Francijas revolucionārie kari (1793.g.)
1793.gadu Francija sāka kareivīgā noskaņojumā, sodot ar nāvi savu karali un piesakot karu Lielbritānijai, Spānijai, Svētās Romas impērijai, lielākai daļai Itālijas un Nīderlandei. Tas notika neskatoties uz to, ka 75% virsnieku bija franču armiju pametuši. Tomēr karaļa armijas palikas līdzēja nostiprināt desmitiem tūkstošu iedvesmotu brīvprātīgo.
Svētās Romas impērija nolema pāriet uzbrukumā, tādēļ Francijā izsludināja iesaukšanu armijas rindās. Rezultātā Francija sacēlās. Saksijas-Koburgas princis Frīdrihs atveda austriešus. Dumurjē metās no Austrijai piederošās Nīderlandes cīnīties, taču cieta sakāvi. Viņa armija izklīda, kad Dumurje tai lika doties uz Parīzi, pats viņš aizbēga pie koalīcijas.
Nākamais - ģenerālis Dampjērs, tika nogalēts kaujā, vēl nākamais - Kastīns - tika ienaidnieku uzveikts un franči to giljotinēja. Koalīcijas karaspēks tuvojās visas robežas garumā - no Spānijas līdz pat Reinas apgabalam. Britiem izdevās sagrābt Tulonu, kad tā sacēlas, pie tam sagrābjot Vidusjūras floti.
Nu Francijas valdība pasludināja lozungu "Tēvzeme briesmās," kas pamatā spēja mobilizēt visus pieaugušos vīriešus. Bija lielas nekārtības, sacelšanās, Sabiedriskās drošības komiteja, kas vadīja Franciju. Valdībai bija pietiekami resursu jaunās armijas apbruņošanai un apgādei. Sākās pirmais Vispārējais karš un sākās terors. Francijā bija 500 000 kareivju četros dažādos spēkos. Karno, kas bija Sabiedriskās drošības komitejas darbinieks, par viņa veiktajām reformām tika nodēvēts par "Uzvaras organizatoru." Iespējams, ka tieši viņš nosprauda prioritātes uzbrukumam ziemeļos.
1793.gadā karā pret Franciju sagrāba Tobagas salu Lielbritānija.
Ziemeļu armiju komandēja ģenerālis Gošs. Viņš sakombinēja vecā režīma profesionālismu ar milzīgo jauniesaukto skaitu. Arī viņu aresteja: apsūdzēja lēnīgās darbībās.
Žurdāns noņēma Mobežas aplenkumu un uzvarēja kaujā pie Vatiņjas 1793.gada oktobrī. Tulonu atbrīvoja pateicoties toreiz vēl nezināmajam artilērijas virsniekam Napoleonam Bonapartam.
Vandejā tika sakauta Sacelšanās armija un robežas tika paplašinātas uz austreņiem. Līdz gada beigām tika sakauta arī Nīderlande, atbrīvota Flandrija, arī Elzasa. Franču armija izrādījās visai kaujasspējīga.
Priekšā bija vēl vairāk kā 20 gadu karš.
Saites.
Napoleona kari.
