Judītes grāmata
Apokrifiskā Vecās derības grāmata.
Statuss. Apokrifs luterāņiem, bet kanons katoļiem. Par kanonu to neatzīst arī jūdi, jo sākotnēji bijusi sarakstīta grieķu valodā. Katoļi to pasludināja par kanonu Trentas koncilā 1546.gadā.
Valoda. Sākotnēji sarakstīta grieķiski.
Rašanās laiks. Ap II gs.pmē. vidus.
Saturs. Stāsta par Babilonas ķēniņu Nebukadnēcaru, kurš sūtīja savu karavadoni Holofernu iekarot Jūdeju. Ģenerālis aplenca Betūlijas pilsētu, kuras aizstāvju pretestība izsīka. Ticības stiprinātā skaistā atraitne Judīte pameta pilsētu, kopā ar kalponi un šķīstu ēdienu, ielavījās pretinieka nometnē, piedāvājot Holofernam palīdzību, lai sakautu žīdus. Judītes skaistuma valdzināts, Holoferns ielūdza viņu pusdienās. Kad vīns viņu bija apreibinājis, Judīte nocirta karavadonim galvu ar zobenu. Kopā ar kalponi ielika galvu pārtikas maisā un atstāja nometni. Galvu izkāra pie pilsētas mūra, žīdi atguva cīņas sparu un sakāva babiloniešus.
Saites.
Apokrifi.
