Aliens

Lurdas brīnums

Paralēlo pasauļu būtņu parādīšaās Lurdā (Francija) 1858.gadā pusaudzei Bernadetai. Kristīgā mitoloģija to tulkojusi kā Dievmātes parādīšanos. Kopš tāa laika šo vietu apmeklējuši vismaz 200 miljoni svētceļnieku.

Atrašanās vieta. Francijas dienvidi, Lurda.

Apraksts. Izsenis Lurdas grota tika uzskatīta par feju alu un paleolīta portatīvās mākslas paraugu (Paul Bahn, Journey through the Ice Age, 1997.g., 58.lpp.).
Interesanti, ka tieši Lurda atrodas tā apgabala centra tiešā tuvumā, kurā uzietas visvairāk alas ar paleolīta laika zīmējumiem. Espeljūža kalnā 65 m augstāk virs Bernadetas alas atrodama vēl viena daudz lielāka grota, ko senatnē bija apmeklējuši akmens laikmeta cilvēki. (Lourdes Magazine, Grotto Special, 2003.gada oktobris/novembris, 28.-29.lpp.) 1889.gadā bīskaps nolēma šeit uzbūvēt kapelu. Būvēšanās laikā no alas pamatnes tika izrakti apmēram 2000 m³ nogulumu, un izmētāti pa apkārtējo teritoriju. Arheologi: „šajos iežos izdevās uziet lielu daudzumu portatīvās mākslas priekšmetu, kas tikuši radīti paleolīta ērā.” (Paul Bahn, Journey through the Ice Age, Weidenfeld and Nicolson, Londona, 1997.g., 58.lpp.).

Pirmā vīzija. Stāsta galvenā varone ir 14 gadu vecā Bernadeta Subira. 1858.gada 11.februārī 14 gadu veca izbadējusies un astmātiska franču meitenīte Bernadeta Subira, no ļoti nabadzīgas ģimenes, Lurdas alā ieraudzīja baltu jaunavu. Penrušķītes stāsts!
Todien viņa kopā ar draudzenēm Tuanetu un Balumi bija devušās vākt malku un dzīvnieku kaulus, kurus varēja uziet pārtikušāku ļaužu atkritumu bedrēs. Pēc kādas večiņas padoma, kas tika satikta ceļā, viņas galu galā nonāca pie strauta, kas spurdza pa Espeljūža pakalna sānu. Šeit, masīvā klints izvirzījumā, kas bija pazīstams kā Masabjols, ūdens vēl sensenos laikos bija izskalojis alu. (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Gan pati šī ala, gan arī tās apkārtne ļaužu uzskatā bija saistīta ar fejām. Bērni pie alas ieejas uzgāja „lielu žagaru un kaulu kaudzi.” Tā, ka tikai atlika šķērsot strautu un to visu savākt.
Tuaneta un Balumi tā arī darīja – noāva apavus un brida iekšā strautā. Bet lūk ko vēlāk pastāstīja Bernadeta: „Manas draudzenes sāka iet pāri strautam pie grotas ieejas. Es pamanīju, ka viņām pār vaigiem tek asaras. Es pavaicāju, kamdēļ viņas raud, un viņas atbildēja, ka ūdens izrādījies vienkārši ledains. Viņas devās tālāk, bet es paliku viena šai krastā.” (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Bernadeta tiešām vēlējās nokļūt otrā krastā, taču bažījās, vai ledainais ūdens neizsauks viņai astmas lēkmi. Viņa kreņķējās arvien vairāk un vairāk, viņas ceļabiedres arī atteicās tai palīdzēt. „Es lūdzu viņas, lai viņas iemestu ūdenī vairākus akmeņus. Tas ļautu man pāriet strautam, nenovelkot apavus. Taču viņas teica, lai es nākot tāpat kā viņas. Tad es nogāju mazliet zemāk pa straumi, cerot uziet kādu seklāku vietu. Tomēr man tas neizdevās, un es atgriezos pie alas. Pietupjoties es sāku novilkt apavus.” (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Šai brīdī uztrauktā, izsalkusī un fiziski vārgā meitenīte, kas šausminājās par to, ka nāksies brist ledainajā ūdenī, iespējams, tiešām bija laba kandidāte nonākšanai izmainītas apziņas stāvoklī. Bernadeta: „Tiklīdz biju novilkusi vienu zeķi, kā piepeši izdzirdēju skaņu, kas līdzinājās vējam. Es atskatījos un palūkojos uz pļaviņu, taču koki stāvēja pilnīgi nekustīgi. Nodomāju, ka esmu pārklausījusies, un turpināju noģērbties. Tačutad atkal atskanēja tas pats troksnis. Es palūkojos uz alas pusi un ieraudzīju dāmu, tērptu baltā kleitā. Tai bija gaiši zila josla, bet uz katras kurpes – pa dzeltenai rozei.” (A.Ravier, „Lourdes,” 7.-8.lpp.)
Citā, jau detalizētākā stāstā Bernadeta pastāstījusi, ka „pilnībā zaudējusi valodu,” tad, kad otro reizi izdzirdējusi vējam līdzīgo troksni. Viņa palūkojusies grotas virzienā un ieraudzījusi, „ka rožu krūms, kas auga pie atveres klintī, šūpojas kā būdams stiprā vējā. Un tai pat brīdī no alas izpeldējis zeltains mākonis, un pēc tā parādījās Dāma, jauna un skaista... es tādu ne reizes nebiju redzējusi. Viņa nostājās tieši pie tās atveres klintī, pie kuras auga rožu krūms.” (citēts no Harpur, Daimonic Reality, 97.-98.lpp.)
Sākumā viņa to aprakstīja kā „vienu mazu dāmu” (uno petito damizela) – tieši tā bijis pieņemts saukt fejas Pireneju pussalā (Diane Purkiss, Troublesome Things: A History of Fairies and Fairy Stories, 2000.g., 66.lpp.), jo tās te esot maza auguma.
Atceļā Bernadeta savām draudzenēm teica lūk, ko: „Es pavēstīju viņām, ka redzēju balto Dāmu, bet nezinu, kas tā tāda...” (A.Ravier, „Lourdes,” 10.lpp.)

Nākamās tikšanās. Meitene par notikušo pastāstījusi mājiniekiem, taču neviens nav viņai ticējis.
Vēl 17 reizes nākamo 5 mēnešu laikā mazā Bernadeta šeit redzējusi „Dāmu.” Dāmai bija tipiskas feju drēbes. Par jaunavu Mariju to sāka dēvēt tikai stipri vēlāk.
1858.gada 24.februārī ap 200 cilvēku klātbūtnē: „Pēc dažām minūtēm Bernadetas seja skumjās apmācās, bet acīs sariesās asaras. Tad viņa nolaidās uz ceļiem pie ieejas grotā. Bērns sarunājās ar Dāmu, kas tagad bija kaut kur tepat blakām. Bernadeta smaidīja. Pēc kāda laika viņa piecēlās un nogāja pa grotas iekšieni. Asaras viņas sejā nomainīja smaids, bet smaidu – asaras. Atkal un atkal viņa skūpstīja zemi.” (A.Ravier, „Lourdes,” 18.lpp.)
1858.gada 25.februārī „Dāma,” līdzīgi Amazones baseina šamaņu gariem-aizgādņiem, pastāstīja Bernadetai par kādu „zālīti.” Tas skanēja šādi: „Ej un padzeries no strauta un apmazgā sevi. Apēd zāli, kas aug pakalna nogāzē...” (Vous mangerez de l’herbe qui est a cote) Šī frāze patlaban izlasāma Lurdas pazemes kapelā.
1858.gada 4.martā 10 000 cilvēku klātbūtnē „Bernadeta krita uzbudinātā stāvoklī, kas ilga vairāk par stundu...” (Father Joseph Borders, „Lourdes: In Bernadette’s Footsteps,” MSM, 1991.g., 29.lpp.)

Atšķirībā no savulaika Žannas d”Arkas vīzijām, šīs ātri vien atzina Vatikāns un nodēvēja par jaunavas Marijas parādīšanos. Protams, feju tēmu baznīca apgāja ar lielu līkumu.
Izdziedināšanās notiek ar svētā ūdens palīdzību.
1905.gadā Vatikāns izveidoja īpašu komisiju, lai noteiktu vai brīnumainās izdziedināšanās patiešām notiek. No tūkstošiem izdaudzināto gadījumu par tādiem atzīti vien kādi 50-60.

Bernadetas transa jautājums un saikne ar šamanismu. Tā īsti jau mēs nekad neuzzināsim kā tieši Bernadeta kritusi transā. Tomēr, pēc aculiecinieku apraksta, viņas uzvedība katra kontakta gadījumā stipri atgādinājusi šamaņu transu.
Bez tam šamanismā ir visai tipiski, ka pēc kontaktēšanās ar gariem šamanis iegūst spējas un zināšanas dziedēt savus ciltsbrāļus. Tā arī Bernadetas gadījumā – viņas vīzijas pavērušas varenu dziedinošas enerģijas avotu Lurdā.

Svētceļojumi. Katru gadu šeit ierodas ap 5 miljoni svētceļnieku. Tie lūdzas par dažādu kaišu izārstēšanu, ar kurām netiek galā parastā medicīna. Brīnumainās izdziedināšanās arī tiešām notiek!
Tiesa, tās notiek arvien retāk un tagad gadā oficiāli tiek iesniegti tikai daži desmiti pieteikumu.
Patlaban kristieši šo grotu sauc par „atvērtajiem vārtiem uz citu pasauli.” (Lourdes Magazine, Grotto Special, 13.lpp.)
Ļoti iespējams, ka akmens laikmetā šo vietu apmeklējuši šamaņi un tā ir ar kaut ko neparasta. Zinātne to pagaidām vēl nespēj to izskaidrot.

Objekti.
Galvenā bazilika.
Bernadetes kapene.
Grota. Šodien tās sienas ir burtiski nopulētas ar daudzo svētceļnieku rokām.

Pateicības uzraksti. Tos atstājuši daži no brīnumaini izdziedējošamiem Bernadetas kapeņu iekšienē.
Piemēram:
„Patiesi pateicīgs. Izdziedējos no vēža. 1974.g. Džons B.Fleks, Hamiltona, Kanāda.”
„Merci NDL [Notre dame de Lourdes] pour avoir sauvbe notre maman, mai 1980.”
„Dziļi pateicīgs par mūsu kundzes izteikto žēlastību. M.Argjērs.”
„Paldies. Anna, Andžela un Džozefs Čan-Hoi Pins, 1979.gada 18.jūnijā.”

Iespējams, šo fenomenu var izskaidrot ar Maikla Persingera elektromagnētisma teoriju.

Avoti:
Father Joseph Borders, „Lourdes: In Bernadette’s Footsteps,” MSM, 1991.g.
A.Ravier, „Lourdes.”

Meitene redzēto pastāstījusi mājās, taču neviens nav ticējis.
Dievišķīgā būtne jauno meiteni aicinājusi tikties vēl 15 dienas. "Neskatoties uz visiem vecāku aizliegumiem, varasvīru pretestību, Bernadete turpināja iet uz upes krastu, un katru reizi viņai sekoja ļaudis, ar katru reizi arvien vairāk. Viņi neredzēja Jaunavu, taču ticēja Bernadetei, ka viņa to redz, jo viņas seja izstaroja dievišķu gaismu. Daudzi no klātesošajiem skaidri sajuta kaut kā debešķīga klātbūtni," vēsta portāls katolis.eks.lv.
Bernadete kļuva ar mūķeni, bet vīziju rādīšanās vietā tika uzcelta baznīca, kura kļuvusi par vienu no galvenajiem kristiešu svētceļojumu mērķiem. Viņa mira 1879. gadā trīsdesmit piecu gadu vecumā.
1909. gadā sievietes ķermenis tika izrakts no zemes, un, lai gan krustiņš un rožu kronis viņas rokās bija sarūsējuši, ķermenis nebija sadalījies. Tas bija viens no iemesliem, lai 1933. gadā viņu pasludinātu par svēto. Viņas līķis tika no jauna saģērbts un no apglabāts, taču atkal atkārtoti atrakts 1919. un 1925. gadā.
Pēdējā reizē tika konstatēta faktiska ķermeņa mumifikācija un nolemts to vairs neapglabāt, bet novietot Svētās Bernadetes kapelā. Bernadetei tika noņemti sejas un roku nospiedumi, lai izveidotu vaska atlējumus, ko uzlikt uz mūmijas ķermeņa daļām. Tas darīts, jo mumifikācijas rezultātā tai praktiski bija pazudis deguns un iegrimušas acis, kas varētu atbaidīt svētceļniekus.

Saites:
Dievmātes rādīšanās.
Fejas.
Šamanisms.