Senās Romas ķēniņi (753.g.pmē.-479.g.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Senās Romas vēsture sākas 753.g.pmē., kad leģendārais etrusku ķēniņš un Marsa dēls Romuls dibināja pilsētu Palatīna pakalnā Tibras upes krastos. No nelielas etrusku un latīņu pilsētiņas Roma pārauga varenākajā senatnes valstī, piedzīvoja diktatoru un barbaru laikus, sadalījās Austrumu un Rietumu daļās. Kā pēdējā beidza pastāvēt Austrumu daļa, nu jau saukta par Bizantiju, kad turku karapūļi sultāna Muhameda II vadībā 1453.gadā ieņēma Konstantinopoli. Kā pirmā laicīgā un merkantīlā senatnes valsts Roma atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz Eiropas civilizāciju, un mūsu dzīvi arī šodien.
Romiešu ķēniņi un reliģija. Romas imperatori, vienlaikus bija valsts galvenie priesteri - pontifex maximus. Sākot ar imperatoru Augustu Oktaviānu Romas impērija attīstījās valdnieka dievišķošanas tradīcija, kas bija nākusi no Austrumiem. Imperatoru statujas bija jāievieto visu Romas impēriju ticīgo svētnīcās un jāpielūdz kā dievības. Problēmas radīja lielo pilsētu (piemēram, Aleksandrijas) žīdu kopienas, kuru svētnīcās nedrīkstēja ievietot nekādus tēlus. Žīdu sakarā kādu laiku Romas vara pieļāva kompromisu imperatoru statujas neievietot.
Ķēniņu apglabāšana. Romā bija ieviesusies paraža mirušos imperatorus piepulcēt dieviem, izmantojot šādu paņēmienu. Līķa sadedzināšanas vietā uzcēla augstu torni, kurā tievā saitītē piesēja ērgli, kas paredzētajā brīdī pacēlās gaisā. Līdz ar to tautai tika radīta ilūzija, ka imperatora dvēsele aizlidojusi pie dieviem.
Ķēniņu laikmets (753.-509.g.pmē.). Šai laikā valdīja septiņi, visdrīzāk etrusku izcelsmes ķēniņi, kas tika ievēlēti uz mūžu.
1. Romuls (753.-716.g.pmē.).
2. Numa Pompīlijs (715.-673./672.g.).
3. Tulls Hostīlijs (VII gs.pmē.).
4. Anks Marcijs (640.-616.g.pmē.).
5. Tarkvīnijs Senais (616./615.-578./577.g.pmē.).
6. Servijs Tullijs (578.-534.g.pmē.).
7. Tarkvīnijs Lepnais (534./533. -510./509.g.pmē.).
Republikas laikmets (509.-30.g.pmē.). Pēc nostāstiem 510. vai 509.gadā pmē. tika likvidēta ķēniņu vara un nodibināta republika. Liekas, tas saistīts ar etrusku varas gāšanu.
Centūriju sapulce pieņēma lēmumu turpmāk nodot varu nevis uz mūžu ievēlamiem ķēniņiem, bet gan diviem karavadoņiem – pretoriem (konsuliem), paredzot viņiem piešķirt vienādas pilnvaras uz gadu. Senās Romas republikas laikā uz vienu gadu ievēlētu divu augstāko vēlēto amatpersonu tituls. Šīm amatpersonām piederēja augstākā civilā un militārā vara. Kā ārējie varas atribūti konsuliem bija balta toga ar purpura apmali un ziloņkaula krēsls.
Pie šādas kārtības, ar nelieliem izņēmumiem (daži diktatoru gadi un Sulla), romieši visu Romas republikas laiku no 509.-46.g.pmē. arī pieturējās, līdz Jūlijs Cēzars kļuva par pirmo imperatoru un Roma kļuva par impēriju.Šeit publicēts konsulu saraksts, kas ir visai garš.
Sulla (82.–79.g.pmē.). Pirmais Romas diktators, kas novērsās no republikas valsts iekārtas, izraisīja pilsoņu karu un nodibināja absolūtu militāru varu. Tomēr viņa politika šaura vergturu slāņa interesēs cieta neveiksmi, viņš nolika savas pilnvaras 79.g.pmē. Tālāk kādu laiku turpinājās ierastā konsulu kārtība.
1.triumvirāts (60.-46.g.pmē.) - Pompejs, Cēzars, Krass. No latīņu val. vārdiem tres ("trīs") un vir ("vīrs"). Pilsoņu kara laikā un republikas krišanas laikā tā bija trīs politiski ietekmīgu personu savienība - triumviri, kas arī realizēja augstāko valsts varu Romā.
1.triumvirāts tika noslēgts 60.g.pmē. starp Pompeju, Cēzaru un Krasu. Krass uz 5 gadiem pārvaldīšanā saņēma Sīriju.
Cēzars (45.-44.g.pmē.). Jau otro reizi (pēc Sullas) likvidēja republiku un pasludinājās par imperatoru.
2.triumvirāts (43.-31.g.pmē.). Antonijs, Lepīds, Oktaviāns.
Pēc Cēzara nogalināšanas sazvērestībā 44.g.pmē., pēc pagaidu kompromisa starp republikāņiem un Cēzara partijas piekritējiem, kā arī balstoties uz Cēzara veterāniem un senāta aprindām Cicerona vadībā, Oktaviāns sāka cīņu ar Marku Antoniju. Pēc Antonija sakāves Mutinas kaujā sarāva saites ar senātu, un armijas spiediena rezultātā 43.g.pmē. noslēdza savienību ar Antoniju un Lepīdu - tika izveidots 2.triumvirāts, to apstiprināja 43.g.pmē. ar likumu. Cēzara leģionāriem uzradās jauni karavadoņi - viņa palīgs Marks Antonijs un audžudēls Oktaviāns. Viņi viens otru neieredzēja, tomēr apvienojās cīņā pret republikāņiem.
Tiumviri cīņai ar politiskajiem pretiniekiem (republikāņiem Kasiju un Brutu) un līdzekļu mobilizācijai veica masu proskripcijas (kas tās tādas?) armijas uzturēšanai, par kuru upuri krita arī pats Cicerons.
42.g.pmē. Maķedonijā pie Filipu pilsētas triumviru armija sakāva republikāņus - Brutu un Kasiju (Cēzara slepkavas un pēdējos senāta republikas aizstāvjus). Viņu vadonis Bruts veica pašnāvību, metoties uz zobena.
Pēc republikāņu sakāves Oktaviāns ieguva savā pārvaldē Romas rietumu provinces, kamēr Markam Antonijam tika austrumu provinces un Lepīdam - Āfrikas provinces. Visai drīz Oktaviānam nācās apspiest itāļu pilsoņu pretestības kustību (41.-40.g.pmē.), kuru zemes bija konfiscētas veterānu vajadzībām.
Pēc tam Oktaviāns vairākus gadus karoja ar Sekstu Pompeju, kas bija nostiprinājies Sicīlijā un uzņēma pie sevis kritušus aristokrātus un bēguļojošus itāļu vergus. Pēc uzvaras pār Pompeju 36.g.pmē. Oktaviāns atņēma varu Lepīdam, līdz ar to saasinājās attiecības ar Marku Antoniju.
Abu triumvirātu vēsturiskā nozīme bija tāda, ka tie vaicināja un ievadīja imperatoru laikmetu Senajā Romā.
Pilsoņu karš (31.-29.g.pmē.). Marks Antonijs Austreņos veda patvaldniecisku politiku, apprecējās ar Ēģiptes valdnieci Kleopatru VII. Viņa politika izsauca neapmierinātību Romā, un senāts pasludināja Kleopatras Ēģiptei karu. 31.g.pmē. romiešu flote sakāva ēģiptiešu floti jūras kaujā pie Akciju raga Grieķijā. Antonijs pameta savu karaspēku un bēga uz Aleksandriju pie Kleopatras VII. Viņa armija padevās. 30.g.pmē. Oktaviāna armija tuvojās Aleksandrijai un Marks Antonijs nodūrās.
Oktaviāns ieradās Aleksandrijā. Pēdējā ēģiptiešu grieķu izcelsmes Ptolemaju ķēniņiene Kleopatra VII ļāva sev iekost indīgai čūskai un dinastija beidza pastāvēt. Oktaviāns padarīja Ēģipti par Romas impērijas provinci. Tā beidza pastāvēt pēdējā grieķu-maķedoniešu valsts.
Oktaviāns ar triumfu atgriezās Romā un kļuva par diktatoru. Viņš kļuva par tādas principiāta politiskās sistēmas iedibinātāju.
Oktaviāns (29.g.pmē.-14.g.mē.).
Jūliju un Klaudiju dinastija (14.-68.g.). Julii-Claudii. Pati pirmā imperatoru dinastija Senajā Romā - Augusta Oktaviāna pēcteči asinsradniecības vai adopcijas rezultātā. Dinastijas pārstāvji nāca no slavenajām Jūliju un Klaudiju dzimtām, savstarpēji bija radnieciskas.
Dinastijas ārējā darbība bija vērsta uz impērijas paplašināšanu - pievienoja Augšējo un Lejas Ģermāniju, Kapadokiju un Komagenu, Mauritāniju, Britāniju, Trāķiju un Līkiju u.c. No jauna iekarotās teritorijas tika pārvērstas par Romas provincēm
Jūliju-Klaudiju valdīšana sociāli ekonomiskajā laukā bija vergturu attiecību uzplaukuma laiks, bet iekšpolitikā - principiāta nostiprināšanās laiks. Impērijas materiālā bāze paplašinājās gan uz imperatora zemes īpašumu, fiska nostiprināšanās un nodokļu palielināšanas (īpaši Kaligulas valdīšanas laikā) rēķina, gan arī uz publikānu darbības ierobežošanas un represēto īpašumu konfiskācijas rēķina. Galvenais Jūliju-Klaudiju dinastijas sociālais balsts bija armija un birokrātija, kas tika komplektētas no dažādiem itāļu un provinču iedzīvotāju slāņiem. Neskatoties uz lavierēšanas politiku starp dažādām sabiedrības grupām, kādu piekopa dinastija, impērijā uzliesmoja zemāko iedzīvotāju slāņu, provinču iedzīvotāju un leģionāru sacelšanās.
Pēdējais dinatijas valdnieks Nērons beidza dzīvi pašnāvībā 68.gadā. Viņa nāve izbeidza Jūliju-Klaudiju dinastijas valdīšanu un aizsāka ilgstošu cīņu par varu no pretendentiem - pilsoņu karu.
Tibērijs (14.-37.g.).
Kaligula (37.-41.g.).
Klaudijs (41.-54.g.).
Nērons (54.-68.g.).
Pilsoņu kara laika imperatori (68.-69.g.). Pēc Nērona nāves valstī sākās pilsoņu karš, kurā provinču vergturu augstākais slānis cīnījās par varu ar itāļu aristokrātiju. Divu gadu laikā pievaras nāca trīsatseišķas izcelsmes imperatori - Galba, Otons un Vitēlijs.
Galba (68.-69.g.).
Otons (69.g.).
Vitēlijs (69.g.).
Flāviju dinastija (69.-96.g.). Flavii. Tās dibinātājs bija Tits Flāvijs Vespasiāns, un tai pieder 2 Flāvija dēli - Tits un Domiciāns. Šīs dinastijas laikā provinciālās aristokrātijas pārstāvji tika iekļauti senātā un kavalēristu kartā. Flāviji plašāk nekā to priekšteči Jūliji un Klaudiji sāka attiecināt uz provinciāļiem romiešu un latīņu pilsoņu tiesības, kas noveda pie impērijas sociālās bāzes paplašināšanās. Flāviju politika darbojās provinču aristokrātijas interesēs un radīja neapmierinātību Senātā.
Vespasiāns (69.-79.g.).
Tits (79.–81.g.).
Domiciāns (81.-96.g.).
Antonīnu imperatoru dinastija (96.-192.g.). Nosaukta Antonīna Pija vārdā.
Šai laikā impērija pārdzīvoja samērā augstas labklājības posmu. Tai nebija nopietnu ārēju ienaidnieku. Iekšzemē bija nodibināta vienprātība starp imperatoru un Senātu, kas bija vergturu impērijas augstāko slāņu interešu pārstāvis.
Šai dinastijai daļēji (no Nervas līdz Antonijam Pijam) raksturīga neparasta tradīcija - tā sauktie "adoptētie imperatori." Šie imperatori izvēlējās sev cienīgu pēcteci un tad to adoptēja. Trajāns, Adriāns, Antonijs Pijs, Marks Aurēlijs un Lūcijs Vērs(?) kāpa tronī, būdami adoptēti no iepriekšējā bezbērnu priekšteča. Senāta aristokrātijai tuvu stāvošās aprindas atbalstīja šo principu, pamatoti uzskatot, ka tikai "labākie no labākajiem" ir cienīgi šī augstā amata.
Šī un dinastiskās mantošanas principu cīņa turpinājās līdz pat Rietumromas impērijas galam. Tikusi atspoguļota "Augustu vēsturē" un romiešu vēsturnieka Amiāna Marcelīna darbos.
Nerva (96.-98.g.).
Trajāns (98.-117.g.).
Adriāns (117.-138.g.).
Antonijs Pijs (138.-161.g.).
Marks Aurēlijs (161.-180.g.).
Komods (180.–192.g.).
193.gads - "Piecu imperatoru gads." Tika iesaukts par "Piecu imperatoru gadu," jo pēc Pertinaksa nāves 5 karavadoņi cīnījās par varu impērijā:
Pescenijs Nigērs (193.-194.g.).
Klodijs Albīns (193.-197.g.).
Didijs Juliāns (193.g.).
Vēl 2 citi.
Sevēru dinastija (193.-235.g.). Līdz ar šīs dinastijas nākšanu pie varas labvēlīgais stāvoklis impērijā krasi izmainījās. Sevēri galvenokārt balstījās uz karaspēku un no dinastijas 8 imperatoriem tikai viens nemira varmācīgā nāvē.
Septīmijs Sevērs (193.-211.g.).
Karakalla (211.-217.g.).
Makrins (217.-218.g.).
Diadumeniāns (218.g.).
Elagabāls (218.-222.g.).
Aleksandrs Sevērs (222.–235.g.).
Karavīru imperatori (235.-284.g.). Gandrīz 50 gadu ilga nestabilitātes periods, impēriju pārņēma ļoti dziļa krīze, un tā atradās uz galīga sabrukuma robežas.
Šai laikā leģionāri to vien darīja kā gāza vienu un tronī cēla citu imperatoru, kas solīja kareivjiem lielāku algu. Vairums šī perioda imperatoru tronī sabija tikai dažus gadus, citi - tikai dažus mēnešus. Daudzi ņēma galu dumpjos un sazvērestībās. Pa šo laiku nomainījās ap 30 oficiāli atzītu imperatoru, nemaz nerunājot par lielu daudzumu uzurpatoru. Lielākā nozīme šais varas maiņās bija pretoriāņu gvardei, reizēm tie bija arī provinču leģioni.
Reizēm "karavīru imperatoriem" pieskaita arī iepriekšējos Sevēru imperatorus, jo īpaši Septīmiju, Karakallu un arī Komodu no Antonīnu dinastijas.
Maksimīns Trāķietis (235.-238.g.).
Jordāns I un Jordāns II (238.g.nepilnu mēnesi).
Balbīns, Pupiēns un Jordāns III (238.g.).
Jordāns III (238.-244.g.).
Filips I Arābs (244.-249.g.).
Filips II jaunākais (247.-249.g.).
Dēcijs (249.–251.g.).
Erēnijs Etrusks (251.g., maijs-jūnijs).
Vienlaikus: Treboniāns Galls (251.-253.g.).
Hostiliāns (251.g., jūnijs-jūlijs).
Volusiāns (251.augusts-253.g.augusts).
Emiliāns (253.g., jūlijs-septembris).
Silbonakuss (253.g. septembris/oktobri).
Valeriāns (253.-259.g.).
Galiēns (259.-268.g.).
Salonīns (268.g. rudens).
Klaudijs II Gots (268.-270.g.).
Kvintils (270.g.). Quintillus. Valdīja apmēram no aprīļa līdz maijam/jūnijam, t.i. 17-77 dienas.
Aureliāns (270.-275.g.).
Tacits (275.-276.g.).
Floriāns (276.g.).
Probs (276.-282.g.).
Kars (282.-283.g.).
Vienlaicīgi: Numeriāns (283.-284.g.).
Karīns (283.-285.g.).
Diokletiāns (284.-305.g.). Ar šī imperatora valdīšanas sākumu beidzās gandrīz 50 gadu nestabilitātes periods, taču cīņa par varu atsākās pēc viņa atteikšanās no troņa 305.gadā. Jau
Maksimiāns līdzvaldītājs (286.-305.g.).
Maksentijs (306.-312.g.).
Galērijs (293.-308.g.). No 305.gada Austrumromā.
Licīnijs (308.-324.g.).
Maksimīns Daija (309.-313.g.) - Austrumromā.
Konstantīns I Lielais (306.–337.g.).
Periods 337.–353.g. Tajā valda trīs Konstantīna dēli, pasludināti par Augustiem: Konstancijs II – Austrumos, Konstantīns II – Rietumos un Konstants I – Ilīrijā.
Konstancijs II (337.–361.g.).
Konstantīns II Flāvijs Jūlijs ? (337.-340.g.).
Konstants I (337.-350.g.). Rietumroma.
Magnēcijs (350-353.g.). Rietumroma.
Konstancijs II (353.-361.). Visa impērija.
Jūlijs Atkritējs (361.–363.g.).
Otrā Flāviju dinastija.
Joviāns (363.-364.g.).
Tālāk ir svarīgi nesajaukt! - veseli 3 Rietumromas imperatori ar vienādiem vārdiem - Valentiāns Flāvijs (Valentiāns I, Valentiāns II un Valentiāns III). Valentiāns III gan šai sarakstā atzīmēts pašās beigās, jau pēc Rietumromas impērijas bojāejas.
Valentiniānu-Teodosija dinastija (364.-?).
Valentiāns I (364.–375.g.). Rietumromas imperators. Valentīāna-Teodosija dinastijas dibinātājs.
Valentiāns II (375.–392.g.). Viens no Rietumromas imperatoriem (kopā ar brāli Gratiānu).
Flāvijs Valents (364.–378.g.).
Nākamais imperators pēc Valenta. Biogrāfija. Tam izdevās uzpirkt gotu vadoņus un izbeigt karu.
Gratiāns (375.-383.g.).
Maksims (385.-388.g.).
Eigēnijs Flāvijs (392.-394.g.). Rietumroma.
Teodosijs I Lielais (379.–395.g.).
Ar 395.gada ediktu Teodosijs Romas impēriju sadalīja divās daļās – Austrumromā un Rietumromā. Pēc viņa nāves 395.gadā par Austrumromas imperatoru kļuva viņa pirmdzimtais dēls Flāvijs Arkādijs. Teodosijs I bija pēdējais vienīgais imperators. Pēc viņa nāves vara impērijā nekad vairs neapvienojās viena suverēna rokās. No šī brīža sākas Romas impērijas dalījums Rietumu un Austrumu daļās kā pilnīgi patstāvīgās valstīs ar saviem valdniekiem. Austrumromas imperatorus skatīt sadaļā Bizantijas imperatori, bet Rietumromas - Rietumromas imperatori.
Saites.
Senā Roma (753.g.pmē.-476.g.mē.).
Roma.
Rietumromas imperatoru saraksts.
Bizantijas imperatoru saraksts.
