Heidelbergas cilvēks
Homo Heidelbergensis (Schoetensack, 1908.g.).Nosaukums pēc pirmā atraduma vietas pie Heidelbergas pilsētas Vācijā.
Sinonīmi - Cyphanthropus rhodesiensis (Woodward, 1921.g.), Javanthropus soloensis (Oppenoorth, 1932.g.). cilvēks no Maueras - šis atradums ir zināms arī kā cilvēks no Maueras (pēc precīzās atrašanas vietas - mazā pilsētiņā Mauerā Heidelbergas tuvumā).
Pārejas forma starp Homo antecessor un Homo sapiens, tāpēc bieži tiek lietots nosaukums "agrīnais arhaiskais Homo sapiens." Iespējams, cēlies no stāvstājas cilvēka.
Areāls. Mitis Āfrikā, Eiropā un Rietumāzijā apmēram pirms 600 000 gadu. 800 000 līdz 200 000 gadu senatnē apdzīvoja teritoriju no Ziemeļeiropas līdz Centrālāfrikai. Āzijā šīs grupas pārstāvji nav atrasti.
Pirms 600-500 tūkst. gadiem sadalījās divās grupās - neandertāliešos un iespējamos cilvēka senčos (vēlīnie arhaiskie Homo sapiens).
Apraksts. Pusotru metru garš. Smadzeņu masa lielāka nekā mūsdienu cilvēkam.
Civilizācijas pakāpe. Izmantoja akmens un obsidiāna uzgaļus ieroču galos.
Šķēpi. Pats senākais šobrīd zināmais koka šķēps ir atrasts 1911.gadā pie Klektonas – piekrastes pilsētas Eseksā, Anglijā. Atradums (no 387 mm garā šķēpa pēc atrašanas nolūzušais 32 mm gals) ir izstādīts Londonas Dabas vēstures muzejā un datēts ar aptuveni 400 000 gadu senatni. Par tā autoru uzskata Heidelbergas cilvēku. Arheoloģiskās rekonstrukcijas pētījumā noteikts, ka šķēps izgatavots, koka stumbru skrāpējot ar izliektu krama rīku.
Par Klektonas koka rīka identificēšanu kā šķēpu atsevišķi akadēmiskie pētnieki sākonēji izteica šaubas, argumentējot, ka Heidelbergas cilvēkam vēl nevarētu būt tik attīstītas prāta spējas, lai organizētu un veiktu medības ar šķēpiem. Atradums drīzāk esot sakņu rokamais miets. Tomēr kā netieša, bet būtiska liecība, ka Heidelbergas cilvēks tomēr ir izgatavojis un izmantojis šķēpus, jāatzīmē arī atradums ar 500 000 gadu senatni datētā Boksgrūvas senvietā Rietumsaseksā – savvaļas zirga pleca kauls ar pusapaļu caurumu, kas pēc speciālistu domām visticamāk varētu būt radies no metamā ieroča trieciena.
Šaubas vai Heidelbergas cilvēka garaspējas bija gana pietiekamas šķēpa izgudrošanai gan izkliedējās, kad 1997.gadā Vācijā, brūnogļu raktuvju teritorijā pie Šēningenas netālu no Hanoveres, pēc 3 gadu pētījumiem tur esošā paleolīta senvietā, tika atklāti astoņi koka šķēpi, kas pēc turpat atrastiem dzīvnieku kauliem un nosēdumu slāņiem, starp kuriem tie atradās, sākotnēji tika datēti ar laiku starp 380 000 un 400 000 gadiem pirms mūsdienām, bet pēc 2010.-to gadu II pusē iegūtajiem termoluminiscences datējumiem vecums tika samazināts līdz 337 000-300 000 gadiem.
Tomēr 2025.gada maijā, publicēts jauns pētījums, kurā Šēningenas šķēpu slāņa vecums noteikts, izmantojot aprēķinus par aminoskābju sabrukšanas laiku šajā slānī saglabājušās gliemežnīcās. Jaunais datējums norāda uz laiku pirms aptuveni 200 000 gadiem, kas ļauj pieņemt, ka šķēpus vienlīdz iespējams varēja izgatavot gan vēlīnie heidelbergieši, gan agrīnie neandertālieši, kuri Eiropā parādījās ap 300 000 gadu senatnē. Tā kā cilvēku atliekas atraduma vietā netika uzietas, jautājums, kādai cilvēku pasugai piederīgi indivīdi izgatavoja un izmantoja Šēningenas šķēpus, šķiet, tā arī paliks pārliecinoši neatbildēts.
Medībās spējuši nogalināt pat par 700 kg smagākus dzīvniekus (zīloņus u.c.).
Bijis raksturīgs kanibālisms.
Atradumi. Senāko Āfrikas atradumu vecums - 800 tūkst. gadu.
Konstatēts viņa pēdas nospiedums 60 000 gadu vecos vulkāniskajos pelnos Itālijā. Ar to brīdi sācies otrais izceļošanas vilnis.
Atradumi Atapuerkā (Spānija).
Klektonas šķēps. Pats senākais šobrīd zināmais koka šķēps ir atrasts 1911.gadā pie Klektonas – piekrastes pilsētas Eseksā, Anglijā. Atradums (no 387 mm garā šķēpa pēc atrašanas nolūzušais 32 mm gals) ir izstādīts Londonas Dabas vēstures muzejā un datēts ar aptuveni 400 000 gadu senatni. Par tā autoru uzskata Heidelbergas cilvēku. Arheoloģiskās rekonstrukcijas pētījumā noteikts, ka šķēps izgatavots, koka stumbru skrāpējot ar izliektu krama rīku.
Par Klektonas koka rīka identificēšanu kā šķēpu atsevišķi akadēmiskie pētnieki sākonēji izteica šaubas, argumentējot, ka Heidelbergas cilvēkam vēl nevarētu būt tik attīstītas prāta spējas, lai organizētu un veiktu medības ar šķēpiem. Atradums drīzāk esot sakņu rokamais miets. Tomēr kā netieša, bet būtiska liecība, ka Heidelbergas cilvēks tomēr ir izgatavojis un izmantojis šķēpus, jāatzīmē arī atradums ar 500 000 gadu senatni datētā Boksgrūvas senvietā Rietumsaseksā – savvaļas zirga pleca kauls ar pusapaļu caurumu, kas pēc speciālistu domām visticamāk varētu būt radies no metamā ieroča trieciena.
Boksgrūvas zirga kauls. Kā netieša, bet būtiska liecība, ka Heidelbergas cilvēks tomēr ir izgatavojis un izmantojis šķēpus, jāatzīmē arī atradums ar 500 000 gadu senatni datētā Boksgrūvas senvietā Rietumsaseksā – savvaļas zirga pleca kauls ar pusapaļu caurumu, kas pēc speciālistu domām visticamāk varētu būt radies no metamā ieroča trieciena.
Hipotēzes.
Iespējams, par Heidelbergas cilvēka Āfrikas variantu var uzlūkot Rodēzijas cilvēku.
Iespējams, bijuši tiešie neandertāliešu priekšteči.
Iespējams, tiem bijusi agrīna runas forma.
Savukārt franču paleontoloģe Marija Antuanete de Lumlē-Vudjēra (Marie Antoinette de Lumley-Woodyear), pamatojot savus uzskatus ar Heidelbergas un Gruzijas cilvēku atradumiem, izvirzīja savu hipotēzi par cilvēku evolūciju. Tieši šīs sugas, viņasprāt, bija pirmie eiropieši. Viens no viņas pirmajiem, šai tēmai veltītajiem darbiem iznāca jau 1973.gadā. Balstoties uz pēdējiem pētījumiem, M.A. de Lumlē-Vudjēra domā, ka Gruzijas cilvēki migrējuši uz rietumiem un „pa ceļam" no Kaukāza uz Rietumeiropu kļuva par Heidelbergas cilvēkiem, un tālāk – par anteneandertāliešiem, no kuriem ceļas ne tikai neandertālieši, bet arī kromaņjonieši – un šajā procesā nemaz nav obligāti minēt Āfriku (kaut viņa nenoliedz, ka Homo georgicus senči varēja nākt no Āfrikas, jo tieši Āfrika bija cilvēka pirmdzimtene).
Raksti.
Neandertālieši un anteneandertālieši – cits skats uz cilvēka evolūciju.
Saites.
Cilvēka evolūcija.
