Baruha grāmata
Reizēm saukta arī par "Baruha apokalipsi."
Apokrifiska Vecās derības grāmata.
Statuss. Jūdi neatzīst par savu kanonu, jo sākotnēji tā bijusi sarakstīta grieķiski.
Pareizticīgajiem kanons, iekļauts viņu bībelē.
Katoļi to pasludināja par kanonu Trentas koncilā 1546.gadā.
Protestantiem apokrifs.
Valoda. Sākotnēji bijusi sarakstīta grieķiski.
Rašanās laiks. Ap 100.g., taču tajā ir norādīts, ka grāmata sacerēta 582.g.pmē. Kā noskaidrojuši zinātnieki, darbs sacerēts 1.gs. beigās un nekādi navarot būt notikumu aculiecinieka vēstījums.
Autors. Pravietis Baruhs, Jeremijas skolnieks un sekretārs, dzīvoja 6.gs.pmē.
Saturs. Apokaliptisks sacerējums, iespējams radies I vai II gs. Domājams, daudz senāko žīdu oriģinālu bija pārstrādājis kristietis un pārtulkojis grieķiski. Tuvs „ēnohiskajiem tekstiem.”
Šī grāmata varētu būt mēģinājums izskaidrot Jeruzālemes izpostīšanu 70.gadā. Grāmata aicina žīdus nesacelties vēlreiz, bet pakļauties imperatoram. Grāmatās 6.nodaļā atrodama tā dēvētā Jeremijas vēstule, kas varētu būt adresēta Aleksandrijas žīdiem Ēģiptē, un tajā izteikts nopietns brīdinājums nepievērsties elkdievībai.
Šai grāmatā stāstīts arī par milžu iznīcināšanu: „Kad Dievs sarīkoja Plūdus un iznīcināja visu radību un 4 090 000 milžu, un pacēlās ūdeņi 15 elkoņu augstāk par visaugstākajiem kalniem.”
Vēsta par kāda aculiecinieka Baruha redzējumu kā pēc Dieva eņģeļa gribas zeme aprijusi un paslēpusi Derības šķirstu īsi pirms babiloņu iebrukuma templī.
Saites.
Apokrifi.
