rādītāji, pateicies uzvilktām atsperēm un visiem zobratiņiem, ko mēs ieraudzītu, ja palūkotos atpakaļ uz visu, kas līdz šim ir noticis. Ir svarīgi atskatīties."
Avoti.
Arnold Jacoby, „Senor Kon-Tiki,” Oslo, 1965.g.
