Aliens

Pirmā Mozus grāmata

"Pirmā Mozus grāmata" jeb "Genesis" ("radīšana, izcelsme, sākums").
Saturs. Vēstīts no Pasaules radīšanas līdz pat Jāzepa nāvei Ēģiptē. 
Grāmatas izcelsme. 1753.gadā francūzis Žans Astruks izteicis domu, ka 1.Mozus grāmatas sarakstīšanā Mozus izmantojis divus senākus dokumentus: viens no tiem vēsts, ka dievišķais vārds JaHWeH - "kungs", ir lietots kopš Seta laika (1.Moz.4:26), turpretim otrā dokumentā teikts, ka šis vārds pirmoreiz atklājies Mozum (2.Moz.3:14 un 6:2). Pirms šī notikuma otrajā dokumentā ticis lietots vārds `ElōHīM.

Pāvesta Pija X Bībeles komisija 1909.gadā pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru I Mozus grāmātas pirmās 3 nodaļas - par pasaules, augu, dzīvnieku un cilvēku radīšanu, par "pirmā pāra" uzturēšanos Paradīzē utt. - jāatzīst burtiski un nav jāuzskata par mītiem, kas aizgūti no citām reliģijām.

Pretrunas I Mozus grāmatā. Piemēram, I Mozus grāmatas 1.nodaļā Dievs radīšanas 6.dienā radījis vispirms dzīvniekus (1.nod.-20., 21.), pēc tam - cilvēku. Tomēr tās pašas grāmatas 2.nodaļā teikts, ka tikai pēc cilvēka radīšanas Dievs nolēmis: "Es tam radīšu palīgu, kas ap to būs," - un par tādiem palīgiem "no zemes taisījis visādus zvērus laukā un visādus putnus apakš debess." Tiesa, "priekš cilvēka netradās palīgs, kas ap to būtu."
I Mozus grāmatas 1.nodaļā stāstīts, ka vīrieti un sievieti Dievs radījis vienā laikā: "Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja," (1.nod.,27.), bet 2.nodaļā pastāstīts, ka viņš vispirms radījis Ādamu, pēc tam - Ievu no Ādama ribas (2.nod.,15.-22.).
Pretruna par lielajiem plūdiem - "Tad nāca ūdensplūdi četrdesmit dienas virs zemes." (I Mozus grāmata, 7.nod.,17.) Bet, lūk, arī - "un ūdeņi vairojas virs zemes simts un piecdesmit dienas" (I Mozus grāmata, 7.nod., 24.).
Par zvēriem, ko Noāss ņēmis līdzi sev šķirstā pēc Dieva pavēles: "No visa, kas dzīvo, no ikvienas miesas, pa diviem no ikvienas kārtas." (I Mozus grāmata, 6.nod., 19.); "pa divi no ikvienas kārtas" (I Mozus grāmata, 6.nod., 20.); "no visiem šķīstiem lopiem ņem pie sevis pa septiņiem, tēviņu un mātīti, bet no tiem lopiem, kas nešķīsti, pa diviem, tēviņu un mātīti." (I Mozus grāmata, 7.nod., 2.)

Interesanti! Astronauti Frenks Bormans, Džims Lavels, Bils Enderss, kas pirmo reizi cilvēces vēsturē ar kosmosa kuģi Apollo-8 1968.gada decembri aplidoja Mēnesi (veselas 10 reizes!), bija augšā arī Ziemassvētku vakarā. Organizētajā TV tiešraidē kosmonauti pēc kārtas lasīja ievadu no I Mozus grāmatas un novēlēja visiem planētas iedzīvotājiem priecīgus Ziemassvētkus. 

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

1.nodaļa

1 Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. 
2 Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. 
3 Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma." Un gaisma tapa. 
4 Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. 
5 Un Dievs nosauca gaismu: diena, - un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts - viena diena. 
6 Tad Dievs sacīja: "Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem." 
7 Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa. 
8 Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts - otra diena. 
9 Tad Dievs sacīja: "Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams." Un tā tapa. 
10 Un Dievs nosauca sausumu: zeme, - bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam. 
11 Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes." Un tā tapa. 
12 Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. 
13 Un tapa vakars un tapa rīts - trešā diena. 
14 Tad Dievs sacīja: "Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem, 
15 un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi." Un tā tapa. 
16 Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja. 
17 Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi 
18 un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. 
19 Un tapa vakars un tapa rīts - ceturtā diena. 
20 Tad Dievs sacīja: "Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi." 
21 Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. 
22 Un Dievs svētīja tos, sacīdams: "Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes." 
23 Un tapa vakars un tapa rīts - piektā diena. 
24 Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas." Un tā tapa.
25 Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. 
26 Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." 
27 Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. 
28 Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi." 
29 Un Dievs sacīja: "Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. 
30 Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību." Un tā tapa. 
31 Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts - sestā diena.

2.nodaļa

1 Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. 
2 Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. 
3 Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis. 
4 Šis ir stāsts par debesīm un zemi, kad tās tapa radītas. Laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis radīja, 
5 zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt pār zemi, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu. 
6 Tad avotu ūdeņi cēlās no zemes un apūdeņoja visu zemes virsu. 
7 Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. 
8 Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. 
9 Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. 
10 Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs: 
11 vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts. 
12 Un šīs zemes zelts ir labs. Tur ir arī aromātiski sveķi un onikss. 
13 Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei. 
14 Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vārds ir Eifrata. 
15 Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. 
16 Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, 
17 bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." 
18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." 
19 Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. 
20 Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu. 
21 Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 
22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 
23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. 
24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu." 
25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā. 

3.nodaļa

1 Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" 
2 Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, 
3 bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." 
4 Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, 
5 bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." 
6 Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda. 
7 Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus. 
8 Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā. 
9 Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?" 
10 Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos." 
11 Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?" 
12 Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu." 
13 Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu." 
14 Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: "Tādēļ ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus ēst visas tavas mūža dienas. 
15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī." 
16 Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi." 
17 Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. 
18 Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. 
19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties." 
20 Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva[A], jo viņa ir visu dzīvo māte. 
21 Un Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām un tajās ieģērba viņus. 
22 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Redzi, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams labu un ļaunu! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nedzīvo mūžīgi!" 
23 Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. 
24 Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. 

4.nodaļa

1 Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: "Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību." 
2 Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. 
3 Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, 
4 un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. 
5 Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. 
6 Tad Dievs sacīja Kainam: "Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? 
7 Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!" Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. 
8 Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. 
9 Un Dievs sacīja uz Kainu: "Kur ir Ābels, tavs brālis?" Tas atbildēja: "Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?" 
10 Bet Viņš teica: "Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes. 
11 Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. 
12 Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!" 
13 Tad Kains sacīja Dievam: "Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest. 
14 Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un Tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus." 
15 Un Dievs sacīja viņam: "Ne tā! Ikvienam, kas Kainu nokauj, tiks septiņkārt atriebts." Un Dievs pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu. 
16 Un Kains aizgāja no Dieva acīm un dzīvoja Noda zemē, austrumos no Ēdenes. 
17 Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam Ēnohu. Un viņš uzcēla pilsētu un nosauca pilsētu sava dēla vārdā par Ēnohu. 
18 Un Ēnoham tika dzemdēts Irads, bet Irads dzemdināja Mehujaēlu, un Mehujaēls dzemdināja Metusaēlu, un Metusaēls - Lamehu.
19 Bet Lamehs ņēma sev divi sievas; vienas vārds ir Ada, bet otras - Cilla. 
20 Un Ada dzemdēja Jābalu, viņš ir tēvs telts iemītniekiem un ganiem. 
21 Un viņa brāļa vārds ir Jūbals; viņš ir tēvs tiem, kas spēlē cītaras un stabules. 
22 Un arī Cilla dzemdēja - Tubal-Kainu, kas bija visādu vara un dzelzs rīku kalējs; bet Tubal-Kaina māsa bija Naāma. 
23 Un Lamehs sacīja savām sievām: "Ada un Cilla! Klausiet manu balsi, Lameha sievas, dzirdiet, ko es jums saku: vīru es nokauju par savu ievainojumu un zēnu par savu vāti. 
24 Ja Kains tiek atriebts septiņkārt, tad Lamehs septiņdesmit septiņkārt." 
25 Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu un nosauca tā vārdu: Sets, jo "Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains". 
26 Un arī Setam piedzima dēls, un viņš nosauca tā vārdu: Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva Vārdu. 

5.nodaļa

1 Šie ir Ādama ciltsraksti. Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, Viņš to radīja Dieva līdzībā. 
2 Viņš tos radīja vīrieti un sievieti, un Viņš tos svētīja un deva tiem vārdu "cilvēks" tanī dienā, kad Viņš tos radīja. 
3 Un Ādamam bija simts trīsdesmit gadi, un viņš dzemdināja dēlu, pēc savas līdzības, pēc sava izskata, un viņš nosauca tā vārdu: Sets. 
4 Un Ādama dzīvības laiks pēc Seta dzemdināšanas vēl bija astoņi simti gadu, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. 
5 Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira. 
6 Un Setam bija simts pieci gadi, kad viņš dzemdināja Ēnošu. 
7 Pēc Ēnoša dzemdināšanas Sets dzīvoja vēl astoņi simti septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
8 Un viss Seta mūžs bija deviņi simti divpadsmit gadi, tad viņš nomira. 
9 Un Ēnošam bija deviņdesmit gadi, kad viņš dzemdināja Kānaānu. 
10 Pēc Kānaāna dzemdināšanas Ēnošs dzīvoja vēl astoņi simti piecpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
11 Un viss Ēnoša mūžs bija deviņi simti pieci gadi, tad viņš nomira. 
12 Un Kānaānam bija septiņdesmit gadi, kad viņš dzemdināja Mahalaleēlu. 
13 Pēc Mahalaleēla dzemdināšanas Kānaāns dzīvoja vēl astoņi simti četrdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
14 Un viss Kānaāna mūžs bija deviņi simti desmit gadi, tad viņš nomira. 
15 Un Mahalaleēlam bija sešdesmit pieci gadi, kad viņš dzemdināja Jaredu. 
16 Pēc Jareda dzemdināšanas Mahalaleēls dzīvoja vēl astoņi simti trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
17 Un viss Mahalaleēla mūžs bija astoņi simti deviņdesmit pieci gadi, tad viņš nomira. 
18 Un Jaredam bija simts sešdesmit divi gadi, kad viņš dzemdināja Ēnohu. 
19 Pēc Ēnoha dzemdināšanas Jareds dzīvoja vēl astoņi simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
20 Un viss Jareda mūžs bija deviņi simti sešdesmit divi gadi, tad viņš nomira. 
21 Un Ēnoham bija sešdesmit pieci gadi, kad viņš dzemdināja Metuzālu. 
22 Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu un pēc Metuzāla dzemdināšanas dzīvoja vēl trīs simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
23 Un viss Ēnoha mūžs bija trīs simti sešdesmit pieci gadi. 
24 Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis. 
25 Un Metuzāls bija simts astoņdesmit septiņus gadus vecs, kad viņš dzemdināja Lamehu. 
26 Pēc Lameha dzemdināšanas Metuzāls dzīvoja vēl septiņi simti astoņdesmit divus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
27 Viss Metuzāla mūžs bija deviņi simti sešdesmit deviņi gadi, tad viņš nomira. 
28 Un Lameham bija simts astoņdesmit divi gadi, kad tas dzemdināja dēlu. 
29 Viņš nosauca to par Nou, jo viņš teica: "Šis mūs mierinās mūsu pūliņos un mūsu roku darbā, kas cēlies no šīs zemes, ko Tas Kungs ir nolādējis." 
30 Un Lamehs pēc Noas dzemdināšanas dzīvoja vēl pieci simti deviņdesmit piecus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
31 Un viss Lameha mūžs bija septiņi simti septiņdesmit septiņi gadi, tad viņš nomira. 
32 Un Noa bija pieci simti gadu vecs, kad viņš dzemdināja Šemu, Hamu un Jafetu. 

6.nodaļa

1 Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas, 
2 tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. 
3 Tad Dievs sacīja: "Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi." 
4 Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. 
5 Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, 
6 tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. 
7 Un Dievs sacīja: "Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis." 
8 Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. 
9 Šis ir stāsts par Nou: Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu. 
10 Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Hamu un Jafetu. 
11 Bet zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu. 
12 Un skatīja Dievs to zemi, un redzi, tā bija samaitāta, jo ikviena radība savu ceļu samaitāja uz zemes. 
13 Tad Dievs sacīja Noam: "Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu kopā ar zemi. 
14 Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem; ar nodalījumiem tev to šķirstu būs taisīt, un no iekšpuses un no ārpuses tev to būs iztriept ar darvu. 
15 Lūk, kādu tev to būs taisīt: garumā trīs simti olektis un platumā piecdesmit, un augstumā trīsdesmit olektis. 
16 Jumtu šķirstam tev būs taisīt virspusē, un durvis šķirstam tev būs likt tā sānos. Trijos stāvos tev būs to taisīt. 
17 Jo redzi, Es likšu nākt ūdensplūdiem zemes virsū, kas iznīcinās visu radību zem debesīm, kam vien ir dzīvības dvaša: visam, kas zemes virsū, būs nobeigties. 
18 Bet ar tevi Es celšu derību. Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavu dēlu sievas līdz ar tevi. 
19 Bet tev būs ņemt līdzi šķirstā no visa, kas dzīvo, no ikvienas radības divus, no visiem, lai tie līdz ar tevi paliktu dzīvi: tēviņam un mātītei tiem būs būt. 
20 No putniem pēc viņu kārtas un no lopiem pēc viņu kārtas, no visiem zemes rāpuļiem pēc viņu kārtas, pa divi no visiem lai iet līdz ar tevi, ka viņi paliktu dzīvi. 
21 Un tu ņem sev no visa ēdamā priekš ēšanas un sakrāj to pie sevis, ka tev un viņiem būtu ko ēst." 
22 Un Noa darīja, kā Dievs sacīja. 

7.nodaļa

1 Un Tas Kungs sacīja Noam: "Ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī. 
2 No visiem šķīstiem lopiem ņem sev līdzi pa septiņiem; tēviņu un mātīti, bet no lopiem, kas nav šķīsti, ņem divus, tēviņu un mātīti.
3 Arī no putniem ņem pa septiņi, tēviņu un mātīti, lai tie būtu par sēklu zemes virsū. 
4 Jo pēc septiņām dienām Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Es iznīcināšu no zemes virsus visu dzīvo, ko Es biju radījis." 
5 Un Noa darīja visu, kā Tas Kungs to bija sacījis. 
6 Un Noa bija seši simti gadus vecs, kad ūdensplūdi sākās zemes virsū. 
7 Tad Noa iegāja šķirstā un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa vedeklas kopā ar viņu, glābdamies no ūdensplūdiem. 
8 No šķīstiem lopiem un no tiem lopiem, kas nav šķīsti, un no visiem putniem un rāpuļiem zemes virsū 
9 pa divi līdz ar Nou iegāja šķirstā, tēviņš un mātīte, gluži kā Dievs Noam bija pavēlējis. 
10 Un notika, ka septītajā dienā ūdeņi sāka pārplūdināt zemi. 
11 Seši simtajā Noas mūža gadā, otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, pārplūda lielo dzelmju avoti un tika atvērti debesu logi. 
12 Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. 
13 Tanī pat dienā Noa iegāja šķirstā un Šems, Hams un Jafets, Noas dēli, kā arī Noas sieva un trīs Noas vedeklas līdz ar viņiem, 
14 paši un visi zvēri pēc to kārtas, visi lopi pēc to kārtas, visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi, pēc to kārtas, visi putni pēc to kārtas un spārnotie dzīvnieki,- 
15 tie visi iegāja pie Noas šķirstā, pa divi no katras radības, kurā mīt dzīvības dvaša. 
16 No visiem, kas iegāja šķirstā, bija tēviņš un mātīte, un tie iegāja, kā Dievs bija pavēlējis. Pēc tam Tas Kungs aizdarīja šķirstu aiz viņiem. 
17 Un ūdensplūdi turpinājās četrdesmit dienas virs zemes, un ūdeņi vairojās, un tie pacēla šķirstu, ka tas tika augsti uzcelts virs zemes. 
18 Un ūdeņi pieņēmās spēkā un palielinājās virs zemes, un šķirsts peldēja pa ūdens virsu. 
19 Un ūdeņi pieņēmās spēkā aizvien vairāk un vairāk zemes virsū, tā ka tie apsedza visus kalnus, kas bija zem debesīm. 
20 Piecpadsmit olekšu augstumā ūdeņi pacēlās pār virsotnēm un apklāja kalnus. 
21 Tad nobeidzās ikviena radība, kas kustēja zemes virsū, putni, lopi, zvēri un visi radījumi, kas pulkiem mudž uz zemes, un visi cilvēki. 
22 Viss, kam bija dzīvības dvaša, kas dzīvoja sausumā, nobeidzās. 
23 Tā Viņš iznīcināja visu dzīvo, kas bija zemes virsū, no cilvēka līdz pat lopiem, rāpuļiem un putniem gaisā visi tika iznīcināti. Palika vienīgi Noa un tie, kas bija ar viņu šķirstā. 
24 Un ūdeņi pieņēmās spēkā zemes virsū simts piecdesmit dienas. 

8.nodaļa

1 Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. 
2 Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. 
3 Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. 
4 Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. 
5 Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. 
6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, 
7 un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. 
8 Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. 
9 Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. 
10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. 
11 Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. 
12 Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. 
13 Un notika seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. 
14 Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. 
15 Un Dievs teica uz Nou: 
16 "Izej no šķirsta, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. 
17 Un visi dzīvie radījumi, kas ir ar tevi, ikviena radība: putni, lopi, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk līdz ar tevi ārā un lai piepilda zemi lieliem pulkiem un augļojas un vairojas zemes virsū." 
18 Tad Noa izgāja un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. 
19 Un visi zvēri, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kust virs zemes, pēc viņu sugām iznāca no šķirsta. 
20 Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. 
21 Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. 
22 Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.

9.nodaļa

1 Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja: "Augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi. 
2 Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā. Jūsu rokās tie ir nodoti. 
3 Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai. 
4 Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst. 
5 Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. 
6 Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis. 
7 Bet jūs augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi lieliem pulkiem." 
8 Un Dievs sacīja Noam un viņa dēliem, kas bija kopā ar viņu, teikdams: 
9 "Redzi, Es tagad ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums, 
10 arī ar visiem dzīviem radījumiem, kas pie jums: ar putniem, lopiem un visiem zemes zvēriem, kas pie jums; ar visiem, kas iznākuši no šķirsta, ar ikvienu zemes zvēru. 
11 Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi." 
12 Tad Dievs sacīja: "Šī ir Mana derības zīme, ko Es celšu starp Sevi un jums un ikvienu dzīvu radījumu, kas ir ar jums, uz mūžu mūžiem. 
13 Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli. 
14 Ja Es ar mākoņiem pārklāšu zemi un padebešos parādīsies varavīksne, 
15 tad Es pieminēšu Savu derību, kas ir starp Mani un jums un ikvienu dzīvu radījumu, ikvienu miesu; un ūdeņi nekad vairs nekļūs par plūdiem, kas visu radību izdeldēs. 
16 Kad varavīksne pacelsies mākoņos un Es to ieraudzīšu, tad Es arī pieminēšu mūžīgo derību starp Dievu un ikvienu dzīvu radījumu, ikvienu miesu, kāda vien ir pasaulē." 
17 Un Dievs sacīja Noam: "Tā ir derības zīme, ko Es ceļu starp Sevi un ikvienu radību, kāda vien ir pasaulē." 
18 Un Noas dēli, kas iznāca no šķirsta, bija Šems, Hams un Jafets. Un Hams ir Kānaāna tēvs. 
19 Šie trīs ir Noas dēli, un no viņiem cēlušies visi zemes iedzīvotāji. 
20 Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu. 
21 Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī. 
22 Kad Hams, Kānaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu, viņš to pateica saviem divi brāļiem. 
23 Tad Šems un Jafets paņēma tēva virsvalku, un abi uzlika to uz saviem pleciem un atmuguriski iegāja un apsedza sava tēva kailumu, savas sejas nogriezdami, tā ka tie sava tēva kailumu neredzēja. 
24 Kad Noa pamodās no sava skurbuma, tad viņš dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls tam bija nodarījis. 
25 Un viņš sacīja: "Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par vergu savu brāļu vergiem." 
26 Un viņš sacīja: "Svētīts lai ir Tas Kungs, Šema Dievs, bet Kānaāns lai top tam par vergu. 
27 Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs, bet Kānaāns lai ir viņam vergs." 
28 Un Noa dzīvoja pēc ūdensplūdiem trīs simti piecdesmit gadus. 
29 Un visi Noas mūža gadi bija deviņi simti piecdesmit, tad viņš nomira. 

10.nodaļa

1 Šie ir Noas dēlu ciltsraksti: Šemam, Hamam un Jafetam pēc ūdensplūdiem piedzima dēli. 
2 Jafeta dēli ir: Gomers un Magogs, Madajs, Javans, Tubals, Mešehs un Tīrass. 
3 Bet Gomera dēli: Aškanass, Ripats un Togarma. 
4 Un Javana dēli: Elīsa, Taršišs, kitieši un dodajieši. 
5 No šiem atzarojās salu iedzīvotāji savās zemēs, pēc savām valodām, pēc savām ciltīm savās tautās. 
6 Bet Hama dēli ir: Kušs, Mizraims, Puts un Kānaāns. 
7 Bet Kuša dēli ir: Seba, Havila, Sabta, Raāma un Sabteka; bet Raāmas dēli ir: Saba un Dedans. 
8 Kušs dzemdināja Nimrodu; tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. 
9 Viņš bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā, kādēļ tiek sacīts: kā Nimrods, tik varens mednieks Tā Kunga priekšā. 
10 Un viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Arakā, Akadā un Kalnē - Sineāras zemē. 
11 No šīs zemes izgāja Asurs[A] un uzcēla Ninivi, Rehobotas pilsētu un Kalni, 
12 arī Reseni starp Ninivi un Kalni - šī ir tā lielā pilsēta. 
13 Bet Mizraims[A] dzemdināja Ludimu, Anamimu, Leobimu un Naftuimu, 
14 arī Patrusimu un Kasluhimu; no tiem cēlušies filistieši un kaftorieši. 
15 Bet Kānaāns dzemdināja Sidonu, savu pirmdzimto, un Hetu, 
16 un jebusiešus, amoriešus un girgasiešus, 
17 hīviešus, arkiešus un sīniešus, 
18 arvadiešus, cemariešus un hamatiešus, un pēc tam kānaāniešu ciltis sadalījās. 
19 Šī bija robeža kānaāniešiem: no Sidonas virzienā uz Gerāru līdz Gazai, bet virzienā uz Sodomu, Gomoru, Ādamu un Cebojimu līdz Lāšai. 
20 Tie bija Hama dēli pēc savām dzimtām, pēc savām valodām, savās zemēs un savās tautās. 
21 Un arī Šemam dzima dēli; viņš ir visu Ēbera dēlu tēvs, Jafeta vecākais brālis. 
22 Šema dēli ir: Ēlams un Asurs, Arpahsads, Luds un Arams. 
23 Arama dēli ir: Ūcs un Hūls, Gēters un Mašs. 
24 Bet Arpahsads dzemdināja Šelu, bet Šela - Ēberu. 
25 Bet Ēberam tika dzemdēti divi dēli: viena dēla vārds ir Pelegs, jo tas dzima zemes sadalīšanas laikā, bet viņa brāļa vārds ir Joktans. 
26 Bet Joktans dzemdināja Almodadu, Šalepu, Hazarmavetu un Jarahu, 
27 Hadorāmu, Ūzelu un Diklu, 
28 Obelu, Abimaēlu un Sebu, 
29 Ofīru, Havilu un Jobabu. Šie visi ir Joktana pēcnācēji. 
30 Un viņu dzīves vietas sniedzās no Mešas virzienā uz Sefaru austrumu kalnājos. 
31 Tie ir Šema dēli pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs un savās tautās. 
32 Un šīs ir Noas dēlu ciltis pēc savām dzimtām savās tautās, un no tiem pēc plūdiem izplatījās šīs tautas zemes virsū. 

11.nodaļa

1 Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. 
2 Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, 
3 un teica cits citam: "Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim," - jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. 
4 Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi." 
5 Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. 
6 Un Tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. 
7 Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu." 
8 Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. 
9 Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele[A], jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. 
10 Šie ir Šema ciltsraksti: Šems bija simts gadu vecs, kad viņš dzemdināja Arpahsadu - divi gadus pēc plūdiem. 
11 Un Šems pēc Arpahsada dzemdināšanas nodzīvoja vēl pieci simti gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
12 Un Arpahsads bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad tas dzemdināja Šelahu. 
13 Un Arpahsads pēc Šelaha dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
14 Un Šelahs bija trīsdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Ēberu. 
15 Un Šelahs pēc Ēbera dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
16 Un Ēbers bija trīsdesmit četrus gadus vecs, kad tas dzemdināja Pelegu. 
17 Un Ēbers pēc Pelega dzemdināšanas nodzīvoja vēl četri simti trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
18 Un Pelegam bija trīsdesmit gadi, kad tas dzemdināja Reu. 
19 Un Pelegs pēc Reus dzemdināšanas nodzīvoja vēl divi simti deviņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
20 Un Reus bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad tas dzemdināja Serugu. 
21 Un Reus pēc Seruga dzemdināšanas nodzīvoja vēl divi simti septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
22 Un Serugs bija trīsdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Nahoru. 
23 Un Serugs pēc Nahora dzemdināšanas dzīvoja vēl divi simti gadu un dzemdināja dēlus un meitas. 
24 Un Nahors bija divdesmit deviņus gadus vecs, kad tas dzemdināja Teru. 
25 Un Nahors pēc Teras dzemdināšanas nodzīvoja vēl simts deviņpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. 
26 Un Tera bija septiņdesmit gadus vecs, kad tas dzemdināja Ābrāmu, Nahoru un Hāranu. 
27 Un šie ir Teras ciltsraksti: Tera dzemdināja Ābrāmu, Nahoru un Hāranu, bet Hārans dzemdināja Latu. 
28 Hārans nomira pirms Teras, sava tēva, savā dzimtajā zemē, kaldeju Ūrā. 
29 Un Ābrāms un Nahors ņēma sev sievas. Ābrāma sievas vārds ir Sāraja, bet Nahora sievas vārds ir Milka, Hārana meita. Viņš bija Milkas un Iskas tēvs. 
30 Bet Sāraja bija neauglīga, tai nebija bērnu. 
31 Un Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu un dēladēlu Latu, Hārana dēlu, un savu vedeklu Sāraju, Ābrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Hāranai un apmetās tur. 
32 Un viss Teras mūžs bija divi simti pieci gadi, un viņš nomira Hāranā. 

12.nodaļa

1 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. 
2 Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. 
3 Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis." 
4 Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. 
5 Un Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un visu mantību, ko tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi. 
6 Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sihema, līdz Mamres ozolam; bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. 
7 Un Tas Kungs parādījās Ābrāmam un sacīja: "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi." Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. 
8 Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis, tā ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam un piesauca Tā Kunga Vārdu. 
9 Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem. 
10 Bet tanī zemē bija bads, un Ābrāms nogāja uz Ēģipti, lai tur mistu, jo bads bija ļoti smags tanī zemē. 
11 Un notika, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja Sārajai, savai sievai: "Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, 
12 un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: tā ir viņa sieva.- Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. 
13 Tādēļ saki: es esmu viņa māsa,- lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad." 
14 Un notika, kad Ābrāms nāca Ēģiptē, ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā bija ļoti skaista. 
15 Un faraona virsnieki ieraudzīja viņu un slavināja to faraona priekšā; un šī sieva tika paņemta faraona namam. 
16 Bet Ābrāmam tas parādīja labvēlību viņas dēļ; tam tika doti sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi. 
17 Bet Tas Kungs piemeklēja faraonu ar lielām mocībām, tāpat arī viņa namu Sārajas, Ābrāma sievas, dēļ. 
18 Tad faraons aicināja Ābrāmu un sacīja: "Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? 
19 Tu teici: tā ir mana māsa,- un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej." 
20 Un faraons deva pavēles viņa dēļ vīriem, un tie viņu pavadīja un viņa sievu līdz ar visu, kas tiem bija. 

13.nodaļa

1 Un Ābrāms devās no Ēģiptes uz dienvidu zemi, viņš un viņa sieva līdz ar visu, kas tiem bija, un arī Lats bija kopā ar viņu. 
2 Ābrāms bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu. 
3 Un viņš savos pārgājienos gāja no dienvidiem uz Bēteli līdz tai vietai, kurā viņa telts sākumā bija stāvējusi: starp Bēteli un Aju, 
4 līdz tai vietai, kurā viņš sākumā bija cēlis altāri; un Ābrahāms tur piesauca Tā Kunga Vārdu. 
5 Un arī Latam, kas ceļoja ar Ābrāmu, bija sīklopi un liellopi un teltis. 
6 Bet zeme nevarēja viņus uzturēt, ka tie varētu kopā dzīvot, jo viņu mantība bija liela, un tie nevarēja kopā dzīvot. 
7 Tā izcēlās strīdus starp Ābrāma lopu ganiem un Lata lopu ganiem; arī kānaānieši un ferisieši toreiz dzīvoja tanī zemē. 
8 Un Ābrāms teica Latam: "Lai nebūtu strīdus starp mani un tevi, starp maniem ganiem un taviem ganiem, jo mēs esam brāļi. 
9 Vai visa zeme nav tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet, ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi." 
10 Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jordānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni - pirms Dievs izpostīja Sodomu un Gomoru - kā Tā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei. 
11 Un Lats izraudzīja sev visu Jordānas apgabalu un aizgāja austrumu virzienā; tā viņi šķīrās viens no otra. 
12 Ābrāms apmetās Kānaāna zemē, bet Lats apdzīvoja apkārtējās pilsētas un izplēta teltis līdz Sodomai. 
13 Bet Sodomas ļaudis bija ļoti ļauni un grēcīgi Tā Kunga priekšā. 
14 Un Tas Kungs teica Ābrāmam pēc tam, kad Lats no viņa bija šķīries: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies, uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, 
15 jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem. 
16 Un Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. 
17 Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot." 
18 Un Ābrāms cēla teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem Hebronā; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam. 

14.nodaļa

1 Un tas notika Sineāras ķēniņa Amrāfela, Ēlasara ķēniņa Arjoha, Ēlamas ķēniņa Kedarlaomera un Tidala, tautu ķēniņa, dienās. 
2 Tie sāka karot pret Sodomas ķēniņu Bēru, Gomoras ķēniņu Birsu, Admas ķēniņu Sineabu, Cebojimas ķēniņu Simoberu un Belas, tas ir, Coāras ķēniņu. 
3 Tie visi sapulcējās Sidimas ielejā, kur tagad Sāls jūra. 
4 Divpadsmit gadus tie bija kalpojuši Kedarlaomeram, bet trīspadsmitajā tie atkrita. 
5 Un četrpadsmitajā gadā nāca Kedar-laomers un tie ķēniņi, kas bija ar viņu biedrojušies, un sakāva refajiešus pie Aštorot-Karnajimas, zuziešus pie Hāmas un emiešus Kirjatajimas ielejā, 
6 un horiešus Seīra kalna zemē līdz pat El Paramai, kas ir pie tuksneša. 
7 Tad tie griezās atpakaļ un gāja līdz Ajin-Mišpatai, kas ir Kadeša, un izpostīja visu amalekiešu apgabalu un arī amoriešus, kas mita Hazezon-Tāmarā. 
8 Tad iznāca Sodomas ķēniņš, Gomoras ķēniņš, Admas ķēniņš, Cebojimas ķēniņš un Belas ķēniņš, tas ir, Coāras ķēniņš; un tie taisījās karam ar viņiem Sidimas ielejā 
9 pret Ēlamas ķēniņu Kedarlaomeru, tautu ķēniņu Tidalu, Sineāras ķēniņu Amrāfelu un Ēlasara ķēniņu Arjohu - četri ķēniņi pret pieciem. 
10 Bet Sidimas ieleja bija bagāta ar zemes piķa bedrēm, un Sodomas un Gomoras ķēniņi bēga un iekrita tanīs, bet pārējie aizbēga kalnos. 
11 Un tie paņēma visu Sodomas un Gomoras mantību un pārtiku un aizgāja. 
12 Un tie sagūstīja arī Latu līdz ar viņa mantību, viņš bija Ābrāma brāļadēls, un aizgāja. Bet tas bija dzīvojis Sodomā. 
13 Tad kāds bēglis nāca un vēstīja ebrejam Ābrāmam, kas dzīvoja pie amorieša Mamres ozoliem; tas bija Eškola un Anera brālis; tie bija ar Ābrāmu derības biedri. 
14 Kad Ābrāms dzirdēja, ka viņa radinieks aizvests gūstā, tad viņš lika nostāties savam karaspēkam, mājās dzimušiem vergiem, trīs simti astoņpadsmit vīriem, un viņš dzinās tiem pakaļ līdz Danai. 
15 Un viņš dalīja savus ļaudis un uzbruka tiem naktī, sita tos un dzinās tiem pakaļ līdz Hobai, ziemeļos no Damaskas. 
16 Un viņš atveda atpakaļ visu mantību, un arī Latu, savu radinieku, viņš atveda atpakaļ līdz ar tā mantību, arī sievas un ļaudis. 
17 Un Sodomas ķēniņš gāja tam pretim Savas ielejā, tā ir ķēniņu ieleja, pēc tam, kad viņš bija atgriezies no Kedarlaomera un to ķēniņu sakāves, kas bija ar to. 
18 Un Melhisedeks, Salemas ķēniņš, iznesa vīnu un maizi; viņš bija visuaugstā Dieva priesteris. 
19 Un viņš to svētīja un sacīja: "Lai svētī Ābrāmu Visuaugstais, kas radījis debesis un zemi. 
20 Un slavēts lai ir visuaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās." 
21 Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja. 
22 Tad Sodomas ķēniņš sacīja viņam: "Dod man dzīvos, bet mantību paturi sev." 
23 Un Ābrāms sacīja Sodomas ķēniņam: "Es paceļu savu roku uz To Kungu, visuaugsto Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu, nedz citu ko es neaiztikšu no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: es esmu Ābrāmu darījis bagātu,- 
24 tikai to, ko šie jaunekļi ir patērējuši, un to vīru daļu, kas nākuši ar mani: Aners, Eškols un Mamre lai ņem savu daļu." 

15.nodaļa

1 Pēc šiem notikumiem Tas Kungs runāja uz Ābrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: "Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela." 
2 Un Ābrāms atbildēja: "Dievs mans Kungs, ko Tu man gribi dot? Redzi, es palieku bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Ēliēzers." 
3 Un Ābrāms teica: "Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus. Viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks." 
4 Un tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu: "Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks." 
5 Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: "Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju," Viņš tam sacīja. 
6 Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. 
7 Un Viņš sacīja uz to: "Es esmu Tas Kungs, kas tev lika iziet no kaldeju Ūras, lai tev dotu šo zemi iemantot." 
8 Bet tas sacīja: "Kungs, mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to iemantošu?" 
9 Un Viņš sacīja uz to: "Atnes Man triju gadu jaunlopu, triju gadu kazu un triju gadu aunu, balodi un ūbeli." 
10 Un tas Viņam atnesa visus tos un dalīja tos uz pusēm, un lika vienu gabalu pret otru, bet putnus tas nedalīja. 
11 Un vanagi krita uz kustoņiem, bet Ābrāms tos aizdzina. 
12 Un, kad saule bija tuvu rietam, tad Ābrāmam uznāca miegs, un redzi, izbailes un liela tumsa nolaidās pār viņu. 
13 Un Viņš sacīja uz Ābrāmu: "Piemini, zināt zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un viņi tiem vergos, un viņus pazemos četri simti gadu. 
14 Bet arī to tautu, kas tos verdzinās, Es tiesāšu; pēc tam tie izies ar lielu mantību. 
15 Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem; un tu tiksi apglabāts sirmā vecumā. 
16 Un ceturtā paaudze atgriezīsies šeit, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns." 
17 Un notika, kad saule bija nogājusi un bija iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains ceplis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem. 
18 Tanī dienā Tas Kungs noslēdza ar Ābrāmu derību, sacīdams: "Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei, 
19 arī keniešus, kadmoniešus, hetiešus, serifiešus, refajiešus, amoriešus, kānaāniešus, girgaziešus un jebusiešus." 

16.nodaļa

1 Bet Sāraja, Ābrāma sieva, tam nebija dzemdējusi, un tai bija kalpone no Ēģiptes, tās vārds bija Hagara. 
2 Un Sāraja teica Ābrāmam: "Redzi, Tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt, ej pie manas kalpones, varbūt no viņas man tiks doti pēcnācēji." Un Ābrāms paklausīja Sārajas balsij. 
3 Un Sāraja, Ābrāma sieva, paņēma ēģiptieti Hagaru, savu kalponi, un deva to Ābrāmam par sievu pēc tam, kad tas desmit gadus bija nodzīvojis Kānaāna zemē. 
4 Un viņš gāja pie Hagaras, un tā tapa grūta. Un, kad tā redzēja, ka ir grūta, tad viņas kundze tai likās nicināma. 
5 Tad Sāraja sacīja Ābrāmam: "Netaisnība, kāda man notikusi, lai nāk pār tevi; es esmu devusi savu kalponi tavā klēpī, bet, kad tā redzēja, ka ir grūta, es kļuvu nicināma viņas acīs; lai Tas Kungs tiesā starp mani un tevi." 
6 Tad Ābrāms teica Sārajai: "Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk." 
7 Tad Sāraja viņu pazemoja. Bet viņa aizbēga prom no tās. Bet Tā Kunga eņģelis to atrada pie ūdens avota tuksnesī, pie avota ceļā uz Šūru. 
8 Un viņš sacīja Hagarai, Sārajas kalponei: "No kurienes tu nāc, un kurp tu ej?" Bet tā sacīja: "No savas valdnieces Sārajas es esmu bēgusi." 
9 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz viņu: "Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas." 
10 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz viņu: "Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tie nebūs saskaitāmi lielā daudzuma dēļ." 
11 Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz viņu: "Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Ismaēls[A], jo Tas Kungs tevi ir uzklausījis tavās bēdās. 
12 Viņš būs savvaļas vīrs; viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu, un viņš nevienam savu brāļu starpā negriezīs ceļu." 
13 Un viņa nosauca Tā Kunga Vārdu, kas bija runājis uz viņu: Tu esi manas parādības Dievs, jo viņa teica: "Vai tad es neesmu Viņu redzējusi, kas mani redz!" 
14 Tāpēc šo avotu sauc Beer la kaj roi[A]. Tas ir starp Kadešu un Baradu. 
15 Un Hagara dzemdēja Ābrāmam dēlu, un Ābrāms nosauca savu dēlu, ko Hagara bija dzemdējusi, vārdā Ismaēls. 
16 Un Ābrāmam bija astoņdesmit seši gadi, kad Hagara dzemdēja Ābrāmam Ismaēlu. 

17.nodaļa

1 Un Ābrāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Tas Kungs atklājās Ābrāmam un sacīja uz viņu: "Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns. 
2 Un Es celšu derību starp Sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu." 
3 Tad Ābrāms nometās uz sava vaiga, un Dievs sacīja uz viņu: 
4 "Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. 
5 Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. 
6 Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tevis. 
7 Un Es uzcelšu Savu derību starp Sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību un būšu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis. 
8 Un Es tev un taviem pēcnācējiem došu šo zemi, kurā tu miti kā svešinieks, visu Kānaāna zemi par mūžīgu īpašumu; un Es tiem būšu par Dievu." 
9 Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: "Bet tu sargā Manu derību, tāpat tavi pēcnācēji uz cilšu ciltīm pēc tevis. 
10 Bet tā ir Mana derība starp Mani un tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, ka jātop apgraizītam ikvienam vīram. 
11 Un apgraizītai jātop jūsu miesas priekšādai, un tā lai ir derības zīme starp Mani un starp jums. 
12 Astoņu dienu vecumā ikviens no vīriešu kārtas jūsu vidū lai top apgraizīts uz cilšu ciltīm; ikviens, kas mājās dzimis, un ikviens, ko tu par savu naudu esi pircis no visiem tiem svešinieku bērniem, kas nav no taviem pēcnācējiem. 
13 Patiesi, apgraizītiem jātiek visiem, kas tavā namā dzimuši un kas par naudu ir pirkti; lai Mana derība pie jūsu miesām ir mūžīga derība. 
14 Bet neapgraizītais no vīriešu kārtas, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, Manu derību tas ir lauzis." 
15 Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: "Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraja, bet Sāra lai ir viņas vārds. 
16 Jo Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un tautu ķēniņi celsies no tās." 
17 Un Ābrahāms nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam vēl var bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadu, varētu vēl dzemdēt? 
18 Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: "Ka tik Ismaēls Tavā priekšā paliktu pie dzīvības." 
19 Un Dievs sacīja: "Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņa vārdu: Īzāks, un Es celšu Savu derību ar viņu par mūžīgu derību ar viņa pēcnācējiem pēc viņa. 
20 Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam un viņu ļoti, ļoti vairošu; divpadsmit valdnieki viņam tiks dzemdēti; un Es viņu darīšu par lielu tautu. 
21 Bet Savu derību Es celšu ar Īzāku, ko tev dzemdēs Sāra šinī laikā nākamajā gadā." 
22 Un, kad Dievs beidza ar Ābrahāmu runāt, Viņš uzbrauca no Ābrahāma uz debesīm. 
23 Tad Ābrahāms ņēma Ismaēlu, savu dēlu, un visus viņa namā dzimušos un visus par naudu pirktos, ikvienu, kas vīriešu kārtas Ābrahāma namā, un apgraizīja viņu miesu priekšādas tanī pašā dienā, kā Dievs to viņam bija sacījis. 
24 Un Ābrahāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad miesu priekšādas tika apgraizītas. 
25 Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadu vecs, kad viņa miesas priekšāda tika apgraizīta. 
26 Tanī pašā dienā tika apgraizīti Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls. 
27 Un ikviens vīrs viņa namā, gan viņa namā dzimušais, gan par naudu pirktais no svešinieku bērniem, tika apgraizīts līdz ar viņu. 

18.nodaļa

1 Un Tas Kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. 
2 Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. 
3 Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: "Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām. 
4 Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. 
5 Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?" Un tie teica: "Labi, dari, kā tu esi sacījis." 
6 Un Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: "Steidzies, paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus." 
7 Un Ābrahāms skrēja pie lopiem un paņēma labu un mīkstu telēnu un deva to puisim, steidzinādams to sagatavot. 
8 Tad viņš paņēma raudzētu un svaigu pienu un sagatavoto teļu un cēla to viņiem priekšā, bet pats viņš stāvēja pie viņiem zem koka, kamēr viņi ēda. 
9 Un tie sacīja viņam: "Bet kur ir Sāra, tava sieva?" Viņš atbildēja: "Lūk, teltī." 
10 Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. 
11 Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. 
12 Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: "Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs." 
13 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: "Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdama? 
14 Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls." 
15 Un Sāra meloja, teikdama: "Es neesmu smējusies," - jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: "Kā tad ne - tu smējies." 
16 Un tie vīri cēlās no turienes un devās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja ar viņiem, tos pavadīdams. 
17 Un Tas Kungs sacīja: "Vai Man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt? 
18 Jo Ābrahāmam būs tapt par lielu un varenu tautu, un viņā būs svētītas visas zemes tautas. 
19 Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam." 
20 Un Tas Kungs sacīja: "Brēkšana par Sodomu un Gomoru patiešām ir liela, un viņu apgrēcība ir ļoti smaga. 
21 Es iešu un lūkošu, vai viņi ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas aizsniegusi Mani, vai ne; to Es gribu uzzināt." 
22 Un vīri nogriezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga vaiga priekšā. 
23 Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja: "Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo? 
24 Varbūt atrastos piecdesmit taisnie šinī pilsētā? Vai Tu tiešām iznīcināsi tos un nesaudzētu šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas ir viņas vidū? 
25 Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nemūžam! Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?" 
26 Un Tas Kungs sacīja: "Ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, Es saudzēšu visu šo vietu viņu dēļ." 
27 Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: "Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu pīšļi un pelni. 
28 Varbūt pieci iztrūkst no piecdesmit taisniem, vai Tu tad arī šo piecu dēļ iznīcinātu visu pilsētu?" Un Viņš sacīja: "Nē, Es neiznīcināšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus." 
29 Un tas turpināja runāt ar Viņu un sacīja: "Var būt, ka tiek atrasti tur četrdesmit." Un Viņš sacīja: "Nē, Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ." 
30 Un tas sacīja: "Lūdzams, nedusmojies, mans Kungs, ka es gribu runāt; varbūt tur atrastos trīsdesmit?" Un Viņš sacīja: "Es to nedarīšu, ja tur atrastos trīsdesmit." 
31 Un tas sacīja: "Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu; varbūt tur atrastos divdesmit?" Un Viņš sacīja: "Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ." 
32 Un tas sacīja: "Kaut nedusmotos mans Kungs. Es runāšu vēl reizi; varbūt atrastos tikai desmit?" Un Viņš atbildēja: "Es to neizpostīšu šo desmit dēļ." 
33 Un Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis runāt ar Ābrahāmu. Bet Ābrahāms atgriezās savā vietā. 
----------------------------------------------------------------------------------------------------
21.pants. Te kārtējo reizi redzams, ka Jahve nav nekāds Dievs, jo nezina par pašreizējio stāvokli Sodomā un Gomorā, kas īstam Dievam nebūtu nekas grūts.

19.nodaļa

1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei. 
2 Un viņš sacīja: "Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu." Bet tie teica: "Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas." 
3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja dzīres un cepa neraudzētas maizes, un tie ēda. 
4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, zēni un sirmgalvji, visādi ļaudis no visām malām. 
5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: "Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī? Liec tiem iznākt ārā pie mums; un mēs iepazīsim tos." 
6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtos, durvis aizbultēdams aiz sevis, un sacīja: 
7 "Brāļi, nedariet taču tādu grēku! 
8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis; es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī." 
9 Bet viņi teica: "Ej nost." Un tie pretojās: "Šis viens ir atnācis kā svešinieks, un nu viņš grib tiesāt? Tagad mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem." 
10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās durvis atlauzt. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja. 
11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā ka tie nevarēja vārtus pat atrast. 
12 Un vīri sacīja Latam: "Vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas. 
13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt." 
14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: "Celieties, ejiet prom no šīs pilsētas, jo Tas Kungs šo pilsētu izpostīs." Bet viņš likās savu znotu acīs smieklīgs. 
15 Un, tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ." 
16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas. 
17 Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts." 
18 Un Lats sacīja viņiem: "Nē jel, mans Kungs. 
19 Redzi, Tavs kalps ir atradis labvēlību Tavās acīs, un Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs. 
20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts." 
21 Un Viņš sacīja tam: "Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. 
22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi tur nonācis." Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra[A]. 
23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. 
24 Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. 
25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus. 
26 Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. 
27 Un Ābrahāms cēlās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis. 
28 Un viņš skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi. 
29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis. 
30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā. 
31 Un tad pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīra nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts. 
32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji." 
33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un pirmdzimtā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. 
34 Un nākamajā dienā pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien, ej tad tu un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva." 
35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos. 
36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. 
37 Un pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Moābs[A], tas ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. 
38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Ben-Ammi[A]. Viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai. 
----------------------------------------------------------------------------------------------------
30.-38.pantā aprakstīts, kā incesta rezultātā no Lāta un viņa abu meitu sakara radusies moābiešu un amoniešu tautas.

20.nodaļa

1 No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā. 
2 Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: "Tā ir mana māsa." Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu. 
3 Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham kādā sapnī un sacīja tam: "Redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, jo viņa ir precēta sieva." 
4 Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: "Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! 
5 Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? - Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis." 
6 Un Dievs sacīja viņam sapnī: "Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. 
7 Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder." 
8 Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās. 
9 Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: "Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis." 
10 Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: "Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?" 
11 Ābrahāms sacīja: "Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. 
12 Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa - viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. 
13 Un, kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, - ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki par mani: tas ir mans brālis." 
14 Un Abimelehs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru. 
15 Un Abimelehs teica: "Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk." 
16 Bet Sārai viņš sacīja: "Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota." 
17 Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelehu, viņa sievu, viņa kalpones, ka tās atkal varēja dzemdēt. 
18 Jo Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu klēpi Abimeleha namā Ābrahāma sievas Sāras dēļ. 

21.nodaļa

1 Bet Tas Kungs Sāru uzlūkoja, kā Viņš to bija teicis; un Tas Kungs darīja Sārai, kā Viņš bija pavēstījis. 
2 Un Sāra tapa grūta un dzemdēja dēlu, Ābrahāmam vecam esot, laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. 
3 Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko Sāra viņam dzemdēja, par Īzāku. 
4 Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzāku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis. 
5 Bet Ābrahāms bija simts gadu vecs, kad Īzāks, viņa dēls, tam piedzima. 
6 Un Sāra sacīja: "Dievs man sagādājis apsmieklu; ikviens, kas par to dzirdēs, smiesies par mani." 
7 Un viņa teica: "Kas gan būtu vēstījis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam dēlu." 
8 Un bērns auga un tika atšķirts no krūts. Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres tai dienā, kad Īzāku atšķīra no krūts. 
9 Un Sāra redzēja kalpones, ēģiptietes Hagaras, dēlu Ismaēlu, kuru viņa bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejamies. 
10 Un viņa sacīja Ābrahāmam: "Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu Īzāku."
11 Bet šis vārds ļoti nepatika Ābrahāmam sava dēla dēļ. 
12 Un Dievs runāja uz Ābrahāmu: "Lai tas nav netīkami tavam prātam nedz zēna dēļ, nedz arī tavas kalpones dēļ: paklausi Sārai visās lietās, kā viņa tev saka, jo no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji. 
13 Bet arī šīs kalpones dēlu Es darīšu par tautu, jo tas ir tavs dzimums." 
14 Un Ābrahāms nākamā rītā cēlās, lai dotos ceļā; viņš paņēma maizi un ūdens trauku un deva tos Hagarai un lika uz viņas pleciem arī zēnu, un aizraidīja viņu; un viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. 
15 Un ūdens izsīka traukā, un viņa pameta zēnu zem kāda krūma. 
16 Un pati aizgāja un apsēdās gabalu nost, apmēram bultas šāviena attālumā, jo tā sacīja: "Es nevaru noraudzīties zēna miršanā." Viņa apsēdās pretī un pacēla savu balsi un raudāja. 
17 Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarai no debesīm un sacīja uz to: "Kas tev, Hagar? Nebīsties, jo Dievs ir dzirdējis zēna balsi no tās vietas, kur viņš atrodas. 
18 Celies, paņem zēnu un turi to stingri pie rokas, jo Es to gribu darīt par lielu tautu." 
19 Un Dievs atdarīja viņas acis, ka tā ieraudzīja ūdens avotu; un viņa aiztecēja, piepildīja ūdens trauku ar ūdeni un deva zēnam padzerties. 
20 Un Dievs bija ar zēnu, un tas pieauga un apmetās tuksnesī, un kļuva par strēlnieku. 
21 Un viņš mita Pāranas tuksnesī, un viņa māte tam paņēma sievu no Ēģiptes zemes. 
22 Un ap šo laiku notika, ka Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, sacīja Ābrahāmam: "Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. 
23 Bet tagad apstiprini man šeit ar zvērestu pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību nedz man, nedz maniem bērniem, nedz maniem bērnu bērniem, ka to žēlastību, kādu es tev esmu parādījis, arī tu gribi parādīt man un visai zemei, kurā tu dzīvo kā svešinieks." 
24 Un Ābrahāms atbildēja: "Es zvērēšu." 
25 Un Ābrahāms pārmeta Abimeleham par ūdens aku, kuru Abimeleha kalpi bija atņēmuši. 
26 Abimelehs atbildēja: "Es nezinu, kas to ir darījis; tu arī man to neesi sacījis, un es līdz šai dienai to nebiju dzirdējis." 
27 Bet Ābrahāms paņēma sīklopus un liellopus un deva tos Abimeleham. Un abi noslēdza derību. 
28 Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. 
29 Un Abimelehs prasīja Ābrahāmam: "Ko nozīmē šie septiņi jēri, kurus tu esi nolicis savrup?" 
30 Viņš atbildēja: "Lai tu šos septiņus jērus paņemtu no manas rokas, lai tā būtu man liecība, ka es šo aku esmu racis." 
31 Tāpēc viņš šo vietu nosauca: Bēršeba[A], jo šinī vietā abi apmainījās zvērestiem. 
32 Un viņi noslēdza derību pie Bēršebas. Un Abimelehs un Pikols, viņa karaspēka virsnieks, cēlās un atgriezās filistiešu zemē. 
33 Un Ābrahāms dēstīja tamarisku Bēršebā un piesauca Tā Kunga, mūžīgā Dieva, Vārdu. 
34 Un Ābrahāms dzīvoja kā svešinieks filistiešu zemē daudz gadu. 

22.nodaļa

1 Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." 
2 Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." 
3 Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. 
4 Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. 
5 Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." 
6 Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. 
7 Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" 
8 Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. 
9 Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. 
10 Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. 
11 Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" 
12 Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." 
13 Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. 
14 Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire[A]. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. 
15 Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm 
16 un sacīja: "Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, 
17 Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. 
18 Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij." 
19 Un Ābrahāms atgriezās pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Bēršebu, un Ābrahāms dzīvoja Bēršebā. 
20 Un pēc šiem notikumiem Ābrahāmam tika pateikts: "Redzi, arī Milka ir dzemdējusi bērnus Nahoram, tavam brālim: 
21 Ucu, viņa pirmdzimto, un Buzu, tā brāli, un Kemuēlu, aramiešu tēvu, 
22 arī Kesedu, Hazu, Pildašu, Jidlapu un Betuēlu." 
23 Un Betuēls dzemdināja Rebeku. Visus šos astoņus dzemdēja Milka Nahoram, Ābrahāma brālim. 
24 Un arī viņa blakussieva, vārdā Reuma, dzemdēja dēlus: Tebahu, Gahamu, Tahasu un Maāhu. 

23.nodaļa

1 Un Sārai bija simts divdesmit septiņi gadi, tāds bija Sāras vecums. 
2 Un Sāra nomira Kirijat-Arbā, tā ir Hebrona, Kānaāna zemē, un Ābrahāms gāja sērot par Sāru un to apraudāja. 
3 Tad Ābrahāms cēlās no sava mirušā apstāvēšanas un sacīja Heta bērniem: 
4 "Es kā svešinieks dzīvoju pie jums; atvēliet man kapa vietu, ka es varētu apglabāt savu mirušo, kas pie manis." 
5 Un Heta bērni atbildēja Ābrahāmam, sacīdami tam: 
6 "Uzklausi mūs, kungs! Tu esi Dieva paaugstināts mūsu vidū, labākajā no mūsu kapu vietām apglabā savu mirušo. Neviens no mums tev neliegs savu kapu, ka tu nevarētu apglabāt savu mirušo." 
7 Un Ābrahāms cēlās un zemu palocījās tās zemes iedzīvotāju, Heta bērnu, priekšā. 
8 Un viņš sacīja viņiem, teikdams: "Ja tas jums pa prātam, ka es apglabāju savu mirušo, kas pie manis, tad klausiet jel mani un griezieties manis labā pie Efrona, Cohara dēla, 
9 ka viņš man dotu alu Makpelā, kas viņam pieder un atrodas viņa tīruma galā. Par pilnu samaksu lai viņš dod to man jūsu klātbūtnē par kapa vietu." 
10 Bet Efrons atradās turpat starp Heta bērniem. Un hetietis Efrons atbildēja Ābrahāmam, visiem Heta bērniem, kas bija ienākuši pa pilsētas vārtiem, dzirdot: 
11 "Ne tā, kungs. Klausi mani. Es tev atdodu tīrumu un alu, kas tanī; es tev to dāvinu, savu brāļu klātbūtnē es tev to dāvinu, apglabā savu mirušo." 
12 Un Ābrahāms palocījās tās zemes iedzīvotāju priekšā 
13 un sacīja Efronam, tās zemes iedzīvotājiem dzirdot: "Ja tu gribi būt mans draugs, tad klausies: es tev došu samaksu par tīrumu, pieņem to no manis, lai es tur varu apglabāt savu mirušo." 
14 Tad Efrons atbildēja Ābrahāmam, sacīdams: 
15 "Kungs, uzklausi mani: maksa par zemi - četri simti sudraba seķeļu; ko tas gan nozīmē mūsu starpā! Apglabā, lūdzams, savu mirušo." 
16 Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra Efronam naudu, kādu tas bija minējis, Heta bērniem dzirdot, - četri simti sudraba seķeļu pēc parastās tirgus vērtības. 
17 Tā Ābrahāma īpašumā nonāca tīrums pie Makpelas iepretim Mamrei - tīrums līdz ar alu, kas tanī, līdz ar visiem kokiem, kas atradās tīrumā, visās tā robežās, - 
18 visu Heta bērnu klātbūtnē, kas vien tās pilsētas vārtos bija sapulcējušies. 
19 Un Ābrahāms apglabāja savu sievu Sāru tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā iepretim Mamrei, tas ir, Hebronai, Kānaāna zemē. 
20 Tā tīrums un ala, kas tanī bija, nonāca Ābrahāma īpašumā no Heta bērniem par kapa vietu. 

24.nodaļa

1 Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa. 
2 Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: "Liec savu roku zem manas ciskas 
3 un zvēri man pie Tā Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju, 
4 bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzākam." 
5 Tad kalps sacīja: "Varbūt sieva nevēlēsies nākt man līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu izgāji?" 
6 Un Ābrahāms sacīja viņam: "Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp. 
7 Tas Kungs, debesu Dievs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas dzimtās zemes un kas sacījis man un zvērējis man, sacīdams: taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi,- Tas sūtīs Savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes. 
8 Bet, ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ." 
9 Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un zvērēja tam par šo lietu. 
10 Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas; un viņš cēlās un nonāca Mezopotāmijā Nahora pilsētā. 
11 Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt, 
12 un sacīja: "Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. 
13 Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. 
14 Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: padod savu trauku, es gribu dzert, - un kura sacīs: dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, - būtu tā, kuru Tu esi novēlējis Savam kalpam Īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam."
15 Un notika, iekāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija meita Betuēlam, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. 
16 Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, un to neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, pildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. 
17 Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: "Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka." 
18 Tad viņa atbildēja: "Dzer, mans kungs!" Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un dzirdīja viņu. 
19 Un, kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: "Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši." 
20 Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē un tecēja vēlreiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem. 
21 Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Tas Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne. 
22 Un, lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pusseķeļa svarā un divas zelta rokassprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā 
23 un sacīja: "Kā meita tu esi? Un saki man - vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?" 
24 Un tā atbildēja: "Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru tā dzemdēja Nahoram." 
25 Un viņa sacīja tam: "Gan salmu, gan siena mums ir daudz, kā arī vietas pārnakšņošanai." 
26 Tad tas vīrs zemu noliecās un pielūdza To Kungu 
27 un sacīja: "Slavēts lai Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas Savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis Savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā Tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!" 
28 Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis. 
29 Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota. 
30 Bet, kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokassprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: tā un tā tas vīrs ar mani runājis,- tad tas izgāja pie šī vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica: 
31 "Nāc iekšā, tu, Tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem." 
32 Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamieļus un deva salmus un sienu kamieļiem, arī ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai. 
33 Bet, kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: "Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še." Tie sacīja: "Runā!" 
34 Viņš sacīja: "Es esmu Ābrahāma kalps. 
35 Un Tas Kungs manu kungu ir bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus. 
36 Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir. 
37 Un mans kungs lika man zvērēt, piekodinādams: tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut arī es dzīvoju viņa zemē. 
38 Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu. 
39 Es iebildu savam kungam: varbūt šī sieva nesekos man? 
40 Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, - Viņš sūtīs Savu eņģeli tev līdzi un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama. 
41 Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs. 
42 Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies,- 
43 redzi, es stāvu te pie ūdens avota,- lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: dod, lūdzama, man nodzerties no sava trauka,- 
44 lai viņa man atbildētu: dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt,- ir tā sieva, kuru Tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam. 
45 Un, iekāms es biju beidzis savā sirdī tā spriest, redzi, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: dod, lūdzu, arī man dzert. 
46 Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: dzer, un arī taviem kamieļiem es došu dzert. Un es dzēru, un arī manus kamieļus tā dzirdīja. 
47 Tad es jautāju viņai un sacīju: kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas. Un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokassprādzes ap viņas rokām. 
48 Es zemu noliecos un pielūdzu To Kungu, un es slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu. 
49 Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, sakiet man to; un, ja ne, sakiet arī to man, lai es varētu doties pa labi vai pa kreisi." 
50 Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: "No Tā Kunga tas ir nācis - mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. 
51 Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir Tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs to ir gribējis." 
52 Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, viņš metās zemē Tā Kunga priekšā. 
53 Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai; viņš deva dārgas dāvanas arī viņas brālim un viņas mātei. 
54 Un viņi ēda un dzēra - viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti; un tie cēlās no rīta, un viņš sacīja: "Atlaid mani pie mana kunga." 
55 Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: "Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi iet." 
56 Bet viņš sacīja tiem: "Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga." 
57 Tad tie sacīja: "Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai." 
58 Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: "Vai tu gribi sekot šim vīram?" Un viņa atbildēja: "Es iešu." 
59 Un tie atlaida Rebeku un tās aukli, un Ābrahāma kalpu, un tos vīrus, kas tam bija. 
60 Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: "Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošu tūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus." 
61 Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā. 
62 Bet Īzāks nāca no Lehaj-roi avota, jo viņš bija Negebas iemītnieks. 
63 Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. 
64 Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi Īzāku, nolaidās no kamieļa. 
65 Un viņa sacīja kalpam: "Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku un nāk mums pretim?" Un kalps atbildēja: "Tas ir mans kungs." 
66 Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. 
67 Un kalps izstāstīja Īzākam visu, ko bija darījis. 
68 Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves. 

25.nodaļa

1 Ābrahāms atkal ņēma sev sievu, tās vārds bija Ketūra. 
2 Un tā viņam dzemdēja Zimranu, Jokšanu, Medaanu, Midiānu, Jisbaku un Suahu. 
3 Bet Jokšans dzemdināja Sebu un Dedanu, un Dedana pēcnācēji bija asurieši, letusieši un leumieši. 
4 Bet Midiāna bērni ir: Eifa un Efers, Hanohs, Abida un Ēlda; visi tie ir Ketūras dzimuma. 
5 Un Ābrahāms nodeva visu, kas tam bija, Īzākam. 
6 Bet blakussievu bērniem, kas Ābrahāmam bija, Ābrahāms izdalīja dāvanas. Un viņš, vēl dzīvs būdams, šķīra tos no Īzāka, aizsūtīdams viņus pret rītiem uz austrumu zemi. 
7 Un šie ir Ābrahāma mūža gadi - viņš piedzīvoja simts septiņdesmit piecus gadus. 
8 Un viņš aizmiga un nomira lielā vecumā, pēc nodzīvotas dzīves, sirmgalvis būdams, un tika piepulcināts saviem tēviem. 
9 Un Īzāks un Ismaēls, viņa dēli, viņu apglabāja Makpelas alā, kas atrodas hetieša Efrona, Zohāra dēla, tīrumā pretim Mamrei. 
10 Tīrumā, kuru Ābrahāms bija pircis no Heta bērniem, Ābrahāms tika apglabāts, un arī Sāra, viņa sieva. 
11 Un notika, ka pēc Ābrahāma nāves Dievs svētīja Īzāku, viņa dēlu, un Īzāks apmetās pie Lehaj-roi avota. 
12 Šie ir Ābrahāma dēla Ismaēla ciltsraksti; viņu Ābrahāmam dzemdēja Hagara, Sāras ēģiptiešu kalpone. 
13 Šie ir Ismaēla dēlu vārdi, pēc viņu ciltīm: Ismaēla pirmdzimtais Nebajots, Kēdars, Adbels un Mibsāms, 
14 Misma, Dūma un Masa, 
15 Hādads, Tema, Jeturs, Nafiss un Kedma. 
16 Tie ir Ismaēla dēli, un tie ir viņu vārdi pēc viņu sētām un nometnēm: divpadsmit vadoņi pēc viņu ciltīm. 
17 Un šie ir Ismaēla mūža gadi - simts trīsdesmit septiņi gadi, un viņš aizmiga, nomira un tika piepulcināts saviem tēviem. 
18 Un viņš mita no Havilas līdz Šūrai, kas ir uz rītiem no Ēģiptes ceļā uz Asuru, iepretim visiem saviem brāļiem viņš bija apmeties. 
19 Šie ir Ābrahāma dēla Īzāka ciltsraksti: Ābrahāms dzemdināja Īzāku. 
20 Un Īzākam bija četrdesmit gadi, kad viņš dabūja par sievu Rebeku no Mezopotāmijas, aramieša Betuēla meitu, aramieša Lābana māsu. 
21 Un Īzāks savas sievas dēļ stipri pielūdza Dievu, jo tā bija neauglīga, un Dievs ļāvās pielūgties, un viņa sieva Rebeka kļuva grūta. 
22 Un divi bērni rozījās viņas miesās, un viņa sacīja: "Vai tam tā būt? Kāpēc gan man tā notiek?" 
23 Un Tas Kungs viņai atbildēja: "Divi tautas ir tavā klēpī, un divi ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam." 
24 Un, kad viņas dienas piepildījās, lai tā dzemdētu, tad tiešām dvīņi bija tās klēpī. 
25 Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains apģērbs, tāpēc tie nosauca viņa vārdu Ēsavs[A]. 
26 Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi, tāpēc viņa vārdu nosauca: Jēkabs[A]; un Īzāks bija, tiem dzimstot, sešdesmit gadus vecs. 
27 Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs. 
28 Un Īzāks iemīlēja Ēsavu, jo medījumi bija pēc viņa garšas, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu. 
29 Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. 
30 Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," - tāpēc to dēvē par Edomu[A]. 
31 Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." 
32 Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" 
33 Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. 
34 Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. 

26.nodaļa

1 Un bads bija tai zemē, pēc pirmā bada, kas bija bijis Ābrahāma laikā, un Īzāks nogāja pie Abimeleha, filistiešu ķēniņa, uz Gerāru. 
2 Un Tas Kungs parādījās viņam un sacīja: "Nenoej uz Ēģiptes zemi; dzīvo tanī zemē, par kuru Es tev sacīšu. 
3 Dzīvo kā svešinieks šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis. 
4 Un Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos visas zemes tautas tiks svētītas, 
5 tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij paklausīja un turēja Manus norādījumus un Manas pavēles, Manus likumus un Manu bauslību." 
6 Un Īzāks dzīvoja Gerārā. 
7 Tad tās vietas iemītnieki vaicāja par viņa sievu. Un viņš atbildēja: "Tā ir mana māsa," - jo viņam bija bailes sacīt "mana sieva", lai pilsētas vīri nenokautu viņu Rebekas dēļ, jo tā bija skaista. 
8 Kad viņš tur bija pavadījis ilgu laiku, tad Abimelehs, filistiešu ķēniņš, reiz skatījās pa logu un ieraudzīja Īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. 
9 Un Abimelehs pasauca Īzāku un sacīja: "Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: tā ir mana māsa." Un Īzāks tam atbildēja: "Tāpēc ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ." 
10 Un Abimelehs tad sacīja: "Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu pār mums būtu licis nākt tik lielai vainai!" 
11 Un Abimelehs pavēlēja visiem ļaudīm, sacīdams: "Kas aizskars šo vīru un tā sievu, tam mirtin jāmirst." 
12 Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. 
13 Tā šis vīrs kļuva bagāts un augdams auga bagātībā, līdz kamēr kļuva ļoti bagāts. 
14 Viņam piederēja sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki un liels pulks kalpu, tā ka filistieši to apskauda. 
15 Visas akas, kādas bija izrakuši viņa tēva kalpi viņa tēva Ābrahāma laikā, filistieši aizraka un aizbēra ar zemi. 
16 Un Abimelehs sacīja Īzākam: "Aizej no manis, jo tu esi kļuvis varenāks par mums." 
17 Un Īzāks aizgāja no turienes un uzcēla savas teltis Gerāras ielejā un palika tur dzīvot. 
18 Un Īzāks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahāma laikā bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un nosauca tās tādos pašos vārdos, kā viņa tēvs tās bija saucis. 
19 Un Īzāka kalpi raka tanī ielejā un uzraka avotu ar dzīvu ūdeni. 
20 Un Gerāras gani strīdējās ar Īzāka ganiem, sacīdami: "Tas ir mūsu ūdens." Un viņš nosauca šīs akas vārdu: Eseka[A], tāpēc ka ļaudis bija strīdējušies. 
21 Tad viņi raka vēl vienu aku un strīdējās arī tās dēļ. Un viņš nosauca tās vārdu: Sitna[A]. 
22 Viņš devās no turienes tālāk un raka citu aku, bet šoreiz nestrīdējās. Tāpēc viņš nosauca tās vārdu: Rehoboa[A], jo sacīja: "Tagad Dievs liek mums izplesties, un mēs varam augļoties šinī zemē." 
23 Un viņš devās no turienes uz Bēršebu. 
24 Un Dievs parādījās viņam sapnī, sacīdams: "Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebīsties, jo Es esmu ar tevi, Es tevi svētīšu, un Mana kalpa Ābrahāma dēļ Es tavus pēcnācējus vairošu." 
25 Un viņš uzcēla tur altāri un piesauca Tā Kunga Vārdu, un uzcēla tur savas teltis, un Īzāka kalpi raka tur aku. 
26 Tad Abimelehs reiz nāca pie viņa no Gerāras kopā ar Ahuzatu, savu draugu, un Pikolu, savu karaspēka virsnieku. 
27 Un Īzāks sacīja viņiem: "Kāpēc jūs nākat pie manis? Jo jūs taču ienīstat mani un esat mani aizsūtījuši prom no sevis." 
28 Bet tie sacīja: "Mēs redzēt redzam, ka Tas Kungs ir bijis ar tevi; un mēs sacījām: lai būtu zvērests mūsu starpā - starp mums un starp tevi - un lai slēdzam derību ar tevi, 
29 ka tu nedarītu mums nekā ļauna, kā arī mēs tevi neesam pazemojuši, bet esam tev labu vien darījuši un tevi ar mieru atlaiduši, tu, Tā Kunga svētītais." 
30 Un viņš tiem sarīkoja dzīres, un tie ēda un dzēra. 
31 Un viņi cēlās no rīta un zvērēja cits citam. Tad Īzāks tos atlaida, un tie no viņa aizgāja ar mieru. 
32 Un tanī dienā nāca Īzāka kalpi un pastāstīja viņam par aku, kādu tie bija rakuši, tam sacīdami: "Mēs esam atraduši ūdeni." 
33 Un viņš to nosauca par Šebu[A], tāpēc tās pilsētas vārds ir Bēršeba[B] līdz pat šai dienai. 
34 Un Ēsavs bija četrdesmit gadus vecs, kad tas sev par sievu ņēma hetieša Bērija meitu Jūdīti un hetieša Elona meitu Basmati. 
35 Tās darīja sirdēstus Īzākam un Rebekai. 

27.nodaļa

1 Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: "Mans dēls." Un tas viņam atbildēja: "Te es esmu!" 
2 Un viņš sacīja: "Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu. 
3 Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. 
4 Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu." 
5 Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. 
6 Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: "Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: 
7 atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. 
8 Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: 
9 ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. 
10 Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī." 
11 Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. 
12 Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai." 
13 Tad viņa māte atbildēja: "Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man." 
14 Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika. 
15 Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. 
16 Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. 
17 Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi. 
18 Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: "Mans tēvs." Un tas atbildēja: "Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?" 
19 Un Jēkabs sacīja savam tēvam: "Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt." 
20 Un Īzāks sacīja savam dēlam: "Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?" Un viņš atbildēja: "Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt." 
21 Tad Īzāks sacīja Jēkabam: "Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne." 
22 Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: "Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas." 
23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja. 
24 Un viņš sacīja: "Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?" Un viņš sacīja: "Es tas esmu." 
25 Tad viņš sacīja: "Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt." Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra. 
26 Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: "Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls." 
27 Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: "Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. 
28 Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. 
29 Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī." 
30 Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām. 
31 Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: "Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt." 
32 Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: "Kas tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs." 
33 Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: "Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts." 
34 Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs." 
35 Un viņš sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību." 
36 Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību." Un tas teica: "Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?" 
37 Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: "Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?" 
38 Un Ēsavs sacīja savam tēvam: "Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs." Un viņš pacēla savu balsi un raudāja. 
39 Tad viņa tēvs Īzāks atbildēja un sacīja viņam: "Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes. 
40 No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla." 
41 Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: "Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu." 
42 Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. 
43 Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. 
44 Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst, 
45 kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?" 
46 Un Rebeka sacīja Īzākam: "Man ir apnicis dzīvot Heta meitu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņem sievu no Heta meitām, šīs zemes meitām, kam tad man vairs dzīvot?" 

28.nodaļa

1 Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām. 
2 Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa meitām. 
3 Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu, 
4 un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam." 
5 Tā Īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotāmiju pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa. 
6 Un Ēsavs redzēja, ka Īzāks Jēkabu bija svētījis un bija to sūtījis uz Mezopotāmiju ņemt sievu no turienes un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām,- 
7 un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotāmiju. 
8 Un Ēsavs arī redzēja, ka Īzākam, viņa tēvam, Kānaāna meitas nebija pa prātam. 
9 Tad Ēsavs devās pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebojota māsu. 
10 Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu. 
11 Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. 
12 Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. 
13 Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. 
14 Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. 
15 Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis." 
16 Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju." 
17 Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti." 
18 Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. 
19 Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele[A], bet iepriekš pilsētu sauca Lūza. 
20 Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: "Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, 
21 un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. 
22 Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam." 

29.nodaļa

1 Un Jēkabs cēlās kājās un devās uz to ļaužu zemi, kas pret austrumiem. 
2 Un viņš ieraudzīja tīrumā aku, un trīs ganāmpulki bija apmetušies pie tās, jo no šīs akas ganāmpulki tika dzirdināti. Bet liels akmens bija uzlikts uz akas cauruma. 
3 Kad visi ganāmpulki tur bija sadzīti, tad novēla akmeni no akas cauruma un dzirdīja lopus, un pēc tam atkal lika akmeni savā vietā uz akas cauruma. 
4 Jēkabs viņiem sacīja: "Brāļi, no kurienes jūs esat?" Un tie sacīja: "Mēs esam no Hāranas." 
5 Un Jēkabs tiem sacīja: "Vai jūs pazīstat Nahora dēlu Lābanu?" Un tie sacīja: "Pazīstam." 
6 Tad viņš sacīja: "Vai viņam klājas labi?" Tie sacīja: "Labi, un redzi, tur nāk viņa meita Rahēle ar lopiem." 
7 Un viņš sacīja: "Vēl taču ir liela diena, un vēl nav pienācis laiks sadzīt lopus; dzirdiniet lopus un ejiet ganīt." 
8 Bet tie sacīja: "Mēs nevaram, pirms nav sadzīti visi ganāmpulki, tad akmens tiek novelts no avota cauruma, un mēs dzirdinām lopus." 
9 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, nāca Rahēle ar sava tēva sīklopiem, jo viņa bija gane. 
10 Un notika, kad Jēkabs ieraudzīja Rahēli, savas mātes brāļa Lābana meitu, un savas mātes brāļa Lābana sīklopus, tad Jēkabs piegāja un novēla akmeni no avota un padzirdināja savas mātes brāļa Lābana sīklopus. 
11 Un Jēkabs skūpstīja Rahēli un, savu balsi pacēlis, raudāja. 
12 Un Jēkabs izstāstīja Rahēlei, ka viņš ir tās tēva radinieks un Rebekas dēls; tad viņa tecēja un izstāstīja to tēvam. 
13 Un, kad Lābans dzirdēja vēsti par Jēkabu, savas māsas dēlu, tad viņš tam skrēja pretī, apkampa un skūpstīja un ieveda savā namā. Un viņš izstāstīja arī Lābanam visus šos notikumus. 
14 Un Lābans sacīja viņam: "Tiešām, tu esi no maniem kauliem un manas miesas!" Un viņš pie tā palika vienu mēnesi. 
15 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Kaut gan tu esi mans radinieks, bet vai tādēļ tev par velti kalpot? Saki man, kādu algu tu prasi?" 
16 Bet Lābanam bija divi meitas: vecākās vārds bija Lea un jaunākās Rahēle. 
17 Leas acis bija blāvas, bez spožuma, bet Rahēle bija skaista augumā un sejā. 
18 Un Jēkabs iemīlēja Rahēli un sacīja: "Es kalpošu tev septiņus gadus par Rahēli, tavu jaunāko meitu." 
19 Tad Lābans sacīja: "Labāk es dodu to tev nekā kādam citam; paliec pie manis." 
20 Un Jēkabs kalpoja par Rahēli septiņus gadus; un tie izlikās viņam kā dažas dienas, tik mīļa tā viņam bija. 
21 Tad Jēkabs sacīja Lābanam: "Dod man tagad manu sievu, jo mans laiks ir pilns, ka es ietu pie viņas." 
22 Un Lābans sapulcēja visus tās vietas ļaudis un sarīkoja dzīres. 
23 Un vakarā viņš ņēma savu meitu Leu un ieveda pie viņa, un Jēkabs gāja pie tās. 
24 Un Lābans deva savu kalponi Zilfu savai meitai Leai par kalponi. 
25 Un no rīta izrādījās, ka tā bija Lea. Un viņš sacīja Lābanam: "Kāpēc tu man esi tā darījis? Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli? Kāpēc tu mani esi piekrāpis?" 
26 Bet Lābans sacīja: "Tā nemēdz šinī vietā darīt, ka izdod jaunāko pirms vecākās. 
27 Piepildi šīs septiņas dienas ar šo; tad mēs tev dosim arī to otru tavas kalpošanas dēļ, kad tu man kalposi vēl citus septiņus gadus." 
28 Un Jēkabs darīja tā; un viņš piepildīja tās septiņas dienas, tad Lābans deva viņam savu meitu Rahēli par sievu. 
29 Un Lābans deva savu kalponi Bilhu savai meitai Rahēlei par kalponi. 
30 Un Jēkabs gāja arī pie Rahēles, un viņš mīlēja Rahēli vairāk nekā Leu. Un viņš kalpoja Lābanam vēl otrus septiņus gadus. 
31 Un Tas Kungs redzēja, ka Lea tika nicināta; tad Viņš atvēra tās klēpi, bet Rahēle bija neauglīga. 
32 Un Lea tapa grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu: Rūbens[A], jo viņa sacīja: "Tas Kungs ir uzlūkojis manas bēdas; un tagad noteikti mans vīrs mani mīlēs." 
33 Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: "Tas Kungs ir dzirdējis, ka es esmu nicināta, un Viņš man arī šo ir devis." Un viņa nosauca tā vārdu: Simeons[A]. 
34 Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: "Tagad taču mans vīrs pieķersies man, jo es viņam esmu dzemdējusi trīs dēlus." Un viņa nosauca tā vārdu: Levijs[A]. 
35 Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: "Tagad es slavēšu To Kungu." Un viņa nosauca tā vārdu: Jūda[A]. Un viņa mitējās dzemdēt. 

30.nodaļa

1 Kad Rahēle redzēja, ka viņa Jēkabam nedeva bērnus, tā sāka apskaust savu māsu un teica Jēkabam: "Gādā man bērnus, ja ne, es miršu." 
2 Bet Jēkaba dusmas iekvēlojās pret Rahēli, un viņš sacīja: "Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?" 
3 Tad tā teica viņam: "Lūk, mana kalpone Bilha, ej pie tās, lai tā dzemdē uz maniem ceļiem, lai man rastos caur viņu dzimums." 
4 Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi, par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. 
5 Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. 
6 Un Rahēle sacīja: "Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani, un devis man dēlu." Tādēļ viņa nosauca tā vārdu: Dans[A]. 
7 Un Bilha, Rahēles kalpone, tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. 
8 Un Rahēle sacīja: "Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi." Un viņa nosauca tā vārdu: Naftalis[A]. 
9 Kad Lea redzēja, ka ir pārstājusi dzemdēt, tā ņēma savu kalponi Zilfu un deva to Jēkabam par sievu. 
10 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam dēlu. 
11 Un Lea teica: "Laime nāk," - un nosauca tā vārdu: Gads[A]. 
12 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja otru dēlu Jēkabam. 
13 Un Lea teica: "Es - laimīgā, jo mani teiks laimīgu visas sievas." Un tā nosauca viņa vārdu: Ašers[A]. 
14 Un kādu dienu Rūbens nāca ap kviešu pļaujamo laiku un atrada tīrumā mīlestības ābolus, un viņš tos atnesa savai mātei Leai. Tad Rahēle sacīja Leai: "Dod man kādu no sava dēla mīlestības āboliem." 
15 Tā teica: "Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?" Tad Rahēle sacīja: "Lai tad arī viņš guļ pie tevis šonakt tava dēla mīlestības ābolu dēļ." 
16 Un Jēkabs nāca vakarā no tīruma; tad Lea gāja tam pretī un sacīja viņam: "Tev jānāk pie manis, jo es tevi esmu pirktin nopirkusi par sava dēla mīlestības āboliem." Un viņš ar to gulēja tanī naktī. 
17 Un Dievs paklausīja Leu, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. 
18 Un Lea sacīja: "Dievs man ir atmaksājis to, ka es esmu devusi savu kalponi savam vīram." Un viņa nosauca tā vārdu: Isašars[A].
19 Un Lea atkal tapa grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. 
20 Un Lea sacīja: "Dievs mani pieminējis ar labu piemiņu, dodams dāvanu; nu reiz mans vīrs cienīs mani, jo es tam esmu dzemdējusi sešus dēlus." Un viņa nosauca tā vārdu: Zebulons[A]. 
21 Un pēc tā viņa dzemdēja meitu un nosauca viņas vārdu: Dīna. 
22 Tad Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi. 
23 Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: "Dievs man ir atņēmis manu kaunu." 
24 Un viņa nosauca viņa vārdu: Jāzeps[A], sacīdama: "Lai Tas Kungs man pieliek vēl vienu dēlu." 
25 Un notika, pēc tam kad Rahēle bija dzemdējusi Jāzepu, Jēkabs sacīja Lābanam: "Atlaid mani! Es gribu iet uz savu vietu savā zemē. 
26 Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau zini manu kalpošanu, ko esmu tev kalpojis." 
27 Bet Lābans sacīja viņam: "Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ." 
28 Un viņš sacīja: "Prasi man savu algu, un es to došu." 
29 Un tas sacīja viņam: "Tu zini, kā es tev esmu kalpojis un kā tavs ganāmpulks pieaudzis manā laikā. 
30 Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un Tas Kungs tevi svētījis manu soļu dēļ. Bet tagad - kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?" 
31 Un viņš sacīja: "Ko lai es tev dodu?" Un Jēkabs sacīja: "Tev man nekā nav jādod. Ja tu man darīsi kādu lietu, es atkal ganīšu un sargāšu tavus sīklopus. 
32 Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga. 
33 Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā, kad nāksi pārbaudīt manu algu: kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu." 
34 Un Lābans sacīja: "Labi, lai notiek, kā tu esi sacījis." 
35 Un viņš atšķīra tanī dienā raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainās kazas, visus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās. 
36 Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus. 
37 Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. 
38 Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. 
39 Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. 
40 Bet šos jērus Jēkabs atšķīra un vērsa visus sīklopu purnus uz svītrainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un viņš lika savus ganāmpulkus atsevišķi un nepievienoja tos Lābana sīklopiem. 
41 Un vienmēr, kad spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika rīkstes sīklopu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm rīkstēm apietos. 
42 Bet, vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika tās; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam. 
43 Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. 

31.nodaļa

1 Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: "Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību." 
2 Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar. 
3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: "Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi." 
4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem. 
5 Un viņš sacīja tām: "Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani, 
6 un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. 
7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. 
8 Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. 
9 Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. 
10 Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. 
11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! - Un es sacīju: te es esmu. 
12 Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. 
13 Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē." 
14 Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: "Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā? 
15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. 
16 Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis." 
17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. 
18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi. 
19 Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas tēvam. 
20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu. 
21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārgāja pāri upei, un virzījās uz Gileāda kalna pusi. 
22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. 
23 Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. 
24 Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: "Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu." 
25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā. 
26 Un Lābans teica Jēkabam: "Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? 
27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. 
28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. 
29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu. 
30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?" 
31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas. 
32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev." Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi. 
33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāca no Leas telts un iegāja Rahēles teltī. 
34 Un Rahēle bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast. 
35 Bet viņa sacīja savam tēvam: "Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt." Un viņš meklēja, bet neatrada terafīmu. 
36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: "Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ? 
37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un savu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība. 
38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu ēdis. 
39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis; no manas rokas tu to atprasīji, vai nu tas bija zudis dienā, vai naktī. 
40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani ēda dienā, bet aukstums naktī. Un miegs bēga no manām acīm. 
41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis. 
42 Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris." 
43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: "Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni - mani bērni un šie sīklopi - mani lopi, un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es šodien darīšu savām meitām vai viņu bērniem, kurus tās ir dzemdējušas? 
44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi." 
45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni. 
46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes. 
47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta[A], bet Jēkabs to nosauca: Galeda[B]. 
48 Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi." Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda 
49 un arī Micpa[A], tāpēc ka tas sacīja: "Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies. 
50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū." 
51 Un Lābans sacīja Jēkabam: "Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi: 
52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. 
53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!" Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās. 
54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā. 

32.nodaļa

1 Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnubērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā. 
2 Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās. 
3 Un, tos ieraudzījis, Jēkabs sacīja: "Šī ir Dieva karapulka nometne." Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Mahanajima. 
4 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēsava uz Seīras zemes Edoma apgabalu 
5 un tiem pavēlēja, sacīdams: "Sakiet tā manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai. 
6 Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs." 
7 Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: "Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu." 
8 Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos, 
9 un viņš domāja: ja Ēsavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad atlikušais var mesties bēgt. 
10 Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, - 
11 es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem. 
12 Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. 
13 Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt."
14 Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēsavam, 
15 divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju un divdesmit aunus, 
16 trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem, četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus. 
17 Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: "Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku." 
18 Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: "Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un kurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā priekšā? - 
19 tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums." 
20 Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: "Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot. 
21 Un arī tā vēl sakiet: redzi, tavs kalps Jēkabs mums seko." Jo viņš domāja: es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi. 
22 Un tā dāvana devās viņam pa priekšu ceļā, bet viņš pa nakti palika nometnē. 
23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam. 
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja. 
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. 
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. 
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." 
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs." 
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." 
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja. 
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu[A], jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību." 
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ. 
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla. 

33.nodaļa

1 Un Jēkabs pacēla savas acis un redzēja Ēsavu nākam un četri simti vīru ar viņu. Tad viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rahēli un abām kalponēm. 
2 Un viņš novietoja kalpones un viņu bērnus priekšgalā, bet aiz viņām Leu un tās bērnus, bet Rahēli un Jāzepu aiz viņiem. 
3 Bet viņš pats gāja tiem pa priekšu un palocījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim. 
4 Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. 
5 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja sievas un bērnus un sacīja: "Kas tie tur tev?" Un tas atbildēja: "Tie ir mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu." 
6 Tad kalpones pienāca ar saviem bērniem un palocījās. 
7 Arī Lea un tās bērni nāca un palocījās viņa priekšā. Un pēc tam pienāca Jāzeps un Rahēle, un arī tie palocījās. 
8 Un viņš sacīja: "Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?" Un tas atbildēja: "Lai atrastu labvēlību tavās acīs, mans kungs." 
9 Bet Ēsavs teica: "Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder." 
10 Bet Jēkabs sacīja: "To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji. 
11 Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā." Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma.
12 Un Ēsavs sacīja: "Dosimies ceļā, lai ejam; bet es iešu tev pa priekšu." 
13 Un viņš sacīja: "Mans kungs, tu zini, pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un, kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks. 
14 Dodies, mans kungs, kā pirmais tava kalpa priekšā, un es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem, līdz nonākšu pie mana kunga Seīrā." 
15 Un Ēsavs sacīja: "Es, mazākais, atstāšu no tiem ļaudīm, kādi pie manis ir, dažus pie tevis." Un viņš sacīja: "Kādēļ tas vajadzīgs? Ja es tik atrodu labvēlību sava kunga acīs." 
16 Un Ēsavs tanī dienā atgriezās, pa savu ceļu iedams, Seīrā. 
17 Bet Jēkabs devās uz Sukotu un uzcēla sev namu, bet lopiem viņš uzcēla laidarus; tādēļ šīs vietas vārdu sauc Sukota[A]. 
18 Un Jēkabs sveiks nonāca Sihemas pilsētā, kas atrodas Kānaāna zemē, nākot no Mezopotāmijas. Viņš apmetās iepretim pilsētai. 
19 Un viņš nopirka to zemes gabalu, uz kura savu telti bija uzcēlis, no Hamora, Šehema tēva, bērniem par simts naudas gabaliem. 
20 Un viņš uzcēla turpat altāri un nosauca to: Dievs, Israēla Dievs. 

34.nodaļa

1 Un Dīna, kas bija Leas meita un kuru tā bija dzemdējusi Jēkabam, gāja iepazīties ar tās zemes meitām. 
2 Un viņu ieraudzīja Šehems, hīviešu valdnieka Hamora dēls, un viņš to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varasdarbu. 
3 Un viņa sirds pieķērās Jēkaba meitai Dīnai, un viņš iemīlēja jaunavu un runāja laipnīgi ar viņu. 
4 Un Šehems sacīja savam tēvam Hamoram: "Iegūsti man šo meitu par sievu." 
5 Jēkabs gan bija dzirdējis, ka tas bija apsmējis viņa meitu Dīnu; bet viņa dēli bija pie viņa ganāmpulkiem laukos, un Jēkabs klusēja līdz viņu pārnākšanai. 
6 Un Hamors, Šehema tēvs, gāja pie Jēkaba aprunāties. 
7 Pašreiz Jēkaba dēli arī nāca no lauka, un, tiklīdz tie to dzirdēja, tie pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās, jo, guļot pie Jēkaba meitas, tas kauna darbu bija nodarījis Israēlam. Tā tam nevajadzēja notikt. 
8 Un Hamors runāja ar viņiem, sacīdams: "Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai, dodiet to viņam par sievu. 
9 Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. 
10 Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, jums atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā." 
11 Un Šehems sacīja viņas tēvam un viņas brāļiem: "Kaut es atrastu labvēlību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsit, to es došu. 
12 Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsit man, tikai dodiet jaunavu man par sievu." 
13 Un Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un viņa tēvam Hamoram ar viltu, tāpēc ka viņš bija apsmējis Dīnu, viņu māsu, 
14 un teica tam: "Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums. 
15 Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu kā mēs, apgraizīdami visus vīrus. 
16 Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. 
17 Bet, ja jūs nepaklausīsit mums un neliksit apgraizīties, tad mēs paņemsim savu meitu un aiziesim." 
18 Šie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. 
19 Un jauneklis nekavējās darīt, kā bija teikts, jo viņam labi patika Jēkaba meita, un viņš visā sava tēva namā bija godāts. 
20 Un Hamors ar savu dēlu Šehemu gāja pilsētas vārtos un runāja nopietni ar savas pilsētas ļaudīm, teikdami: 
21 "Šie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. 
22 Bet tikai tad vīri ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrs, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts.
23 Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi un visi viņu lopi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!" 
24 Un visi, kas tik mēdza nākt pa viņu pilsētas vārtiem, paklausīja Hamoram un viņa dēlam, un visi vīri tika apgraizīti, visi, kas gāja pa viņu pilsētas vārtiem. 
25 Un notika, trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, Simeons un Levijs, abi Jēkaba dēli, Dīnas brāļi, paņēma katrs pa zobenam, netraucēti ienāca pilsētā un apkāva visus vīrus. 
26 Un tie nokāva ar zobena asmeni Hamoru un viņa dēlu Šehemu un paņēma no Šehema nama Dīnu un izveda to ārā. 
27 Un Jēkaba dēli gāja pie pārmāktiem un aplaupīja pilsētu, kurā viņu māsa bija tikusi apsmieta. 
28 Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja. 
29 Un visu viņu bagātību un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu. 
30 Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: "Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti." 
31 Bet tie sacīja: "Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?" 

35.nodaļa

1 Un Dievs sacīja uz Jēkabu: "Celies, ej uz Bēteli un paliec tur un taisi tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava." 
2 Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: "Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstaities un mainiet savas drēbes. 
3 Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis." 
4 Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas. 
5 Un viņi devās ceļā, bet Dievs uzsūtīja bailību pār pilsētām, kas bija viņu apkārtnē, un tie nedzinās Jēkabam un viņa dēliem pakaļ. 
6 Un Jēkabs nonāca Lūzā, kas atrodas Kānaāna zemē, tas ir, Bētelē; viņš līdz ar visu, kas tam bija. 
7 Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu: Ēl-Bētele, jo tur Dievs viņam bija atklājies, kad viņš bēga no sava brāļa. 
8 Bet Rebekas aukle Debora nomira un tika apglabāta pie Bēteles zem ozola, un šo vietu nosauca: Raudu ozols. 
9 Un Dievs parādījās Jēkabam vēlreiz, kad tas nāca no Mezopotāmijas, un Viņš to svētīja. 
10 Un Dievs sacīja viņam: "Tavs vārds ir Jēkabs, bet turpmāk tavs vārds nebūs Jēkabs, bet Israēls būs tavs vārds." Un Viņš to nosauca par Israēlu. 
11 Un Dievs viņu pamācīja: "Es esmu visuspēcīgais Dievs; augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa lai ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. 
12 Un to zemi, ko Es biju devis Ābrahāmam un Īzākam, tev Es to došu, un taviem pēcnācējiem pēc tevis Es došu šo zemi." 
13 Un Dievs cēlās projām no viņa tai vietā, kur Viņš ar to bija runājis. 
14 Bet Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni vietā, kur viņš bija ar Viņu runājis, akmens stabu, un lēja pār to slakāmo upuri, un viņš lēja pār to arī eļļu. 
15 Un Jēkabs nosauca vietu, kurā Dievs ar viņu bija runājis, par Bēteli. 
16 Un viņi devās ceļā no Bēteles; un, kad vēl bija atlicis kāds zemes pārgājiens līdz Efratai, Rahēlei bija jādzemdē, bet viņai bija grūti dzemdēt. 
17 Un, tā kā viņai bija grūti dzemdēt, tad vecmāte viņai sacīja: "Nebīsties, arī šoreiz tev būs dēls." 
18 Un notika, viņas dvēselei šķiroties, jo tai bija jāmirst, tā nosauca viņu par Benoni[A], bet Jēkabs to nosauca par Benjamīnu[B]. 
19 Un Rahēle nomira un tika apglabāta pie ceļa uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi. 
20 Un Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni pie viņas kapa vietas, tas ir Rahēles kapa akmens līdz šai dienai. 
21 Un Israēls devās ceļā un uzcēla savu telti viņpus Migdalederas. 
22 Un, kamēr Israēls vēl dzīvoja tanī zemē, Rūbens nāca un gulēja pie sava tēva blakussievas Bilhas, un Israēls to dabūja zināt. Un Jēkabam bija divpadsmit dēli. 
23 Leas dēli ir: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais, Simeons, Levijs, Jūda, Isašars un Zebulons. 
24 Rahēles dēli ir: Jāzeps un Benjamīns. 
25 Un Rahēles kalpones Bilhas dēli ir: Dans un Naftalis. 
26 Un Leas kalpones Zilfas dēli ir: Gads un Ašers. Tie ir Jēkaba dēli, kas viņam tika dzemdēti Mezopotāmijā. 
27 Un Jēkabs nāca pie sava tēva Īzāka uz Mamri, Kirijat-Arbas tuvumā. Tā ir Hebrona, kur Ābrahāms un Īzāks bija dzīvojuši kā svešinieki. 
28 Bet Īzākam bija simts astoņdesmit gadi. 
29 Un Īzāks kļuva vājš un nomira, un tika piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un savu mūžu nodzīvojis, un Jēkabs un Ēsavs, viņa dēli, to apglabāja. 

36.nodaļa

1 Šie ir Ēsava, tas ir, Edoma, ciltsraksti. 
2 Ēsavs ņēma sievas no Kānaāna meitām, hetieša Elona meitu Adu un hetieša Cibeona dēla Anas meitu Oholibāmu, 
3 un Nebojota māsu, Ismaēla meitu Basmati. 
4 Un Ada dzemdēja Ēsavam Ēlifasu, bet Basmate dzemdēja Reguēlu. 
5 Oholibāma dzemdēja Jeusu, Jaālāmu un Korahu, tie ir Ēsava dēli, kas viņam tika dzemdēti Kānaāna zemē. 
6 Un Ēsavs paņēma savas sievas, savus dēlus, savas meitas un visus sava nama iedzīvotājus, arī savus ganāmpulkus un visus liellopus, un visu savu mantību, kādu tas Kānaāna zemē bija ieguvis, un aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba, 
7 jo viņiem bija pārāk daudz mantas, lai tie varētu dzīvot kopā, un zeme, kurā viņi mita kā svešinieki, tos nevarēja viņu lopu dēļ uzturēt. 
8 Un Ēsavs mita Seīras kalnos. Ēsavs ir Edoms. 
9 Šie ir edomieša Ēsava, kas mita Seīras kalnos, ciltsraksti. 
10 Šie ir Ēsava dēlu vārdi: Ēlifass, Adas, Ēsava sievas, dēls; Reguēls, Basmates, Ēsava sievas, dēls. 
11 Un Ēlifasa dēli bija: Temans, Omārs, Cebo, Gaetams un Kenass. 
12 Bet Timna bija Ēlifasa, Ēsava dēla, blakussieva. Un tā dzemdēja Ēlifasam Amaleku. Tie ir Ēsava sievas Adas dēli. 
13 Bet šie ir Reguēla dēli: Nahats, Zerahs, Šamma un Misa. Tie ir Ēsava sievas Basmates dēli. 
14 Un šie ir Ēsava sievas Oholibāmas, Anas meitas, Cibeona dēla meitas, dēli, kurus tā dzemdēja Ēsavam: Jeuss, Jaālāms un Korahs. 
15 Šie ir cilšu vadoņi Ēsava dēlu starpā, Ēlifasa, Ēsava pirmdzimtā, dēli: Temjmans - vadonis, Omars - vadonis, Zepo - vadonis, Kenass - vadonis, 
16 Korahs - vadonis, Gaetams - vadonis, Amaleks - vadonis. Tie ir Ēlifasa cilts vadoņi Edoma zemē; tie ir Adas dēli. 
17 Un šie ir Ēsava dēla Reguēla dēli: Namjhats - vadonis, Zerahs - vadonis, Šamma - vadonis, Miza - vadonis; tie ir Reguēla cilts vadoņi Edoma zemē; tie ir Ēsava sievas Basmates dēli. 
18 Un šie ir Ēsava sievas Oholibāmas dēli: Jeuss - vadonis, Jaālāms - vadonis, Korahs - vadonis; tie ir Oholibāmas cilts vadoņi, tā bija Anas meita un Ēsava sieva. 
19 Tie ir Ēsava, tas ir, Edoma dēli, un tie ir viņu cilts vadoņi. 
20 Un šie ir horieša Seīra dēli, kas dzīvoja tanī zemē: Lotans, Šobals, Cibeons, Ana, 
21 Dišons, Ecers un Rišons; tie ir horiešu cilts vadoņi, Seīra dēli, Edoma zemē. 
22 Un Lotana dēli bija Horis un Heimams, un Lotana māsa bija Timna. 
23 Un šie ir Cobala dēli: Alvans, Manahats, Ēbals, Šefo un Onams. 
24 Un šie ir Cibeona dēli: Aja un Ana; šis ir tas Ana, kas tuksnesī atrada siltos avotus, kad tas sava tēva Cibeona ēzeļus ganīja. 
25 Un šie ir Anas bērni: Dišons un Oholibāma, Anas meita. 
26 Un šie ir Dišona dēli: Hamrans, Ešbans, Jitrans un Kerans. 
27 Un šie ir Ēcera dēli: Bilhans, Saāvans un Jaākans. 
28 Un šie ir Disana dēli: Ūcs un Arans. 
29 Šie ir horiešu cilts vadoņi: Lotans - vadonis, Sobals - vadonis, Cibeons - vadonis, Ana - vadonis, 
30 Dišons - vadonis, Ecers - vadonis, Disans - vadonis. Tie ir horiešu cilts vadoņi pēc viņu novadiem Seīras zemē. 
31 Un šie ir tie ķēniņi, kas valdīja Edoma zemē, iekāms israēliešiem bija kāds ķēniņš. 
32 Bela, Beoras dēls, valdīja Edomā, un viņa pilsētas vārds bija Dinhaba. 
33 Kad Bela nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Jobabs, Seraha dēls, no Bosras. 
34 Kad Jobabs nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Husams no temeniešu zemes. 
35 Kad Husams nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadads, Bedada dēls. Viņš ir tas, kas sakāva Midiānu Moāba laukos, un viņa pilsētas vārds ir Avita. 
36 Kad Hadads nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Samla no Masrekas. 
37 Kad Samla nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Sauls no Rehobotas pie lielās upes. 
38 Kad Sauls nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Baal-Hanans, Akbora dēls. 
39 Kad Baal-Hanans, Akbora dēls, nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadars, un viņa pilsētas vārds bija Pagu un viņa sievas vārds Mehetabēle, Matreda meita, no Mezahabas. 
40 Un šie ir Ēsava cilts vadoņu vārdi pēc viņu dzimtām, viņu dzīves vietām un viņu vārdiem: Timna - vadonis, Alva - vadonis, Jetets - vadonis, 
41 Oholibāma - vadonis, Ēla - vadonis, Pinons - vadonis, 
42 Kenass - vadonis, Temans - vadonis, Mibcars - vadonis, 
43 Magdiēls - vadonis, Jerams - vadonis. Tie ir Edoma cilts vadoņi pēc viņu novadiem zemē, ko viņi bija ieguvuši. Un Ēsavs ir edomiešu tēvs. 

37.nodaļa

1 Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē. 
2 Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam. 
3 Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm. 
4 Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt. 
5 Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. 
6 Un viņš teica tiem: "Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. 
7 Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā." 
8 Un viņa brāļi sacīja tam: "Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?" Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. 
9 Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: "Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā." 
10 Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: "Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet - man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?" 
11 Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā. 
12 Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā, 
13 Israēls sacīja Jāzepam: "Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem." Un tas viņam atbildēja: "Es klausos." 
14 Un viņš tam sacīja: "Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man." Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu. 
15 Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: "Ko tu meklē?" 
16 Un viņš atbildēja: "Es meklēju savus brāļus, saki man - kur viņi gana?" 
17 Un tas cilvēks sacīja: "Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu." Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. 
18 Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut. 
19 Un viņi cits citam sacīja: "Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! 
20 Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem." 
21 Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: "Neatņemsim viņam dzīvību." 
22 Un Rūbens viņiem sacīja: "Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa." To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ. 
23 Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus - šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, 
24 un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. 
25 Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. 
26 Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: "Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? 
27 Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa." Un viņa brāļi tam paklausīja. 
28 Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. 
29 Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. 
30 Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: "Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?" 
31 Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs 
32 un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: "Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?" 
33 Un viņš tos pazina un sacīja: "Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis." 
34 Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. 
35 Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: "Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!" Un viņa tēvs to apraudāja. 
36 Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam. 

38.nodaļa

1 Šinī laikā notika, ka Jūda nošķīrās no saviem brāļiem un apmetās pie kāda vīra no Adullāmas, vārdā Hiraha. 
2 Un Jūda tur ieskatīja kāda kānaānieša meitu, tā vārds bija Sua, un viņš to paņēma un gāja pie tās. 
3 Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu: Gers. 
4 Un tā tapa vēlreiz grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņa vārdu: Onans. 
5 Un viņa dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca tā vārdu: Šela. Viņa atradās Kezibā, kad viņa to dzemdēja. 
6 Un Jūda ņēma sievu Geram, savam vecākajam dēlam, un tās vārds bija Tamāra. 
7 Bet Gers, Jūdas vecākais dēls, bija Tā Kunga acīs ļauns, un Tas Kungs tam lika mirt. 
8 Un Jūda sacīja Onanam: "Ej pie sava brāļa sievas un ņem to kā svainis par sievu, lai tavam brālim būtu pēcnācēji." 
9 Bet Onans, zinādams, ka tie nebūs viņa pēcnācēji, pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja zemē, lai nerastos pēcnācēji viņa brālim. 
10 Bet Tam Kungam nepatika, ko tas darīja, un Viņš lika mirt arī viņam. 
11 Un Jūda sacīja savai vedeklai Tamārai: "Atgriezies kā atraitne sava tēva mājās, kamēr mans dēls Šela pieaugs," - jo viņš domāja, ka nenomirst arī viņš, tāpat kā viņa brāļi. Un Tamāra atgriezās sava tēva namā. 
12 Bija pagājis ilgāks laiks, kad nomira Jūdas sieva, Suas meita. Kad Jūda bija beidzis sērot, viņš aizgāja pie savu avju cirpējiem uz Timnu; viņš, Jūda, un viņa draugs Hirahs no Adullāmas. 
13 Un Tamārai tika teikts: "Redzi, tavs vīratēvs iet uz Timnu savas avis cirpt." 
14 Tad viņa novilka savas atraitnes laika drēbes, apsedzās ar plīvuru un satinusies apsēdās pie Enajimas vārtiem. Tā ir ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šela bija pieaudzis, bet viņa tam nebija dota par sievu. 
15 Kad Jūda to ieraudzīja, tam šķita, ka tā ir netikle, tāpēc ka tai seja bija apsegta. 
16 Un viņš nogriezās pie tās ceļa malā un sacīja: "Atļauj man nākt pie tevis," - jo tas nezināja to esam savu vedeklu. Bet viņa sacīja: "Ko tu man dosi, ja tu nāksi pie manis?" 
17 Un viņš sacīja: "Es atsūtīšu no saviem sīklopiem kādu āzīti." Tad viņa sacīja: "Vai tu dotu ķīlu, kamēr tu to atsūti?" 
18 Un viņš sacīja: "Kādu ķīlu lai es tev dodu?" Un viņa atbildēja: "Tavu cilts gredzenu, tavu ķēdi un tavu spieķi, kas tev rokā." Un viņš tai deva tos un gāja pie tās, un tā tapa grūta no viņa. 
19 Un tā piecēlās un aizgāja, nolika plīvuru un apvilka atkal savas atraitnes drēbes. 
20 Un Jūda ar savu draugu, kas bija no Adullāmas, atsūtīja āzi, lai paņemtu no tās rokām ķīlas, bet tas to sievu neatrada. 
21 Un viņš taujāja tās vietas iemītniekus, teikdams: "Kur ir tā netikle, kas Enajimas ceļa malā bija?" Un tie atbildēja: "Te neviena netikle nav bijusi." 
22 Un tā viņš atgriezās pie Jūdas, sacīdams: "Es neesmu tādu atradis, un arī tās vietas iedzīvotāji saka, ka tur netikle nav bijusi." 
23 Tad Jūda sacīja: "Lai viņa manis pēc to patur, tikai ka netopam kaunā! Piemini: es šo āzi esmu sūtījis, bet tu viņu neesi atradis." 
24 Un notika trešajā mēnesī, ka Jūdam tika šādi vēstīts: "Tamāra, tava vedekla, ir piekopusi netiklību, un viņa ir arī kļuvusi grūta dēļ savas netiklības." Un Jūda sacīja: "Izvediet to, lai tā top sadedzināta!" 
25 Kad viņa bija izvesta, tā sūtīja ziņu savam vīratēvam un sacīja: "No tā vīra, kam šīs lietas pieder, es esmu kļuvusi grūta. Vai pazīsti šo gredzenu, ķēdi un spieķi; kam tie pieder?" 
26 Un Jūda tos pazina un teica: "Tā sieva ir taisnīgāka par mani, jo es tai neesmu devis Šelu, savu dēlu." Un viņš vairs turpmāk negāja pie tās. 
27 Un notika, viņas laikam pienākot dzemdēt, ka, lūk, dvīņi bija viņas miesās. 
28 Un, viņai dzemdējot, viens bērns izbāza roku, un vecmāte paņēma to un apsēja rokai sarkanu pavedienu, sacīdama: "Tas ir iznācis pirmais." 
29 Tad tas atkal atvilka savu roku, un viņa brālis iznāca pirmais. Tad viņa sacīja: "Kāpēc tu esi viņai izplēsis plīsumu?" Un tā nosauca viņa vārdu: Perecs[A]. 
30 Un pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkans pavediens, un tā viņa vārdu nosauca: Zerahs[A]. 

39.nodaļa

1 Bet Jāzeps tika novests uz Ēģipti, un ēģiptietis Potifars, faraona galma vīrs, sardzes priekšnieks, to nopirka no ismaēliešiem, kas viņu turp bija noveduši. 
2 Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties. Un viņš piemājoja sava kunga, ēģiptieša, namā. 
3 Kad viņa īpašnieks redzēja, ka Tas Kungs bija ar viņu un ka visam, ko vien tas darīja, Tas Kungs lika viņa rokās labi izdoties, 
4 tad Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās. 
5 Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā. 
6 Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda. Bet Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā. 
7 Un pēc visiem šiem notikumiem gadījās, ka viņa kunga sieva meta savas acis uz Jāzepu un sacīja: "Guli pie manis." 
8 Bet viņš to noraidīja un sacīja sava kunga sievai: "Redzi, mans kungs nerūpējas ne par ko, kas te namā, un visu, kas tam pieder, viņš devis manās rokās. 
9 Viņš pats šinī namā nav lielāks par mani, un viņš man neko nav šinī namā aizliedzis kā vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva. Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?" 
10 Un notika, ka viņa diendienā tā runāja ar Jāzepu, bet viņš to neklausīja un negāja gulēt pie viņas. 
11 Tad kādu dienu, kad viņš bija ienācis namā, lai padarītu savu darbu, un neviens cilvēks no nama ļaudīm negadījās klāt, 
12 viņa sagrāba to pie viņa drēbēm, sacīdama: "Guli ar mani." Bet viņš atstāja savas drēbes tās rokās, bēga un izskrēja ārā. 
13 Kad tā redzēja, ka viņš savas drēbes ir pametis viņas rokās un izbēdzis ārā, 
14 tā sasauca savus ļaudis un sacīja tiem: "Redziet, viņš atvedis pie mums šo ebreju vīru, lai mūs apsmietu; viņš nāca pie manis, lai ar mani gulētu, bet es sāku skaļā balsī kliegt. 
15 Un notika, kad tas kļuva dzirdams, jo es savu balsi biju pacēlusi un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā."
16 Un viņa paturēja tā drēbes pie sevis līdz tam laikam, kad viņas vīrs atgriezās savā namā. 
17 Tad tā sacīja tam šos vārdus: "Tas ebreju vergs, kuru tu esi mums atvedis, nāca mani piesmiet. 
18 Un, tiklīdz es pacēlu savu balsi un kliedzu, viņš pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā." 
19 Kad nu viņa kungs dzirdēja savas sievas stāstu, kādu tā viņam izstāstīja, kādu pārestību viņa vergs tai bija nodarījis, viņš iekaisa dusmās. 
20 Un Jāzepa kungs paņēma to un iemeta cietumā, vietā, kur ķēniņa apcietinātie tika apsargāti, un nu viņš atradās tur, cietumā. 
21 Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu un tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs. 
22 Un cietuma priekšnieks uzticēja Jāzepam visus apcietinātos, kas bija cietumā, un visu, kas tur bija darāms, to viņš darīja. 
23 Un cietuma priekšnieks pats nerūpējās ne par vienu lietu, ko tas bija nodevis viņa rokā, tāpēc ka Tas Kungs bija ar viņu, un visam, ko vien viņš darīja, Tas Kungs lika labi izdoties. 

40.nodaļa

1 Un pēc šiem notikumiem Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs bija nogrēkojušies pret savu kungu - Ēģiptes ķēniņu. 
2 Tad faraons apskaitās uz saviem divi galma vīriem, galveno dzērienu devēju un galveno maizes cepēju. 
3 Un viņš novietoja tos apcietinājumā sardzes namā, cietumā, kur arī Jāzeps atradās apcietinājumā. 
4 Un sardzes virsnieks tiem pielika Jāzepu, lai Jāzeps tiem kalpotu. Un tie labu laiku bija cietumā. 
5 Un Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs, kas bija tagad apcietināti cietumā, abi sapņoja vienā naktī katrs savu sapni ar savu nozīmi. 
6 Un no rīta Jāzeps nāca tos apraudzīt un ievēroja, ka tie bija īgni. 
7 Un viņš prasīja abiem galma vīriem, kas ar viņu bija kopā cietumā, viņa pavēlnieka namā, sacīdams: "Kāpēc šodien jūsu sejas ir īgnas?" 
8 Un tie tam atbildēja: "Mēs redzējām sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu." Tad Jāzeps sacīja viņiem: "Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man." 
9 Tad galvenais dzērienu devējs izstāstīja savu sapni Jāzepam un sacīja viņam: "Es sapņoju, ka manā priekšā bija vīna koks. 
10 Un pie vīna koka bija trīs stīgas, un te jau tās sāka zaļot, un arī ogas aizmetās, un ienācās ogu pilni ķekari. 
11 Un faraona kauss bija manās rokās; es paņēmu vīnogas un izspiedu tās faraona kausā un devu kausu faraonam rokā." 
12 Un Jāzeps tam sacīja: "Šis ir tam izskaidrojums: trīs stīgas nozīmē trīs dienas. 
13 Pēc trim dienām faraons pacels tavu galvu un atdos tev tavu amatu; un tu liksi faraona kausu atkal viņam rokā, gluži kā tas iepriekš bija parasts, kad tu biji viņa dzērienu devējs. 
14 Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, mani faraonam, ka es tieku ārā no šī nama. 
15 Jo zagšus es esmu atvests no ebreju zemes, un arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi mani varētu ielikt šinī sprostā." 
16 Kad galvenais maizes cepējs redzēja, ka izskaidrojums bija labvēlīgs, viņš stāstīja Jāzepam: "Arī man bija savs sapnis: uz manas galvas man bija trīs maizes grozi. 
17 Augšējā grozā bija visādi faraonam gatavoti cepumi, un putni tos ēda no groza virs manas galvas." 
18 Un Jāzeps atbildēja un sacīja: "Šī ir sapņa nozīme: trīs grozi nozīmē trīs dienas. 
19 Pēc trim dienām faraons paņems tevi un pakārs tevi kokā, un putni knābās tavu miesu." 
20 Un trešajā dienā bija faraona dzimšanas diena, un tas rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un paaugstināja gan dzērienu devēju, gan maizes cepēju savu kalpu vidū. 
21 Un viņš galveno dzērienu devēju no jauna iecēla amatā, un tas deva kausu faraona rokā. 
22 Bet galveno maizes cepēju viņš pakāra, gluži kā Jāzeps to tiem bija paskaidrojis. 
23 Bet galvenais dzērienu devējs vairs nedomāja par Jāzepu un aizmirsa viņu. 

41.nodaļa

1 Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: viņš stāvēja upes grīvā. 
2 Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. 
3 Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upes, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes malā. 
4 Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas treknām miesām un skaista izskata govis. Un faraons pamodās. 
5 Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. 
6 Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austreņa kaltētas. 
7 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis. 
8 Un no rīta viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot. 
9 Tad galvenais dzērienu devējs bilda faraonam, sacīdams: "Šodien man jāpiemin mans grēks. 
10 Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju. 
11 Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs. 
12 Un tur kopā ar mums bija ebreju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi. 
13 Un, kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra." 
14 Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona. 
15 Un faraons sacīja Jāzepam: "Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu." 
16 Un Jāzeps atbildēja faraonam: "Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam." 
17 Tad faraons sacīja Jāzepam: "Es sapņoju, ka stāvu upes malā. 
18 Un redzi, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. 
19 Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tām, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata, un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. 
20 Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. 
21 Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. 
22 Un es atkal redzēju sapni: lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. 
23 Un redzi, septiņas izkaltušas, plānas un austreņa kaltētas vārpas auga aiz tām. 
24 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē." 
25 Tad Jāzeps sacīja faraonam: "Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. 
26 Septiņas brangās govis ir septiņi gadi, un septiņas glītās vārpas arī ir septiņi gadi; tas ir viens sapnis. 
27 Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austreņa kaltētās vārpas arī ir septiņi gadi, bada gadi. 
28 Šis ir tas, par ko es sacīju faraonam: Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs. 
29 Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē. 
30 Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. 
31 Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags. 
32 Un, ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs tā lēmis un steigsies to arī piepildīt. 
33 Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi. 
34 Lai faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. 
35 Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, lai tā tiktu saglabāta. 
36 Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta."
37 Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem. 
38 Un faraons sacīja saviem kalpiem: "Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?" 
39 Un faraons sacīja Jāzepam: "Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. 
40 Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi." 
41 Un faraons sacīja Jāzepam: "Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi." 
42 Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. 
43 Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kas tam bija, un lika saukt viņa priekšā: "Metieties ceļos!" Tā viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. 
44 Un faraons sacīja Jāzepam: "Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē." 
45 Un faraons nosauca Jāzepu par Safnatpaneahu[A] un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnāti par sievu. 
46 Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. 
47 Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu. 
48 Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās. 
49 Un Jāzeps sabēra labību lielā vairumā, kā jūras smiltis, ka to pārstāja mērīt, jo tā bija neizmērojama. 
50 Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte. 
51 Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase[A], jo viņš teica: "Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu." 
52 Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims[A], jo: "Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē." 
53 Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām. 
54 Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. 
55 Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: "Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks." 
56 Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga. 
57 Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi. 

42.nodaļa

1 Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: "Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? 
2 Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst." 
3 Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes. 
4 Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdzi, jo viņš sacīja: "Ka tam nenotiek kāda nelaime." 
5 Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads. 
6 Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāļi nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā, 
7 tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: "No kurienes jūs nākuši?" Un viņi atbildēja: "No Kānaāna zemes, lai pirktu labību." 
8 Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. 
9 Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: "Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." 
10 Un tie atbildēja: "Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt. 
11 Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki." 
12 Bet viņš teica uz tiem: "Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas." 
13 Bet tie sacīja: "Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav." 
14 Tad Jāzeps viņiem sacīja: "Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki. 
15 Tik tiešām, ka faraons dzīvs, pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp! 
16 Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki." 
17 Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas. 
18 Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: "Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dieva. 
19 Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums, brāļiem, paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās. 
20 Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jūs nemirsit." Un tie darīja tā. 
21 Un tie cits citam sacīja: "Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas." 
22 Un Rūbens tiem atbildēja: "Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, - bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas." 
23 Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tur bija tulks starp tiem. 
24 Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā. 
25 Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļamaizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts. 
26 Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. 
27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā. 
28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: "Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā." Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: "Ko Dievs mums ir darījis?" 
29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami: 
30 "Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem. 
31 Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki. 
32 Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē. 
33 Un tas zemes kungs mums sacīja: pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums, brāļiem, atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet. 
34 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi." 
35 Un, izberot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās. 
36 Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: "Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!" 
37 Tad Rūbens sacīja savam tēvam: "Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ." 
38 Un viņš sacīja: "Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kurā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manu sirmo galvu ar skumjām novestu pazemē." 

43.nodaļa

1 Bet bads bija smags tanī zemē. 
2 Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kuru tie bija atveduši no Ēģiptes, tad viņu tēvs tiem sacīja: "Ejiet atkal un pērciet mums mazliet labības." 
3 Un Jūda tam sacīja: "Tas vīrs mums stingri piekodināja, teikdams: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli. 
4 Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību. 
5 Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums." 
6 Un Israēls sacīja: "Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?" 
7 Bet tie atbildēja: "Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: atvediet savu brāli." 
8 Tad Jūda sacīja Israēlam, savam tēvam: "Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem. 
9 Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā. 
10 Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies." 
11 Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: "Ja tam tā jābūt, tad dariet arī tā. Ņemiet savos saiņos no šīs zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārgas zāles, riekstus un mandeles. 
12 Ņemiet arī divtik naudas sev līdzi; arī to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdzi; var būt, ka notikusi pārskatīšanās. 
13 Ņemiet arī savu brāli un celieties un ejiet pie tā vīra. 
14 Un tas visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi gan to jūsu brāli, gan Benjamīnu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti." 
15 Tad brāļi paņēma dāvanas un divtik naudas un satvēra pie rokas Benjamīnu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā. 
16 Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamīnu, sacīja sava nama pārraugam: "Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie vīri ar mani ēdīs pusdienu." 
17 Un tas vīrs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā. 
18 Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un sacīja: "Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un ņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par vergiem." 
19 Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvīs, 
20 sacīdami: "Piedod, mūsu kungs, mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību. 
21 Un, kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, redzi, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši. 
22 Arī citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos." 
23 Viņš sacīja: "Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis." Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu. 
24 Tad tas vīrs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeļiem. 
25 Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot. 
26 Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei. 
27 Un viņš tiem jautāja: "Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?" 
28 Un tie sacīja: "Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs." Un tie noliecās un klanījās. 
29 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: "Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru jūs man stāstījāt?" Un viņš sacīja: "Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!" 
30 Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja. 
31 Un, nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies teica: "Celiet priekšā ēdienu!" 
32 Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrejiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem. 
33 Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma, no pirmdzimtā pēc viņa dzimšanas līdz jaunākajam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās. 
34 Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi. 

44.nodaļa

1 Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: "Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā. 
2 Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū." Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis. 
3 No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti - viņi paši un viņu ēzeļi. 
4 Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: "Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? 
5 Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami." 
6 Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus. 
7 Bet tie tam sacīja: "Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. 
8 Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? 
9 Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par vergiem." 
10 Un viņš sacīja: "Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi." 
11 Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu. 
12 Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā. 
13 Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā. 
14 Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes. 
15 Un Jāzeps sacīja tiem: "Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?" 
16 Tad Jūda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts." 
17 Tad viņš sacīja: "Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva." 
18 Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. 
19 Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis? 
20 Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl. 
21 Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt. 
22 Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs. 
23 Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu. 
24 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus, 
25 mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst. 
26 Tad mēs sacījām: mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo, kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs. 
27 Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. 
28 Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai. 
29 Un, ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā. 
30 Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā, 
31 tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. 
32 Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. 
33 Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. 
34 Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam." 

45.nodaļa

1 Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: "Lai aiziet visi, kas pie manis!" Tad neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem. 
2 Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams. 
3 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?" Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot. 
4 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Nāciet tuvāk klāt!" Un tie pienāca. Un viņš sacīja: "Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. 
5 Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību. 
6 Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. 
7 Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. 
8 Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. 
9 Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: to tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! 
10 Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu, gan tu, gan tavi bērni, gan tavi bērnubērni, gan tavi sīklopi, gan tavi liellopi, gan viss, kas tev pieder. 
11 Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir, jo vēl būs pieci bada gadi. 
12 Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā. 
13 Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!" 
14 Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts. 
15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un, to darīdams, raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to. 
16 Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem. 
17 Un faraons sacīja Jāzepam: "Saki tā saviem brāļiem: dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā, un ejiet uz Kānaāna zemi. 
18 Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit šīs zemes labumu. 
19 Un tu pavēli: tā jums būs darīt, ņemiet sev līdzi no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu, un nāciet paši. 
20 Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes zemes labumi būs jūsu." 
21 Un Israēla bēni darīja tā, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons to bija teicis, un deva tiem ceļamaizi līdzi ceļā. 
22 Un ikvienam viņš deva savu drēbju kārtu, bet Benjamīnam viņš deva trīs simti seķeļu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas. 
23 Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļamaizi tēvam. 
24 Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem sacīja: "Ceļā būdami, esiet bez bailēm." 
25 Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. 
26 Un tie pavēstīja viņam: "Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!" Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt.
27 Bet, kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kurus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās. 
28 Un Israēls sacīja: "Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu." 

46.nodaļa

1 Un Israēls devās ceļā ar visu, kas tam bija, un nonāca Bēršebā; un viņš upurēja kaujamos upurus sava tēva Īzāka Dievam. 
2 Un Dievs runāja ar Israēlu parādībā naktī un sauca: "Jēkab, Jēkab!" Un viņš teica: "Te es esmu." 
3 Un Viņš sacīja: "Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. 
4 Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis." 
5 Tad Jēkabs cēlās no Bēršebas, un Israēla bērni veda Jēkabu, savu tēvu, un savus mazos bērnus un savas sievas ratos, kurus faraons bija sūtījis, lai tos atvestu. 
6 Un tie paņēma savus ganāmpulkus un savu mantību, ko tie Kānaāna zemē bija ieguvuši, un tie devās uz Ēģipti - Jēkabs ar saviem pēcnācējiem. 
7 Viņa dēli un viņa dēlu dēli bija kopā ar viņu, arī viņa meitas un viņa mazmeitas, un viss viņa dzimums. Viņš tos veda sev līdzi uz Ēģipti. 
8 Un šie ir Israēla bērnu vārdi, kas pārcēlās uz Ēģipti, Jēkabs un viņa dēli: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais. 
9 Rūbena dēli: Hanohs, Pallus, Hecrons un Karmijs. 
10 Simeona dēli: Jemuēls, Jamīns, Ohads, Jahīns un Cohars un kānaānietes dēls Sauls. 
11 Levija dēli: Geršons, Kohats un Merārijs. 
12 Jūdas dēli: Gers, Onans, Šela, Perecs un Zerahs, bet Gers un Onans nomira Kānaānā. Bet Pereca dēli bija: Hecrons un Hamuls. 
13 Isašara dēli: Tola, Pūva, Jobs un Šimrons. 
14 Zebulona dēli: Sereds, Elons un Jahleēls. 
15 Šie ir Leas bērni, kurus tā dzemdēja Jēkabam, Mezopotāmijā esot, kā arī meita Dīna; visi viņa dēli un viņa meitas; kopā trīsdesmit trīs dzīvas dvēseles. 
16 Gada dēli: Cipons, Hagijs, Šunijs, Ecbons, Herijs, Arodijs un Arelijs. 
17 Un Ašera dēli: Jimna un Jišva, Jišvijs, Berija, kā arī Sāra, to māsa. Un Berijas dēli: Hebers un Malkiēls. 
18 Tie ir Zilfas dēli, kuru Lābans bija devis savai meitai Leai. Viņa dzemdēja Jēkabam sešpadsmit dvēseles. 
19 Jēkaba sievas Rahēles dēli: Jāzeps un Benjamīns. 
20 Un Jāzepam Ēģiptes zemē dzima dēli: Manase un Efraims. Tie piedzima no Onas priestera Potifara meitas Asnātes. 
21 Benjamīna dēli: Bela, Bekers, Ašbels, Gera, Naamans, Ēhijs, Rošs, Mupims, Hupims un Ards. 
22 Tie ir Rahēles bērni, kurus tā dzemdēja Jēkabam, kopā četrpadsmit dvēseles. 
23 Dana dēls bija Hušims. 
24 Naftaļa dēli: Jahceēls, Gunijs, Jecers un Šilems. 
25 Tie ir Bilhas dēli, kuru Lābans bija devis savai meitai Rahēlei, un tā dzemdēja tos Jēkabam, kopā septiņas dvēseles. 
26 Un visi, kas kopā ar Jēkabu pārcēlās uz Ēģipti; Jēkaba pēcnācēji, viņa dēlu sievas atskaitot, pavisam bija sešdesmit sešas dvēseles. 
27 Un Jāzepa dēli, kas viņam dzima Ēģiptē, bija divas dvēseles. Un visa Jēkaba nama dvēseļu skaits, kas nogāja uz Ēģipti, bija septiņdesmit. 
28 Bet Jūdu viņš sūtīja savā priekšā pie Jāzepa, lai saņemtu norādītās vietas Gošenē pirms viņa ierašanās. Kad viņi nonāca Gošenē, 
29 tad Jāzeps lika sagatavot pajūgu un devās Israēlam pretī uz Gošeni. To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts. 
30 Un Israēls sacīja Jāzepam: "Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs." 
31 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem un sava tēva saimei: "Es iešu un paziņošu faraonam: mani brāļi un mans tēvs, kas mita Kānaāna zemē, ir atnākuši pie manis. 
32 Un tie vīri ir avju gani; viņi ir ļaudis ar ganāmpulkiem un ir atveduši savus sīklopus un savus liellopus un visu, kas tiem pieder. 
33 Kad nu faraons jūs liks saukt un prasīs: kāda ir jūsu nodarbošanās, - 
34 tad atbildiet: tavi kalpi no mazām dienām ir lopkopji, mēs un arī mūsu tēvi, līdz šai dienai, - lai jūs varētu dzīvot Gošenē, jo ēģiptiešiem avju gani ir nicināmi." 

47.nodaļa

1 Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: "Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenes zemē." 
2 Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona. 
3 Un faraons sacīja viņa brāļiem: "Kāda jūsu nodarbošanās?" Tie atbildēja: "Tavi kalpi ir avju gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi." 
4 Un viņi sacīja faraonam: "Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenes zemē." 
5 Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: "Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis. 
6 Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi - Gošenes zemē, un, ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder." 
7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un stādīja priekšā to faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. 
8 Un faraons prasīja Jēkabam: "Cik daudz tev gadu?" 
9 Un Jēkabs sacīja faraonam: "Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laikos." 
10 Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona. 
11 Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis. 
12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita. 
13 Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana. 
14 Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā. 
15 Kad nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: "Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas." 
16 Un Jāzeps atbildēja: "Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas." 
17 Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem. 
18 Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: "Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā kā mēs paši un mūsu zeme. 
19 Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona vergi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam un zeme nepaliek par tuksnesi." 
20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā. 
21 Un tautu viņš pārvērta par vergiem no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram. 
22 Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva. 
23 Un Jāzeps sacīja tautai: "Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt. 
24 Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā daļa jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums gan tīruma sēklai, gan barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem." 
25 Un viņi atbildēja: "Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast labvēlību sava kunga acīs, mēs būsim vergi faraonam."
26 Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka piektā daļa jādod faraonam. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam. 
27 Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un ļoti vairojās. 
28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi. 
29 Kad tuvojās laiks, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: "Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību - neapglabā mani Ēģiptes zemē, 
30 bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapos." Tad tas sacīja: "Es darīšu, kā tu saki." 
31 Un viņš sacīja: "Zvēri man!" Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī. 

48.nodaļa

1 Un pēc šiem notikumiem Jāzepam tika sacīts: "Tavs tēvs ir sasirdzis." Tad viņš paņēma savus divi dēlus, Manasi un Efraimu, sev līdzi 
2 un sacīja Jēkabam: "Redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis!" Tad Israēls atguva spēkus un apsēdās savā gultā. 
3 Un Jēkabs sacīja Jāzepam: "Tas visuvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kānaāna zemē, un svētīja mani, 
4 un man sacīja: redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un kas tevi darīs par tautu kopu, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis. 
5 Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, Efraims un Manase, būs manējie, līdzīgi Rūbenam un Simeonam. 
6 Bet tavi bērni, kas tev dzimuši pēc viņiem, piederēs tev, tiem jānes savu brāļu vārdi savās īpašuma tiesībās. 
7 Bet man, nākot no Mezopotāmijas, nomira Rahēle Kānaāna zemē, vēl ceļā esot, nelielā attālumā no Efratas, un es viņu apglabāju tur ceļā uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi." 
8 Kad Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus, tas sacīja: "Kas tie tādi?" 
9 Un Jāzeps sacīja savam tēvam: "Tie ir mani dēli, kurus Dievs man ir devis." Un viņš sacīja: "Pieved tos man tuvāk, ka es tos svētīju." 
10 Israēla acis vecuma dēļ bija tumšas, un viņš nevarēja redzēt; un viņš tos tam pieveda klāt, un tas tos apkampa un skūpstīja. 
11 Un Israēls sacīja Jāzepam: "Es nedomāju, ka vēl redzēšu tavu vaigu, un redzi, tagad Dievs man licis redzēt arī tavus pēcnācējus." 
12 Un Jāzeps tos paņēma no viņa klēpja un noliecās viņa priekšā līdz zemei. 
13 Un Jāzeps tos abus ņēma - Efraimu pie savas labās rokas, Israēlam pa kreisi, un Manasi kreisajā pusē, Israēlam pa labi, un tos pieveda viņam klāt. 
14 Un Israēls izstiepa savu labo roku un lika to uz Efraima galvas, kaut gan tas bija tas jaunākais, un kreiso roku uz Manases galvas; viņš krusteniski lika savas rokas, kaut arī Manase bija pirmdzimtais. 
15 Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: "Tas Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, Ābrahāms un Īzāks, tas Dievs, kas man ir bijis mans gans visu manu mūžu, līdz pat šai dienai, 
16 tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos zēnus, ka viņu starpā dzīvo tālāk mans vārds, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds, ka tie aug un vairojas zemes virsū." 
17 Un Jāzeps ievēroja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraima galvas. Tas viņa acīm bija nepatīkami, un viņš satvēra sava tēva roku, lai to novirzītu no Efraima galvas uz Manases galvu. 
18 Un Jāzeps sacīja savam tēvam: "Ne tā, mans tēvs, šis ir vecākais, liec savu labo roku uz viņa galvu." 
19 Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: "Es zinu, mans dēls, es zinu ir to; arī tas taps par tautu, arī tas pieaugs, bet viņa jaunākais brālis būs lielāks par to, un viņa pēcnācēji būs tie, kas piepildīs zemi." 
20 Un viņš to svētīja tanī dienā, sacīdams: "Tavā vārdā Israēla dēli svētīsies. Tie teiks: lai Dievs tev dara tā, kā Viņš Efraimam un Manasem ir darījis." Un viņš cēla Efraimu pār Manasi. 
21 Un Israēls sacīja Jāzepam: "Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē. 
22 Un es tev dodu vienu kalna muguru vairāk par taviem brāļiem, kuru es esmu ieguvis no amoriešiem ar savu zobenu un ar savu loku." 

49.nodaļa

1 Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: "Sapulcējieties, es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās. 
2 Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! 
3 Rūben, mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā. 
4 Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks, jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams. 
5 Simeons un Levijs - tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. 
6 Viņu padomam lai nepiebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus. 
7 Nolādētas lai ir viņu dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā. 
8 Bet Jūda - tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli. 
9 Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā lauvas māte. Kas gan viņu piecels? 
10 Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo[A] nāks. Viņam tautas klausīs. 
11 Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. 
12 Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi. 
13 Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai. 
14 Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ starp aplokiem. 
15 Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem. 
16 Dans spriedīs tiesu savai tautai kā vienai no Israēla ciltīm. 
17 Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ. 
18 Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu! 
19 Gads - dzinēji viņu dzen, bet viņš dzenas tiem pa pēdām. 
20 Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus. 
21 Naftalis - tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus. 
22 Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. 
23 Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, 
24 tomēr viņa loks nelūza, un viņa elkoņi palika stipri. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans - Israēla klints. 
25 No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. 
26 Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem. 
27 Benjamīns ir plēsīgs vilks, kas no rīta ieguvumu ēd un vakarā laupījumu sadala." 
28 Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kurus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja. 
29 Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: "Es tagad piepulcēšos savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā, 
30 tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuru Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par kapa vietu. 
31 Tur viņi ir apglabājuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi apglabājuši arī Īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu. 
32 Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no Heta bērniem." 
33 Un, kad Jēkabs bija beidzis dot pavēles saviem dēliem, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai. 

50.nodaļa

1 Tad Jāzeps krita pie sava tēva vaiga, raudāja un skūpstīja viņu. 
2 Un Jāzeps pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt. Un dziednieki iebalzamēja Israēlu. 
3 Tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz vajag balzamēšanai. Pēc tam ēģiptieši to apraudāja septiņdesmit dienas. 
4 Un, kad viņa apraudāšanas laiks bija beidzies, tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: "Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam: 
5 mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: es mirstu, bet tu apglabā mani manā kapā, kuru esmu sev izcirtis Kānaāna zemē, tur tev mani jāapglabā. 
6 Es tagad gribu doties turp un gribu apglabāt savu tēvu un tad griezties atpakaļ." 
7 Un Jāzeps aizgāja, lai apglabātu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie, 
8 un viss Jāzepa nams un viņa brāļi un viņa tēva nams, tikai savus mazos bērnus, savus sīklopus un liellopus tie atstāja Gošenes zemē. 
9 Līdz ar viņu devās ceļā arī rati un jātnieki, visi kopā ļoti liels pulks. 
10 Un viņš aizgāja līdz Goren-atadai, kas ir viņpus Jordānas; un viņi tur gauži apraudāja to. Viņš savam tēvam sarīkoja septiņas dienas sēras. 
11 Kad Kānaāna zemes iedzīvotāji vēroja mirušā apraudāšanu pie Goren-atadas, tad tie teica: ēģiptiešiem ir jo lielas sēras, - tādēļ to vietu pie Jordānas pārejas sauc Ebel-Mizrajima[A]. 
12 Tā viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis: 
13 viņi to aizveda uz Kānaāna zemi un apglabāja Makpelas tīrumā, alā, kuru Ābrahāms kopā ar tīrumu bija pircis sev par kapa vietu no hetieša Efrona, iepretim Mamrei. 
14 Un Jāzeps pēc tēva apglabāšanas atgriezās Ēģiptes zemē līdz ar saviem brāļiem un visiem tiem, kas bija gājuši ar viņu, lai apglabātu viņa tēvu. 
15 Kad Jāzepa brāļi redzēja, ka viņu tēvs ir miris, tad tie sacīja: "Ka tik Jāzeps mūs neienīst un neatmaksā visu to ļaunu, ko mēs viņam esam darījuši." 
16 Tādēļ tie pavēstīja Jāzepam: "Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams: 
17 sakait tā Jāzepam: piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, jo tie tev darījuši ļaunu! - Bet tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!" Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja. 
18 Tagad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: "Redzi, mēs tev gribam būt vergi." 
19 Un Jāzeps sacīja viņiem: "Nebīstaities, vai tad es esmu Dieva vietā? 
20 Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus. 
21 Bet tagad nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem." Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm. 
22 Tā Jāzeps apmetās Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams. Un Jāzepam bija simts desmit gadi. 
23 Jāzeps pieredzēja no Efraima bērniem trīs paaudzes, un arī Manases dēla Mahīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem. 
24 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam." 
25 Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: "Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes."
26 Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā.

Saites.
Vecā derība.