Šartras katedrāle
Chartres.
Slavena gotikas stila katedrāle Šartras pilsētā netālu no Parīzes Francijā.
Atrašanās vieta. Francijas centrālā daļa, 90 km uz DR no Parīzes.
Vēsture. Pilsēta bija nozīmīgs kristietisma centrs no VI gs., tieši Madonnas kulta centrs no 9.gs., kad Kārlis II Plikpauris no Karolingu dinastijas dāvāja pilsētai pašu vērtīgāko relikviju – apmetni, kuru lietoja Marija dzemdībās.
1286.gadā pilsēta tika pārdota Francijas karalim.
Objekti. Pats galvenais pilsētiņas objekts ir templiešu celtā Dievmātes katerāle, kas ir pirma gotiskā celtne pasaulē un atrodas pastāva kalna galā, kamdēļ ieguvusi nosaukumu "Francijas akropole."
Sv.Dievmātes katedrāle – gotiska baznīca.
Vēsture. Pilsētiņas vēsture aizsākās mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Jau sirmā senatnē šis pakalns tika uzskatīts par svētu un izmantots reliģiskiem mērķiem - te godināja sieviešu dievību. Iespējams, šis pakalns bija mākslīgs uzbērums. Vietējie iedzīvotaji vietu uzlūkoja ka enerģētiski aktīvu un uzslēja te dolmenu.
Pirms kristiešiem šai vietā esot saimniekojuši druīdi, kas pieredzes nodošanai Šartrā atvēruši pat skolu.
Šai vietā kristieši, kas apmetās šeit III gs., esot uzgājuši sievietes un zīdaiņa koka statuju, nomelnējušu no vecuma, un nosaukuši par Pazemes Dievmāti (arī par Melno Jaunavu). Tā arī viņi sākuši to pielūgt un sasaistījuši to ar kristīgo Dievmāti. Pētnieki gan sliecas domāt, ka šie veidoli bijuši piederīgi Izīdas kultam. Šartras katedrālē atradās divas no visām uzietajām Melnajām Jaunavām (tādas Francijā uzietas vairākas): viena tika saukta par Dievmāti-Aizsardzi un atradās katedrāles nišā, otra – jau minētā Pazemes Dievmāte, atradās kriptā (tā tur ir vēl šodien) uz troņa, kura pamatā ir uzraksts Virgini pariturae. Šī skulptūra tiek uzskatīta par pašu vecāko pielūgsmes objektu pasaulē.
IV gs. te uzbūvēja pirmo kristiešu baznīcu, bet tā nodega. Pēc tam še esot nodegušas vēl 4 celtās baznīcas.
IX gs. baznīcu te uzslēja Karolingu ķēniņš Kārlis II Plikpauris un tā bija pirmā Jaunavai Marijai veltīta baznīca Francijā. Šis pats Kārlis dāvināja pilsētai Jaunavas Marijas dzemdību apmetni (Kārlis to bija saņēmis mantojumā no sava tēva - Kārļa Lielā), ko ievietoja katedrālē kā svētlietu. Ar to Marija esot apsegusies, kad pasaulē nācis Kristus. Pēc baznīcas 4.nodegšanas XI gs. te uzbūvēja jaunu un daudz lielāku katedrāli klasiskā romāņu stilā.
1194.gadā baznīca nodega jau 5.reizi, tomēr Marijas šķidrauts necieta, jo atradās lādītē slepenā pazemes kapličā. Relikvijas izglābšanās tika tulkota kā sevišķa zīme - uzcelt šai vietā vēl skaistāku katedrāli. Izpildot Augstākā un cilveku gribu, bīskaps Renjo de Muko deva rīkojumu izstrādat jaunas un majestātiskas katedrāles projektu.
Pie būvniecības ķērās templieši un 31 gada laikā – no 1194(5?).- 1225.gadam to arī paveica. Dažādas pārbūves turpinājās arī krietni vēlāk un dažviet rakstīts, ka kopējais celtniecības periods sasniedzis turpat vai 200 gadus. Saglabājusies baznīcas kārba tika stipri pārbūvēta un apaudzēta ar gotiskiem arhitektūras elementiem - pirmo reizi Eiropas celtniecības vēsturē.
Arhitektūra. Ēka ir pirmā gotiskā celtne pasaulē. Tās cēlāji templieši katedrālē iemūžinājuši „dievišķo” ģeometriju un lielu mistisku jēgu. Templieši ēkas projektēšanā izmantojuši zelta griezuma skaitli (1,618 ).
Pati ēka būvēta no 2-3 m gariem un metru augstiem smilšakmens blokiem. Milzīgie jomas pretbalsti demonstrē varenību, bet sienu stiprinajumiem un velvju balstiem ir tikai otršķirīga loma.
Augstākais ziemeļu tornis tika celts laika no 1134.-1150.gadam un tiek uzskatīta par pirmo gotiskās arhitektūras paraugu pasaulē. Nākamajos divos desmitos gadu (1145.-1165.g.) tika piebūvēts arī dienvidu tornis un vēl citi elementi, kā, piemēram, uz rietumiem vērstie Karaļu vārti. Pēc tam vētrainas būvniecības laikā no 1194.–1225.gadam tika pievienoti vēl citi gotiskās mākslas elementi, kuri praktiski nemainītā veidā saglabājušies līdz pat mūsdienām. Zvanu torņa ažūra telts uzcelta tikai XVI gs. sākumā.
Baznīcai ir brīnišķīgas vitrāžas ar bībelisko stāstu tēmām, noslēpumains bruģēts labirints, spicas velves. Mākslas vēsturnieki atzīmē, ka baznīcā nav nekā nejauša, viss ir līdz pēdējam izprojektēts un paredzēts. Arhitekti un mūrnieki esot izmantojuši hematriju – senu žīdu šifrēšanas paņēmienu, kas ciparus izsaka ar alfabēta burtiem, lai iemūžinātu liturģiskos jēdzienus baznīcas pamatizmēros.
Tāpat te ir vesela rinda dažādu Bībeles personāžu skulptūras, arī Sābas ķēniņiene ar puķi kreisajā rokā, Dāvids ar arfu un Zālamans ar scepteri. Viss dienvidu portāls ar šīm statujām būvēts XIII gs. pirmajā ceturtdaļā.
Katedrāles gotika. Gotikas stils saistās ar augstākajiem iracionālajiem spēkiem, tam raksturīga simboliski alegoriska domāšana un makslinieciskās valodas nosacītība. Katedrāles milzīgā, ar cilvēku nesamērojamā iekšējā telpa, kas tiecas debesīs, spēcīgi emocionāli iedarbojas uz ticīgajiem.
Tiecoties katedrāli padarīt varenu, arhitekts bieži izmantojis paņēmienus, kam jārisina ne tikai konstruktīvi, bet vispirms jau dekoratīvi uzdevumi. Piemēram, luktas pretbalstos viņs izvietojis no ārpuses neredzamu sienas gaiteni, kas visu konstrukcijas masīvumu pārvērš ilūzijā. Cits neparasts koridors, kas savieno kapelu daudzstūri ar pusapaļu ārējo sienu, no struktūras viedokļa ir vienkārši pārmēriba. Tomēr tas uzsver sienu biezumu, jo šķiet, ka ir izcirsts viendabīga akmens masā. Un paralēli rada balstu torņiem.
Katedrāles svarīgākie struktūras elementi ir izstieptie kolonnu saiški, virs kuriem izvietotas smailas arkas, kas sadala jomas un veido augstas krustveida velves.
Tikpat raksturīgas gotiskajam stilam ir arī fasādes ar 2 torņiem un lielu rozi centrā. Fasāds apakšējā daļa atrodas trīskārss portāls, mazliet augstak - trīskāršs logs, ko vainago apaļa izgriezta roze. Virs tās, savukārt, izvietota Karaļu galerija.
Fasādi ietver 2 zvanu torņi, kas atšķiras ne tikai pēc augstuma, bet arī pēc sava veidola. Zvanu torņa ( celts 16.gs. sākumā ) izsmalcinatas mežģines ir tipiskas vēlīnās gotikas laikmetam.Ēkas dienvidu un ziemeļu fasādēs izvietoti franču gotikai raksturīgie milzīgie un apaļie mežģīņu logi. To ailes rotā krāsainas XII-XIII gs. vitrāžas, kas ir galvenais katedrāles rotājums.
Katedrāles "sirds." Tā atrodas laidumā starp luktas 2. un 3. kolonnu. Tieši te kādreiz atradies altāris un glabājusies slepenā lādīte. 37 m zemāk skalojās druīdu akas ūdens. Tik pat liels attālums ir līdz velves augstakajam punktam. Patiešām nav zināms, vai šāda simetrija sākotnēji bijusi ieplānota.
Runā, ka katdedrāle labvēlīgi iedarbojas uz cilveku fizioloģiju - cilvēki it kā izslejas un jūtas atviegloti.
Ziemeļu portāls, kas celts no 1200. – 1225.gadam. Portāls saukts arī par „izredzēto ieeju.”
Kreisais erkers satur vairākus Jaunavas Marijas ar Kristus zīdaini un VD praviešu Jesajas, Daniēla u.c. attēlus. Tāpat attēlotas tur dažas pamācošas noveles, kurās labdari uzvar dažādus netikumus.
Ķēniņu portāls. Tas ir trijkāršais portāls, būvēts laikā no 1145.-1155.gadam. Izrotāts ar kolonnām-statujām. Rotājumu centrā - timpanons ar reljefu " Slava Kristum." Visa skulptūru kompozīcija veido Apokalipses ilustrāciju: apkārt tronī sēdošajam Glābējam atrodas eņģeļi, evaņģēlisti, svētie, ka arī fantastiski dzīvnieki.
Centrālajā erkerā dominē VD praviešu grupa, pirmkārt jau noslēpumainā garīdznieka un valdnieka Melhisedeka figūra. Viņa labajā rokā attēlots vīraka kvēpināmais trauks, bet kreisajā rokā tam bija kauss ar garu kāju. Kausā atradās nevis šķidrums, bet gan kas līdzīgs cietam cilindra veida priekšmetam. Ir versija, ka tas ir Grāla kauss un iekšā tajā – Akmens. Te ir arī Ābrams, Mozus, Samuēls un Dāvids, kā arī Elizejs un apustulis Pēteris. Citas ainas bija no paradīzes dārza ar četrām upēm un kronētu Jaunavu Mariju sēdam debesu tronī blakus Jēzum.
Labais erkers. Sābas ķēniņienes statuja pilnā augumā, blakus Zālamanam. Pie viņas kājām sakņupis nēģeru kalps, tādējādi senie baznīcas cēlāji nepārprotami novieto Sābas ķēniņieni Āfrikas kontekstā. Starp arku un labo erkeru atrodas neliela skulptūra, kas attēlo lādi pajūgā. Zem tās uzraksts drukātiem burtiem: ARCHA CEDERIS. Turpat netālu ir aina, tiesa, slikti saglabājusies, kurā vīrietis noliecies pār tādu pašu lādi. Arī te ir uzraksts, bet slikti salasāms. Iespējams, tas skan tā: HIC AMITITUR ARCHA CEDERIS.
Ziemeļu portālā var novilkt vienādmalu trijstūri starp Melhisedeka figūru centrālajā ailē, Sābas ķēniņienes figūru labajā ailē un Derības Šķirsta atveidojumu augšā. Bez tam Šķirsta attēls pajūgā virzās no Melhisedeka uz Sābas ķēniņienes pusi pa šā trijstūra vienu no malām. Tādējādi visai pamatota ir izvirzītā hipotēze, ka baznīcas Ziemeļu portāla ikonogrāfija mums pauž notikumu ar Derības šķirstu, kurš no Izraēlas (Melhisedeks) pārceļojis uz Āfriku (Sābas ķēniņiene).
Elles briesmoņi, kas bagātīgi apdzīvo gotisko baznīcu priekšgajējas baznīcas, šeit ir gandrīz nemanāmi un izvietoti pašās kompozīciju malās.
Grīdas labirints. Tas iestrādāts zem katedrāles grīdas un ir vienīgais tāds veidojums, kas saglabājies līdz mūsdienām. Uzbūvēts 1200.gadā no liela daudzuma koncentrisku apļu, kas ļoti dažādi apliekušies. Paši templieši to esot saukuši par „Zālamana labirintu.” Pētnieks Marselēns Bertlo apgalvo, ka labirinta pamatā ir ar Zālamanu kabbalistiskie simboli.
Labirinta centrā atradās roze – svētā sievišķīgā pirmsākuma, gudrības un dzīvības simbols.
Labirints sastāv no divām daļām - zelta griezuma spirāles un Čartresa labirinta. precīza šā objekta kopija iekārtota Igaunijā - Otepes akmens labirints.
Šartras tirgus. Pilsēta ir slavena arī ar to.
Hipotēzes.
Templiešu mistērija. Pastāv uzskats, ka zināšanas, kādas bijušas nepieciešamas pirmās gotiskās katedrales būvei, uz Franciju 1128.gadā atveduši 9 Tempļa bruņinieki ar Klervas Bernarda atbalstu. Tas esot slēpušās kādā lādītē, ko bruņinieki uzgajuši Jeruzalemes Tempļa kalna tuneļos. Tika uzskatīts, ka tajā paslēpti Dievišķā likuma, kas vada skaitļus, svarus un mērus, noslēpumi. Arī Zelta skaitlis - 1,618.
Astronomisks kalendārs. Daļa pētnieku uzskata, ka katedrale iekļauti vairaki kalendāri - Saules, Mēness un " izlīdzinošais." Tie viduslaiku cilvekiem bijuši nepieciešami, lai izskaitļotu Lieldienu datumus.
Muzikāla gamma. Pētnieks Luijs Šarpantjē centralās jomas proporcijas saista ar muzikālās gammas intervāliem.
Alķīmija. Par to stāstot 12 reljefie medaljoni uz dievnama lieveņa. Sēriju atklāj sievietes portrets ar kraukli rokā (vielas sadalīšanās procesa emblēma), turpina zižļa un čūskas attēls (dzīvsudraba iegūšana) un pabeidz figūra, kas tur ugunīgu salamandru (simbolizē nokaitēšanas stadiju).
Saites.
Francija.
