Kotāra sindroms
Retu psihisku saslimšanu, no kuras pēc dažām aplēsēm cieš apmēram 0,5 līdz 0,6% cilvēku.
Pacienti, kuriem diagnosticēts Kotāra sindroms, ir tādu apmātību varā, kas tiem liek domāt, ka viņiem trūkst kāds orgāns vai orgāni, asinis, ķermeņa daļas vai, ka viņi, neskatoties uz to, ka joprojām elpo, patiesībā ir miruši. Atsevišķos, ļoti retos gadījumos, šie cilvēki uzskata sevi ne tikai par mirušiem, bet vienlaikus arī par nemirstīgiem...
Nav pārsteigums, ka visbiežāk Kotāra sindroms sastopams psihotisku šizofrēnijas slimnieku vidū, taču reizēm tas novērots arī kā blakusparādība, lietojot tādu antivīrusu preperātu kā aciklovirs (ko parasti izmanto herpes vīrusa (herpes simplex) ārstēšanai). Tāpat daži pētnieki izteikuši viedokli, ka lielāka iespējamība iegūt Kotāra sindromu ir indivīdiem ar pazeminātu renālo funkciju (nieru spēja izfiltrēt no asinīm kaitīgos vielmaiņas blakusproduktus).
Kāds ir patiesais Kotāra sindroma slimnieku skaits nav īsti zināms. Pēc viena, Honkongā veika pētījuma datiem, kura ietvaros tika apsekoti 349 psihiski slimi vecāka gadagājuma cilvēki, šis sindroms skar apmēram 0,57% no populācijas. Cits, Meksikā 2010.gadā veikts pētījums, kurā bija iesaistīts 1321 pacients, deva rezultātu - 0,62%.
Dzīvā miroņa sindromu, to nosaucot par "Nolieguma delīriju" (le délire de négation), 1880.gadā pirmais aprakstīja franču neirologs Žils Kotārs (Jules Cotard). Viņš publicēja rakstu, kurā izklāstīja par Jaunkundzi X nosauktas anonīmas sievietes slimības vēsturi. Viņa bija pārliecināta, ka tai trūkst tādas ķermeņa daļas kā smadzenes, krūšukurvis, kuņģis un zarnas. Jaunkundze X, kura cita starpā uzskatīja, ka ir "mūžīgi nolādēta," neredzēja jēgu ēšanā, pārstāja to darīt un, likumsakarīgi, nomira no bada. Pacientes stāvokli Kotārs aprakstīja kā apmātību, kas saistīta ar smagu depresiju, "vērojamu psihomotoru atpalicību, trauksmi un citiem depresijai raksturīgiem simptomiem."
Pirmo plašāko rakstu par Kotāra sindromu, sniedzot tā vispārīgu, ar konkrētu klīnisku piemēru (paciente – vidēja vecuma sieviete) ilustrētu raksturojumu, izdevumā "Acta Psychiatrica Scandinavica," rezumējot ilgtermiņa pētījuma rezultātus, 1999.gadā publicēja neirologs Jamada ar kolēģiem. Pētnieki sindroma attīstībā izdalīja trīs posmus: t.s. aizmetņa, aktīvās izpausmes un hronisko fāzi.
Aizmetņa fāzei ir raksturīga patoloģiska trauksme saistībā ar personas veselības stāvokli (t.i. – iedomātām, neesošām vai pat fiziski neiespējamām veselības problēmām) un smaga depresija. Šajā fāzē pacienti var doties pie ārsta un sūdzēties par neskaidriem, medicīniski neadekvātiem simptomiem. Piemēram, kāda 28 gadus veca mājsaimniece devusies pie ģimenes ārsta un stāstījusi, ka viņas aknas "pūstot," bet sirds vairs "neesot savā vietā." Pirms vēršanās pēc palīdzības sievietei attīstījās bezmiegs un vientulības sajūta, kas progresēja intereses zudumā par apkārtni un ikdienas mājas darbiem.
Aktīvās izpausmes fāzē pacientiem stabīli parādās jau tādas dzīvā miroņa sindromam raksturīgas apmātības izpausmes, kā pastāvīgas domas par atsevišķu ķermeņa daļu iztrūkumu. Viņi kļūst pārņemti ar vainas, izmisuma un nāves domām.
Simptomiem pasliktinoties un saslimšanai ieejot hroniskajā fāzē, pacienti kļūst nespējīgi paši par sevi parūpēties – atsakās no personīgās higiēnas, pašaprūpes, tīši sevi savaino, domā par pašnāvību, izdara tās mēģinājumus, vairs nepazīst ne savas, ne citu cilvēku sejas. Iespējami arī tādi papildu simptomi kā analgēzija (sāpju sajūtas mazināšanās) un mutisms (psihogēna nespēja parunāt).
Raksti.
Dzīvo miroņu sindroms - jauna versija par zombija tēla izcelsmi.
Saites.
Psihiatrija.
Zombiji.
