Aliens

Soģu grāmata

Autors. Pravietis Samuēls. Talmūdiskajā traktātā "Baba Batra" sacīts: Samuēls [uzrakstījis] - Samuēla grāmatas (I un II Samuēla grāmatu), Soģu un Rutes grāmatu."

Par Vecās derības senākajām daļām uzskata pravietes Deboras uzvaras dziesmu no Soģu grāmatas 5.nodaļas (XII gs. vai pat XIII gs.pmē.) un Dāvida raudu dziesma par Zaula un viņa dēla Jonatāna nāvi (2.Samuēla grāmata I, 17. utt.).

Apmēram no VI gs.pmē ir Soģu grāmata. 

Izpēte. Bībeles kritiķis un filozofs Spinoza norāda, ka Soģu grāmatā vairākkārt norāda, ka runa ir par laikiem, kad žīdiem vēl nebija ķēniņu. protams, ka tā varēja rakstīt tikai tad, kad jūdiem tādi ķēniņi jau bija, t.i. pēc Soģu laikmeta.

-------------------------------------------------------------------------------------

1.nodaļa

1 Un notika pēc Jozuas nāves, ka Israēla bērni jautāja Tam Kungam: "Kurš no mums lai iet pa priekšu karot pret kānaāniešiem?"
2 Un Tas Kungs sacīja: "Jūda lai dodas uzbrukumā; redzi, Es to zemi nododu viņa rokā."
3 Tad Jūda sacīja savam brālim Simeonam: "Nāc man līdzi uz manu ar meslošanu piešķirto daļu, cīnīsimies abi pret kānaāniešiem; tad arī es iešu tev līdzi uz tev piešķirto daļu." Un Simeons gāja viņam līdzi.
4 Un Jūda devās kalnup, un Tas Kungs nodeva kānaāniešus un ferisiešus viņu rokā, un viņi sakāva pie Bezekas desmit tūkstošus vīru.
5 Un viņi sastapa Adonī-Bezeku Bezekā un karoja pret viņu, un uzvarēja kānaāniešus un ferisiešus.
6 Un Adonī-Bezeks bēga, bet tie viņu vajāja un sagūstīja, un nocirta viņam kāju lielos pirkstus un roku īkšķus.
7 Tad Adonī-Bezeks sacīja: "Septiņdesmit ķēniņi ar nogrieztiem roku īkšķiem un nocirstiem kāju lielajiem pirkstiem uzlasīja druskas zem mana galda; kā es esmu darījis, tā Dievs man ir atmaksājis." Un tie viņu veda uz Jeruzālemi, un tur viņš nomira.
8 Un Jūdas bērni cīnījās pret Jeruzālemi, ieņēma to, nogalināja ļaudis ar zobena asmeni un aizdedzināja pilsētu.
9 Un pēc tam Jūdas bērni gāja karot pret tiem kānaāniešiem, kas dzīvoja kalnā, kā arī dienvidu zemē un līdzenumā.
10 Un Jūdas bērni devās karot pret tiem kānaāniešiem, kas dzīvoja Hebronā, bet senāk Hebronu sauca par Kirjat-Arbu, un tie sakāva Šešaju, Ahimanu un Talmaju.
11 Un no turienes viņš devās cīņā pret Debīras iedzīvotājiem, bet senāk Debīras vārds bija Kirjat-Sefere[A].
12 Un Kālebs sacīja: "Kas Kirjat-Seferi uzveiks un ieņems, tam es došu savu meitu Aksu par sievu."
13 Tad Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēls Otniēls ieņēma pilsētu, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu.
14 Un notika, kad viņa tika tam pievesta, tad viņa to pierunāja, lai viņai būtu ļauts izlūgties no sava tēva tīrumu; un, kad viņa nolēca no ēzeļa, tad Kālebs viņai prasīja: "Ko tu vēlies?"
15 Un viņa tam atbildēja: "Dod man savu svētības dāvanu, jo tu man esi devis dienvidu zemi, un tad dod man arī ūdens avotus." Tad Kālebs viņai deva gan augšējos, gan apakšējos ūdens avotus.
16 Arī Mozus svaiņa kenieša bērni nāca no Temarimas pilsētas[A] un kopā ar Jūdas pēcnācējiem devās uz Jūdas tuksnesi, kas atrodas uz dienvidiem no Aradas Negebā, un, turp nonākuši, tie apmetās pie šīs tautas.
17 Un Jūda nāca ar savu brāli Simeonu, un viņi sakāva tos kānaāniešus, kuri dzīvoja Zepatā; viņi to pilnīgi iznīcināja un nosauca pilsētu vārdā Horma[A].
18 Un Jūda ieņēma Gazu ar tās apgabalu, Aškalonu ar tās apgabalu un Ekronu ar tās apgabalu.
19 Un Tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņi spēja ieņemt kalnu apgabalus, bet ielejas iedzīvotājus viņi sev pakļaut nevarēja, jo tiem bija dzelzs kara rati.
20 Un Kālebam viņi deva Hebronu, kā Mozus bija solījis, un viņš no turienes izdzina trīs Anaka dēlus.
21 Bet jebusieši dzīvoja Jeruzālemē, un Benjamīna bērni nespēja tos padzīt; tā nu jebusieši palika Jeruzālemē, kopā dzīvodami ar Benjamīna bērniem līdz šai dienai.
22 Bet Jāzepa nams devās kalnup pret Bēteli, un Tas Kungs bija ar viņiem.
23 Un Jāzepa nams lika Bēteli izlūkot, bet šīs pilsētas senākais vārds bija Lūza.
24 Tad izlūki ieraudzīja kādu vīru, kas iznāca no pilsētas, un tie viņam sacīja: "Parādi mums ieeju pilsētā, un mēs tevi par to atalgosim."
25 Un viņš tiem parādīja, kur varēja ieiet pilsētā, un tie nopostīja pilsētu un nogalināja ļaudis ar zobena asmeni, bet to vīru un visu viņa ģimeni tie lika mierā.
26 Tad šis vīrs nogāja uz hetiešu zemi, un tur viņš uzcēla pilsētu un nosauca to vārdā Lūza; tas ir viņas vārds līdz šai dienai.
27 Un Manase nespēja izdzīt tos, kas bija Bet-Šeanā un tās mazajās pilsētās, nedz arī iedzīvotājus no Taānakas un tās mazajām pilsētām, nedz iedzīvotājus no Doras un tās mazajām pilsētām, nedz iedzīvotājus no Jibleāmas un tās mazajām pilsētām, nedz iedzīvotājus no Megidas un tās mazajām pilsētām; tādēļ kānaāniešiem izdevās palikt dzīvot šinī zemē.
28 Bet, kad Israēls pieauga spēkā, tad tas kānaāniešus paverdzināja, bet izdzīt tos neizdzina.
29 Arī Efraims nespēja izdzīt kānaāniešu iedzīvotājus no Gezeras, un kānaānieši palika dzīvojam to vidū Gezerā.
30 Tāpat Zebulons nespēja izdzīt iedzīvotājus no Kitronas, nedz no Nahalolas; tā kānaānieši dzīvoja viņu vidū un vergoja tiem.
31 Un Ašers nespēja izdzīt Ako iedzīvotājus, nedz arī tos, kas mita Sidonā, Ahlabā, Ahsibā, Helebā, Afekā, Rehobā.
32 Tā nu ašerieši dzīvoja kānaāniešu, tās zemes iedzīvotāju, vidū, jo viņi tos neizdzina.
33 Arī Naftalis neizdzina Bet-Šemešas, nedz arī Bet-Anatas iedzīvotājus, bet dzīvoja kānaāniešu, tās zemes iedzīvotāju, vidū; tomēr Bet-Šemešas un Bet-Anatas iedzīvotāji tiem kļuva par vergiem.
34 Un amorieši atspieda Dana bērnus kalnos, jo viņi neļāva tiem piekļūt ielejai.
35 Tomēr amorieši palika dzīvot Har-Heresā, Ajalonā un Šaālbimā; bet, kad Jāzepa nama roka kļuva stiprāka, tie kļuva par vergiem.
36 Un amoriešu robeža sniedzās no pieejas Akrabu kalniem līdz Sēlai un vēl tālāk.

2.nodaļa

1 Tad Tā Kunga eņģelis devās no Gilgalas augšup uz Bohimu un sacīja: "Es esmu jūs izvedis ārā no Ēģiptes, un Es esmu jūs ievedis tai zemē, ko Es ar zvērestu biju apsolījis jūsu tēviem, un Es sacīju: Es Savu derību ar jums nelauzīšu nemūžam.
2 Un arī jums nebūs slēgt derību ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altāri jums ir jānoplēš. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij; kāpēc jūs esat tā darījuši?
3 Tāpēc Es jums tagad saku: Es viņus neizdzīšu, jums uz priekšu ejot, bet viņi jums taps par pātagām jūsu sāniem un viņu dievi par slazda valgiem."
4 Un, kad Tā Kunga eņģelis bija šos vārdus pateicis visiem Israēla bērniem, tad tauta pacēla savu balsi un sāka raudāt.
5 Un viņi nosauca šīs vietas vārdu Bohima[A] un upurēja tur kaujamo upuri Tam Kungam.
6 Un, kad Jozua bija atlaidis tautu, tad Israēla bērni ikviens aizgāja uz savu īpašumu, lai iemantotu zemi.
7 Un tauta kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozua dzīvoja un kamēr vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku dzīvoja pēc Jozuas, un visi bija redzējuši visus Tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.
8 Tad Jozua, Nūna dēls, Tā Kunga kalps, nomira simts desmit gadus vecs,
9 un tie viņu apglabāja viņa paša īpašuma robežās Timnat-Heremā Efraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna.
10 Un, kad arī visa tā paaudze tika piepulcināta saviem tēviem, tad cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.
11 Tad Israēla bērni darīja to, kas nepatika Tam Kungam, jo viņi kalpoja baaliem.
12 Un viņi atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes zemes, un sekoja citiem dieviem, proti, to tautu dieviem, kuras dzīvoja tiem visapkārt; viņi tos pielūdza un tā apkaitināja To Kungu.
13 Un tie atkrita no Tā Kunga un kalpoja baaliem un aštartēm.
14 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju rokās, kas tos aplaupīja, un Viņš lika tiem krist viņu ienaidnieku rokās, kas bija tiem visapkārt, un viņi nespēja vairs noturēties pret saviem ienaidniekiem.
15 Un visur, kur tie izgāja cīņās, Tā Kunga roka bija pret viņiem uz ļaunu vien, kā Tas Kungs bija piedraudējis un kā Viņš tiem bija ar zvērestu apstiprinājis, un Viņš tos noveda lielās bēdās.
16 Tad Tas Kungs iecēla viņiem soģus, kas tos atsvabināja no laupītājiem.
17 Bet tie neklausīja arī saviem soģiem un netikli dzinās pakaļ citiem dieviem un pielūdza tos; ātri tie novērsās no ceļa, pa kuru bija staigājuši viņu tēvi, klausīdami Tā Kunga baušļiem; bet viņi tā nedarīja.
18 Un, kad Tas Kungs iecēla viņiem soģus, tad Tas Kungs bija ar šiem soģiem un glāba ļaudis no viņu ienaidniekiem, kamēr soģis dzīvoja; jo Tas Kungs par viņiem apžēlojās, kad viņi nopūtās un sūdzējās par tiem, kas viņus apspieda un nomāca.
19 Bet, tiklīdz soģis nomira, tad viņi atkal no jauna atkrita un rīkojās ļaunāk nekā viņu tēvi, dzīdamies pakaļ svešiem dieviem, tiem kalpodami un tos pielūgdami; un tie neatstājās no saviem ļauniem darbiem, nedz no saviem pārgalvības ceļiem.
20 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš sacīja: "Tādēļ ka šī tauta ir lauzusi Manu derību, ko Es biju pavēlējis viņu tēviem, un viņi nav klausījuši Manai balsij,
21 tad arī Es turpmāk viņu priekšā neizdzīšu nevienu no tām tautām, ko Jozua ir atstājis neizdzītas, kad viņš mira,
22 lai ar to pārbaudītu Israēla bērnus, vai viņi glabās Tā Kunga ceļus, pa tiem staigādami, tāpat kā viņu tēvi bija tos glabājuši, vai ne?"
23 Tādēļ Tas Kungs lika mieru šīm tautām, neizdzīdams tās tūliņ, un Viņš tās nenodeva Jozuas rokā.

3.nodaļa

1 Un šīs ir tās tautas, ko Tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti, visus tos Israēlā, kas neko nezināja no kariem, kādi bija Kānaānā bijuši,
2 un vienīgi tādēļ, lai Israēla bērnu pēcnācēji zinātu un mācītos, kā kari jāved, tie, kas iepriekš nebija karu zinājuši:
3 pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuri dzīvoja Libanonas kalnos, no Baal-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu.
4 Šie bija, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija caur Mozu devis viņu tēviem.
5 Un Israēla bērni dzīvoja kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu vidū.
6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem.
7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja baaliem un ašērām.
8 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotāmijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus.
9 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no Israēla bērniem glābējam Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.
10 Un Tā Kunga Gars tika viņam dots, viņš bija soģis Israēlā, un viņš izgāja karot, un Tas Kungs nodeva viņa rokā Kušan-Rišataimu, Mezopotāmijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās Kušan-Rišataimam.
11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira.
12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; tad Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.
13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Temarimu.
14 Un Israēla bērni kalpoja Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.
15 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no viņiem glābējam Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; šis vīrs bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.
16 Un Ehuds sev izkala abpus griezīgu zobenu, olekti garu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem.
17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs.
18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.
19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā, un sacīja: "Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ." Un tas sacīja: "Klusu!" Tad visi viņa kalpi, kuri ap viņu stāvēja, izgāja ārā.
20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš sēdēja vēsā augštelpā, kura bija viņam atsevišķi nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: "Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!" Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa.
21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā,
22 ka gan asmens, gan spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa.
23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augštelpas durvis un aizslēdza tās.
24 Kad viņš bija izgājis ārā, tad Eglona kalpi nāca un redzēja, un, lūk, augšējās istabas durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: "Viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā."
25 Viņi gaidīja diezgan ilgi, ka paši apkaunējās, un redzi, tomēr viņš neatvēra augštelpas durvis, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.
26 Bet Ehuds izbēga; kamēr tie tur gaidīja, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un aizbēga Seīra virzienā.
27 Un, kad viņš tur nonāca, viņš pūta tauri Efraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Efraima kalniem, un viņš bija viņu priekšgalā.
28 Un viņš tiem sacīja: "Steidzieties man līdzi, jo Tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!" Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jordānas braslu, un tie neļāva nevienam iet pāri.
29 Toreiz viņi nogalināja ap desmittūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija krietni un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās.
30 Tā Moābs tika tanī dienā pazemots un pakļauts Israēla bērnu varai, un zemei bija miers astoņdesmit gadus.
31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīru ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.

4.nodaļa

1 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas Tā Kunga acīs ļauns, arī kad Ehuds bija nomiris.
2 Tad Tas Kungs viņus nodeva Jabīna, Kānaāna ķēniņa, rokā, kas valdīja Hacorā, bet viņa karaspēka virspavēlnieks bija Sisera, kas dzīvoja Harošet-Gojimā.
3 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, jo Jabīnam bija deviņi simti dzelzs kara ratu, un viņš bija Israēla bērnus divdesmit gadus smagi apspiedis.
4 Tai laikā Israēlā soģe bija praviete Debora, Lapidota sieva.
5 Un viņai bija sēdeklis zem Deboras palmas, starp Rāmu un starp Bēteli Efraima kalnos, un pie viņas Israēla bērni griezās pēc taisnības.
6 Un viņa nosūtīja un aicināja Baraku, Abinoāma dēlu, no Kedešas, Naftaļa ciltī, un viņam teica: "Tiešām, Tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: celies un dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstošus vīru no Naftaļa bērniem un no Zebulona bērniem.
7 Tad Es tev pievedīšu Kišonas ielejā Siseru, Jabīna karaspēka virspavēlnieku, kopā ar viņa kara ratiem un viņa pulkiem, un Es viņus nodošu tavā rokā."
8 Tad Baraks viņai atbildēja: "Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet, ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu."
9 Un viņa sacīja: "Es katrā ziņā iešu ar tevi, tomēr uzvaras goda balva šai gājienā, kurā tu tagad dosies, nepiederēs tev, jo Tas Kungs nodos Siseru kādas sievas rokā." Un Debora cēlās un gāja kopā ar Baraku uz Kedešu.
10 Un Baraks sasauca Zebulonu un Naftali Kedešā, un desmit tūkstoši vīru viņa vadībā devās augšup; arī Debora gāja viņam līdzi.
11 Bet kenietis Hebers bija atdalījies no Mozus svaiņa Hobaba pēcnācējiem un uzcēla savas teltis līdz pat Caānanima ozolam, kas atradās tuvu pie Kedešas.
12 Un Siseram tika teikts, ka Baraks, Abionāma dēls, ir atnācis Tābora kalnā.
13 Tad Sisera savāca vienkopus visus savus kara ratus, deviņi simti dzelzs ratu, un visus ļaudis, kas bija pie viņa no Harošet-Gojimas, pie Kišonas strauta.
14 Bet Debora sacīja Barakam: "Celies, jo šī ir tā diena, kad Tas Kungs ir nodevis Siseru tavā rokā! Vai Tas Kungs nav izgājis tavā labā karot?" Tad Baraks devās lejā no Tābora kalna, un desmit tūkstoši vīru viņam sekoja.
15 Un Tas Kungs radīja Siseras ratu vadītājos un visā viņa karaspēkā ar Baraka straujo triecienu tādu apjukumu, ka Sisera nolēca no saviem ratiem un bēga kājām.
16 Un Baraks vajāja gan ratus, gan karaspēku līdz Harošet-Gojimai, tā ka viss Sisera karaspēks krita no zobena asmens, un neviens pats nepalika pāri.
17 Un Sisera bēga kājām uz Jaēlas, kenieša Hebera sievas, telti, jo toreiz pastāvēja draudzīgas attiecības starp Jabīnu, Hacora ķēniņu, un kenieša Hebera namu.
18 Tad Jaēla iznāca Siseram pretī un viņam sacīja: "Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis, nebīsties!" Un viņš pie tās iegriezās teltī, un viņa to apsedza ar segu.
19 Un viņš tai teica: "Lūdzu, dod man mazliet ūdens nodzerties, jo es esmu izslāpis!" Tad viņa attaisīja ādas trauku ar pienu un deva viņam dzert, un tad viņu atkal apsedza.
20 Un viņš tai sacīja: "Nostājies telts ieejā, bet, ja kāds nāk un tev jautā un prasa, vai še nav kāds, tad atbildi: nē, šeit nav neviena cilvēka."
21 Tad Jaēla, Hebera sieva, ņēma kādu no telts mietiņiem un veseri savā rokā, un viņa klusītiņām pie tā piegāja, jo viņš bija aiz noguruma iemidzis. Tad viņa izdzina mietiņu caur viņa deniņiem, tā ka tas iedūrās zemē, un tā viņš nomira.
22 Šinī acumirklī nāca Baraks, kas Siseru bija vajājis; tad Jaēla izgāja viņam pretim un sacīja: "Nāc, es tev parādīšu to vīru, ko tu meklē." Un, kad viņš pie tās iegāja, redzi, Sisera gulēja beigts, un telts mietiņš bija iedurts viņa deniņos.
23 Tā Dievs tanī dienā pazemoja Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, Israēla bērnu priekšā.
24 Un Israēla bērnu roka kļuva jo dienas jo smagāka pār Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, līdz kamēr viņi to pilnīgi iznīcināja.

5.nodaļa

1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu:
2 "Ka Israēla varenie valdīja, ka tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu!
3 Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu Tam Kungam, es gribu spēlēt Tam Kungam, Israēla Dievam,
4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīra, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad arī debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5 Kalni salīgojās Tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns - Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija tukši; kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā.
8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū; slavēts lai ir Tas Kungs!
10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, - apdomājiet!
11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās Tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasniedzis Tā Kunga vadībā. Lai Tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak, uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem; Tā Kunga tauta gāja kā varoņi Tā Kunga vadībā.
14 No Efraima kalniem devās lejup tie, kuru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Mahiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15 Un Isašara valdnieki cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
16 Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jordānas, bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras malā un dzīvo tās līčos.
18 Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas upe tos aizskalojusi sev līdzi, ak, vecais strauts, Kišonas strauts, iedves spēku manai dvēselei!
22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23 Lādiet Merosu! Tā saka Tā Kunga eņģelis: lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam - palīgā Tam Kungam vareno pulkos!
24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, - visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā!
25 Viņš lūdza ūdeni - tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?
29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un arī viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30 droši vien - vai tad viņi neko nebūtu atraduši? - viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, divas sievas ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes; daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.
31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā." Un zemei bija miers četrdesmit gadus.

6.nodaļa

1 Kad Israēla bērni atkal darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tad Tas Kungs tos nodeva midiāniešu rokās septiņus gadus.
2 Un, kad Midiāna roka smagi gulēja uz Israēlu, tad Israēla bērni, lai aizstāvētos pret Midiānu, sev taisīja patvertnes kalnos un alas klintīs un nocietinājumus kalnu virsotnēs.
3 Jo, tikko kā Israēls bija iesējis, tā tūdaļ nāca Midiāns un Amaleks, un arī austrumu vīri, lai karotu ar viņiem.
4 Un tie uzcēla visapkārt ap viņiem savas teltis un nopostīja zemes ražu līdz pat Gazas pievārtei; un tie neatstāja nemaz pārtikas Israēlā, nedz sīklopus, nedz vēršus, nedz ēzeļus,
5 jo tie mēdza nākt ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, nākdami tik lielos baros kā siseņi, ka nedz viņus pašus, nedz viņu kamieļus nevarēja saskaitīt; viņi nāca ar noteiktu nolūku zemi galīgi izpostīt.
6 Tā kā Midiāna dēļ Israēls ļoti panīka, tad Israēla bērni sauca pēc Tā Kunga palīdzības.
7 Un notika, kad Israēla bērni piesauca To Kungu Midiāna dēļ,
8 tad Tas Kungs sūtīja pie Israēla bērniem pravieti; tas viņiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu jūs izvedis no Ēģiptes, un Es esmu jūs izvedis no verdzības nama.
9 Un Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešu rokas un arī no visu jūsu apspiedēju rokas, un Es viņus jūsu priekšā izdzinu ārā, jums ienākot, un Es devu jums viņu zemi,
10 un Es jums sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, nezemojieties amoriešu dievu priekšā, kuru zemē jūs dzīvojat! Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij."
11 Tad Tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās zem Ofras ozola, kas piederēja abiēzerietim Joasam, un viņa dēls Gideons kūla kviešus vīna spiedē, lai tos paslēptu no Midiāna.
12 Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās un sacīja: "Tas Kungs ir ar tevi, tu stiprais, varenais vīrs!"
13 Bet Gideons viņam sacīja: "Piedod, mans kungs, bet vai Tas Kungs tiešām ir ar mums? Kāpēc tad mums visas šīs bēdas ir uznākušas? Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes. - Bet tagad Tas Kungs mūs ir atstūmis un nodevis Midiāna rokā."
14 Tad Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja: "Ej ar šo savu spēku un izglāb Israēlu no Midiāna rokas! Patiesi, Es tevi tagad sūtu!"
15 Bet viņš sacīja: "Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā."
16 Un Tas Kungs viņam sacīja: "Tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru."
17 Tad viņš sacīja: "Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, tad dod jel man zīmi, ka Tu tas tiešām esi, kas ar mani runā.
18 Neatkāpies, lūdzams, no šīs vietas, kamēr es pie Tevis atgriežos, atnesu Tev savu dāvanu un to novietoju Tavā priekšā!" Un Viņš sacīja: "Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi."
19 Un Gideons iegāja savā namā un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes no ēfas smalko kviešu miltu; gaļu viņš ielika grozā, bet viru ielēja māla podā, iznesa Viņam ārā zem ozola un to pasniedza Viņam.
20 Un Tā Kunga eņģelis sacīja viņam: "Ņem gaļu un neraudzētās maizes un liec tās šeit uz šīs klints, bet viru izlej zemē." Un viņš tā arī izdarīja.
21 Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa savu roku un ar zižļa galu, kas tam bija rokā, pieskārās gan gaļai, gan neraudzētām maizēm, tad izšāvās uguns no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm.
22 Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: "Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!"
23 Tad Tas Kungs viņam sacīja: "Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi."
24 Tad Gideons tur uzcēla altāri Tam Kungam, un viņš to nosauca: Tas Kungs ir miers. Un tāds tas ir vēl līdz šai dienai abiēzeriešu Ofrā.
25 Un notika tanī naktī, ka Tas Kungs viņam sacīja: "Ņem jaunu vērsi, kas pieder tavam tēvam, un vēl otru vērsi, kas ir septiņus gadus vecs, un nojauc Baala altāri, kas ir tavam tēvam, un nocērt elku koku, kas ir tam līdzās.
26 Un uzcel altāri Tam Kungam, savam Dievam, šī nocietinātā kalna galā, kā noteikts, ņem otru vērsi un upurē to kā dedzināmo upuri ar elka koka malku, ko tu būsi nocirtis."
27 Tad Gideons izraudzīja desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņam sacījis; tā kā viņš baidījās no sava tēva nama un no pilsētas ļaudīm to darīt dienā, tad viņš to izdarīja naktī.
28 Kad nu pilsētas vīri agri no rīta uzcēlās un redzēja, ka Baala altāris ir salauzīts un elku koks, kas atradās tam līdzās, nocirsts un ka otrs vērsis upurēts kā dedzināmais upuris uz jaunuzceltā altāra,
29 tad tie cits citam vaicāja: "Kas to ir darījis?" Un, kad tie meklēja un vāca ziņas, tad tiem tika sacīts: "Gideons, Joasa dēls, to darījis."
30 Tad pilsētas vīri teica Joasam: "Izdod mums savu dēlu, jo viņam ir jāmirst, tāpēc ka viņš ir nolauzis Baala altāri un nocirtis elku koku, svēto koku, kas bija tam līdzās."
31 Un Joass sacīja visiem tiem, kas ap viņu pulcējās: "Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baala vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Lai tas, kas grib par viņu cīnīties, mirst vēl šinī rītā! Ja tiešām Baals ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies, tādēļ ka kāds ir nolauzis viņa altāri."
32 Un tanī dienā viņi nosauca Gideonu par Jerubbaalu[A] un sacīja: "Lai Baals cīnās ar viņu, tāpēc ka viņš ir noplēsis tā altāri."
33 Bet visi midiānieši un amalekieši, un austrumu vīri sapulcējās vienkopus, pārcēlās pāri un uzcēla savas teltis Jezreēlas līdzenumā.
34 Tad Tā Kunga Gars nāca pār Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca kopā visus abiēzeriešus, lai tie viņam sekotu.
35 Un viņš izsūtīja vēstnešus pa visu Manases cilti, aicinādams, lai tie viņam sekotu; viņš nosūtīja vēstnešus arī pie Ašera, pie Zebulona un pie Naftaļa ciltīm, un tie devās viņam pretī.
36 Un Gideons sacīja Dievam: "Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis,
37 redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona: ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis."
38 Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens.
39 Tad Gideons sacīja Dievam: "Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi gribu Tev ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka pārbaudu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa."
40 Un Dievs tā arī lika notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa.

7.nodaļa

1 Tad Jerubbaals, tas ir Gideons, un līdz ar viņu visa karotāju saime, kas bija pie viņa, cēlās agri no rīta un apmetās pie Haroda avota, tā ka Midiāna nometne bija no viņa uz ziemeļiem ielejā aiz Mores pakalna.
2 Un Tas Kungs sacīja Gideonam: "Pie tevis ir pārāk daudz karotāju, lai Es varētu nodot Midiānu viņu rokā un lai Israēls nevarētu Manā priekšā dižoties, sacīdams: es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu. -
3 Bet tāpēc liec tagad saukt, visai tautai dzirdot, sacīdams: kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ un steidzas projām no Gileāda kalna." Un tā no tautas griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, bet palika desmit tūkstoši.
4 Bet Tas Kungs sacīja Gideonam: "Aizvien vēl ļaužu ir par daudz; noved tos lejā pie ūdens, tur Es tev tos izlasīšu, un lai notiek tā: par kuru Es teikšu: šim būs iet ar tevi, - tas tad lai arī iet ar tevi, bet ikviens, par kuru Es teikšu: šim nebūs iet ar tevi, - tas lai arī neiet!"
5 Kad Gideons noveda ļaudis lejā pie ūdens, tad Tas Kungs sacīja Gideonam: "Ikvienu, kas ar savu mēli laks ūdeni, tā kā suns lok, novieto par sevi un tāpat ikvienu, kas nometīsies ceļos, lai dzertu."
6 Un to skaits, kuri bija lakuši no savas rokas mutē, bija trīs simti vīru, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši, ceļos nometušies.
7 Un Tas Kungs sacīja Gideonam: "Ar šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es jūs gribu izglābt, un Es nodošu Midiānu tavā rokā; tāpēc atlaid visu pārējo tautu, ikviens lai iet uz savu dzīves vietu."
8 Un viņi ņēma savu ceļamaizi un arī savas taures, bet visus pārējos Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti, bet paturēja sev tikai šos trīs simti vīrus. Bet Midiāna nometne atradās zem viņa ielejā.
9 Un tanī naktī notika, ka Tas Kungs ar viņu runāja un viņam sacīja: "Celies, trauc lejup, jo Es esmu viņus nodevis tavā rokā.
10 Bet, ja tu bīsties viens pats noiet lejā nometnē, tad ej tu un tavs puisis Pura.
11 Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas kļūs stipras un tu dosies lejā pret nometni." Tad viņš nogāja ar savu puisi Puru līdz pirmajiem apbruņotiem sargiem nometnes malā.
12 Un midiānieši un amalekieši, kā arī visi austrumu vīri bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nebija saskaitāmi, tik daudz kā smiltis jūras malā.
13 Kad Gideons tur nonāca, tad redzi, viens vīrs stāstīja savam biedram sapni un sacīja: "Raugi, es nesen redzēju sapni: labi cepts miežu plācenis ieripoja midiāniešu nometnē, atvēlās līdz teltij un to tā ķēra, ka tā krita un apgāzās pavisam otrādi, un tā telts sakrita."
14 Tad viņa biedrs atbildēja: "Tas nenozīmē neko citu kā israēlieša Gideona, Joasa dēla, zobenu. Dievs ir nodevis midiāniešus un visu mūsu nometni viņa rokā."
15 Kad Gideons dzirdēja sapņa stāstījumu un tā izskaidrojumu, tad viņš pateikdamies krita uz sava vaiga pie zemes, atgriezās atpakaļ Israēla nometnē un sacīja: "Celieties, jo Tas Kungs Midiāna nometni ir nodevis jūsu rokā!"
16 Un viņš sadalīja tos trīs simti vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs.
17 Un viņš tiem sacīja: "Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas - kā es darīšu, tā dariet arī jūs!
18 Kad es taurēšu - es un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt ap visu nometni un sauciet: Tam Kungam un Gideonam!"
19 Tad Gideons ar simts vīriem, kas bija kopā ar viņu, nonāca nometnes malā nakts vidējās sardzes maiņas iesākumā, un midiānieši bija tikko kā pabeiguši novietot sargus, kad israēlieši pūta taures un sadauzīja traukus, kas tiem bija rokās.
20 Un tā trīs simti izlasītu vīru pūta taures un sadauzīja traukus, savā kreisajā rokā viņi stingri turēja lāpas un savā labajā rokā taures, lai pūstu, un kliedza: "Tam Kungam un Gideonam - zobens!"
21 Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā visapkārt nometnei. Tad viss karaspēks nometnē sakustējās, sacēla troksni un metās bēgt,
22 jo, kad trīs simti vīru pūta taures, tad Tas Kungs vērsa viena zobenu pret otra zobenu pa visu nometni, un tie bēga līdz Bet-Sitai uz Cereras pusi līdz Abel-Meholas krastmalai pie Tabatas.
23 Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftaļa, Ašera un Manases ciltīm, itin visi, un tie vajāja Midiānu.
24 Un Gideons izsūtīja vēstnešus pa visiem Efraima kalniem, sacīdams: "Dodieties lejup pretī midiāniešiem, atņemiet tiem ūdeņus līdz pat Bet-Bārai un tāpat nogrieziet tiem pāreju pār Jordānu." Tad visi Efraima vīri paklausīja un ieņēma ūdens avotus līdz Bet-Bārai un pāreju pār Jordānu.
25 Viņi sagūstīja abus midiāniešu vadoņus Orebu un Seēbu, un viņi nogalināja Orebu pie Zūr-Orebas[A], bet Seēbu viņi nogalināja pie Jeker-Seēbas[B], un tie tālāk vajāja Midiānu, bet Oreba un Seēba galvas tie atnesa Gideonam viņā pusē Jordānai.

8.nodaļa

1 Bet Efraima vīri sacīja viņam: "Kādēļ tu esi mums tā darījis, kāpēc tu mūs neaicināji tad, kad tu gāji karot pret Midiānu?" Un tie ar viņu stipri bārās.
2 Tad viņš tiem sacīja: "Ko tad es esmu tagad tādu veicis, salīdzinot ar jums? Vai Efraima beidzamais salasījums nav labāks kā Abiēzera pirmās ražas?
3 Dievs ir jūsu rokā nodevis Midiāna vadoņus Orebu un Seēbu, un kā gan es būtu spējis tā rīkoties kā jūs?" Un, viņam šādus vārdus runājot, beidzot viņu dusmas pret viņu aprima.
4 Kad Gideons nāca pie Jordānas un bija jau pārgājis pāri ar tiem trīs simti vīriem, kas bija pie viņa un kas bija piekusuši no vajāšanas,
5 tad viņš lūdza Sukotas vīrus: "Dodiet tiem ļaudīm, kas man seko, dažus klaipus maizes, jo viņi ir piekusuši - es vajāju Zebu un Calmunnu, Midiāna ķēniņus."
6 Bet Sukotas vadoņi atbildēja: "Vai tad Zeba un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums būs dot tavam karapulkam maizi?"
7 Tad Gideons atbildēja: "Lai paliek tā! Ja Tas Kungs Zebu un Calmunnu nodos manā rokā, tad es jūsu miesas kulšu ar tuksneša ērkšķiem un dadžiem."
8 Un no turienes viņš devās augšā uz Penuēlu un runāja ar tiem tāpat, bet Penuēlas vīri tam atbildēja gluži tāpat, kā Sukotas vīri bija atbildējuši.
9 Un viņš sacīja arī Penuēlas vīriem: "Kad es sveiks atgriezīšos, tad es šo nocietinājumu noārdīšu."
10 Bet Zeba un Calmunna atradās Karkorā, un kopā ar viņiem bija to karaspēks ap piecpadsmit tūkstoši vīru, visi, kas bija palikuši pāri no austrumu vīru nometnes, jo simts divdesmit tūkstoši vīru, zobena nesēji, bija krituši.
11 Un Gideons devās pa tuksneša sirotāju ceļu austrumos no Nobas un Jogbehas, uzbruka un sakāva viņu karaspēku nometnē tai brīdī, kad tiem šķita, ka tā ir droša.
12 Un Zeba un Calmunna bēga, bet viņš tos vajāja un sagūstīja abus Midiāna ķēniņus - Zebu un Calmunnu; un visu karaspēku viņš izkliedēja.
13 Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ pa augšējo ceļu pāri kalniem.
14 Un tur viņš notvēra kādu zēnu no Sukotas vīru pulka, un viņš to izjautāja, un tas viņam uzrakstīja gan Sukotas vadoņus, gan viņas vecajus, septiņdesmit septiņus vīrus.
15 Un tad viņš nonāca pie Sukotas vīriem un sacīja: "Te nu tagad ir Zeba un Calmunna, kuru dēļ jūs mani nievājāt, sacīdami: vai Zebas un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums jau tagad taviem piekusušiem vīriem ir jādod maize?"
16 Tad viņš lika satvert pilsētas vecajus, ņēma tuksneša ērkšķus un dadžus, un viņš lika iepazīt tos Sukotas vīriem.
17 Bet Penuēlas nocietinājumu viņš nojauca, un pilsētas vīrus viņš nokāva.
18 Tad viņš teica Zebam un Calmunnam: "Kā izskatījās tie vīri, ko jūs esat Tāborā nokāvuši?" Tie atbildēja: "Tie visi bija gluži tādi kā tu, ikviens savā izskatā kā ķēniņa dēls."
19 Tad viņš sacīja: "Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli. Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, ja jūs būtu saudzējuši viņu dzīvības, es jūs nenokautu!"
20 Un viņš sacīja Jeteram, savam pirmdzimtajam dēlam: "Celies, nokauj tos!" Bet zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš baidījās, tāpēc ka viņš bija vēl jauns.
21 Tad Zeba un Calmunna sacīja: "Celies tu pats un nodur mūs, jo, kāds vīrs, tāds ir viņa spēks!" Tad Gideons cēlās un nokāva Zebu un Calmunnu, un viņš noņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem.
22 Un Israēla vīri sacīja Gideonam: "Esi tu mums ķēniņš, tu un tavs dēls, un tava dēla dēls, jo tu mūs esi izpestījis no Midiāna rokas."
23 Bet Gideons tiem atbildēja: "Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; Tas Kungs ir jūsu ķēniņš."
24 Un Gideons tiem sacīja: "Es tomēr kaut ko lūgšu no jums: dodiet man ikviens savu gredzenu no sava laupījuma." Jo tie valkāja zelta gredzenus, tāpēc ka bija ismaēlieši.
25 Un viņi atbildēja: "Labprāt, mēs dosim." Un tie izklāja kādu tērpu un uz tā meta katrs vienu gredzenu no sava laupījuma.
26 Šo pieprasīto zelta gredzenu svars bija tūkstoš septiņi simti zelta seķeļu, neieskaitot mazos mēnešus un auskarus, un purpura tērpus, ko bija valkājuši Midiāna ķēniņi, neieskaitot arī kaklu ķēdes, kas bija ap kakliem viņu kamieļiem.
27 Un Gideons no tā darināja dārgu efodu, un viņš to novietoja Ofrā, savā pilsētā; un viss Israēls ar to piekopa tur elka kalpību, un tas Gideonam un viņa namam kļuva par slazda valgu.
28 Bet midiānieši tomēr bija pazemoti Israēla bērnu priekšā, un tie nespēja vairs savu galvu pacelt; zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja.
29 Un Jerubbaals, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā.
30 Gideonam bija septiņdesmit dēlu, kas bija no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievu.
31 Arī viņa blakussieva, kas tam bija Sihemā, dzemdēja viņam dēlu, un viņš nosauca to vārdā Abimelehs.
32 Un Gideons, Joasa dēls, nomira sirmā vecumā un tika apglabāts sava tēva Joasa kapa vietā - abiēzeriešu Ofrā.
33 Bet, kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni noklīda uz neceļiem un netikli kalpoja baaliem un izveidoja Baal-Berītu[A] sev par dievu.
34 Un Israēla bērni nepieminēja To Kungu, savu Dievu, kas patiešām viņus bija izglābis no visu viņu apkārtējo ienaidnieku rokas.
35 Viņi arī neapgājās labi ar Jerubbaala, tas ir, Gideona, namu, neievērodami to labo, ko viņš bija Israēlam darījis.

9.nodaļa

1 Abimelehs, Jerubbaala dēls, nogāja uz Sihemu pie savas mātes brāļiem un pateica viņiem un visam savas mātes tēva namam:
2 "Jautājiet visiem Sihemas varasvīriem: kas jums ir labāk - ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerubbaala dēli, vai ka valda viens vienīgs vīrs? - Pieminiet, ka es esmu gan jūsu kauls, gan jūsu miesa."
3 Kad Sihemas varasvīru klātbūtnē viņa mātes brāļi sacīja tiem visus šos vārdus, tad viņu sirdis nosvērās uz Abimeleha pusi, jo tie sacīja: "Viņš taču ir mūsu brālis."
4 Un tie viņam izsniedza septiņdesmit sudraba seķeļus no Baal-Berīta svētnīcas, un par tiem Abimelehs saderēja visādus neliešus un neuzticamus ļaudis, kas viņam sekoja.
5 Pēc tam viņš nonāca Ofrā, sava tēva namā, un nokāva savus brāļus, Jerubbaala dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena vienīga akmens; bet Jotāms, Jerubbaala jaunākais dēls, paglābās, jo viņš bija paslēpies.
6 Tad sapulcējās visi Sihemas varasvīri un viss Bet-Millas pulks, un tie visi devās kopā un iecēla Abimelehu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir tuvu pie Sihemas.
7 Kad to pateica Jotāmam, tad viņš cēlās un devās Garicima kalna virsotnē, nostājās un pacēla savu balsi, sauca un sacīja: "Uzklausiet mani, jūs Sihemas varasvīri, tad Dievs arī jūs klausīs!
8 Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: valdi jel tu pār mums kā ķēniņš!
9 Bet eļļas koks tiem atbildēja: vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm?
10 Tad koki teica vīģes kokam: nāc tu, esi mūsu ķēniņš!
11 Bet vīģes koks tiem sacīja: vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem?
12 Tad koki sacīja vīna kokam: nāc tu un topi mums par ķēniņu!
13 Bet vīna koks tiem atbildēja: vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem?
14 Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums!
15 Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai. Bet, ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un lai tā aprij Libanona ciedrus!
16 Tad nu tagad, ja jūs esat godīgi un nevainojami rīkojušies, ieceldami Abimelehu par ķēniņu, un ja jūs esat labu vien darījuši Jerubbaalam un viņa namam, un ja jūs esat tā darījuši, kā viņa rokas būtu to pelnījušas, -
17 jo mans tēvs ir jūsu dēļ vedis karus, viņš jūsu dēļ ir bijis labprātīgi ar mieru ziedot savu dzīvību un jūs ir izglābis no Midiāna rokas,
18 kurpretī jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un esat nogalinājuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimelehu, kalpones dēlu, par ķēniņu Sihemas varasvīriem, tāpēc ka viņš ir jūsu brālis, -
19 ja jūs tiešām esat rīkojušies godīgi un taisnīgi ar Jerubbaalu un viņa namu, tad vēlu jums no sirds priecāties par Abimelehu, un arī viņš lai būtu līksms par jums.
20 Bet, ja ne, tad lai uguns iziet no Abimeleha un lai aprij Sihemas varasvīrus un pils iemītniekus, un lai uguns iziet arī no Sihemas varasvīriem un no pils un aprij Abimelehu!"
21 Tad Jotāms steidzīgi bēga un glābās, nokļūdams Beērā, un tur viņš dzīvoja, baidīdamies no sava brāļa Abimeleha un turēdamies tālu no viņa.
22 Kad nu Abimelehs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu,
23 tad Dievs deva ļaunu prātu Abimeleha un Sihemas varasvīru starpā, tā ka Sihemas varasvīri lauza uzticību Abimeleham un atstājās no viņa.
24 Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaala dēliem, kristu uz viņu un viņu asinis lai nāktu pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu arī pār Sihemas varasvīriem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus.
25 Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelehu, Sihemas varasvīri novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimeleham.
26 Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai apmestos Sihemā, un Sihemas varasvīri viņam uzticējās.
27 Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna dārzus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelehu.
28 Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: "Kas gan ir Abimelehs, un kas esam mēs, sihemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaala dēls un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sihemas tēva, vīriem? Kādēļ tad mums ir jākalpo viņam?
29 Ak, kaut šī tauta būtu manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelehu!" Un Abimeleham viņš teica: "Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!"
30 Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas.
31 Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimeleha uz Arūmu un vēstīja: "Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sihemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi.
32 Tādēļ celies tu un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā un apmeties tīrumu aizsegā.
33 Bet rīt agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu."
34 Tad Abimelehs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, cēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā un četros pulkos ielenca Sihemu.
35 Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelehs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves.
36 Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: "Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!" Bet Zebuls viņam saka: "Kalnu ēnas tev šķiet vīri esam."
37 Gaāls tomēr nerimās un teica: "Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem."
38 Tad Zebuls viņam sacīja: "Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: kas ir Abimelehs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu? Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!"
39 Un Gaāls izgāja Sihemas varasvīru priekšgalā un karoja pret Abimelehu.
40 Un Abimelehs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem.
41 Tad Abimelehs atgriezās Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sihemā.
42 Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika paziņots Abimeleham.
43 Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un, kad viņš vēroja, ka tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva.
44 Un Abimelehs un tie pulki, kas pie viņa bija, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja.
45 Tā Abimelehs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli.
46 Kad visi Sihemas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie gāja Derības dieva nama tornī.
47 Un, tiklīdz Abimeleham tika paziņots, ka visi Sihemas pils varasvīri ir sapulcējušies vienkopus,
48 tad Abimelehs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšup Salmona kalnā. Tur Abimelehs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: "Ko jūs redzat mani darām, to steigšus darait arī jūs, tāpat kā es!"
49 Tad arī visi ļaudis nocirta pa zaram un sekoja Abimeleham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nomira visi Sihemas pils ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Tad Abimelehs devās pret Tebecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to.
51 Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi vīri un visas sievas, un visi pilsētas varasvīri; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta.
52 Kad nu Abimelehs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni.
53 Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimeleha galvu, un tas sadragāja viņa galvaskausu.
54 Tad viņš steidzīgi piesauca savu puisi ieroču nesēju un pavēlēja tam: "Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieva mani nonāvējusi!" Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas nomira.
55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abimelehs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās.
56 Tā Dievs atmaksāja Abimeleha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57 Un visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sihemas vīri bija nodarījuši, Dievs lika krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaala dēla, lāsts.

10.nodaļa

1 Un pēc Abimeleha, lai glābtu Israēlu, cēlās Tola, Dodas dēla Pūvas dēls, vīrs no Isašara cilts, un viņš dzīvoja Šamīrā, Efraima kalnos.
2 Tola tiesāja Israēlu divdesmit trīs gadus un nomira, un tika apglabāts Šamīrā.
3 Un pēc viņa cēlās Jaīrs no Gileādas un tiesāja Israēlu divdesmit divus gadus.
4 Viņam bija trīsdesmit dēli, un tie jāja uz trīsdesmit jauniem ēzeļiem, un viņiem piederēja trīsdesmit pilsētas, kuras vēl līdz šai dienai sauc par Jaīra telšu nometnēm; tās atrodas Gileāda zemē.
5 Un Jaīrs nomira, un to apglabāja Kamonā.
6 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un kalpoja baaliem un aštartēm, un Arama dieviem, Sidonas dieviem un Moāba dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie atstāja To Kungu un Viņam vairs nekalpoja.
7 Tad Tā Kunga dusmība iekaisa pret Israēlu, un Viņš tos nodeva filistiešu un Amona bērnu rokās.
8 Un tie spiestin apspieda Israēla bērnus visu laiku astoņpadsmit gadus, proti, visus Israēla bērnus, kas atradās viņpus Jordānai amoriešu zemē, kura arī ir Gileādā.
9 Kad Amona bērni gāja pāri Jordānai, lai karotu ar Jūdu, ar Benjamīnu un ar Efraima ciltīm, tad Israēls nonāca lielās bailēs.
10 Un Israēla bērni piesauca To Kungu, sacīdami: "Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem."
11 Tad Tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: "Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem,
12 tāpat no sidoniešiem, no amalekiešiem un no Maona, kad tie jūs gauži spaidīja un jūs saucāt Mani?
13 Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt.
14 Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī."
15 Bet Israēla bērni sacīja Tam Kungam: "Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā Tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz."
16 Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja Tam Kungam, un Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām.
17 Kad nu amonieši bija saaicināti kopā un tie savas teltis bija uzcēluši Gileādā, bet israēlieši sapulcējušies un novietojušies Micpā,
18 tad ļaudis, Gileādas vadoņi, sacīja cits citam: "Kurš būs tas vīrs, kas uzsāks cīnīties ar amoniešiem? Tam būs būt par galvu visiem Gileādas iedzīvotājiem!"

11.nodaļa

1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Šī gileādieša sieva viņam dzemdēja dēlus; un, kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: "Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls."
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileādas vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 un tie sacīja Jeftam: "Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs karosim pret amoniešiem!"
7 Bet Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?"
8 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim ar Amona bērniem, un tev būs būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!"
9 Tad Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu karu pret Amona bērniem. Bet, kad Tas Kungs tos nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?"
10 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis."
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par galveno un par karavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu Tā Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: "Ko tev no manis vajag, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu karu?"
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: "Tāpēc ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas līdz Jabokai un Jordānai; tagad nu atdod man to ar labu!"
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 un lika tam teikt: "Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 jo, iznākot no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa, teikdams: atļauj mums iziet caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Edoma zemei un Moāba zemei apkārt, un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sihona, Hešbonas ķēniņa, un Israēls tam teica: atļauj mums iziet caur tavu zemi uz savu vietu.
20 Tomēr Sihons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savas robežas, bet sapulcināja visu savu karotāju saimi, apmetās nometnē pie Jahcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja visu zemi no amoriešiem, tās zemes iedzīvotājiem.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu zemi no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai.
23 Un tā Tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus Savas Israēla tautas labā, - un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Vai tev nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamošs tev devis? Tāpat arī mēs gribam paturēt visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis.
25 Un nu - vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jelkad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir karojis,
26 kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazajās pilsētās un Aroērā un tās mazajās pilsētās, un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar karu. Tad lai Tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!"
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileādā, un no Micpas Gileādā viņš devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva solījumu Tam Kungam, un viņš sacīja: "Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri."
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem karu, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: "Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties."
36 Un viņa tam atbildēja: "Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad Tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem."
37 Un viņa sacīja savam tēvam: "Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību - es pati un manas draudzenes."
38 Un viņš sacīja: "Ej." Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām draudzenēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
39 Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā.

12.nodaļa

1 Tika sapulcināti arī Efraima vīri, un tie devās uz ziemeļiem un sacīja Jeftam: "Kāpēc tu esi devies karā pret Amona bērniem, bet mūs neesi saucis iet sev līdzi? Tagad mēs tavu namu virs tavas galvas sadedzināsim ar uguni."
2 Un Jefta viņiem sacīja: "Es pats un mana tauta bija lielā naidā ar Amona bērniem. Es jūs saucu, bet jūs man nepalīdzējāt atbrīvoties no viņu rokas.
3 Un, kad es redzēju, ka man nebija neviena glābēja, tad es liku savu dvēseli savā rokā un devos pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kādēļ tad jūs nākat šodien, lai sāktu karu pret mani?"
4 Tad Jefta sapulcināja itin visus Gileāda vīrus, un tie karoja pret Efraima vīriem, un Gileāda vīri sakāva Efraimu, tāpēc ka tie bija teikuši: jūs esat bēgļi no Efraima, jo tiešām Gileāds ir Efraima un Manases vidū.
5 Un Gileāds atņēma Efraimam Jordānas braslus. Un ikreiz, kad kāds pārnācējs efraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: ļaujiet man celties pāri, - tad Gileāda vīri tādam prasīja: vai tu esi efraimietis? Kad viņš atbildēja: es neesmu,-
6 tad tie viņam sacīja: pasaki "šibolet"! Ja tas teica "sibolet", nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.
7 Un Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad gileādietis Jefta nomira, un viņu apglabāja kādā pilsētā Gileādā.
8 Un pēc viņa soģis Israēlā bija Ibcans no Bētlemes.
9 Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš izprecināja no savām mājām, un trīsdesmit meitas viņš pārveda no ārienes saviem dēliem; viņš tiesāja Israēlu septiņus gadus.
10 Un tad Ibcans nomira, un viņu apglabāja Bētlemē.
11 Un pēc viņa soģis Israēlā bija zebulonietis Elons, un viņš Israēlu tiesāja desmit gadus.
12 Un zebulonietis Elons nomira, un viņu apglabāja Ajalonā Zebulona zemē.
13 Pēc viņa soģis Israēlā kļuva Abdons, Hillēla dēls, no Piratonas.
14 Un viņam bija četrdesmit dēlu un trīsdesmit mazdēlu, kas jāja uz septiņdesmit jauniem ēzeļiem, un viņš pats tiesāja Israēlu astoņus gadus.
15 Un arī vīrs no Piratonas, Abdons, Hillēla dēls, nomira, un viņu apglabāja Piratonā, Efraima zemē, amalekiešu kalnos.

13.nodaļa

1 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un Tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus.
2 Un tur bija kāds vīrs no Coras, Dana cilts, tā vārds bija Manua, un viņa sieva bija neauglīga, un tā nebija vēl dzemdējusi.
3 Tad Tā Kunga eņģelis parādījās šai sievai un sacīja viņai: "Redzi, tu domā, ka tu esi neauglīga, jo tu neesi dzemdējusi, bet tu kļūsi grūta, un tu dzemdēsi dēlu.
4 Tādēļ esi piesardzīga un nedzer vīnu, nedz reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts.
5 Jo, redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu, un skujamam nazim nebūs nākt pār viņa galvu, jo zēns būs nazīrietis, novēlēts Dievam; lai viņš ir tāds, no mātes klēpja nākot, un viņš sāks glābt Israēlu no filistiešu rokas."
6 Pēc tam šī sieva atgriezās un sacīja savam vīram: "Pie manis atnāca Dieva vīrs, un viņa izskats bija kā Dieva eņģeļa izskats, ļoti bijājams, un es viņu nejautāju, no kurienes tas ir, un viņš man arī neteica savu vārdu.
7 Bet viņš man sacīja: "Redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu; bet tagad nedzer vīnu, nedz stiprus reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts, jo šis zēns būs nazīrietis, novēlēts Dievam, sākot ar viņa piedzimšanu līdz pat viņa nāves dienai."
8 Tad Manua lūdza To Kungu un teica: "Ak, Kungs, es Tevi lūdzu, lai tas Dieva vīrs, ko Tu biji sūtījis, vēlreiz atnāk pie mums un pamāca mūs, kā mēs ar to zēnu, kam ir jāpiedzimst, lai rīkojamies."
9 Un Dievs uzklausīja Manuas balsi, un Dieva eņģelis vēlreiz atnāca pie sievas; viņa bija atsēdusies tīrumā, bet viņas vīrs Manua nebija pie viņas.
10 Tad šī sieva steidzās un skrēja un sacīja savam vīram: "Redzi, man ir parādījies tas pats vīrs, kas bija pie manis atnācis viņdien."
11 Tad Manua piecēlās, sekoja savai sievai un gāja pie tā vīra, un tam sacīja: "Vai tu esi tas vīrs, kurš esi ar šo sievu runājis?" Un tas sacīja: "Es tas esmu."
12 Tad Manua teica: "Ja tavs vārds piepildītos, kā tad vajadzētu rīkoties ar šo zēnu, un kas viņam būs jādara?"
13 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: "Šī sieva lai atturas no visa tā, ko es viņai esmu minējis.
14 Neko, kas izaug no vīna koka, viņai nebūs ēst, un viņai nebūs dzert ne vīnu, ne stiprus reibinošus dzērienus, un viņai nebūs neko tādu ēst, kas ir nešķīsts; visu, ko es esmu viņai pavēlējis, to lai viņa ievēro."
15 Tad Manua sacīja Tā Kunga eņģelim: "Mēs gribam tevi vēl aizkavēt, līdz cienastam sagatavojam tev kazlēnu."
16 Bet Tā Kunga eņģelis sacīja Manuam: "Ja tu mani arī aizturētu, es tomēr tavu ēdienu neēstu, bet, ja tu gribi dedzināmo upuri nest, tad nes to Tam Kungam." - Manua nezināja, ka tas bija Tā Kunga eņģelis.
17 Un Manua jautāja Tā Kunga eņģelim: "Kā tevi sauc? Ja tavs vārds piepildītos, tad mēs gribētu tevi godināt."
18 Bet Tā Kunga eņģelis viņam sacīja: "Kāpēc tu tā prasi - kāds mans vārds? Tas ir noslēpums."
19 Un Manua ņēma kazlēnu līdz ar ēdamo upuri pie tā un upurēja to kā dedzināmo upuri uz klints Tam Kungam. Un viņš lika notikt brīnišķīgām lietām, Manua un viņa sieva skatīja tās.
20 Un redzi, tiklīdz liesma no altāra pacēlās augšup pret debesīm, tā arī Tā Kunga eņģelis devās augšup altāra liesmā. Kad Manua un viņa sieva to redzēja, tad viņi krita uz sava vaiga pie zemes.
21 Bet Tā Kunga eņģelis vairs neatklājās nedz Manuam, nedz viņa sievai, un tikai tad Manua saprata, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis.
22 Tad Manua sacīja savai sievai: "Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši."
23 Bet viņa sieva sacīja viņam: "Ja Tam Kungam būtu paticis mūs nonāvēt, tad Viņš nebūtu pieņēmis no mūsu rokām nedz dedzināmo upuri, nedz ēdamo upuri; viņš arī nebūtu mums visas šīs lietas parādījis, nedz arī visu to mums licis dzirdēt šinī laikā.
24 Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Simsons; un zēns pieauga, un Tas Kungs viņu svētīja.
25 Un Tā Kunga Gars sāka viņā rosīties, tas notika Dana nometnē, starp Coru un Eštaolu.

14.nodaļa

1 Un reiz Simsons nogāja lejā uz Timnu, un viņš ieraudzīja kādu jaunu meitu Timnā no filistiešu meitām.
2 Atgriezies atpakaļ kalnos, viņš to stāstīja savam tēvam un savai mātei, teikdams: "Es redzēju kādu jaunu meitu Timnā, no filistiešu meitām; nu tagad ņemiet viņu man par sievu!"
3 Tad viņa tēvs un viņa māte viņam teica: "Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu un visas mūsu tautas vidū sievu, ka tu ej, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?" Bet Simsons atbildēja savam tēvam: "Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm tīkama."
4 Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka Tas Kungs pats to tā bija izkārtojis, lai pārmācītu filistiešus; filistieši tanī laikā valdīja pār Israēlu.
5 Tad Simsons ar savu tēvu un ar savu māti devās lejā uz Timnu. Pie Timnas vīna dārziem viņam pretī rūkdams izlēca jauns lauva.
6 Un Tā Kunga Gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu, itin kā kazlēnu saplēš, un viņa rokās nebija nekā; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei neteica, ko viņš bija darījis.
7 Un viņš nonāca un runāja ar šo jauno meitu, un viņa ļoti patika Simsona acīm.
8 Kad viņš pēc kāda laika griezās atpakaļ, lai viņu precētu, tad viņš mazliet nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu, un redzi, nedzīvajā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus.
9 Un viņš to ar savām rokām izņēma un pa ceļam to ēda un gāja pie sava tēva un pie savas mātes, viņš arī tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem nesacīja, ka viņš medu bija izņēmis no lauvas maitas.
10 Kad viņa tēvs atkal nogāja pie šīs jaunās meitas, Simsons tur sarīkoja dzīres, kā to jauni vīri mēdza darīt.
11 Un, kad viņi ieraudzīja Simsonu, tad viņi ataicināja trīsdesmit vedējus, kas lai būtu pie viņa.
12 Tad Simsons viņiem teica: "Es gribu jums dot atminēt mīklu, un tā jums man ir jāatmin septiņu dienu laikā, kamēr ir dzīres, un, ja jūs pareizi atbildēsit, tad es jums došu trīsdesmit linu audekla kreklus un trīsdesmit svētku kārtas.
13 Bet, ja jūs nevarēsit man to atminēt, tad jums man būs jādod trīsdesmit linu audekla krekli un trīsdesmit svētku kārtas." Un tie viņam sacīja: "Pasaki mums savu mīklu, lai mēs to dzirdam!"
14 Tad viņš tiem sacīja: "Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums." Bet tie nespēja mīklu atminēt trijās dienās.
15 Un septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: "Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, citādi mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī. Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?"
16 Tad Simsona sieva raudāja pie viņa krūts un sacīja: "Tu tik mani ienīsti, bet nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas dēliem mīklu, bet man tu to nesaki!" Un viņš sacīja: "Redzi, es neesmu ne savam tēvam, ne savai mātei to pateicis, kā tad lai es tev to saku?"
17 Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tiem bija kāzu dzīres, un tad notika, ka septītajā dienā viņš tai to izstāstīja, jo tā neatlaidīgi mācās virsū, bet mīklas atrisinājumu viņa izstāstīja savas tautas dēliem.
18 Tad pilsētas vīri viņam sacīja septītajā dienā, pirms saule norietēja: "Kas ir saldāks nekā medus? Un kas ir stiprāks nekā lauva?" Bet viņš tiem sacīja: "Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu!"
19 Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu, un tur viņš nosita trīsdesmit vīrus, novilka viņiem drēbes un iedeva viņu svētku kārtas tiem, kuri bija mīklu atminējuši.
20 Bet Simsona sievu ņēma viens no tiem, kas bija bijis viņa vedējos.

15.nodaļa

1 Un notika pēc kādām dienām, ap kviešu pļaujas laiku, kad Simsons apmeklēja savu sievu, atnesdams tai kazlēnu, un sacīja: "Es gribu iet pie savas sievas istabā." Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet,
2 sacīdams: "Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu viņu tagad tikai ienīsti, tāpēc es to devu par sievu kādam no taviem vedējiem. Bet viņas jaunākā māsa ir vēl skaistāka nekā viņa, to tu vari viņas vietā iegūt sev par sievu."
3 Bet Simsons tiem sacīja: "Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu."
4 Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš, paņēmis lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai starp divām astēm.
5 Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā arī vēl nepļauto labību un pat vīna dārzus un olīvkokus.
6 Tad filistieši sacīja: "Kas to ir izdarījis?" Un viņiem sacīja: "Simsons, timnieša znots, tāpēc ka tas ir viņa sievu ņēmis un devis to vienam no viņa vedējiem." Tad filistieši cēlās un sadedzināja viņu un viņas tēva namu ar uguni.
7 Bet Simsons tiem sacīja: "Ja jūs tā rīkojaties, tad es nemitēšos, kamēr nebūšu atriebies."
8 Un viņš varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus; tad viņš nogāja lejā un dzīvoja Ētama klints aizā.
9 Tad filistieši devās kalnup, uzcēla savas teltis Jūdas zemē un ieņēma visu apgabalu līdz Lehijai.
10 Un Jūdas vīri tiem jautāja: "Kādēļ jūs esat pret mums izgājuši karot?" Un tie atbildēja: "Lai Simsonu sasietu važās un viņam darītu tā, kā viņš ir mums darījis."
11 Tad nonāca lejā trīs tūkstoši Jūdas vīru pie Ētama klints aizas un sacīja Simsonam: "Vai tu nezini, ka filistieši pār mums valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?" Un viņš tiem atbildēja: "Kā tie man ir darījuši, tā arī es esmu ar tiem izrīkojies."
12 Tad tie viņam sacīja: "Mēs esam nākuši, lai tevi saistītu un nodotu filistiešu rokā." Un Simsons tiem sacīja: "Zvēriet man, ka jūs man nenodarīsit nekā ļauna."
13 Un tie sacīja viņam: "Nē, mēs gribam tevi tikai sasiet ar saitēm un tevi viņiem izdot, bet nonāvēt tevi mēs nenonāvēsim." Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to uzveda augšā no aizas.
14 Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad filistieši, nākdami viņam pretī, uzgavilēja, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un virves, kas ap viņa elkoņiem, šķita kā linu pavedieni, kas ugunī apsviluši, un tās nokrita no viņa rokām.
15 Un viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, atvēza savu roku un, to satvēris, nosita tūkstoš vīru.
16 Un Simsons sacīja: "Ar ēzeļa žokļa kaulu es tos kapādams varēju sakapāt. Ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīru."
17 Un notika, kad viņš bija beidzis runāt, tad viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu: Ramat-Lehija[A].
18 Tad viņam ļoti slāpa un viņš skaļi piesauca To Kungu un sacīja: "Tu esi tik lielu uzvaru guvis ar Sava kalpa roku, vai tagad man būs slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?"
19 Un Tas Kungs pāršķēla iedobumu žokļa kaulā, no tā izvira ūdens, un viņš dzēra. Un viņa gars atgriezās viņā, un viņš atspirga; tādēļ tās vietas vārdu nosauca - Ajin-Korē[A], kas atrodas Lehijā līdz pat šai dienai.
20 Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu dienās divdesmit gadus.

16.nodaļa

1 Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja.
2 Un Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ sacīts: "Simsons ir atnācis šurp." Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, tie bija klusu visu nakti, un viņi sacīja: "Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim."
3 Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus. Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai.
4 Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.
5 Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: "Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus."
6 Tad Delīla sacīja Simsonam: "Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?"
7 Un Simsons viņai sacīja: "Ja mani sasietu ar septiņām svaigām cīpslām, kas vēl nav izkaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā ikkatrs cilvēks."
8 Tad filistiešu lielkungi viņai atnesa septiņas svaigas cīpslas, kas vēl nebija izkaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu.
9 Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikuši pie viņas istabā. Kad viņa iesaucās: "Simson, filistieši!" - tad viņš sarāva šīs cīpslas itin kā pakulu pavedienus, kas ugunī apsviluši; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku.
10 Tad Delīla sacīja Simsonam: "Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lūdzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?"
11 Tad viņš tai sacīja: "Ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko vēl nekas nav darīts, tad es rimtos un būtu kā ikkatrs cilvēks."
12 Tad Delīla ņēma jaunas virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: "Simson, filistieši!" Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šīs virves kā diegus.
13 Un Delīla sacīja Simsonam: "Līdz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet pasaki man - ar ko tad tevi var sasiet?" Un viņš tai sacīja: "Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā."
14 Viņa piestiprināja tās pie riestavas un iesaucās: "Simson, filistieši!" - Un viņš uzmodās no miega un izrāva gan riestavu, gan audumu.
15 Tad viņa tam sacīja: "Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas."
16 Un, kad viņa diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei,
17 un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: "Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs cilvēks."
18 Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: "Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi." Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās.
19 Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja.
20 Kad viņa sauca: "Filistieši, Simson!" - tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies.
21 Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas.
22 Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt pēc tam, kad tie bija tikuši nodzīti.
23 Tad filistiešu lielkungi sapulcējās, lai upurētu lielu upuri savam dievam Dagonam un lai līksmotos, un tie sacīja: "Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās."
24 Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: "Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis."
25 Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: "Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina." Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tie nostatīja viņu stabu starpā.
26 Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: "Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!"
27 Bet nams bija vīru un sievu pilns, un filistiešu lielkungi pašreiz atradās uz jumta, un ap trīstūkstoš vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.
28 Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: "Tu, ak, Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak, Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm!"
29 Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās - pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku.
30 Un Simsons sacīja: "Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem." Un viņš atspiedās ar spēku, tad nams gāzās pār lielkungiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis.
31 Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva nams, tie viņu pacēla, aiznesa un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesājis Israēlu divdesmit gadus.

17.nodaļa

1 Un tur bija kāds vīrs no Efraima kalniem, un viņa vārds bija Miha.
2 Un tas sacīja savai mātei: "Tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kas tika tev paņemti un par kuriem tu esi izteikusi lāstu un pie tam, man pašam to dzirdot, redzi, tos es esmu pats paņēmis. Šī nauda ir tagad pie manis, bet nu es to gribu tev atdot atpakaļ." Tad viņa māte tam teica: "Esi, mans dēls, Tā Kunga svētīts!"
3 Tad viņš atdeva atpakaļ savai mātei tūkstoš un simts sudraba gabalus, bet viņa māte sacīja: "Es svētīdama šo naudu no savas rokas esmu veltījusi Tam Kungam sava dēla labā, lai darinātu grieztu tēlu un lietu attēlu, bet tagad atdodu tev to atpakaļ."
4 Bet, kad viņš no jauna atdeva savai mātei naudu, tad viņa māte ņēma divi simti sudraba gabalus un tos iedeva zeltkalim, lai tas darinātu grieztu tēlu un lietu attēlu. Un tie atradās Mihas namā.
5 Tā nu vīram Miham bija svētnīca; viņš darināja arī efodu un terafīmu un salīga un iesvētīja kādu, lai tas būtu viņam par priesteri.
6 Tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā, un ikviens darīja to, kas tam likās taisns paša acīs.
7 Un tad tur bija kāds jauneklis no Bētlemes Jūdas zemē, no Jūdas cilts, tas bija levīts. Un viņš tur piemājoja.
8 Šis vīrs bija atstājis savu pilsētu Bētlemi Jūdā, lai piemājotu, kur vien vieta gadītos, un, savu ceļu iedams, viņš nonāca Efraima kalnos Mihas namā.
9 Tad Miha tam jautāja: "No kurienes tu nāc?" Un viņš tam atbildēja: "Es esmu levīts no Bētlemes Jūdā, un eju un piemājoju, kur vieta gadās."
10 Tad Miha viņam sacīja: "Paliec pie manis un topi tu man gan par tēvu, gan par priesteri. Es tev došu ik gadus desmit sudraba gabalus, arī pienācīgu apģērbu un uzturu tavai iztikai." Un levīts palika.
11 Viņš bija ar mieru palikt pie Mihas, un šis jauneklis viņam kļuva tikpat kā viens no viņa dēliem.
12 Un Miha iesvētīja levītu, un šis jauneklis tam kļuva par priesteri un palika Mihas namā.
13 Tad Miha sacīja: "Tagad es zinu, ka Tas Kungs darīs man labu, tāpēc ka šis levīts man ir kļuvis par priesteri."

18.nodaļa

1 Un tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā; tai laikā Dana cilts centās sameklēt kādu vietu, lai to iegūtu īpašumā un varētu tur apmesties, jo līdz tam laikam Dana ciltij vēl nebija piekritusi nekāda mantojuma daļa kā īpašums Israēla cilšu vidū.
2 Tad Dana bērni no savas dzimtas sūtīja piecus vīrus, kas bija stipri, no Coras un no Eštaolas, lai izlūkotu un izpētītu zemi. Un tie nonāca Efraima kalnos līdz Mihas namam un palika tur pa nakti.
3 Un, būdami pie Mihas nama, viņi pazina tā jaunekļa, levīta, balsi, iegriezās tur un vaicāja: "Kas tevi šurp atvedis? Un ko tu še dari? Un kā tev te klājas?"
4 Un tas viņiem sacīja: "Tā un tā, Miha ar mani ir līdzis un mani saderējis, tā es esmu kļuvis viņam par priesteri."
5 Tad tie viņam sacīja: "Apjautājies pie Dieva, lai mēs zinātu, vai ceļš, pa kuru pašreiz ejam, mums arī labi izdosies."
6 Un priesteris viņiem sacīja: "Ejiet ar mieru, jo jūsu ceļu, pa kuru jūs ejat, Tas Kungs uzlūko labvēlīgi."
7 Tad tie pieci vīri aizgāja un nonāca Laišā. Tur viņi ieraudzīja ļaudis, kas dzīvoja tai pilsētā tik droši kā sidoniešu ciltis, tik droši un tik mierīgi, nejuzdami nekādu trūkumu nevienā lietā, kas vien ir zemes virsū, dzīvodami visai pārtikuši un bagāti. Viņi bija tālu no sidoniešiem, un viņiem ne ar vienu nebija nekādu darīšanu.
8 Kad šie izlūki atgriezās pie saviem brāļiem Corā un Eštaolā, tad viņu brāļi viņiem jautāja: "Kādu ziņu jūs mums nesat?"
9 Tad tie sacīja: "Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši, un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri iet, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā.
10 Kad jūs iesit, tad jūs nonāksit pie tautas, kas dzīvo bezrūpīgi un kuru zeme ir plaši atvērta uz visām pusēm; Dievs to ir nodevis jūsu rokā - šo vietu, kur nav nekāda trūkuma nevienā lietā, kas vien ir virs zemes."
11 Tad viņi novāca savas teltis no Dana cilts novada, Coras un Eštaolas, un aizgāja karā seši simti labi apbruņotu vīru.
12 Tie cēlās un devās kalnup un uzcēla savas teltis Kirjat-Jeārimā Jūdejā; un tāpēc tās vietas vārdu sauc par Dana nometni līdz šai dienai; redzi, tas ir aiz Kirjat-Jeārimas.
13 Un no turienes tie virzījās augšup Efraima kalnos un nonāca līdz Mihas namam.
14 Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laišas zemi izlūkot, sacīja savas cilts vīriem: "Vai jūs arī zināt, ka šinī namā atrodas efods un terafīms, griezts tēls un izliets attēls? Un nu tagad apdomājiet, kas jums jādara."
15 Tad viņi nogriezās uz turieni, iegāja jaunekļa, tā levīta, mājoklī, kas bija Mihas namā, un mierīgi ar to apsveicinājās.
16 Tie seši simti vīru, no Dana bērniem, ar ieročiem apbruņoti, palika stāvot pie vārtiem.
17 Bet tie pieci vīri, kas agrāk jau bija nākuši šo zemi izlūkot, iegāja namā un paņēma gan griezto tēlu, gan efodu un terafīmu, gan izlieto attēlu, bet pats priesteris bija palicis stāvam pie vārtiem ar tiem seši simti apbruņotiem vīriem.
18 Un, kad nu tie iegāja Mihas namā un paņēma gan griezto veidolu, gan efodu un terafīmu, gan izlieto attēlu, tad priesteris tiem jautāja: "Ko jūs darāt?"
19 Un tie viņam sacīja: "Esi klusu, liec savu roku uz savas mutes un nāc mums līdzi, un kļūsti mums par tēvu un par priesteri! Vai tad tev ir labāk būt par priesteri viena vienīga vīra namā nekā būt par priesteri veselai ciltij un dzimtai Israēlā?"
20 Tas bija priesterim gluži pa prātam, un viņš paņēma gan efodu un terafīmu, gan griezto tēlu un izlieto attēlu un aizgāja līdzi karavīriem.
21 Tad tie pagriezās un devās ceļā pēc tam, kad viņi bija novietojuši sievas un mazos bērnus, kā arī ganāmos pulkus un savas dārgākās mantas pašā priekšgalā.
22 Kad viņi jau bija labu gabalu attālinājušies no Mihas nama, tad tie vīri, kas dzīvoja Mihas nama tuvumā, sāka kliegt un dzīties pakaļ Dana bērniem un panāca viņus.
23 Un, kad viņi tik stipri kliedza uz Dana bērniem, tad tie apgriezās un sacīja Miham: "Kas ir ar tevi noticis, ka tu tā kliedz?"
24 Tad viņš sacīja: "Manus dievus, ko es biju darinājis, jūs esat paņēmuši līdz ar priesteri un esat devušies ceļā; kas nu ir vēl palicis man pāri? Kā tad jūs varat vēl man sacīt, kas tev kait?"
25 Bet Dana bērni viņam sacīja: "Nežēlojies te mūsu priekšā, ka pie tevis neatgriežas vīri ar dusmām sirdī un ka tu nezaudē pats savu un savējo dzīvību!"
26 Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu, un Miha, redzēdams, ka tie bija stiprāki par viņu, apgriezās un aizgāja mājās.
27 Bet tie ņēma, ko Miha bija darinājis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un nonāca Laišā pie ļaudīm, kas dzīvoja mierīgi un bezrūpīgi, un apkāva iedzīvotājus ar zobena asmeni, bet pilsētu nodedzināja ar uguni.
28 Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu no Sidonas, un ne ar vienu viņiem nebija nekādu darīšanu, jo tā atradās Bet-Rehobas ielejā. Un tad tie uzcēla pilsētu no jauna un apmetās tanī.
29 Un viņi nosauca tās pilsētas vārdu Dana - pēc sava tēva Dana vārda, kas bija Israēla dzemdināts, lai gan iepriekš tās pilsētas vārds bija Laiša.
30 Un Dana bērni tur pie sevis uzstatīja griezto tēlu, un Jonatāns, Geršoma dēls, Manases dēla dēls, un viņa dēli bija priesteri Dana bērniem līdz tam brīdim, kad šai zemei uznāca trimdas laiki.
31 Un tā tie turēja uzstatītu Mihas darināto tēlu visu laiku, kamēr vien Dieva nams pastāvēja Šīlo.

19.nodaļa

1 Tanīs dienās nebija Israēlā ķēniņa, un notika, ka kāds levīts piemita Efraima kalnu pašā attālākā novadā, un viņš ņēma sev blakussievu no Bētlemes Jūdā.
2 Bet viņa blakussieva, pie viņa būdama, bija piekopusi netiklību un pēdīgi aizgāja projām no viņa un atgriezās sava tēva namā Bētlemē Jūdā; tur viņa sabija kādus četrus mēnešus.
3 Tad viņas vīrs cēlās un gāja, lai mīlīgi ar viņu parunātu un pierunātu atgriezties pie viņa; arī viņa puisis un pāris ēzeļu bija viņam līdzi. Viņa to ieveda sava tēva namā, un, kad tās sievas tēvs viņu ieraudzīja, tad viņš nāca tam priecīgi pretī.
4 Un šīs sievas tēvs, viņa sievastēvs, to paturēja pie sevis, un viņš tur palika trīs dienas; un tie ēda un dzēra un palika tur arī naktis.
5 Bet ceturtajā dienā viņš agri no rīta apjozās, lai dotos ceļā, bet tad jaunās sievas tēvs sacīja savam znotam: "Stiprini savu sirdi ar kumosu maizes, tad jūs varat iet."
6 Tad tie apsēdās un ēda un dzēra abi kopā; tad jaunās sievas tēvs sacīja tam vīram: "Dari man pa prātam un paliec pa nakti, un lai tavai sirdij būtu patīkami."
7 Bet, kad vīrs cēlās, lai ietu projām, tad viņa sievastēvs to pierunāja, un viņš tur palika un vēl pārnakšņoja.
8 Kad piektajā dienā jo agri no rīta viņš apjozās, lai dotos ceļā, tad jaunās sievas tēvs sacīja: "Stiprini savu sirdi un pakavējieties vēl viens pie otra, līdz šīs dienas ēnas pastiepsies garas." Un tie vēlreiz ēda abi kopā.
9 Un, kad vīrs piecēlās, lai dotos ceļā, viņš un viņa blakussieva, un viņa puisis, tad viņa sievastēvs, jaunās sievas tēvs, tam sacīja: "Redzi, diena ir sarukusi uz pievakara pusi; paliec šeit pa nakti. Redzi, šī diena jau tuvojas vakara laikam; paliec pa nakti, un lai tava sirds labi jūtas, bet jūs paspēsit rīt agri posties ceļam un atgriezties savās mājās."
10 Bet vīrs vairs negribēja pārnakšņot, viņš cēlās un devās ceļā un nonāca pretim Jebusai, tas ir, Jeruzālemei, un pie viņa bija pāris apseglotu ēzeļu un arī viņa blakussieva.
11 Kad tie bija nonākuši līdz Jebusai, tad bija jau pavakare, un viņa puisis sacīja savam kungam: "Nāc jel, iegriezīsimies šinī jebusiešu pilsētā, lai mēs tur varētu pārnakšņot."
12 Bet viņa kungs tam atbildēja: "Mēs nenogriezīsimies uz šo sveštautiešu pilsētu, kas nepieder pie Israēla bērniem, bet mēs iesim tālāk, tai garām, uz Gibeu."
13 Tad viņš sacīja savam puisim: "Nāc, lai mēs tuvojamies vienam no šiem ciemiem un paliekam pa nakti vai nu Gibeā, vai arī Rāmā."
14 Un tie devās tālāk, bet saule tiem norietēja, kad viņi bija pie Gibeas, kas pieder Benjamīnam.
15 Un tie tur nogriezās no ceļa, lai iegrieztos un pārnakšņotu Gibeā, un, kad tas tur nonāca, tad viņš palika pilsētas tirgus laukumā, jo tur nebija neviena cilvēka, kas viņu būtu uzņēmis savā namā.
16 Un redzi, kāds vecs vīrs nāca vakarā no sava darba tīrumā, un šis vīrs arī bija no Efraima kalniem, bet piemita Gibeā, kurpretī paši pilsētas iemītnieki bija no Benjamīna cilts.
17 Un, kad tas pacēla savas acis, tad viņš ieraudzīja šo ceļinieku pilsētas tirgus laukumā, un vecais vīrs sacīja: "Uz kurieni tu ej? Un no kurienes tu nāc?"
18 Tas viņam atbildēja: "Mēs nākam no Bētlemes Jūdā un ejam uz tālākiem Efraima kalnu novadiem, jo no turienes es esmu. Es biju nogājis uz Bētlemi Jūdā un tagad eju uz Tā Kunga namu, bet te nav neviena, kas būtu ar mieru mani uzņemt savā namā.
19 Tomēr salmi un barība mums ir mūsu ēzeļiem, un man un kalponei, un šim puisim, kas pavada tavu kalpu, ir arī maize un vīns; mums itin nekā netrūkst."
20 Tad vecais vīrs sacīja: "Miers lai ir ar tevi! Un, ja tev kā trūkst, tad tā lai ir mana bēda! Tikai nepārnakšņo uz šī atklātā laukuma!"
21 Un viņš to veda savā namā un deva ēzeļiem barību; un, kad tie bija savas kājas nomazgājuši, tad tie ēda un dzēra.
22 Kamēr tie savu sirdi atspirdzināja, pilsētas vīri, netikli ļaudis, ielenca namu, dauzījās pie durvīm un sauca veco vīru, kas bija nama īpašnieks, teikdami: "Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mēs viņu iepazīsim!"
23 Bet vecais vīrs, nama īpašnieks, izgāja pie tiem ārā un sacīja: "Ne tā, mani brāļi. Nedariet tik ļauni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tādu kauna darbu.
24 Redzi, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakussieva, tās es jums izvedīšu, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu."
25 Bet tie ļaudis negribēja viņam klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu blakussievu un izvilka to ar varu pie viņiem ārā; un viņi to ņēma un piesmēja to visu nakti līdz rītam, un, tikai gaismai austot, viņi to atlaida.
26 Tad šī sieva nāca, kad rīts bija ausis, nokrita zemē pie tā vīra nama durvīm, kur iekšā atradās viņas kungs, un palika tur guļot līdz lielai gaismai.
27 Kad no rīta cēlās viņas kungs un atvēra nama durvis, lai izietu ārā un dotos ceļā, tad redzi, pie pašām nama durvīm zemē gulēja viņa blakussieva, ar abām rokām pieķērusies slieksnim.
28 Un viņš tai sacīja: "Piecelies, mēs gribam doties ceļā!" Bet viņa neatbildēja. Tad viņš to uzcēla uz sava ēzeļa un devās ceļā uz savu dzīves vietu.
29 Kad viņš nonāca savā namā, tad viņš ņēma nazi un savu blakussievu un sagrieza to ar visiem kauliem divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visiem Israēla novadiem.
30 Tad ikviens, kas to redzēja, sacīja: "Tas nav noticis un tāda lieta nav pieredzēta kopš tiem laikiem, kad Israēla bērni iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat mūsu dienām. Tad ņemiet to vērā, apspriedieties un sakait vārdu."

20.nodaļa

1 Tad visi Israēla bērni izgāja laukā, un draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs pie Tā Kunga Micpā, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileāda zeme,
2 un visi tautas vadoņi nostājās kopā, itin visas Israēla ciltis sanāca kopā Dieva tautas sapulcē, četri simti tūkstoši kājinieku, kas bija bruņoti ar zobeniem.
3 Un Benjamīna bērni dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā. Bet Israēla bērni jautāja: "Paskaidrojiet, kā šis ļaunais notikums ir norisinājies?"
4 Tad tas vīrs, tas levīts, nomaitātās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: "Es nonācu kopā ar savu blakussievu Gibeā, kura atrodas Benjamīna daļā, lai tur paliktu pa nakti.
5 Tad sacēlās pret mani Gibeas varasvīri, un tie mani aplenca nakts laikā tanī namā, mani pašu viņi bija nodomājuši nogalināt, bet manu blakussievu tie izvaroja tā, ka tā nomira.
6 Tad es ņēmu savu blakussievu, sadalīju viņu gabalos, un šos gabalus es izsūtīju pa visām Israēla īpašumu daļām, jo tie ir izdarījuši asinsdarbu un negantību Israēlā.
7 Lūk, jūs visi, Israēla bērni; pārrunājiet to un pieņemiet lēmumu."
8 Un visa tauta vienprātīgi cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: "Mēs neiesim neviens savā teltī, un mēs neviens neatgriezīsimies savā namā,
9 bet rīkosimies ar Gibeu tā, ka celsimies pret to, kā mesli krīt!
10 Mēs ņemsim no visām Israēla ciltīm, desmit vīrus no simta, tāpat simts vīrus no tūkstoša un tūkstoš vīrus no desmit tūkstošiem, tie lai sagādā ceļamaizi karaspēkam, lai mēs varētu iet pret Gibeu Benjamīna ciltī, kas šādu negantību ir nodarījusi Israēlam."
11 Un tā sapulcējās visi Israēla vīri pret šo pilsētu - tik cieši saslēgušies kopā kā viens vienīgs vīrs.
12 Un Israēla ciltis izsūtīja vīrus pa visu Benjamīna cilti, sacīdamas: "Kas tas ir par ļaunu darbu, kas pie jums ir noticis?
13 Tad nu tagad izdodiet tos vīrus, šos netikļus, kuri atrodas Gibeā, lai mēs viņus nogalinām un lai ļaunums tiktu no Israēla izskausts." Bet Benjamīna bērni negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi.
14 Un Benjamīna bērni sapulcējās no tām pilsētām, kas bija Gibeas apkārtnē, lai dotos karā pret Israēla bērniem.
15 Un Benjamīna bērni no pilsētām tika saskaitīti divdesmit seši tūkstoši ar zobeniem bruņotu vīru, bez Gibeas iedzīvotājiem, kas pēc skaita bija septiņi simti izlasītu vīru.
16 Starp visiem šiem vīriem bija septiņi simti izlasītu vīru, tie bija kreiļi; tie visi meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām.
17 Un Israēla vīri, kas tika saskaitīti, bez Benjamīna vīriem, bija četri simti tūkstoši, visi apbruņoti ar zobeniem; tie visi bija cīņai gatavi.
18 Tā Israēla bērni cēlās, nogāja uz Bēteli un vaicāja Dievu un sacīja: "Kurš no mums lai dodas pirmais karā pret Benjamīna bērniem?" Un Tas Kungs viņiem atbildēja: "Lai Jūda sāk!"
19 Tad Israēla bērni cēlās agri no rīta un uzcēla teltis pret Gibeu.
20 Tā Israēla vīri izgāja cīnīties pret Benjamīnu, un viņi gatavojās kaujai ar tiem pie Gibeas.
21 Tad Benjamīna bērni izgāja no Gibeas, un tanī dienā tie nogalināja divdesmit divus tūkstošus Israēla karavīru.
22 Bet kara saime, Israēla vīri, nezaudēja dūšu un no jauna sakārtojās kaujai tanī pašā vietā, kurā tie bija kaujai gatavojušies pirmajā dienā.
23 Un Israēla vīri devās uz augšu un raudāja Tā Kunga priekšā līdz vakaram, un viņi vaicāja To Kungu, sacīdami: "Vai lai mēs ejam karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem?" Un Tas Kungs atbildēja: "Ejiet pret tiem!"
24 Nākamajā dienā Israēla bērni izgāja pret Benjamīna bērniem.
25 Un Benjamīns iznāca no Gibeas viņiem pretī arī šinī dienā, un tie vēl nogalināja no Israēla bērniem astoņpadsmit tūkstošus vīru, kas visi bija apbruņojušies ar zobenu.
26 Tad visi Israēla bērni un visi Israēla karavīri devās augšup uz Bēteli un vaimanāja un palika Tā Kunga priekšā. Viņi gavēja tanī dienā līdz vakaram un nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus Tā Kunga priekšā.
27 Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, jo tur tanīs dienās bija novietots Dieva derības šķirsts.
28 Un tanīs dienās Pinehass, Ārona dēla Ēleāzara dēls, nostājās tā priekšā un prasīja: "Vai man vēl iet karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem, jeb vai lai es pārtraucu karu?" Bet Tas Kungs sacīja: "Ejiet, jo rīt Es tos nodošu tavā rokā!"
29 Tad Israēls lika kādiem paslēpties visapkārt ap Gibeu.
30 Kad israēlieši devās pret benjamīniešiem trešajā dienā, tie izvērsās kaujas kārtībā pret Gibeu kā iepriekšējās reizes.
31 Bet Benjamīna bērni iznāca israēliešiem pretī un ļāvās aizvilināties no pilsētas. Tie sāka kaut dažus atsevišķus karavīrus, kā tie tos iepriekšējās reizes bija nogalinājuši pie ceļiem, no kuriem viens ved augšup uz Bēteli, bet otrs lejup uz Gibeu pa laukiem. Tā krita ap trīsdesmit vīru Israēla pusē.
32 Tad Benjamīna bērni sacīja: "Viņi tiks sakauti kā līdz šim." Bet Israēla bērni bija norunājuši: bēgsim un aizvilināsim tos tālāk nost no pilsētas uz lauku ceļiem!
33 Tad ikviens Israēla karavīrs pameta savu vietu, un tie nostājās atkal pie Baal-Tamāras, bet tie, kas bija aizsegā, izlauzās no savām paslēptuvēm Gibeas līdzenumā.
34 Tā tagad nostājās pret viņiem pie Gibeas desmit tūkstoši izlasītu vīru no visa Israēla, un kauja bija briesmīga; bet Benjamīns nenojauta, cik tuvu viņiem nelaime.
35 Tā Tas Kungs sita Benjamīnu Israēla labā, jo Israēla bērni tanī dienā nogalināja no Benjamīna divdesmit piecus tūkstošus un simts vīru, kuri visi bija apbruņojušies ar zobeniem.
36 Tad tikai Benjamīna bērni saprata, ka tie ir sakauti; bet Israēla bērni atdeva Benjamīnam vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija pret Gibeu novietoti aizsegā.
37 Bet aizsegā atstātie steidzās un uzbruka Gibeai; tā tie karavīri, kas bija paslēpušies, ielauzās pilsētā un nokāva visus pilsētas iedzīvotājus ar zobenu.
38 Un starp Israēla vīriem un tiem, kas atradās paslēpušies aizsegā, pastāvēja noruna, ka tiem bija likt augstu pacelties dūmiem no pilsētas.
39 Kad Israēla vīri kaujā pagriezās un metās bēgt un Benjamīns jau paguva dažus no Israēla vīriem nokaut, aptuveni trīsdesmit, tad viņi domāja, ka Israēla vīri ir jau galīgi sakauti, kā agrākajās kaujās.
40 Un tieši tad no pilsētas pacēlās dūmu stabs, un, kad Benjamīns atskatījās, tad redzi, visā pilsētā cēlās liesmas pret debesīm.
41 Un te Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamīns iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime klāt.
42 Tad viņi nogriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet kauja sekoja viņiem pa pēdām, un tie, kas bija iznākuši ārā no pilsētas, viņus apkāva savā vidū.
43 Tā viņi ielenca Benjamīnu un to vajāja līdz Menuai, tos galīgi samīdami kādā vietā iepretī Gibeai uz austrumiem no tās.
44 Un no Benjamīna krita astoņpadsmit tūkstoši vīru, tie visi bija spēcīgi karotāji.
45 Gan citi apgriezās un bēga līdz Rimonas klintij tuksnesī, bet tie, viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies, apkāva vēl piecus tūkstošus vīru, un viņi tiem sekoja pa pēdām līdz Gideomai un vēl nokāva no tiem divus tūkstošus vīru.
46 Tā pavisam šinī dienā no Benjamīna krita divdesmit pieci tūkstoši vīru, bruņoti ar zobeniem, tie visi bija spēcīgi karotāji.
47 Bet tikai seši simti vīru pagriezās un bēga uz Rimonas klinti tuksnesī, un tie palika pie Rimonas klints četrus mēnešus.
48 Bet Israēla vīri atgriezās atpakaļ pie Benjamīna bērniem un nokāva pilsētā ar zobena asmeni gan vīrus, gan lopus un visu, ko atrada; arī visus ciemus, ko viņi atrada, viņi nopostīja ar uguni.

21.nodaļa

1 Israēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjamīniešiem par sievu."
2 Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3 un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Israēla Dievs, tam bija Israēlā tā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!"
4 Un nākamajā rītā agri tauta cēlās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upurus.
5 Un Israēla bērni jautāja: "Kurš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz draudzes sapulci pie Tā Kunga?" Jo bija ar zvērestu noteikts, ka tam, kas neatnāktu pie Tā Kunga uz Micpu, tam jātiek nonāvētam.
6 Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīja: "Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla!
7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie Tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!"
8 Un viņi jautāja: "Vai ir kāds no Israēla cilts, kurš nebūtu devies pie Tā Kunga uz Micpu?" Un redzi, neviens no Jabešas Gileādā nebija nācis nometnē uz sapulci.
9 Tad ļaudis tika vēlreiz pārskaitīti, un redzi, tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10 Tad sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstošus vīru no tiem stiprākiem vīriem un tiem pavēlēja, sacīdami: "Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas Gileādā, iedzīvotājus - gan sievas, gan mazos bērnus!
11 Bet šī ir tā lieta, kas jums ir jādara: visi vīri un visas sievas, kuras vīriem piederējušas, jums jāiznīcina."
12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četri simti meitenes, jaunavas, kuras nebija vīru pazinušas un ar tiem gulējušas; tās viņi aizveda uz nometni Šīlo, kas bija Kānaāna zemē.
13 Tad visa sapulce nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna bērniem, kas atradās pie Rimonas klints.
14 Tā tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika.
15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka Tas Kungs bija izrāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16 Un tad draudzes vecaji sacīja: "Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?"
17 Tad tie sacīja: "Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna cilts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus.
18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ar zvērestu ir solījušies: nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod benjamīniešiem par sievu!"
19 Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, bet, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sihemu, tad dienvidos no Lebonas."
20 Un viņi pavēlēja Benjamīna bērniem, sacīdami: "Ejiet un paslēpieties vīna dārzos!
21 Un, ja jūs tad novērojat, ka tuvojas Šīlo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna dārziem, satveriet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22 Un, ja viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: "Dodiet tās mums labprātīgi - mēs neviens neesam ņēmuši sev sievu karā, un arī jūs paši tās viņiem neesat devuši; citādi jūs tagad būtu vainīgi."
23 Un Benjamīna bērni tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs.
24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie savas dzimtas, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25 Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs. 

Saites.
Vecā derība.