Aliens

Vudū

Reliģija, kas izplatīta ASV un Karību jūru salu nēģeru iedzīvotāju vidū..

Vudu saknes sniedzas 6000 gadu senā pagātnē. Karību salās tā nonāca no Āfrikas kopā ar vergiem. Tā ir monoteiska reliģija, kurā sajauktas Rietumāfrikas XIVgs. pagānu reliģijas un taino indiāņu rituāla ceremonijas. Priesteri ir gan sievietes – mambo, gan vīrieši – houngan. Šamaņu eksistence netraucē katram cilvēkam pašam kontaktēties ar Dievu un viņa dievībām. Pašu kontaktēšanos var apzīmēt par kaut ko pretēju ekzorcismam – transa stāvoklī nonākušais cilvēks ielaiž sevī garu un kādu laiku tas ar sekotāja ķermeni izstrādā dažādas lietas: rij stikla lauskas, bāž rīklē karstu pagali, guļ ugunskurā. Cilvēki tic, ka šamaņi spēj piecelt mirušos un kā zombijus palaist pa pasauli. Ir hipotēze, ka franču izdzīšanā liela nozīme bijusi vudu.
Vudu vidū ir dažas atšķēlušās grupas, kuras šo mākslu izmanto melnajai maģijai. Nedod dievs savās mantās atrast vistas kāju vai matu kušķi ar zālītēm. Ar vudu labāk neielaisties.
1950.gadā pēc 100 gadu stīvēšanās Vatikāns atzinis vudu par kristiešu reliģiju.

------------------------------------------------

Īsi par vudū. Tā ir monoteiska reliģija, kurā sajauktas Rietumāfrikas XIV gs. pagānu reliģijas un taino indiāņu rituāla ceremonijas.
Priesteri ir gan sievieši – mambo, gan vīrieši – houngan. Šamaņu eksistence netraucē katram cilvēkam pašam kontaktēties ar Dievu un viņa dievībām. Pašu kontaktēšanos var apzīmēt par kaut ko pretēju ekzorcismam – transa stāvoklī nonākušais cilvēks ielaiž sevī garu (loa) un kādu laiku tas ar sekotāja ķermeni izstrādā dažādas lietas: rij stikla lauskas, bāž rīklē karstu pagali, guļ ugunskurā. Cilvēki tic, ka šamaņi spēj piecelt mirušos un kā zombijus palaist pa pasauli.
Vudū reliģijas ir dažādas - oficiālā un legālā.

Vēsture. Vudū ir tipiska melnās Āfrikas reliģija, kuras saknes sniedzas 6000 gadu senā pagātnē, un kura vēl joprojām tur arī ir saglabājusies (piemēram, ndup festivāls Senegālā vai līdzīgi Togo). Radusies tagadējā Benias un Togo valstiņu teritorijā.
Par vudū ienākšanu un izplatību Jaunajā pasaulē mums jāpateicas kristiešu garīdzniekam Bartolomeo de Laskasam. Viņš pirmais piedāvāja smagajos darbos nodarbināt nēģerus no spāņu valdījumiem Āfrikā. Pirmie atvestie melnie cilvēki tad arī sāka piekopt vudū tradīcijas jaunajā vietā - iesākumā Karību jūras salās Haiti un Jamaikā, vēlāk arī Brazīlijā (portugāļu ievestie vergi) u.c. Šais zemēs tradicionālais vudū atšķaidījās ar kristietību (pārsvarā katolicismu) un izveidojas jauna hibrīdreliģija. Interesanti, ka šī hibrīdreliģija izplatījās arī Āfrikā, kad Amerikas nēģeru vergi uz to repatriējās, un ietekmēja turienes tradicionālo un īsto vudū. Tā ka Beninā, nedaudz arī Ganā un Togo, izplatījās īpaša afrikāņu-brazīliešu kultūra.
Vudū karaliene Mari Lavo, mirusi 1881.gadā. Ir hipotēze, ka franču izdzīšanā liela nozīme bijusi vudu.
1950.gadā pēc 100 gadu stīvēšanās Vatikāns atzinis vudu par kristiešu reliģiju.
Vudū kā gandrīz vai valsts reliģija sastopama Haiti, lai gan oficiāli 80% haitiešu ir katoļi. Te vudū burvjus bokorus sauc nekā citādi kā par "garīdzniekiem."
Vēl nesen bijušais Haiti diktators Fransuā Divaljē ( Rietumos saukts par "tēti Doku" ) pats bija visai slavens un atzīts vudū priesteris. Pats sevi viņš tika pasludinājis par "afrikāņu dievu izredzēto un citpasaules būtni." Divaljē un viņa drošības dienests Tontona Macuta turēja bailēs visu Haiti, savas vudū iemaņas viņš lika lieta iekšpolitikā un arī ārpolitikā.
Dokumentāli pierādīts tāds fakts, ka Divaljē sūtījis savus sūtņus savākt zemi un ziedus no ASV prezidenta Kenedija kapa Ārlingtonas kapsētā, lai caur tiem iegūtu Kenedija dvēseli un tādējādi ietekmētu Balto namu.
Kad 1960.gadu sākumā Holivudā sāka uzņemt filmu "Komedianti" pēcGrema Grīna tāda paša nosaukuma romāna par sadistisko Haiti režīmu, Divaljē kļuva vai traks aiz dusmām. Viņš veica maģiskus rituālus, lai kaitētu filmas aktieriem - Elizabetei Teilorei, Ričardam Bārtonam un Alekam Ginnesam. Pēc radinieku liecībām Teilorei patiesi tolaik pasliktinājusies veselība, par atlikušajiem diviem aktieriem tādu ziņu gan nav.

Legālais vudū.
Vudū priesteris bokora ciematniekiem vada ceremoniju bungu rīboņas pavadījumā. Ceremoniju var iet un skatīties visi, kas vien vēlas - ieskaitot tūristus. Parasti var vērot kā tiek upurēts gailis. Īpaši svarīgos gadījumos vudu priesteri upurē ne tikai gaiļus, bet arī lielākus mājlopus. Tūristi sajūsmā spiedz un fotografē, pēc rituāla pērk dažādus vudū niekus - gri-gri (maisiņus ar amuletiem), melnas sveces un novārdotus pulverīšus.
Svarīga ceremonijas satāvdaļa ir gara - loa ienākšana izvēlētajā ķermenī vienam no rituāla dalībniekiem. Apsēstība ar loa tiek uzskatīta par dievu dāvanu un labvēlību. Šai ienākšanai ir konkrētas fiziskas sajūtas - sitiens pa pakausi, kājām vai arī krampji. Dievu izvēlētais cenšas pretoties un, rokas vicinot, skraida pa riņķi. Pārējie ceremonijas dalībnieki dara visu, lai viņš sevi netraumētu. Bokoras šeit spēlē tikai vidutāju lomu, jo palīdz izsaukt loa un palīdz tam aiziet, kad ceremonija beidzas.

Melnais vudū. Nu ar to vairs nav nekādu joku. Šiem priesteriem ir reāla un liela vara pār cilvēkiem. Pēc izskata gan tie nekādi neatšķiras, bet tikšanās laika jāizvairās lūkoties tiem acīs. Melnie vudū priesteri par saviem rituāliem naudu jau it kā neņem, taču pēc virknes ceremoniju ar cilvēku sāk notikt tāds ārprāts, ka vaļā tikšanai jāmaksā jau visai krietni.
Ņemšanās gar nogrieztām matu šķipsnam un nagiem ir tikai miglas pūšana acīs - īstam "pasākumam" ir nepieciešams arī īsts upuris - cilvēks. Upuris jau iepriekš tiek sagatavots zombija veidā un nomitināts kādā mierīgā vietā. Protams, ka varas iestādes par tādām lietam nebūt nepriecājas un tāda veida brīnumu autoru var iesēdināt pat uz 40 gadiem.
Gandrīz vai lieki pieminēt, ka tāda veida ceremonijās tūristi netiek gaidīti - tikai savējie.

Melnā vudū ceremonija. Šādas ceremonijas aprakstu sniedz brits Antonijs Brekslijs, kas XX gs.50.gados tomēr ticis ieaicināts melnā vudū ceremonijā Luiziānas pavalstī ASV. Uz to viņu ieaicinājis kāds vietējais kreols Leons, no kura sievas taisījās izdzīt sievasmātes garu ar vudū ceremonijas palīdzību (Mazais Zaļais: kamdēļ gan viņas tā nekur necieš?)
Tuvojoties ciemam, kļuva dzirdamas bungu skaņas. Ciema būdas bija izvietotas mitra zemiene un pie katras durvīm aizsardzībai pret ļaunajiem gariem bija piekārts gaiļa vai sivēna kāju pāris. Blakus ciemam atradās vudū kapsēta, kura viss arī taisījās notikt. Bungu rīboņa nenoklusa ne uz mirkli, kļuva pat uzstājīgāka un satraucošāka.
Ciemā nebija ne dvēseles. Visi vietējie - ap 100 cilvēku, bija savākušies pļaviņā kapsētas vidū. Kapsētas mitrajā zemē bija saspraustas apbedījumu plāksnes, vecās kapenes bija klātas ķēŗpjiem un zirnekļu tīmekļiem. Visi vīrieši bija uzvalkos un baltos kreklos ar šlipsēm. Sieviešu mati bija sapīti stingrās bizītēs: tas tādēļ, lai kāds neiedomātos nogriezt matu šķipsnu un mest to burvim ceremonijas laikā. Ja, nedod dies`, kas tāds notiks, tad dvēsele tiks loa.
Pašā vidū atradās stabs, nosēts ar melnām degošām svecēm. Pūlī nēsājās bokors. Atstatus stāvošā nēgerpuišu grupa baulēja bungas no visas sirds. Pašas bungas bija visai dīvainas formas - ne pirms, ne arī pēc Brekslijs nekad tādas nebija sastapis.
Leona sieva tika izvesta no vecām kapenēm, to aiz rokām turēja vairākas nēgerietes baltos lakatiņos. Pati sieviete knapi vilka kājas, acīs bija tikai baltumi, galva atmesta un rokas brīvi kūļājās. Bundzinieki grabināja kā traki, pūlis iesila un visai drīz nonāca ekstāzē. Sākās dejas. Neskatoties uz haotismu, visā notiekošajā tomēr bija kāda kopēja kārtība un secība.
Nu sākās rituāla svarīgākā daļa. Burvis, pārim palīgu piepalīdzot, izbēra miltu maisu riņķī stabam ar degošajām svecēm. Tad atnesa grozus un lielu baltu krūku, arīdzan sasietu gaili, kas kliedza ko spēja. Burvis apskrēja apli, vicinot ar gaili kā ar kvēpināmo trauku. Tad gaili meta uz miltos ievilktajām zīmēm, tam pakaļ graudu riekšavu no ādas somiņas pie jostas. Gailis pērās un ķērca pa zemi, cenšoties atbrīvoties. Pēc bokora zīmes viens no palīgiem ar rokām norāva dzīvajam gailim spārnus un kājas, bet ar asu nazi nošņāpa arī galvu. Asins strūklas lija uz baltajiem miltiem.
Leona sievu izveda pļaviņas centrā. Pats Leons trīcēja pie visām miesām. Pavadošās nēgerietes nodeva sievieti bokora palīgiem un steigšus iejuka pūlī. Dejas spēji izbeidzās, bet bungas turpināja rībēt - vēl baismāk kā iepriekš. Pūlis pašķīra ceļu, kura viens gals atdūrās vecās kapenēs. Viss apklusa un tapa dzirdama neeļļoto durvju viru čīkstoņa.
Dzelzs durtiņas atvērās un pa tām lēnīgi izvilkās zombijs. Brekslijs atzīmē, ka nav pārliecināts vai šis nabaga radījums vispār ir bijis dzīvs. Tā bālajā sejā nav bijis ne mazāko saprāta pazīmju, ap acīm tumši riņķi.
Bokors piesaucis nelaimīgo pie sevis, tas pietuvojās un sastinga iepretim sievietei. Burvis ņēmās joņot pa apli, kratot grabuli un ieejot transā. Kulminācijas brīdī tas pielēca zombijam un atvēziena iesita tam ar ķirbi pa pieri. Zombijs sabruka zemē, saceļot miltu un putekļu mākoni. Bokors groziem norāva vākus, ar kāju pagrūda balto krūku un, aiz matiem sagrābis sievietes galvu, cieši skatījās tai acīs.
Cilvēki pamira gaidot. Tikmēr desmitiem čūsku no krūkas un groziem līda uz visām pusēm. Kad pēdējais mūdzis bija pametis balto apli un nozudis krūmos, atkal sāka dimdēt bungas. Leona sievu aizveda, bet zombijs tā arī palicis guļam apļa vidū. Neviens tam vairs nav pievērsis uzmanību, bet pūlī no rokas rokā sāka iet ruma pudeles. Aplim vairs nebija nozīmes un ļaudis soļoja pa miltiem bez bažām. Brekslijs izmantoja brīdi un pataustīja zombiju - ķermenis bija gluds un auksts kā saldētai zivij. Pēcāk tas nemanāmi pazuda - burvja asistenti prata savu darbu.
Rituālam beidzoties Leons iepazīstināja Breksliju ar šamani, kas pārdevis tam visādus burvju niekus.

Zombiji. Tie ir "dzīvie miroņi," kas nav spējīgi just un domāt, un ir pilnībā pakļauti melnajam burvim - bokoram.
Vudū sekotāji pavisam nevēlas stāstīt par tādam lietām ka zombiji un cilvēka upurēšana. Haiti tie tiek uztverti kā realitāte. Valsts likumdošanā ir punkts, kas zombēšanu pielīdzina slepkavībai.
Lai pagatavotu zombiju, nepieciešams tam atņemt dvēseli. Tam pielieto vairākus paņēmienus, no kuriem viens riebīgāks par otru. Agrak burvji izmantoja augu un dzīvnieku indes, bet šodien parasti tās ir stipras un specifiskas narkotikas. Tās tad nu arī cilvekam ievada un ar to var darīt ko vien vēlas. Pēc tam pagatavoto zombiju tur kaut kur lauku apvidū kā staigajosu rāceni, nodarbina lauku darbos. Tā tas turpinās līdz rodas vajadzība zombiju izmantot īstajam mērķim - upurēšanai melnā vudū rituālos.
Britu antropologs Frensiss Hakslijs, daudzu šamanisma grāmatu autors, satikās ar zombiju aci pret aci pētījumu laikā Haiti. Dzīvais mironis bija visai nekaitīgs un vienkārsi slaistījās apkārt, līdz nāvei pārbiedējot vietējos iedzīvotājus. Drosmīgakie no tiem tomēr aizveduši zombiju uz vietējo policijas iecirkni. Nu bija kārta briesmīgi pārbīties policistiem, kas nelaimīgo izdzina uz ielas un atsacījas vispār kaut ko pasākt. Tomēr pēc laika zombiju atkal atveda uz iecirkni. Šoreiz kāda veca sieva ieteica tam iedot sāli un tas palīdzējis - zombijs vismaz nomurmināja savu un bokara vārdu. Tad nu policisti nosūtīja burvim vēstuli ar lūgumu savākt savu "veidojumu."
Visai tuvu melnā vudū noslēpumiem pietuvojās arī botāniķis un antropologs Veids Deiviss, kas ieradās Haiti 1982.gadā. Viņš ar īsta vudu priestera palīdzību aprakstīja ( lai gan ne īsti precīzi ) "zombija pulvera" pagatavošanas recepti. "Pulvera" sastāva ietilpst tetrodotoksīns, kas ir viena no spēcīgākajām dabiskajām indēm. Ta iedarbības rezultatā upuris "mirst" - nonāk komā. Pēc tāda "miroņa" apglabāšanas burvis ar palīgiem to izrok un "atdzīvina" ar antidota - halucinogēnu maisījuma palīdzību. Antidotu gatavo no augiem, kurus pazīst ar nosaukumu " zombiju gurķis."
Tetrodotoksīns ir ļoti spēcīgs neirotoksīns, kas tika atklāts Japānā 1906.gadā. Īpaši daudz tas ir fugu zivī - ļoti garšīgā, bet nāvīgi bīstamā delikatesē. Haiti salā šo indi iegūst no fugū zivs radiniekiem - žāvētiem adatvēderiem. Nokļuvusi organismā, inde bloķē nātrija kanālus un tādējādi apstādina nervu impulsus. Tas, savukārt, izraisa pilnīgu paralīzi un pat nāvi.
Haiti psihiatriskās slimnīcas vadītājs Lamarks Doijons apgalvo, ka pats personiski izmeklējis trijus zombētus cilvēkus, un ir pārliecināts, ka viņi eksistē. Doijons secināja, ka tie ir cilvēki, kas ar narkotiku palīdzību novesti nāvei līdzīgā stāvoklī. Tad viņus pasludina par mirušiem un publiski apglabā. Pēc tam vudu burvji vinus slepus izrok un atgriež dzīvē jau kā sazāļotus zombijus. Dodot upuriem nelielu ikdienas zāļu devu, iespējams šos cilvēkus paverdzināt visu mūžu. Tomēr dažiem no zombijiem izdevies bēgt. Divi no viņiem tikuši novēroti Doijona klīnikā Portoprensā. 

Beninas vudū. 1/5 piekopj vudū. Dziļās rētas gandrīz katra otrā satiktā beninieša sejā uz pieres un vaigiem liecina par tā vecāku piederību šai reliģijai – ļoti ticīgie vecāki šīs, tā saucamās „pitona zīmes” dod saviem bērniem. Tikai divas uz vaigiem tiem, kuru vecāki nav bijuši tik dziļi ticīgi. Pēdējā laikā šī pazīme iet strauji mazumā un zīmes var redzēt tikai lauku iedzīvotājiem. 

Avoti.
Maya Deren. "Divine Horsemen: Voodoo Gods of Haiti," Ņujorka: Chelsea House, 1970.g.