Aliens

Pitkērna arhipelāgs

Vientulīgs salu arhipelāgs Franču Polinēzijā, Klusā okeāna dienvidu daļā.
Pasaules vientulīgākā apdzīvotā vieta - diskutabli! 2750 km uz rieteņiem no tās atrodas lieldienu sala.
Pasaulē mazākā apdzīvotā vieta.

Galvenā pilsēta - Adamstauna, nosaukta par godu visilgāk izdzīvojušajam matrozim Adamsam.
Ģeoloģiski - nodzisuša vulkāna virsotne.
Iedzīvotāji - ap 50.
Valodas - angļu un pitkērniešu (angļu un taitiešu maisījums).

Tūristam. Divas nepilnas diennaktis ar kuģi jābrauc no Mangarevas salas Gambjē arhipelāgā, kurā, savukārt, var nokļūt ar avioreisu reizi nedēļā. Maksa ar kuģa biļeti turp un atpakaļ - 5000 Jaunzēlandes dolāru (~3300 eiru).

Ģeogrāfija. Kopumā arhipelāgā bez Pitkērna salas atrodas vēl 3 neapdzīvotas salas: Hendersona, Oeno un Dusī.
Pitkērna sala. Lielākā un galvenā arhipelāga sala. Uz tās apmetās Baunty kuģa dumpinieki at taitiešu sievām.
Hendersona sala. Tajā uzieti seno polinēziešu pirmkolonistu skeleti un petroglifi.
Oeno sala. Rifu ieskauta, tiek uzskatīta par bīstamu.
Djusī sala. Atrodas vistālāk - 477 km. To atklāja kapteinis Edvards, dumpiniekus meklējot 1791.gadā. Tā sastāv no galvenās salas un vēl mazītiņām trim saliņām,kurās ligzdo desmitiem tūkstosu putnu. Te bagātīgi dzīvo arī ķirzakas.

Vēsture. Polinēzieši apmeklēja salu jau ilgi pirms eiropiešu ierašanās. Kad to 1790.gada 13.jūnijā sasniedza slavenais kuģis “Bounty” ar grupu dumpinieku Kristiāna Fletčera vadībā. Taču dumpinieki uzreiz atrada liecības par tās agrākajiem iedzīvotājiem: četras no sarkana tufa izcirstas 2 metrus augstas cilvēku statujas; kādas statujas pakājē atrada pat cilvēku kaulus kopā ar no melna bazalta izgatavotiem cirvjiem. Salu kādreiz bija kolonizējuši polinēzieši, bet tad to atkal pametuši.
Eiropiešu atklāta 1767.gada 2.jūlijā, kad kapteiņa Filipa Kartereta komandētā kuģa "Swallow" kursants Roberts Pitkērns kā pirmais eiropietis pamanīja zaļo klinti okeāna vidū. Tomēr kuģotāji pat nemēģināja izcelties krastā dēļ plīstošajām bangām.
Pēc tam te parādījās spāņi, tad caurbraucot kapteinis Kuks.
1788.gadā Britu karaliskās flotes virsnieks Viljams Blajs saņēma valdības uzdevumu - atvest no Taiti salas maizes koku stādus. Tos bija domāts iestādīt Antiļu salās, lai turienes nēģeru vergiem plantācijās būtu lēta barība. Kuģa "Devīgais" (HMS Baunty) ekipāžā bija 50 cilvēku. Rūpēties par pārvedamajiem stādiem bija nosūtīts zinātnieks botāniķis.
Taiti salā kuģis uzturējās gandrīz pusgadu. Komandas locekļi paspēja sapazīties ar skaistajām taitietēm, kas pašas izvēlējās iepatikušos vīriešus. Daudzi no viņiem notetovējās pa taitiešu vīzei, un pat samācījās izskaidroties taitiešu valodā. Tādēļ par komandu doties prom neviens nepriecājās, tomēr enkurs tika pacelts.
Kapteinis mēģināja savākt izlaidušos komandu. Kādu matrozi pavēlēja nopērt par ruma pudeles zādzību, pie tam lika to paveikt peramā labākajam draugam. kad peramais pēršanas laikā zaudēja samaņu, tika pavēlēts pēršanu turpināt. Un tā 1789.gada 28.aprīlī uz kuģa sacēlās dumpis. Tā nosacītais līderis bija kapteiņa palīgs Flečers Kristians, bet bijušo kapteini piesēja pie masta - Kristiāns neļāva viņu nogalināt..
Dumpinieki bijušo kapteini Viljamu Blaju un viņam lojālos vēl 18 kuģiniekus (tai skaitā arī kuģa ķirurgu un botāniķi) iesēdināja laivā, piešķīra pārtikas krājumus - 3 maisus maizes, 6 pudeles vīna, 6 litrus rua, pudu sālītas gaļas un 3 mučeles dzeramā ūdens. Tobrīd Taiti sala jau bija 1000 jūdžu attālumā. Blajs turēja kursu uz Timoras salu (šodienas Indonēzija/Austrumtimora). Mēģinājums papildināt pārtikas krājumus Tofoa salā beidzās ar sadursmi ar iezemiešiem - Blajs atteicās pārdot lupu, ar ko bija aizkūris uguni. Viens brits tika nogalināts un vairāki ievainoti. Jūrnieki cieta badu, tomēr iespēja sasniegt mērķi - iesākumā jūras šaurumu starp Jaungvineju un Austrāliju, pēcāk arī pašu Timoru. Viņu starpā bija daudz slimo, pirmais mira botāniķis, pēc tam vēl 3 cilvēki. Caur Batāviju (tagadējā Džakarta) mājās spēja atgriezties 14 izdzīvojušie. Blaju par kuģa zaudēšanu tiesāja kara tribunāls, taču viņš tika attaisnots. Gan viņš, gan arī tiesnesis pieprasīja atrast dumpiniekus un sodīt tos.
Tikmēr dumpinieki nosprieda dibināt koloniju uz tolaik neapdzīvotās Tubuajas salas (uz dienvidiem no Taiti). Iesākumā tie atgriezās Taiti, lai savāktu savas taitiešu mīļākās. Tomēr kolonizēt neapgūto salu izrādījās pārāk grūts uzdevums. Tādēl daļa no dumpiniekiem (16 cilvēki) kopā ar savām sievietēm atgriezās Taiti. Tur daži no viņiem gāja bojā savstarpējos kautiņos, bet pārējie pēc britu fregates "Pandora" ierašanās nonāca varas iestāžu rokās. Fregates kapteinis Edvardss nolēma dumpiniekus nogādāt Londonā. Ceļā kuģis uzskrēja uz rifiem, vairāki gūstekņi noslīka. Atlikušos komanda, kas pārsēdās glābšanas laivās, spēja nogādāt tai pat Timora salā, bet pēctam uz Angliju. Daļa no dumpiniekiem tika pakārti, citi - apžēloti.
Tikmēr kapteinis Blajs spītīgi turpināja dumpinieku barveža Kristiāna meklējumus, bet nesekmīgi. Laikam jau atriebības jūtu vadīts, Blajs visu savu turpmāko dzīvi par to skuma. Būdams 1805.gadā nozīmēts par Jaunās dienvidu Velsas provinces gubernatoru (tagad Sidnejas pilsētas teritorija), viņš ar savu nežēlīgo rīcību izsauca dumpi arī tur. Dumpīgos katordzniekus nomierināja, bet Blaju tomēr aizsutīja pensijā. Blajs mira 84 gadu vecumā savā muižā.
Tikmēr kapteinis Edvards dumpinieku meklējumos 1791.gadā uzgāja attālāko arhipelāga salu - Dusī. Ja būtu atradis Pitkērnu, salas vēsture būtu pagriezusies savādāk.
Tikmēr atlikušie bēgļi Kristiāna vadībā bija apmetušies Pitkērna salā, kas tolaik bija neprecīzi atzīmēta kartēs. Neviens nezina, kādēļ tieši šo salu bija izvēlējušies dumpinieki. Iespējams, viņi nodarbojās ar pirātismu. Pēc salas tagadējās oficiālās vēstures Pitkērnas salā ieradās Fletčers Kristiāns kopā ar 10 citiem jūrniekiem un 18 taitiešiem un taitietēm. Aizbēgušajiem līdzi sekoja tikai pašas uzticamākās taitietes. No viņu savienības radās bērni, paši viņi viens otru pamazām apslaktēja savstarpējos kautiņos ar nažu izmantošanu. Ilgus gadus Pitkērnā spēja izdzīvot tikai 4 matroži - Adamss, Kintals, Makojs un Jangs. Baunty nogremdēja pie salas paši dumpinieki.
Ilgus gadus palika noslēpumā, kur tad tiešām bija palicis Kristiāns ar saviem līdzgaitniekiem. Tikai 1808.gadā nelielais kuģis "Topāzs" izmeta enkuru pie Pitkērna salas (2170 km uz DA no Taiti). Pie ekipāžas pienācis angliski runājošs večuks, kas pavēstīja, ka ir Džons Adamss (tas nebija viņa īstais vārds) - pēdējais no "Devīgā" dumpiniekiem, kopā ar prāvu sieviešu un bērnu pulciņu. Viņš pat bija saglabājis vadoņa Bībeli, kas patlaban ir galvenā Pitkērnas salas relikvija. 
1838.gadā britu valdība nodibināja savu varu pār arhipelāgu, apžēloja pirātu pēctečus un mazā pitkērniešu tautiņa kļuva par pilntiesīgiem monarhijas pavalstniekiem. Tādejādi - viss beidzās itin labi.

Aplūkojamie objekti.
Pitkērna sala.
Bauntija līcis. Neliela iedobe klintī, kas nevar tikt uzskatīta par īstu ostu.

"Bounty" enkurs. Adamstaunas centrālajā skvērā iecementēts 1957.gadā no jūras izceltais kuģa enkurs un viens no kuģa mazajiem lielgabaliem.

Bībele. Šo bībeli kā dumpinieku vadoņa Kristiāna uzrādīja vienīgais dzīvais palikušais dumpinieks Džons Adamss. Pēc britu varas nodibināšanas salā bībeli kaut kur aizveda, un salā to atgrieza tikai 1949.gadā.

Nospiedums kultūrā.
"Baunty" šokolādes batoniņi. Tie nosaukti par godu slavenajam kuģa dumpim.

Avots: Lato Lapsa, "Razbainieku sala," Sestdiena, 15.-21.maijs, 2015.
S.Routledžs. "Lieldienu salas noslēpums"