Aliens

Pirmie amerikāņi

Šai šķirklī iet runa par senākajiem Amerikas pamatiedzīvotājiem, kas, visai iespējams, bijuši eiropeīdi. Rietumu literatūrā reizēm saukti par "amerīdiem."

Kaukazoīdi. Kaukazoīdi ir sinonīms vārdam eiropeīdi.

Beringijas hipotēze. Pamatā mūsdienās par galveno hipotēzi tiek uzlūkota iespēja, ka senie iedzīvotāji sasnieguši Ameriku no Āzijas pēdējā ledus laikmetā pa Beringa zemes šaurumu, jo ūdens toreiz bija atkāpies un abas pasaules daļas savienotas pa sauszemi. Pierādījumi par:
      -  ģenētiskie -  Amerikā ir 5 mitohondriālās DNS haplotipi, kas ir raksturīgi arī Centrālās Āzijas iedzīvotājiem;
      -  arheoloģiskie - Aļaskā uzietie senie darba rīki ir līdzīgi tiem, kādus gatavoja vēlā paleolīta cilvēki Sibīrijā;
      -  hronoloģiskie - arheoloģiski uzieto darba rīku vecumu noteikuši kā 14 000 gadu. Agrāk cilvēki nevarēja pāriet uz Amerikas kontinentu, jo ceļš gar piekrasti pirms 24 000 gadu bija noslēdzies ar ledājiem un no jauna bija pieejams tikai pirms 15 000 gadu;
      -  Klovisas kultūras izplatība - izplatīta ļoti plašā teritorijā uz dienvidiem no ledāja, tās senākie paraugi datēti ar 13,2-13,1, jaunākie – 12,9-12,8 tūkstošiem gadu. Beringijas teorijai labi atbilst gan ģeogrāfiski, gan hronoloģiski.
Argumenti pret:
      -  nav atrasti pārliecinoši arheoloģiskie atradumi Aļaskā, Kanādā u.c. vietās no Beringa zemes šauruma puses;
      -  daudzās Amerikas vietās uzieti senāki atradumi (Monteverdes apmetne Čīlē - 14 500 gadi veca, skrāpējumi uz Mamutu kauliem Viskonsīnā - 16 000 gadi veci).

Ģeogrāfiskā izplatība. Nav zināms, kā īstenībā notika Amerikas kontinenta apgūšana. Vai pastāvēja 2 ceļi – rietumu ceļš gar Kalifornijas piekrasti un austrumu ceļš gar Klinšu kalniem, vai pirmie amerikāņi ieradās pa jūru? Viennozīmīgās atbildes joprojām nav. Piekrastes apmetnes applūda pēc ūdens celšanās.

Amerikas pirmiedzīvotāji. Nupat pēdējā laikā uzkrājušies tik daudz faktu, ka var apgalvot – Amerikas pirmiedzīvotāji bijuši baltie cilvēki.
Kāda „sarkanajai tautai” (lietojusi hematītu), kas kuģojusi gar Ziemeļamerikas austrumu krastu senāk kā 7000 gadu atpakaļ.

Senu eiropeīdu atradumi Amerikā. 
      Kenvikas cilvēks. Ap 9300 gadu. 
      Huatlakas cilvēks,
      Penjonas sieviete (pirms 13–12 700 gadu),
      Braunsbellas cilvēks (ap 12 000 gadu sens),
      Gordonrīkas sieviete (9700 gadu),
       Atradums Nevadas alā (9400 gadu) un visbeidzot –
      Ārlingtonspringsas cilvēks. Sieviete, kuras vecumu nosaka pašlaik (13 000???) un tā varētu būt vecākā no uzskaitītajiem.
Bez tam vēl – Bizertbīčas vīrs (Nevada, 10 500 gadu), Vilsona-Levnarda apmetne (Teksasa, 10 000 gadu), bērna apbedījums Montānā (10 800 gadu). Pēdējie nosauktie arī visi ar eiropeīdiem un tiem grasās veikt DNS analīzes.
2002.gadā jau tika paziņots, ka ir ģenētiski pierādījumi par eiropeīdu atrašanos Amerikā pirms 30 000 gadiem.
Lovelokas mūmija. Lovelokas mūmija ir 9000 gadu veca. Minētā ala atrodas Nevadas pavalstī. Mūmija pieder kaukazoīdiem.
      Namu cilvēks. 5000 gadu vecs.

Atklājumi. Kopš 1938.gada arheologi viscaur Ziemeļamerikas rietumos bija izrakuši artefaktus no pēdējā ledus laikmeta (no aptuveni 14 000 līdz 10 000 gadiem). Lielākā daļa no skeletiem un artefaktiem tika atrasti rietumos; tas tāpēc, ka kontinenta austrumu pusē ir daudz mitrāks un arī citi nelabvēlīgi faktori padara neiespējamu skeletu saglabāšanos ilgtermiņā. Šo seno artefaktu iezīmes atšķiras no tiem artefaktiem, kurus zinātnieki ir atraduši vietējās Amerikas kultūrās. Zinātnieki tik secinājuši, ka tā bijusi liela cilvēku grupa, kas medījusi milzīgus dzīvniekus, līdzīgus mamutiem un milzīgiem bizoniem (to pierāda attiecīgi šo dzīvnieku kaulu atradumi līdzās šo cilvēku kaulu atradumiem). Viņi nosaukti par Klovisas cilvēkiem, nosaukti pēc atradumu vietas Blakvoterdravā (Blackwater Draw), netālu no Klovisas, Ņūmeksikā. Šo cilvēku darbarīki bija ļoti līdzīgi tiem darbarīkiem, kurus lietoja senās Eiropas ciltis, proti, „Vecās pasaules” Solutrijas cilvēki, kuri arī medīja lielus dzīvniekus. Kas gan bija Klovisas cilvēki un, kas ar viņiem notika?
Datēt seno amerikāņu migrācijas gaitu ir ļoti grūti dēļ galvenokārt diviem faktoriem: leduslaikmetiem un siltajiem periodiem ar krasta līnijas aplūšanu.
Siltajos periodos (14 500.-12 800. un 11 500 - 8200 tad pēc 8000.g.pmē.) notika cilvēku ekspansija Ziemeļamerikas iekšienē - piemēram, Vašingtonas pavalsts austrumos. Siltajos periodos pacēlās okeānu līmenis un applūda krasta līnijas ar seno cilvēku mājokļiem. Ar atkārtotajiem jūras uzbrukumiem un atkāpšanos, neskaitāmas jūras krasta vietas tika iznīcinātas uz visiem laikiem, un nedaudzas, kas šodien ir saglabājušas, atrodas ūdenī trīs simti pēdu dziļumā. Francijas dienvidos Koskera (Cosquer) alā 1985.gadā tika uzieti akmens laikmeta gleznojumi uz sienām, datējami ar laiku pirms 28 000 un 18 000 gadiem. Tās ieeja ir 175 m dziļumā zem ūdens, kaut arī telpas ar gleznojumiem ir virs jūras līmeņa 175 m no ieejas. Un Sasha Nemecek 2000.gada septembrī lielā rakstā žurnālā Scientific American ziņo, ka 1997.gadā arheologs Derils Fedžē (Daryl Fedje) vadīja komandu, kas no ūdens 160 pēdu dziļumā pie Britu Kolumbijas krastiem izcēla nelielu akmens darbarīku. Šis darbarīks, kuru Fedje novērtēja kā aptuveni 12 000 gadu vecu, liecina, ka kādreiz cilvēki dzīvoja tagad zem ūdens esošajās teritorijās un tas arī informēja nedaudz par seno cilvēku kultūru. Zemūdens arheologiem it sevišķi aukstajos ūdeņos ir daudz ko darīt.
Tomēr, mēs jau zinām mazliet vairāk. Ilgi pirms indiāņi bija parādījušies šajos krastos, paleoamerikāņi(kaukazoīdi) to apdzīvoja viscaur. Iepriekšējā siltumā periodā vai pēdējā Viskonsīnas ledus laikmetā, kas sākas pirms 75 000 gadiem un beidzās pirms 11 000 gadiem, cilvēki no Austrumāzijas krastiem laivās migrēja laivās gar Klusā okeāna krastiem uz Ameriku. Daži arheologi, tādi kā Ruta Gruna (Ruth Gruhn) no Albertas universitātes un viņas vīrs Alans Braians (Alan Bryan) uzskata, ka ceļojumi pa jūru sākās pirms 50 000 gadiem. Čīles dienvidos Monteverdes kalnu pakājes dziļākajos slāņos cilvēku mājokļi pagaidām datēti kā 30 000 gadus veci, bet augšējo slāņu ar radioaktīva oglekļa datēšanas metodi noteiktais vecums ir 14 700 gadu liels. Ļoti senie galvaskausi, kas uzieti viscaur Dienvidamerikā ir senākā negroīdu (proto-negroīdu) tipa, kas attiecināmi uz Austrālijas aborigēniem, kas norāda, ka šie cilvēki laikam migrējuši no tropiskās Dienvidaustrumāzijas daļas un Indonēzijas ap Klusa okeāna malu vai pat tieši pāri Klusājām okeānam uz Dienvidameriku, tā kļūdami par pašiem pirmajiem Amerikas ieceļotājiem.
Cits migrācijas vilnis nāca no Solutrejas senās kultūras Spānijā un Francijas dienvidos pirms 18 000 vai 19 000 gadiem. Pie Meadowcroft Rockshelter Pensilvānijā cilvēka klātbūtni apliecinošie artefakti ir vairāk nekā 14 500 gadus seni vai pat datējami ar 20 000 g.pmē. Šeit un arī Kaktusu pakalnā (Cactus Hill) Virdžīnijā(18 000 līdz pirms 20 000 gadiem) un Topper Dienvidkarolīnā (nav datēts, bet ļoti vecs) depozīti ir gluži līdzīgi atradumiem no Leduslaikmeta Eiropas Solutrejas kultūras, norādot, ka senie eiropeīdi spēja šķērsot Atlantijas okeānu, izvairoties no aisbergu robežas, kolonizēja Ziemeļamerikas austrumus. Šo solutrejiešu cilvēku, kas apmetās uz dzīvi jaunajā kontinentā, pēctece iespējams bija Klovisas kultūra, nosaukta pēc atraduma vietas Blackwater Draw, netālu no Klovisas, Ņūmeksikā. Klovisas atradumi parāda ievērojamu līdzību ar atradumiem pie Meadowcroft, Cactus Hill un Topper. Alternatīva dažu izteikta doma ir, ka Klovisas kultūra ir attīstījusies no Nenanas (Aļaskas Tananas upes baseins) populācijas 13 900.g.pmē., kas ir nākuši no Sibīrijas lielo dzīvnieku mednieku Djuka (Dyuktai) kultūras (netālu no Baikāla ezera) pāri Sibīrijas-Aļaskas zemes tiltam (Beringijai) pirms aptuveni 14 000 gadiem. Tomēr, šī hipotēze ir mazticama.

Pirmsklovisas laika atradumi.

1. Monteverdes izpēte. 1975.gadā Čīles dienvidos kādā vietā ar nosaukumu Monteverde vietējā lauksaimnieku ģimene uzgāja mastodonta ilkni. Valdīvijas universitātes zinātnieki ieinteresējās par atradumu un 1977.gadā Toma Dilheja vadībā sāka te izrakumus. Rezultātā tika uzieta sena apmetne, kura bija apdzīvota pirms vismaz 14 500 gadiem, t.i. jau 1000 gadu pirms Klovisas kultūras. Ilgu laiku akadēmiskā zinātne datējumu nepieņēma, uzskatot to par kļūdainu, līdz 1997.gadā to apstiprināja autoratīvu zinātnieku komisija. Patlaban senākie apmetnes slāņi konstatēti jau vismaz kā 18 500 seni.

2. Medoukroftas ala. Šai alā Pensilvānijā uzietas vismaz 17 500 gadu senas cilvēka darbības pēdas.

3. Kaktushilas atradumi. Uzieti vismaz 18 000 gadu seni akmens darbarīki, augu atliekas un dzīvnieku kauli.

4. Kenošas atradumi. Uzieti nogalinātu mamutu kaulu gabali ar vecumu vismaz 14 500 gadu.

5. Pueblas pēdu nospiedumi. 2003.gadā zinātnieki atrada vīrieša un bērna atstātus pēdu nospiedumus vulkāniskajā lavā, kas datēti kā 40 000 gadu seni.

6. Toperas apmetne. Dienvidkarolīnas pavalstī, datēta kā 40-50 000 gadu sena.

7. Pjedrofuradas alas. Uzieti 50 000 gadu seni akmens darbarīki.

8. Virdžīnijas Stīnas Makintairas atradumi. 1966.gadā arheologi centrālajā Meksikā uzgāja cilvēka darinātus darbarīkus (to starpā šķēpu uzgaļus), kam amerikāņu ģeologi noteica vecumu - 250 000 gadu. Tad iejaukušies ierēdņi un pieprasījuši izmainīt noteikto vecumu. Virdžīnija atteicās pakļauties spiedienai, viņai atņēma finansējumu un neļāva turpināt darbu. Tāpat viņu padzina no augstskolas pasniedzējas darba.

Garu alas cilvēks. Garu alas (Spirit Cave) cilvēku 1940.gadā uzgāja divi Nevadas arheologi. Pavalsts muzeja kurators Donalds Tohijs (Donald R.Tuohy) rakstīja: „Šis atradums parāda piemērošanos tuksnesīga apvidus oāzēm, kas noveda līdz lauksaimniecībai vairākās vietās uz Zemes tieši pēc šī laikmeta un ir nozīmīgs izpratnei par civilizācijas rašanos.”
Kompleksā tekstilija no Garu alas demonstrē augstu izsmalcinātības pakāpi materiāla tehnikā, kas konkurē ar jebkuru līdzīgu atradumu uz Zemes no tā paša laika un šo audumu saglabāšanās pārspēj jebkuru no salīdzināmā laikmeta.
„Šis ir pasaules klases nozīmes atradums, kas palīdz saprast cilvēces izcelsmi planētas mērogā.”
Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi noteiktais vecums Garu alas mūmijai ir 9415 gadi. Dr. Duglass Auzlijs no Smitsona institūta izpētīja Kenvikas cilvēku un Garu alas mūmiju un noteica to piederību pie kaukazoīdiem.
Saskaņā ar Paiute indiāņu leģendu, kad indiāņi ieradušies Garu alas rajonā, to apdzīvoja milži ar baltu ādas krāsu un sarkaniem matiem. Paiute indiāņi pārspēja milžus viltībā, ievilinot tos alā, un pēc tam aizdedzināja ap alas ieeju augošos krūmus un milži gāja bojā sadegot vai nosmokot. Tomēr, Paiute neatlaidīgi uzstājuši, ka Garu alas mūmija ir viena no viņu senčiem un pieprasīja to apbedīt bez jebkādu zinātnisku testu veikšanas. Zinātnieki ir ļoti ieinteresēti veikt DNS testus, lai noteiktu uz kuru cilvēku rasi tā ir attiecināma(Andrim nav nekādu šaubu, ka Garu alu mūmija pieder kaukazoīdu).
Mati mūmijai no Garu alas bija sarkani brūni. Viss no šī senā amerikāņa vairāk atgādina mūsu laiku Ziemeļrietumu amerikāņu baltos cilvēkus nekā Amerikas iedzīvotājus.

Aidaho-Buhl alas sieviete. 10 000 gadus veca. Piederējusi pie kaukazoīdu rases. Viņas mirstīgas atliekas ir no jauna apbedītas, būtībā iznīcinātas.

Penjonas sieviete III - vecākās mirstīgās atliekas - kaukazoīds Mehikā. Ļoti vecas cilvēka mirstīgas atliekas uzietas Meksikā. Galvas forma liecina, ka sieviete piederējusi kaukazoīdu (eiropeīdu) rasei un atraduma vecums ir ne mazāks par 13 000 gadiem. Viņa bija 26 gadus veca sieviete, kura dzīvojusi rajonā, kur pašreiz atrodas Mehikas lielpilsēta.

Seno eiropeīdu migrācija nav jauna ideja. Ideja, ka kaukazoīdi/eiropeīdi varēja migrēt un apdzīvot Ameriku senākos laikmetos patiešām nav jauna. Tā tika apsvērta jau XVIII gs. Kopš tā laika cilvēki ir ievērojuši fizisku līdzību starp dažām indiāņu ciltīm un eiropiešiem, vienādus šķēpu uzgaļus, darbarīkus un citus artefaktus. Daudzos veidos tas bija atklāts noslēpums arheologu kopienai, bet politisku un citāda rakstura aizspriedumu dēļ šie fakti netika atklāti plašākai publikai. Jau 1930.gados pētnieks Franks Hibens (Frank Hibben) izvirzīja hipotēzi, ka Solutrejas kultūras cilvēki no Eiropas bija pirmie cilvēki, kas ieradās Amerikā. XX gs. beigās šo hipotēzi tālāk turpināja attīstīt Deniss Stanfords (Dennis Stanford).

Indiāņu leģendas. Indiāņu ciltīm no Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Dienvidamerikas ir leģendas par baltas vai gaišas ādas cilvēkiem, kuri senos laikos dzīvojuši Amerikā un dažos variantos pat pirms indiāņu parādīšanās. Piemēram, Nevada Paiute ir leģenda par gaišādainas un sarkanmatainas cilts, kura runājusi no viņiem atšķirīgā valodā, iznīcināšanu. Šā rajona alās ir uzietas sarkanmataino kaukazoīdu mūmijas. Arheologi noteica šo mūmiju piederību pie kaukazoīdiem. Mūmiju vecums bija vairāk nekā 9000 gadu.
Acteku dievam Kecalkoatlam pēc nostāstiem bijusi bārda, gaiši mati un balta ādas krāsa. Acteku leģendās stāsta, ka viņš ieradies viņu zemē pāri okeānam un mācījis acteku senčiem lauksaimniecību un celtniecību. Dienvidamerikā baltādaino cilts zināma ar nosaukumu Chachacoyas dzīvoja Peru pirms tūkstoš gadiem līdz 15.gs. viņus uzvarēja un iznīcināja inki, un tas notika dažus gadu desmitus pirms spāņu konkistadoru ierašanās. Sarkanmataino mūmijas ir uzietas Parakasā Peru un tās pieder eiropeīdiem (kaukazoīdiem).

Beringija. Migrācija sākusies Āzijas mamutu stepēs. Mamutu stepes bija visplašākā vienmuļā teritorija uz Zemes, pletusies dienvidos no ledus klājumiem (no tagadējās Vācijas ziemeļiem) gāja pāri samērā zemajiem Urālu kalniem un Dienvidsibīrijai, un Mongolijai gandrīz līdz Ohotskas jūrai ziemeļos no Japānas. Ļoti retināto populāciju šajā bezmežu teritorijā tad šķiet veidoja proto-kaukazoīdi, no kuriem evolucionēja divi cilvēku atzari - ziemeļkaukazoīdi (baltā rase) un mongoloīdi (dzeltenā rase). Ap 15 000.g.tk.pmē. Klusā okeāna krastos uz austrumiem no šīm plašajām stepēm un pašā Japānā, Dzemonas kultūras cilvēki radīja pirmie mednieku-augu vācēju-zvejnieku kultūru, kas pastāvēja vairāk nekā 10 000 gadu. Tā bija šī kultūra, kas bija senči ainiem, vietējiem kaukazoīdiem līdzīgajiem (protokaukazoīdi) cilvēkiem Japānā.
Ap 300.g.pmē. šiem cilvēkiem uzbruka korejiešu zemkopji, kuri nodarbojās ar rīsa audzēšanu un viņi pakāpeniski zaudēja zemi un tikai Japānas vistālākajās ziemeļu salās šie cilvēki izdzīvoja un tagad faktiski ir izmiruši. Dzemoni, šķiet, izplatījās ap Kluso okeānu un galu galā sajaucās ar polinēziešiem (ar kuriem viņi migrēja no Dienvidaustrumāzijas pirms 6000 gadiem) centrālajā un austrumu Klusā okeāna daļā. Rezultātā dzemoniem, ainiem un polinēziešiem ir daudzi kopēji sejas un galvaskausu raksturojuši parametri, kas ir arī iemesls viņus attiecināt uz „Dzemonas - Klusā okeāna” grupu. Dzemoni pavisam noteikti varēja laivās veikt pārbraucienu pa Kluso okeānu un sasniegt Ziemeļameriku un iespējams, ka viņi to paveikuši ap 15 000.g.pmē. vai pat agrāk. Un patiešām, Kenvikas cilvēkā parādās tipiskas „Dzemonu-Klusā okeāna” grupu raksturojošas sejas un galvaskausa iezīmes. Citiem vārdiem runājot, viņš bija austrumu atzara proto-kaukazoīds.
Bet Kenvikas cilvēks nav vienīgais no šā tipa. Dr.Čaters nodeva Kenvikas cilvēka skeletu antropoloģei Dr.Katrīna Makmilana (Catherine MacMillan) no Centrālās universitātes Antropoloģijas nodaļas, objektīvai rasu novērtēšanai. Pēc pētījumiem viņa noteica tā piederību baltajai rasei.
Bet pirms viņa varēja nodarboties ar Kenvikas cilvēka pētīšanu, viņai bija kāds cits darbs darāms un Dr.Čateram bija jāgaida brīdis līdz viņa bija gatava tam pievērsties. Šajā laikā viņa uzgāja departamenta plauktos Kenvikas cilvēka līdzinieka/dubultnieka galvaskausu. Tālākie pētījumi noskaidroja, ka jaunais galvaskauss, kas pēc tam nosaukts par „Stika cilvēku," bija nācis no ZA, Kvinsijas baseina, kas atrodas tieši uz austrumiem no Kolumbijas upes Vašingtonas pavalstī(un ap simts jūdzes uz ziemeļiem/ziemeļaustrumiem no Kenvikas)un bija ap 9000 gadu vecs. Tā „Stick cilvēks” izrādījās no tā paša laika, teritorijas un iespējams no tās pašās populācijas kā Kenvikas cilvēks.
Papildinot šo, vēl viena zinātniska sena galvaskausa (ap 10 700.g.pmē.) no Garu alas (Nevadā) mērīšana atklāja, ka tas bija ļoti radniecisks ainiem (t.i. Dzemonas kultūra) un viduslaiku skandināviem. Tas patiešām bija proto-kaukazoīds!

Indiāņu ierašanās. Proto-mongoloīdu vai indiāņu galvaskausi sāk parādīties Dienvidamerikā no 9000.g.tk.pmē. un Ziemeļamerikā no 8000.g.t. pmē. To vajadzētu pieņemt, ka indiāņu klātbūtnes pierādījumi šeit pirms vecākā kaukazoīda skeleta ir nepārliecinoši. Bet paļaujoties uz lētticību tika apgalvots, ka viņi šajā kontinentā bija ilgi pirms 9000.g.pmē. Šķiet, ka senāko īsto mongoloīdu attīstība bija vēlīnā Leduslaikameta(23 000-15 000.g.tk.pmē.) Djukas cilvēku modifikācija, kas dzīvoja Mamutu stepēs ziemeļos no Baikāla ezera: ilgi pēc senākās migrācijas uz Ziemeļameriku, mājās sēdētāji sibīrieši dzīvodami tuvu ledus klājumiem, pirms 8000 gadiem bija fiziski adaptējušies ilgstošam bargam aukstumam. Kaut kad pēc 13 000.g.tk.pmē. (kad mongoloīdu pirmās pēdas ir uzietas Āzijas ZA Kamčatkas pussalā) šie senākie mongoloīdi (proto-mongoloīdi)pārceļoja uz Aļasku. Vairākus gadu tūkstošus pēc šī pārceļojuma viņi sāka parādīties tagadējās ASV teritorijā un lielas ļaužu masas devās tālāk uz dienvidiem. "
Ap šī jaunā migrācijas viļņa laiku (8000.-7000.g.tk.pmē.) paleoamerikāņu (laikam jau domāti proto-kaukazoīdi)lietotie darbarīki Ziemeļamerikas rietumos - tādi priekšmeti kā bolas un pusloki, mokasīni un pītu drēbju paraugi, kādi uzieti, piemēram, Garu alā - pārstāja parādīties arheoloģiskajās atskaitēs. Un nākošajos gadu tūkstošos paleoamerikāņi kā atšķirīgs cilvēku apakštips izzuda viscaur Amerikā. Daži zinātnieki (Joseph Birdsell [UCLA], Georg Neumann [Indiana U.], Marta Lahr [Oxford U.]) uzskata, ka nelielas balto cilvēku grupas varēja saglabāties izolētās grupās, piemēram, Dienvidamerikā (Tierra del Fuego), Pantagonija, un vistālākajās Aleutu salās. Par baltajiem cilvēkiem Amerikā ziņo 16.gs. spāņu hronisti. Kāds tā laika spāņu vēsturnieks rakstījis: „Amazones baseina majorumi ir ļoti savdabīga tauta. Vīrieši - liela auguma ar bārdām un sarkaniem matiem. Viņu ādas krāsa ir tik gaiša, ka šie cilvēki līdzinās drīzāk angļiem vai flāmiem, nekā spāņiem.”
Pazīstamais 16.gadsimta spāņu hronists Sjesa de Leons savā hronikā Cronica del Peru rakstīja, ka iedzimtie mēdzot atcerēties cilvēkus ar baltu ādas krāsu un garu bārdu, kuri esot ieradušies no tālas zemes.
Badža Kalifornijā nodrošināja patvērumu proto-negroīdiem līdz pat 16.gs., pēc tam viņi izzuda.

Īsi par antropoģenēzi, rasu evolūciju un migrāciju. Arheoloģiskie, fosilie un ģenētiskie pierādījumi parāda, ka cilvēce izcēlās no dažādām sugām, kuru nosaukums beidzās ar piteks - "pērtiķis," piemēram, australopiteks, kura fosilijas uzietas subsaharālajā Āfrikā. Āfrikā arī radās vēlāki hominīdu veidi, kā, piemēram, parantropus robustus, homo erectus un finālā homos sapiens.
Pie šī jautājuma tas varētu būt noderīgi, sniedzot vispārēju cilvēka evolūcijas norises priekšstatu, būt spējīgam aplūkot Amerikas apdzīvotību šajā plaša mēroga kontekstā. Mūsu sugas aizvēsture ievēro vispārējo evolūcijas modeli; bet tajā nebija vienkārši vienas, bet gan daudz dažādu augstākas kategorijas primātu līniju jeb atzarojumu. Veidu diversifikācija ir norma, un pretēji liberāļu uzstieptajām fantāzijām, viņu starpā nevarēja notikt sugu sajaukšanās (cross-breed). Austrumāzijas homo erectus, kas dzīvoja tur pirms miljons gadiem, piemēram, nav mūsdienu cilvēku ciltstēvs. Tas ir mazticami, ka pat tuvu radniecīgais Neandertāles cilvēks (Homo Neanderthalensis) krustojies ar agrīno homo sapiens, par spīti tam, ko nedaudzi pēdējā laikā portugāļu antropologi ir apgalvojuši.
Šis sugas dažādās homo sapiens rases ir turpinājušās variēt pasugās/paveidos, ko mēs saucām par rasēm, kas ievada pilnu diferencēšanos atsevišķās sugās.
Homo sapiens vispirms nelielā skaitā parādījās Āfrikā pirms vairāk nekā 200 000 gadiem, turklāt ekvatoriālajā Āfrikā. Šie senākie homo sapiens bija proto-negroīdi. Kaut kad periodā no 100 000-70 000.g.tk.pmē. viena daļa homos sapiens pārceļoja uz Ziemeļāfriku un Tuvajiem Austrumiem. Ilgu laiku šī jaunā cilvēku suga, mūsu senči koeksistēja ar Neandertāles cilvēku, homo erectus un, iespējams, ar citām cilvēku apakšgrupām, līdz galu galā apmēram pirms 45 000 gadiem homo sapiens attīstīja intelektuāli, attīstījās valoda un tas deva tam iespēju konkurēt ar citām cilvēku sugām un rezultātā tās arī izkonkurēt.
Ar šo pirmo pārceļošanu ziemeļu virzienā, notika arī homo sapiens sazarošanās: tie, kas palika ekvatoriālajā Āfrikā kļuva par mūsu laiku negroīdu jeb melnās rases senčiem: no tiem, kas izceļoja no Āfrikas kontinenta attīstījās pārējās cilvēces rases.
Viena izceļotāju līnija (proto-negroīdi) turpinājās līdz vistālākajai Āzijas dienvidu daļai un izceļoja austrumu virzienā, dodot sākotni proto-negroīdu tautām Austrālijā un Melanēzijas salās, ziemeļos un ZA tādas, kā, piemēram, Jaungvinejas, kā arī subtropiskas Dienvidaustrumāzijas populācijai (pirms apmēram 40 000 gadiem). Dažas grupas no šīs pašas dienvidu līnijas turpināja virzīties pat tālāk: kuģojot ap Klusā okeāna krastiem(vai pat tieši pāri tam), viņi galu galā kolonizēja Dienvidameriku, tāda veidā kļūdami par pirmajiem cilvēkiem - patiesajiem „iedzimtajiem amerikāņiem” - rietumu puslodē. Viss tas notika pirms mongoloīdu parādīšanās Amerikā. Šie senākie dienvidamerikāņi mainījās nedaudz un viņi saglabāja daudzas proto-negroīdu iezīmes. Tas laikam tāpēc, ka viņi nesasniedza aukstos ledāju apvidus un nebija pakļauti evolūcijas spiedienam kā tie, kas bija devušies ziemeļu virzienā.
Pretstatā šai dienvidu izceļotāju straumei, vistālāk ziemeļos esošā Tuvo Austrumu Āfrikas izceļotāju grupa virzoties tālāk uz ZR, ziemeļiem un ZA, aizvien vairāk zaudēja savu tumšo ādas pigmentāciju un kļuva par proto-kaukazoīdiem [proto-eiropeīdiem] (pirms 70 000-50 000 gadiem). Grupa austrumos izmantojot laivas sasniedza( 25 000.-15 000.g.tk.pmē.) Japānu, Polinēziju un galu galā Ziemeļameriku, kur viņi kļuva par Kenvikas cilvēka, Stick cilvēka senčiem. Eirāzijas ziemeļos pēdējā leduslaikmeta periodā no 40 000-20 000. gadiem šis proto-kaukazoīdu ziemeļu atzars izturēja vērā ņemamu dabiskās izlases spiedienu, ko pastiprināja stipri aukstās ziemas. Starp citiem apstākļiem, šis spiediens atlasīja indivīdus ar augstāk attīstītu intelektu un lielākām smadzenēm. Šajā laikā un īpaši 7000 gadu periodā no 22 000.-15 000.g.tk.pmē. pret aukstumu izturīgā proto-mongoloīdu forma pakāpeniski izplatījās neauglīgajos ledainajos tuksnešos uz ziemeļiem no Baikāla ezera. Tikmēr mazāk bargie nosacījumi pie Vidusjūras, Melnās jūras un Kaspijas jūras pieļāva lēnāku evolūciju. Tāda veida no proto-kaukazoīdu bāzes Rietumos radās kaukazoīdi un Vidussibīrijas austrumos mongoloīdi, kamēr to pašu austrumu ziemeļnieki, kuri radīja pamatu Dzemonu un vēlāk ainu kultūrai, daudz nemainījās visā šajā laika periodā.
Tā tas gandrīz noticis, ka Melanēzijas un Austrālijas negroīdu tautas kopā ar Dienvidamerikas senākajiem iedzīvotājiem saglabājušas daudzas senāko proto-negroīdu iezīmes un ir ļoti radnieciski Āfrikas negroīdiem.
Paralēlā veidā Eiropas baltie cilvēki ir saglabājuši mazliet vairāk seno ziemeļu grupas cilvēku (proto-kaukazoīdu) iezīmēs pirms mongoloīdu izveidošanās austrumos, nekā mongoloīdi. Tas izskaidro, kāpēc Kenvikas cilvēks, Stick cilvēks un citi pirms amerindiāņu Ziemeļamerikas radinieki (kā arī Japānas aini) dod sākotnējo kaukazoīdu cilvēku iespaidu, tā kā baltā rase vispār ir vairāk līdzīga ziemeļu prototipam nekā austrumu (mongoloīdi), kuri daudz spēcīgāk novirzījušies no tās.

Pilnveidotās tehnoloģijas. Šo faktu ticamību un viņu attiecību uz laika periodu, kurā Klovisas cilvēki klejoja pa Ziemeļamerikas kontinentu atbalsta radioaktīvā oglekļa datēšanas metode. Pagātnē zinātnieki nebija spējīgi precīzi datēt atrastos artefaktus un skeletus. Ilgu laiku šī nespēja traucēja analīzi, atradumus un secinājumus. Galu galā 1966.gadā politisku iemeslu dēļ skeleti tika atzīti par indiāņiem piederošiem un saskaņā ar likumiem no jauna apbedīti.
Kopš 1938.gada, kad arheologi bija sākuši uziet artefaktus, kas attiecināmi uz Klovisas cilvēkiem, zinātniskos pierādījumus bija grūti nostiprināt. Pēdējā laikā radioaktīvā oglekļa datēšanas metode ir pilnveidojusies, tādā mērā, ka zinātnieki bez grūtībām spēj noteikt cik vecs īsti ir tāds artefakts, kā, piemēram, Kenvikas cilvēks. Tā rezultātā zinātnieki zina, ka Klovisas cilvēki bija starp pirmajiem cilvēkiem Ziemeļamerikā.
Radioaktīvā oglekļa izotopiskā testēšana turpina atklāt arvien vairāk. Kenvikas cilvēkā kaulu pētījumi rāda augstu jūras uztura diētu. Vēl viens tuvējs kaulu adatas atradums netālu no Kenvikas cilvēka atliekām norāda, ka, iespējams, Kenvikas cilvēks nēsājis šūtu apģērbu (tās bija dauudz attīstītākās par vietējo amerikāņu tehnoloģiju). Šie pārsteidzošie atradumi mums stāsta, ka Kenvikas cilvēks nebija viens vienīgais, bet, ka viņš dzīvojis kaut kādā kopienā; un viņš bija ļoti atšķirīgs no paleo-indiāņiem un arhaiskajiem indiāņiem. (Garu alā, Nevadā, piemēram, antropologi Duglass Auzlijs (Douglas Owsley) un Ričards Džant (Richard Jante) izpētīja senas mirstīgās atliekas, kas bija viena vecuma ar Kenvikas cilvēku; viņi uzgāja citus artefaktus, kas bija ļoti atšķirīgi no vietējo amerikāņu darbarīkiem.)

Seno amerikāņu ģenētiskais pirkstu nospiedums. 1998.gadā Dr.Maikls Brauns un viņa kolēģi atklāja dažas indiāņu (siu, Brazīlijas janoāmul un it īpaši algonkinu indiāņu ciltī) ciltīs, galvenokārt Lielo ezeru rajonā, eiropeīdu/kaukazoīdu mitohondriju DNS marķieri ar A, B, C, D haploīdu grupām. Mitohondriālais DNS ļāva pētniekiem noteikt laiku, kad grupas sajaucās cita ar citu. Tie secināja, ka tas noticis laikā starp 36 000. un 12.g.tk.pmē. Nozīmīgi ir tas, ka mitohondriju DNS haploīdu X mutācija parādās Francijā un Spānija.
Papildus tam, pētnieki, izpētot cilvēku limfocītu antigēnu, ir atraduši šo marķieri peruāņu mūmijās un Amerikas indiāņiem ZA Amerikā. Šie marķieri tagad ļauj secināt, ka eiropeīdu ierašanās Amerikā notikusi ļoti senā pagātnē.

Suņu DNS - suņu pieradināšana. Eiropiešu/Tuvo Austrumu suņu DNS ir atrodams Amerikā pirms 9000 gadu.

Asinsgrupu pētījumi. Kā likums visiem indiāņiem ir asins tips O. Tomēr ir arī izņēmumi, kas norāda uz senāku kaukazoīdu klātbūtni. Piemēram, mūmijas ar blondiem un sarkaniem matiem no Peru, dažām no tām ir asins grupas A, B vai AB.

Līdzība ar Vecās pasaules Solutrejas kultūras cilvēkiem. Papildinot zinātniskos pierādījumus, tas ir neizskaidrojami un neizskaidrojami. Klovisas cilvēku ierašanās (viņi ieradās vai nu šķērsojot Atlantijas okeānu vai arī devās no Krievijas stepēm uz Aļasku, tālāk virzoties uz priekšu nonāca līdz Ziemeļamerikas ZR piekrastei) ir tikpat noslēpumaina kā viņu pazušana, medījot mamutus, mastodontus, milzīgus bizonus, antilopes un citus dzīvniekus, kas tajā laikā eksistēja. Viņiem ir ievērojama līdzība ar Vecās pasaules Solutrejas kultūras cilvēkiem, kuri ledus laikmetā dzīvoja Eiropas rietumos un dienvidos, un, kuri laikā no 20 000 līdz 18 000 gadus pirms mūsu laikiem arī medīja milzīgus dzīvniekus. Solutrejas kultūras cilvēki(visticamāk, ka viņu šamaņi) zīmēja uz alu sienām, kuras mūsu laikos uzgājuši arheologi, milzīgus bizonus, mamutus un zirgus.
Zirgi patiešām bija sastopami Ziemeļamerikā Klovisas cilvēku kultūras pastāvēšanas laikā, bet zinātnieki nevar izskaidrot, kas ar viņiem notika. Varbūt zirgus izmantoja Klovisas cilvēki medījot lielos dzīvniekus, jo viņi tos atveda līdzi no Eiropas un viņi izzuda kopā ar Klovisas cilvēkiem? Vai viņi noķēra un izmantoja uzturā tāpat kā lielos dzīvniekus, kurus Klovisas cilvēki medīja? Šie jautājumi ir neizskaidroti un tagad tie tiek pētīti.
Aplūkojot darbarīkus vai ieročus, kurus lietojuši Solutrejas kultūras cilvēki Vecajā pasaulē un Klovisas cilvēki senajā Ziemeļamerikā, redzama uzkrītoša līdzība. Krama uzgaļi, kuri izmantoti medījamo dzīvnieku nogalināšanā, šķiet gandrīz identiski. Gandrīz rodas iespaids, ka Klovisas cilvēki bija vai nu Solutrejas cilvēku pēcteči vai arī viņu skolnieki.

Kaukazoīdu dzīve Ziemeļamerikā. Kenvikas cilvēka kaukazoīdu iezīmes - ar savu garo šauro seju, nelielo izvirzīto zodu, un seno šķēpu savā gurnā/gūžā (kuru, iespējams, dabūjis cīņā ar ienaidnieku cilti), viņš izskatās vairāk līdzīgs Patrikam Stjuartam (Patrick Stewart), kapteinim Džonam Lūkam Pikardam (John Luke Picard) no Televīzijas sērijas Star Trek - un citi pēdējā laika atklājumi izaicina/apstrīd vispārpieņemto uzskatu, ka pirmie Amerikas kolonisti bija Āzijas indiāņu senči (Beringa zemes šauruma teoriju). Forkrokas (Fork Rock) ala Oregonā ir tikusi patreizējo mūsdienu atklājumu vidū. Pati ala ir maza - tikai 35 pēdas plata un 65 pēdas gara. Tajā jau 1938.gadā Luters Kresmans (Luther S.Cressman) uzgāja apmēram 70 pārus sandaļu, kas bija izgatavotas no vībotnēm. Ar radioaktīva oglekļa datēšanas metodi tika noteikts, ka sandales ir 9000 gadus vecas (par laimi sandales bija saglabājušās līdz radioaktīva oglekļa datēšanas metodes izgudrošanai). Arī uzietās kokogles tika datētas ar šo metodi un rezultāti uzrādīja, ka tās ir 13 200 gadus vecas. Vībotņu sandales bija pītas komplicētā veidā un citi priekšmetu atradumi alā ietvēra, bultu uzgaļus, kasīkļus, urbjus, koka sprūdus slazdiem, nelielus pinuma gabalus un īlenus ādas izstrādājumiem, visu. Tie atšķiras no senās Ziemeļamerikas indiāņu artefaktiem, kā arī no mūsu laiku indiāņu atradumiem.
Duglass Auzlijs, Nacionālā muzeja dabas vēstures medicīniskās antropoloģijas nodaļas (Physical Anthropology at the National Museum of Natural History) Smitsona institūtā Vašingtonā vadītājs, ir izpētījis visus septiņus Ziemeļamerikā vislabāk saglabājušos skeletus un atklājis, ka tiem visiem ir kopīgas kaukazoīdu iezīmes. Šie septiņi dažādie skeleti ar kaukazoīdu iezīmēm tika uzieti septiņās atšķirīgās vietās un attiecās uz dažādiem laika periodiem. Kenvikas cilvēka, viena no septiņiem atradumiem, gūžā bija seno indiāņu šķēps. Visi atradumi nāk no perioda, tuvu glaciālas ēras beigām, laikā, kad Klovisas cilvēki izzuda - fakts, kas pastiprina argumentu, ka šie kaukazoīdu skeleti ir attiecināmi uz Klovisas cilvēkiem.

Kā Klovisas cilvēki nokļuva Ziemeļamerikā? Beringa zemes tilta teorija uzskata, ka liela proto-mongoloīdu grupa (vai tie, kurus politiski korekti iedomājās kā „vietējos amerikāņus”) pirms 14 000-12 000 gadiem pārgāja pāri zemes tiltam, kas savienoja abus kontinentus. Kenvikas cilvēks, iepriekšminētās sandales un citi objekti (darbarīki, ieroči) - visi pilnīgi neradniecīgi indiāņu artefaktiem - ierosina domu, ka „vietējie amerikāņi” nebūt nebija vienīgā migrējoša ļaužu masa. Vai iespējams, teikt, ka cilvēki ieradās gan no Āzijas, gan no Eiropas un abas grupas sastapās? Vai pat, ka kaukazoīdi, kuri attīstījās tālu ziemeļos gar ledāju fronti, bija īstenībā pirmie, kas šķērsoja zemes tiltu vai īso ūdens distanci uz Ziemeļameriku?
Profesionālā konferencē 1999.gada oktobra beigās divi pazīstami arheologi Denis Stanfords un Brūss Bradlejs (Bruce Bradley) pauda uzskatu, ka Solutrejas cilvēki no Spānijas ziemeļiem un Francijas dienvidiem pirms apmēram 18 000 gadiem šķērsoja Atlantijas okeānu un apmetās uz dzīvi Ziemeļamerikā, izveidojot tā saukto Klovisas kultūru (tātad Solutrejas cilvēki bija pirmie eiropieši Amerikā?!). Šo liecību izskaidrojumu atbalsta bultu uzgaļi un citas atbilstības starp abām kultūrām. Zināms, ka cilvēki kuģoja pa Kluso okeānu (Pacifīdu) tūkstošus gadus pirms Klovisas kultūras parādīšanās, tāpēc tā nemaz nav nekāda liela iedoma, pieņemt, ka Solutrejieši, izmantojot ādas laivas, šķērsoja daudz mazāko Atlantijas okeānu, iespējams, ka mazāk nekā trīs nedēļās. Fakts, ka kopīgas Solutrejas-Klovisas tehnoloģijas parādās vienā un tajā pašā laikā gan Solutrejā, gan Klovisā - un nekur citur - spēcīgi atbalsta priekšstatu, ka mēs skatāmies uz diviem to pašu cilvēku atzarojumiem - kaukazoīdu cilvēkiem.
Citos atradumos nu jau Centrālāzija (skatīt eseju Eiropeīdi Centrālāzijā) parādās Klovisas apbedījumu iezīmes. Šis astoņpadsmit tūkstoš gadus vecais kaps, divu bērnu apbedījuma vieta netālu no Baikāla ezera Sibīrijā, kas atrodas uz iespējamā maršruta uz Ziemeļameriku, ir ļoti līdzīgs divu kremētu bērnu kapam, kas uziets Montānas izrakumos; abos apbedījumos tika uzietas mamutu kaulu liecības, kas apņēma mirstīgās atliekas (Klovisas cilvēku kulta prakse).

Evolūcijas atzarojumi. Pēdējā laikā nemitīgais mēdiju un politiskais spiediens izveidot „multi-rasu” Kenvikas cilvēka koncepciju ir sācis ietekmēt pat Dr.Džimu Čarteru. Viņš ir reaģējis līdzīgi neskaitāmajiem kristīgās Bībeles pētniekiem, kuri apšauba Kristus augšāmcelšanos (Kristus augšāmcelšanas ir ticības jautājums, tas ir, gribi tici, gribi netici). Kad jautā, kāpēc viņi kaut kam tic vai netic, viņi ātri maina sarunas tēmu uz Jēzus „patieso” nozīmi (kas kaut kā arvien izrādās ir politiski korekta). Tāpat Dr.Čarters pašlaik apgalvo, ka Kenvikas cilvēks ir „sencis katram no mums.” Noliedzot savus paša spriedumus par skeletu, viņš ir pat aizgājis tik tālu, lai izpatiktu mēdijiem un propagandas speciālistiem, ka izdomājis jaunu Kenvikas cilvēka seju ar indiāņa degunu.
Par spīti tādiem tumsonīgiem, liberāļu melstajiem niekiem un faktu sagrozījumiem, tas ir smieklīgi uzskatīt, ka Kenvikas cilvēks kaut kā attiecās uz Ziemeļamerikas indiāņiem, vai ka viņš nav kaukazoīds. Un tas ir neiespējami, ka Kenvikas cilvēks varētu būt „sencis katram no mums” (laikam jau tas jāsaprot kā „sencis katram amerikānim”??), kopš viņu un galu galā viņa cilti bija iznīcinājuši indiāņi (protams, ka fakti nekad nav bijuši nozīmīgi dažādu rasu dominētajā mūsu laiku amerikāņu kultūrā; vienīgi propagandas speciālistiem).

Paleoamerikāņu eksistence un cīņa pret patiesību. Šodien kopā ar arheoloģiskajiem atradumiem un zinātniskajiem pētījumiem, tas šķiet acīmredzams, ka gan eiropeīdi (Klovisas cilvēki), gan proto-mongoloīdi (indiāņi) migrēja uz Ameriku vienādas daļās un apmēram viena un tajā pašā laikā. Bet, kas notika ar Klovisas cilvēkiem? Vai viņus izspieda proto-mongoloīdi?
Šie jautājumi izraisījuši daudzas diskusijas galvenokārt tāpēc, ka tas var ietekmēt „vietējo amerikāņu (”indiāņu”) tiesības, un pirmkārt visu valdības naudas summu no ieceļotāju pēcteču nodokļu maksātājiem. Vietējie amerikāņi(?) polemizē, ka Kenvikas cilvēku un citus skeletus vajadzētu apbedīt saskaņā ar 1990.gada indiāņu kapu aizsardzības un repatriācijas likumu (Native American Graves Protection and Repatriation Act of 1990). Bet līdz ar jaunajām liecībām, tas tagad ir skaidrs, ka Kenvikas cilvēks nevar būt piederīgs jebkurai pašreizējai ciltij un zinātniekiem vajadzētu atļaut pētīt skeletu saskaņā ar 1979.gada Arheoloģisko krājumu aizsardzības likumu (Archaeological Resources Protection Act of 1979). Zinātnieki un indiāņu ciltis turpina savu cīņu tiesā, bet nedomājot par juridisko iznākumu (kas atkarīgs no politikas/politiskās pārliecības, ne no patiesības) mēs varam pārdomāt un pārrakstīt Ziemeļamerikas vēsturi, kas attiecās uz jautājumu, kuri bija kontinenta pirmie „kolonizatori,” un kas ar viņiem notika?
Ziemeļamerikas indiāņi uzskata, ka mutvārdu vēsture nav tikai un vienīgi tradīcija, bet, ka tā ir viņu vēstures pareizā nodošanas metode. Amands Mintorns (Armand Minthorn), cilšu reliģijas līderis Umatillas ciltī, stāstīja, ka „no mūsu mutvārdu vēstures, mēs zinām, ka esam šīs zemes daļa kopš laika sākuma...
Mūsu vecajie stāsta, ka indiāņu cilvēki ne vienmēr izskatījās tā, kā mēs šodien izskatāmies... Mēs jau zinām savu vēsturi. Tā ir nodota mums caur mūsu vecajiem un mūsu reliģisko praksi.”
Pēc loģikas un zinātniskiem balto cilvēku atradumiem, mutvārdu vēstures nodošanas procesā var tikt sagrozīti fakti un daudz, kas aizmirsties, ja tā netiek pierakstīta (tā ir tāda veidā, neatkarīgi no tā, acīmredzamas bailes indiāņiem par savu mitoloģiju, iezīmēta kā fantāzija un par iespējams - kāds teiktu varbūtību - viņu senču veikto genocīdu pret baltajiem). Mums nepieciešams izdibināt cilvēku vēstures patiesību; pagātne ietver daudzu senatnes pieminekļu problēmas, kas mūs tagad nomoka un nomocīs nākotnē. Tas varētu būt amorāli kādam pētīt miruša mirstīgas atliekas. Bet paši indiāņi, kuri reliģisku vai citu iemeslu dēļ šo nosauc par „amorālu,” arī ieliek ciedra skaidas un atstāj koka kastē, kas ietver Kenvikas cilvēka mirstīgās atliekas; sakarā ar to viņi piesaka jautājumu, kurš varēja diskreditēt senās atliekas. Viņi arī ielika citus kaulus Kenvikas cilvēka kastē, radot citiem uzskatu, ka šis atklājums bija joks/mānīšanās. Ne tikai šie, bet vairāki skeleti, kas atradās ASV Army Corps of Engineers [Batelle Institute, Building S-5 ("Sigma Five")], pārraudzībā, noslēpumainā kārtā pazuda. Dabiski korpuss tajā vainoja Dr.Čarteru, neraugoties uz faktu, ka visi pierādījumi nepārprotami norādīja, ka kaulu nozušanā vainojams pret baltajiem cilvēkiem noskaņotais korpuss, kas ļāva indiāņiem fiziski ņemt rokās kaulus (tātad rasisms ir un paliek rasisms vienalga pret ko tās vērsts. Neiecietība pret baltajiem cilvēkiem arī ir rasisms). Jācer, ka tādi vandālisma akti tiks novērsti un tiks izmantota pareiza metodika uzkrājot skeletus. Indiāņu apgalvojumi par (balto) zinātnieku amorālumu saistāmi ar mūsu teikto, ka šos seno kaulu pētīšana ir ētiska, ja tā kalpo cilvēku labā.
Saskaņā ar ASV miertiesneša Džona Dželderka Portlanda (John Jelderks Portlande) spriedumu 1998.gada 30.oktobra piektdienā Kenvikas cilvēka kauli tika noņemti no ASV Army Corps of Engineers jurisdikcijas un nodoti Bērka muzejam (Burke Museum) Sietlā. Izvietojusies ultra liberālājā un ārkārtīgi pret baltajiem cilvēkiem noskaņotajā universitātes pilsētiņā Vašingtonas universitātei ir, tomēr, lielākie Ziemeļrietumu Klusā okeāna dabas un kultūras vēstures informācijas krājumi.
Beidzot zinātnieki ieguva izdevību izpētīt mirstīgās atliekas. Dr.Džeina Ričarda (Dr.Jane Richards)secināja, ka Kenvikas cilvēkam redzama tāda pati galvaskausa struktūra, kā Marmes cilvēkam (uziets Marmes alā vietā pie Čūsku upes Vašingtonas pavalstī). Ja to apstiprina tiesu patologi, tad pirm-indiāņu, nemongoloīdu migrācija varētu būt pierādīta. Tas varbūt neatbild uz visiem jautājumiem, bet tas varētu būt sākums un iespējams impulss arheologiem turpināt vairāk nepieciešamos pētījumus un izrakumus Vašingtonas pavalsts austrumos, kā arī Oregonas austrumos.
No sākuma vairāki zinātnieki bija uzskatījuši, ka Kenvikas cilvēka un Marmes cilvēka paliekas daudz vairāk līdzinās Japānas ainiem nekā senajiem kaukazoīdu cilvēkiem, kuri bija sākotnēja Japānas rase, pirms mongoloīdu dominēšanas šajā zemē, tas ir pirms mongoloīdu ienākšanas. Pēc vilcināšanās pārvaldes pārstāvji no Sietlas Bērka muzeja piekrita, ka Kenvikas cilvēks patiešām bija radniecīgs ainiem, bet pasteidzās pateikt, ka viņam kaut kādā pakāpē piemīt polinēziešu iezīmes, kas izkaisīti vairākos Klusā okeāna arhipelāgos (tas varēja būt rasu sajaukšanās rezultāts starp ainiem un polinēziešiem). Patiesību nīstošie masu mēdiji apgalvoja, ka Bērka muzeja pētnieki ir pārliecinājušies, ka Kenvikas cilvēkam varētu būt aziātu iezīmes, tādējādi liekot nezinošajiem domāt, kaviņš ir visticamāk mongoloīds nekā kaukazoīds. Tomēr, tas bija kaut kā paslīdējis garām, ka Kenvikas cilvēks absolūti nav radniecīgs ne vienai mūsu laiku Amerikas indiāņu ciltij. Tā daudzi Amerikas indiāņi izturas mitoloģijā par indiāņu senču rašanos no zemes līdzīgi sēnēm un Kenvikas cilvēks esot bijis viens no viņiem. Protams, baltajiem „neirotiķiem” pazīstamiem euphemistically kā „liberāļi” ir kognitīva nesaskaņa ar šiem atradumiem. Tādi fakti nevar būt patiesība viņu atbalstītajā pret baltajiem cilvēkiem noskaņotajā pasaules uzskatā. Šāda uzskatu sistēmā pastāv velēšanās noklusēt faktus. Diemžēl liberāļi un daudzi viņu korporatīvie piekritēji spēja to izdarīt, kopš viņu kontrolē nonākušas tādas organizācijas kā Army Corps of Engineers un acīmredzot, Bērka muzejs Sietlā.
1999.gada decembra sākumā Associated Press ziņoja, ka federālā valdība un Bērka muzejs ir atzinis, ka līdz šim vilcinājusi citu pētījumu rezultātu par Kenvikas cilvēku publicēšanu. Šajā laikā datējuma testa rezultātu publicēšana tika novilcināta dēļ tāda šķietam iemesla, ka kaulos nebija pietiekamā daudzumā olbaltumvielu, lai veiktu labi pārbaudi. Atbildē Portlendas advokāts Alans Šneiders (Alan Schneider), kas pārstāvēja astoņus antropologus, kuri bija iesūdzējuši valdību par mirstīgajām atliekam, norādīja, ka valdības pārstāvji varēja veikt ķīmiskas analīzes, nosakot, kurš fragments ir vislabākais pārbaudei.
2000.gada janvāra otrajā nedēļa beidzot papildus radioaktīvā oglekļa pārbaudes rezultātus atļāva izplatīt laikrakstiem, televīzijai un radio. Testa rezultāti norādīja uz 9200 gadiem pirms mūsu laika. Citiem vārdiem runājot nav nekādas lielas atšķirības no datējuma, kas tika noteikts trīs gadus iepriekš. Drīzāk atšķirība bija valdības patiesības apslāpēšana caur novilcināšanu. Režīma juristi/advokāti ierosināja lietu, argumentējot, ka skeletu vajadzētu atdot indiāņiem, tāpēc, ka tas piederot „kultūrai, kura pastāvējusi pirms Kolumba ierašanās.” Citiem vārdiem runājot, kopš nesaprātīgā 1990.gada indiāņu kapu aizsardzības un repatriācijas likuma, kur apgalvots, ka jebkuras mirstīgās atliekas, kas ir datējamas ar laiku pirms Kolumbs atklāja „Jauno Pasauli” ir indiānis, liecības/pierādījumi, ka eiropeīdi[kaukazoīdi] kontinenetu apdzīvoja pirms 1492.gada nepieciešams iznīcināt.
Izejot no šādas loģikas, varētu teikt, ka senie vikingi, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba arī ir indiāņi. Tas skan absurdi. Pēc šis justīcijas aplamības finansiāli vājā Asatru Folk Assembly atturējās no prāvošanās atzīstot, ka valdības uzspiestie meli var iznīcināt patiesību. Zinātnieki turpina cīnīties par iespēju noskaidrot patiesību. 2001.gada janvāra sākumā viņi apgalvoja, ka ASV Army Corps of Engineers uzarot apbedījuma vietu, kur 9300 gadus vecais skelets bija uziets, ir pārkāpusi Valsts vēstures aizsardzības aktu (National Historic Preservation Act). Atbildē Korpusa amatpersonas meloja, ka viņi tikai vienkārši „mēģinājuši aizsargāt no laupītājiem” vietu, kad 1998.gadā viņi to uzara un apklāja ar 500 tonnām iežu. Zinātnieki norādīja, ka Korpuss pārkāpis likumu, apejot Vēstures materiālās kultūras pieminekļu saglabāšanas likumu un riskē izpostīt sākotnējo apbedījuma vietu.
2000.gada septembrī ASV iekšlietu departamenta sekretārs Brūss Babīts bija izlēmis, ka Kenvikas cilvēks jāatdod piecām indiāņu ciltīm, kuras apgalvoja, ka viņš ir viņu ciltstēvs. Par laimi zinātniekiem, augstprātīgais Babīts nenoteica skeleta likteni; zinātnieki turpinājuši savu tiesvedību un beigās uzvarējuši Bila Klintona administrāciju.
2001.gada 20.janvāri Viljams Džefersons Klintons atstāja savu amatu ar kaunu un negodu, un zinātnieki varēja nodarboties ar savām lietām bez valdības iejaukšanās un šķēršļu likšanas. 2001.gada 19.aprīlī Associated Press ziņoja, ka viņi bija pievienojuši dokumentus federālajā tiesā, pierādot, ka Klintona režīms bija mēģinājis izvairīties, „sajaukt” debates par to, kas bija pirmie Ziemeļamerikas iedzīvotāji, bija nepiedodami un nepiedienīgi pieļauti kontakti starp Baltā nama pavalsti un piecu indiāņu cilšu savienības locekļiem, kuri pieprasīja apbedīt skeletu.
2001.gada 31.jūlija otrdienā ziņu mēdiji izplatīja Gaja Gugliota (Guy Gugliotta) pārskatu Washington Post, "Evidence suggests earlier migration to America," ar apakšvirsrakstu „"STUDY: A more genetically diverse population is found," par jaunākajiem pētījumu rezultātiem attiecībā uz senākajiem cilvēkiem Amerikā. Tajā teikts sekojošais:
„Saskaņā ar pētījumos iegūtajiem jaunajiem pierādījumiem, ka Rietumu puslode uzņēma vairāk ģenētiski atšķirīgus cilvēkus senākā periodā nekā agrāk bija domāts, senie cilvēki, kas tikai brīvi attiecināti uz modernajiem aziātiem, šķērsojuši Arktisko zemes tiltu, apmetušies uz dzīvi Amerikā pirms kādiem 15 000 gadiem.
Pētījumos rādīts, ka senie ieceļotāji vairāk līdzinājās aizvēsturiskajiem Japānas Dzemonu cilvēkiem un viņu tuvākajiem pēcnācējiem ainiem, kas dzīvo Japānas salā Hokaido. Dzemonu un ainu galvaskausu un sejas raksturojums vairāk ģenētiski līdzīgs eiropiešu nekā kontinentā dzīvojošajiem aziātiem.
Ieceļotāji apmetās uz dzīvi viscaur rietumu puslodē un bija šeit, kad otrais ieceļotāju vilnis - no kontinentālās Āzijas - ieradās, šķērsojot Beringa jūras šaurumu pirms 5000 gadiem, un devās uz dienvidiem, kā, piemēram, uz mūsdienu Arizonu un Ņūmeksiku - teikts pētījumos. No otrā migrācijas viļņa ģenētiski ir izcēlušies mūsdienu eskimosi, aleuti un navahi ASV DR. Pētījumos šodienas Proceedings of the National Academy of Sciences izdevumā pievienotie jaunie pierādījumi palīdz izšķirt vienu no antropoloģijas visstrīdīgākajām diskusijām: Kas bija pirmais amerikānis? Un, kad viņi ieradās?
„Kad tas tika darīts agrāk, tas tika darīts no viena skatu punkta,” sacīja Mičiganas universitātes fizikālais antropologs Lorings Breiss (C.Loring Brace), kas vadīja pētnieku komandu no ASV, Ķīnas un Mongolijas, kuri rakstīja jauno atskaiti. „Mēs mēģinām salikt kopā vairākas dimensijas.”
Desmitgadēm antropologu dogma uzskatīja, ka Amerika ir apdzīvota no vienas vienīgas migrācijas no Āzijas pirms aptuveni 11 000 gadiem.
1990.gadu beigās pierādījumu smagums bija piespiedis pirmās ierašanās datējumu pārvietot par dažiem tūkstošiem gadu agrāk. Bet tā kā migrācijas grafiks ir aizritējis, ir radušies papildus jautājumi un diskusijas. 1996.gadā netālu no Kenvikas tika uziets gandrīz pilnīgs 9300 gadus vecs cilvēka skelets ar kaukazoīda iezīmēm, izraisot interesi par iespējamajiem diviem vai vairākiem migrācijas viļņiem - pieļaujot iespējamo ieceļošanu no Eiropas.
Jaunajos pētījumos tiek mēģināts atrast atbildi uz šiem jautājumiem, salīdzinot 12 dažādus galvaskausu un sejas raksturojumus no vairāk nekā 10 000 senajiem un mūsdienu iedzīvotājiem Rietumu puslodē un Vecajā pasaulē.
Atradumi nodrošina jaunus pierādījumus, kas atbalsta agrāku darbu secinājumus, ka senie amerikāņi, līdzīgi Kenvikas cilvēkam, bija izcēlušies no Dzemonas kultūras cilvēkiem, kuri no Japānas devās uz Āzijas kontinentu un galu galā devās uz Rietumu puslodi pa zemes tiltu, kad uz Zemes saka palikt siltāks apmēram pirms 15 000 gadiem pēdējā Leduslaikmeta beigās.”
Kenvikas cilvēks nebija amerindiānis (Amerind), bet baltās vai kaukazoīdu rases austrumu atzarojuma pārstāvis.

Iespējamie Klovisas cilvēku izzušanas cēloņi. Senā indiāņa šķēps ievainojis Kenvikas cilvēku gūžā, un šis fakts pastiprina priekšstatu, ka viņš un viņa piederīgie, ka arī Klovisas cilvēki bija eiropeīda tipa cilvēki, kuri izcēlušies no tā paša austrumu kaukazoīdu atzara, kas devis sākotni Japānas ainiem, un, kuri eksistēja vienlaikus, konfliktējot ar arhaiskajiem indiāņiem/paleo indiāņiem Ziemeļamerikā pēdējā apledojuma laikā. Fakts, ka aini ir īstenībā Japānas vietējie iedzīvotāji izriet no teiktā, ka viņi dzīvoja pirms mongoloīdi apmetās uz dzīvi Japānas salās. Tāpat viņi pirms mongoloīdiem ne tikai Japānā, bet arī Ziemeļamerikā izmantoja pilnīgi vienādus transportlīdzekļus - laivas.
Tā kā Kenvikas cilvēkam un Klovisas cilvēkiem samazinājās lielo medījamo dzīvnieku skaits Ziemeļamerikā, izdzīvošanas grūtības piespieda viņiem izstrādāt citu stratēģiju atbilstoši savām vajadzībām, teritoriālā aizsardzība. Ir izteiktas 4 iespējamības, kāpēc šie cilvēki pazuda tikpat noslēpumaini, kā bija parādījušies:

1. Pirmā iespēja, kas tomēr ir maz iespējama, ir tāda, ka viņi cieta badu, jo nespēja apgūt jaunas medīšanas metodes.
2. Otra iespēja ir, ka karš ar kaimiņu indiāņu ciltīm, kas viņus iznīcināja (genocīds).
3. Trešā iespēja ir, ka Klovisas cilvēki asimilējās Ziemeļamerikas indiāņu ciltīs.
4. Ziemeļamerikas eiropeīdi izmira globālas katastrofas rezultātā.

Iespēja, ka kaukazoīdi nomira badā, patiešām nav atbalstāma. Jo Klusā okeāna ZR un visā Ziemeļamerikā bija pārtikas resursu pārpilnība. Kopš Kenvikas cilvēka zinātniskie testi parādīja viņa jūras diētu (lasis) kopā ar bagātīgu augu valsts barību, bizoniem, Kanādas ziemeļbriežiem, aļņiem un briežiem, tas šķiet neticami, ka šie cilvēki varēja nomirt badā.
Bet konkurencē par barību un zemi, kas radās ar indiāņu ciltīm, varēja uzliesmot naids, kas ilga gadsimtiem ilgi. Tā kā lielo medījamo dzīvnieku izzušana piespieda visus amerikāņus attīstīt jaunas medīšanas metodes, kaukazoīdi sāka iebrukt/pārņemt citu cilšu teritorijas un otrād i- invāzijas, kas izraisīja spēcīgas konfrontācijas. Pieaugošā spriedze starp cilvēkiem noveda pie cīņām. Tas ir gluži iespējams, ka skaitliski lielākie indiāņi, kas sastāvēja no dažādām ciltīm un, kuras karoja bieži karoja savā starpā, labprāt uzbruka kaukazoīdiem, jo viņus viegli varēja identificēt kā ienaidniekus dēļ viņu fiziskajām un rasu atšķirībām. Un tāda veidā sarkanie cilvēki iznīcināja baltos cilvēkus pavisam (iespējams analogs cilvēces vēsturē ir kā modernie cilvēki iznīcinaja neandertāliešus)..
Trešā iespēja - kaukazoīdi tika asimilēti. Par asimilāciju runājot ir jāieskatās indiāņu mutvārdu vēsturē. Vecie indiāņi saka, ka viņu senči izskatījās fiziski atšķirīgāk nekā viņi izskatās šodien. Asimilācijas varēja izmanīt viņu fizisko izskatu un tas it kā apstiprina šo teoriju. Tajā ir ASV tīģeļu ideoloģija, kur uzskatīts, ka „assimilation and the termination of evolution are inevitable, just and wonderful for everybody.” Bet izņemot tehnoloģiju panīkumu, kas sekoja kaukazoīdu izzušanai, asimilācijai ir niecīgi pierādījumi. Pat ja indiāņiem ir kaut kāds kaukazoīdu piemaisījums, tad tas ir niecīgs. Tomēr asimilācija vārēja iet roku rokā ar militārajiem konfliktiemun, visdrīzāk tā arī būs bijis.
Klovisas cilvēkiem bija attīstīti medību ieroči un viņi iespējams staigāja sandalēs un nēsāja šūtu apģērbu. Deivids Auzlijs(David Owsley) un citi arheologi un antropologi ir secinājuši, ka šie tehnoloģiskie sasniegumi ir pavisam nesaistīti ar protomongoloīdu attīstību.
Ceturtā teorija - iznīkšana globālas katastrofas rezultātā arī ir vērā ņemama. Patlaban tā iztirzāta esejās Nu kā tad ar Lemūriju?, Lemūrieši un Mīti par Lielajiem plūdiem sadaļās, kas skar Ameriku.
Nu ko, atliek uz genocīdu vērsta kara scenārijs. Tas arī ir visticamākais Klovisas cilvēku izzušanas cēlonis. Un līdz ar neticamo Kenvikas cilvēka atradumu ir iespējams pārdomāt un pārrakstīt Ziemeļamerikas kontinenta vēsturi.

Pierādījumi. Šeit būs īss pierādījumu uzskaitījums:

· Antropoloģija - visvecāko Amerikas galvaskausu kranioloģiskā analīze. Galvskausi pieder kaukazoīdiem un tiem nav mongoloīdiem raksturīgo parametru. Vissenākie Amerikas cilvēki ir ļoti līdzīgi proto-polinēziešu grupai, ainiem un eiropiešiem.
· Antropoloģija - Eiropeīdi, aini un proto-polinēzieši kā pirmo Amerikas cilvēku pirmavots vēlreiz pieminēti akadēmiskā referātā. American Journal of Physival Anthropology, Jantz un Owsley (2001.gads).
· Antropoloģija - Penon sieviete III. Vecākas Amerikā atrastās mirstīgas atliekas (vai tiešām?) - 26 gadus vecā kaukazoīdu sieviete uzieta netālu no Mehikas lielpilsētas.
· Arheoloģija - Akmens laikmeta Eiropas un Amerikas darbarīku līdzība.
· 9400 gadus veca Garu alas mūmija. Pieder kaukazoīdu rasei. Līdzība ar ainu un skandināvu tipu.
· Ģenētika (suņu DNS) - Dr.Dženifere Leonarda no UCLA 2000.gadā prezentēja savus pētījumus referātā, parādot mt-DNS saistību starp senas Eiropas/Tuvo Austrumu suņiem un akmens laikmeta Amerikas suņiem. Atzīmēta 9000 gadu sena saistība starp Eiropu/Tuvajiem Austrumiem un Meksiku, Bolīviju un Peru.
· Ģenētika - cilvēku limfocītu antigēns. Eiropeīdu marķieris atrasts indiāņiem ZA Amerikā un Peru.
· Ģenētika - mitohondriāla DNS saistīšanās starp kaukazoīdiem un Amerikas indiāņiem pirms 36 000- 12 000 gadiem.
· Ģenētika - Y-hromosomas marķieris parāda seno aziātu un eiropeīdu marķieri Amerikas indiāņos.
· Lingvistika - basku valoda Eiropā ir līdzīga algonkinu indiāņu valodai.
· Peru/Dienvidamerikā - ABC (Amerikas radioraidījumu sabiedrības) ziņu ierakstos no 2006. gada pieminēti Peru čačapoijas (Chacapoyas), kuri aprakstīti kā baltādaino cilts. Šie cilvēki apdzīvoja Peru ziemeļus no mūsu ēras 800. gada līdz 1475.gadam, kad viņus pakļāva inki.
· Peru/Dienvidamerika - 1952.gadā nāca klajā Tūra Heijerdāla pētījums „Amerikas indiāņi Klusajā okeānā.” Tajā ir dokumentēti arī Peru mūmiju atradumi.
· Peru/Dienvidamerika - Jau minētajā Tūra Heijerdāla grāmatā aprakstītas Parakasas mūmijas. 1940.gados veiktajos pētījumos atzīmēts, ka šīs 2000 gadus vecās mūmijas ir gara auguma, tām ir sašaurināta seja un mati, kas nav raksturīgi mongoloīdiem.
· Solutreju teorija - no Eiropas. Klovisas stila šķēpa uzgaļi (akmens laikmeta Amerikā) nav uzieti Aļaskā vai Āzijā, toties tādi ir uzieti Eiropā (Spānijā un Francijā).
· Solutreju teorija - vai senie amerikāņi ieradās no Eiropas? Standforda un Bradleja referāts.
· Peru, Čīle un Ekvadorā ilgstoši aizmirsto pilsētu iedzīvotāji klasificēti kā kaukazoīdu rasei piederoši.

Post scriptum: šī ir eseja par kaukazoīdiem aizvēsturiskajā Amerikā un tā ir šīs esejas pamattēma. Tā nu ir sanācis pieskarties, tiesa tikai garāmejot, antropoģenēzes, rasu evolūcijas jautājumiem. Domāju, ka tēma par rasu vēsturisko attīstību ir pietiekami saistoša, lai to turpinātu attīstīt tālāk. Katra ziņā vēl būs esejas par baltās rases attīstības vēsturi. Mēs to darīsim no alternatīvas vēstures skatu punkta. Politkorektums netiks ievērots. Jau šī eseja grēko pret politkorektumu. Ņemiet par labu. Piedodiet, ka tik gari un plaši rakstu, bet pierādījumu un liecību tam ,ka baltie cilvēki Amerikā bija pirms paleo indiāņiem, ir tik daudz, ka man liekas- tas noteikti skolmeistariem stundās būtu jāstāsta skolniekiem. Gribot negribot šajā esejā nācās saskarties ar jautājumu par pirmajiem cilvēkiem Jaunajā pasaulē. Izvairīties no tā nebija iespējams, kaut arī zinu, ka redakcija strādā pie šī jautājuma. Domāju, ka es neesmu ne tuvu izsmēlis šo tēmu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī eseja tomēr, ir par kaukazoīdiem/eiropeīdiem Amerikā. Es domāju, ka ne mazāk aizraujošs temats būtu- proto- negroīdi Amerikā. Katra ziņa par Pirmajiem cilvēkiem Jaunajā pasaulē iespējams būs jāuzraksta vairākas esejas. Šī ir viena no tām. Domāju, ka redakcija sagatavos analītiskāku materiālu, tādu, kas sniegs kopainu. Ir arī pretrunas tekstā. Un tās pretrunas parādās jautājumā, pa kuru ceļu kaukazoīdi/eiropeīdi varēja ierasties Amerikā. Stanfords uzskata, ka eiropeīdi laivās šķērsojuši Atlantijas okeānu un sasnieguši Ziemeļamerikas austrumu piekrasti, bet esejā parādās arī viedoklis un visai pamatots viedoklis, ka kaukazoīdi Ziemeļamerika ieradās vai nu šķērsojot Beringa zemes tiltu vai laivās pāri Klusajam okeānam. Jo Kenvikas cilvēka ir gan skandināvu iezīmes, gan Dzomon cilvēku iezīmes. Jautājums paliek atklāts. Savukārt Stanforda viedoklim par labu liecina fakts, ka Klovisas artefakti ir stipri līdzīgi Solutrejas kultūras Eiropā artefaktiem, taču nav nekā kopēja ar tā paša laika atradumiem Aļaskā un Sibīrijā.

Raksti.
Senākie Ziemeļamerikas iedzīvotāji apdzīvoja piekrasti un pieguļošās salas.
Ģenētiķi par pirmo amerikāņu izcelsmi.

Saites.
Lemūrieši.