Krusta kari
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)
Cruzada no irāņu vārda cruz – „krusts.
Spēcīga reliģiski militāra kustība Rietumeiropā un Viduseiropā XI gs. beigās, kas ar pārtraukumiem turpinājās gandrīz divus gadsimtus un vēsturē ieguvusi apzīmējumu “krusta kari.”
”Krusta karu vēsture. 15 gadu laikā pēc pāvesta Urbāna II uzsaukuma, Eiropas krustneši guva vērā ņemamus panākumus un „atbrīvoja” Tā Kunga kapu Jeruzālemē. Palestīnā tika nodibinātas četras kristiešu karaļvalstis – reizēm tās tiek sauktas par „latīņu” vai „franku.”
Taču visai drīz pēc tam kristiešu lietas Tuvajos Austrumos sāka švakoties. Bruņinieki, tā vietā, lai karotu paši, biežāk sāka sūtīt turp algotņus, kas visai aši atsaucās uz militārajiem panākumiem. 1144.gadā no atkal tika zaudēta Edesa. Jau 1192.gadā krustneši bija zaudējuši praktiski visus savus iekarojumus, ieskaitot Jeruzālemi. Par galīgu pasākuma katastrofu jāuzskata Ceturtais Krusta karš, kura dalībnieki nemaz netika līdz Palestīnai, bet labāk izvēlējās izlaupīt Konstantinopoli. Šis drūmais notikums ieviesa milzīgu šķelšanos starp Austrumu un Rietumu kristīgo baznīcu un nav pārvarēts vēl šodien.
Krusta karu cēloņi. Kad pie varas Pireneju pussalā kā mazgadīgā kalifa Hakima II reģents un diktators nāca Al Mansūrs, viņš pasludināja džihādu pret Pireneju kristiešu valstiņām un sāka intensīvi ar tām karot. Savos 53 karagājienos viņš piekopa tik nežēlīgu kristiešu iedzīvotāju izslepkavošanu ieņemtajās pilsētās, ka izjauca mierīgo kristiešu un musulmaņu līdzās pastāvēšanu Andalūzijā un bija viens no nākamo Krusta karu cēloņiem.
Pilsētu augšana un tirdzniecības saišu izplatība raisīja feodāļu slānī avantūrismu un iedzīvošanās kāri. Vietējā ekspansija bija neiespējama, jo zemes un dzimtļaudis XI gs. beigās Eiropā jau bija sadalīti. Radās daudz bruņinieku, kas bija feodāļu jaunākie dēli un tiem nekas daudz nepiederēja. To parastā nodarbošanās bija kari un laupīšanas.
Tamdēļ dzirdīgas ausis atrada tā laika reliģisko līderu aicinājumi „atbrīvot Jēzus kapa vietu Jeruzālemē no neticīgajiem.” XI gs. beigās reģionā valdīja seldžuku turki, kuriem te bija vairākas nelielas valstiņas. Tamdēļ Eiropas bruņinieki cerēja uz vieglu laupījumu.
Par jauniem iekarojumiem Austrumos sapņoja arī Romas pāvests ar savu varzu. Garīdzniecība iztēloja karu ar musulmaņiem kā Dievam tīkamu pasākumu un solīja grēku piedošanu visiem, kas dosies krusta karagājienos.
Sākums. Meklējot glābiņu no seldžuku turku postošajiem sirojumiem, Bizantijas imperators Aleksejs I Komnins 1091.gadā pirmo reizi uz Romu nosūtīja sūtniecību ar lūgumu pēc palīdzības cīņā pret neticīgajiem.
Pārdomām pāvestam bija nepieciešami vairāki gadi, līdz 1095.gadā Klermonas (Francijā) katedrālē krusta karu sākšanas sakarā Urbāns II uzrunāja milzīgu ticīgo pūli: „Šais zemēs plūst piens un medus. Lai visi dodas pret neticīgajiem cīņā, kura dos bagātīgu laupījumu. Lai tagad kļūst par karavīriem tie, kas agrāk bija laupītāji. Kas šeit ir bēdīgi un nabadzīgi, tie tur būs priecīgi un bagāti.”
Cits citāts no šīs pašas runas: "Patiesi tā ir Tā Kunga griba. Un lai šie piemināmie vārdi, kas, bez šaubām, ir Svētā Gara iedvesmoti, vienmēr kalpotu jums kā aicinājums uz kauju un iedvesmo jūs Kristus aizsardzībai. Viņa krusts - jūsu glābšanas simbols; nesiet jel to, šo sarkano, asiņaino krustu kā ārēju zīmi uz jūsu krūtīm vai pleciem, kā jūsu svētā un neapstrīdamā pienākuma ķīlu."
Hronisti stāsta, ka sapulcējušies vairākas reizes pārtraukuši pāvesta runu ar saucieniem: „Dievs tā grib!” Par zīmi, ka tie tūdaļ gatavi doties uz Svēto zemi (Palestīnu), daudzi turpat uz vietas uz apģērba uzšuva sarkanus krustus. Tamdēļ Austrumu karagājienu dalībniekus sāka saukt par krustnešiem, bet pašus karagājienus – par krusta kariem. Karotājiem apsolīja grēku piedošanu. Bez tam Urbāns savās runās kā iespēju minēja Eiropas "nabadzīgajiem bruņiniekiem" iegūt īpašumā zemes Palestīnā. Tolaik Eiropā pieauga iedzīvotāju skaits un jaunākajiem dēliem zeme mantojumā neiznāca.
Pirmais Krusta karš (1096.–1099.g.).
Starplaiks (1099.-1147.g.) – tikai fakti.
1101.gadā itin labi spēja stāties pretim krustnešiem Anatolijā mazo seldžuku vadonis Kilihs Arslāns.
1104.gadā Balduīns I sagrāba Akras ostu Sīrijā. Tulūzas Raimunds sagrāba Biblu un pēc tam aplenca Tripoli.
1104.gadā bizantiešu imperators ar spēku pārņēma normaņu krustnešu ieņemtās pilsētas Sicīlijā, bet 1106.gadā bizantiešus no Sicīlijas padzina Jeruzālemes karaļvalsts krustnesis Tankreds.
Ap to pašu 1106.gadu krustneši ņēmās celt nocietinātas pilis Palestīnā un Sīrijā. Spicākais piemērs – Krakdeševaljes pils Tripoles grāfistē.
1121.gadā bizantiešu armija šķērsoja Bosfora jūras šaurumu un uzbruka Mazajiem seldžukiem Anatolijas DR, tomēr imperatoram Jānim III Komninam neizdevās izmantot militāros panākumus dēļ nemieriem Balkānos.
1144.gadā Mosulas un Alepas emīrs seldžuku karavadonis emīrs Zengs ieņēma Edesu, kas kļuva par Otrā krusta kara iemeslu.
Otrais Krusta karš (1147.–1149.g.).
Starplaiks (1149.-1189.g.).
1187.gadā arābu karavadonis Saladins sāka karu pret Palestīnas kristiešu valstīm. 1187.gada 4.jūlijā Saladins sakāva kristiešu armiju pie Hatinas (Galilejā, Tiberiādes tuvumā). Pēc tam ieņēma Tiberiādi. Šīs uzvaras rezultātā Saladins ieguva kontroli pār veselu rindu kristiešu pilsētu un cietokšņu - Beirūtu, Sidonu, Nācareti, Nablusu, Jafu un Askalonu.
1187.gada 2.oktobrī pēc 90 gadu krustnešu valdīšanas Saladins ieņēma Jeruzālemi un kā tāds iekļuva vēsturē kā "Iekarotājs." Pēc šīs spožās uzvaras Saladins aši iekaroja gandrīz visas atlikušās kristiešu valstiņu teritorijas un nodibināja savu galvaspilsētu Damaskā. Krustnešiem atlika vairs tikai daži cietokšņi un nocietinātās pilsētas, piemēram, Tīra, kuras Saladinam tomēr neizdevās ieņemt.
Trešais Krusta karš (1189.–1192.g.).
Starplaiks (1192.-1202.g.). 1198.gadā Akrā tika nodibināts Sv.Marijas Teitoņu ordenis. Tam tika uzticēta loma organizēt Ceturto Krusta karu.
Tikmēr sākās arī Krusta karu laikmets Baltijā - pirmo tādu pasludināja pāvests Celestīns III pēc 1195.gada, un tā realizācija gūlās uz otrā Livonijas bīskapa Bertolda pleciem. Līviem visai drīz izdevās no šī "dieva suņa" izlaist garu. Tomēr trešais Livonijas bīskaps Alberts jau no nākamā pāvesta Inokenta III izdabūja izsludinātu otro krusta karu pret līviem 1199.gadā.
Ceturtais Krusta karš (1202.-1204.g.).
Starplaiks (1204.-1213.g.). Visu līdzšinējo krusta karu neveiksmes radīja Eiropā neizpratni par iemesliem, kādēļ Dievs, aicinādams kristiešus Svētajā karā pret “neticīgajiem,” tomēr nav dāvājis tiem uzvaras. Sāka izplatīties uzskats, ka pieaugušie cilvēki visi esot pārāk grēcīgi, tādēļ Kristus kapu varot atbrīvot vienīgi tie, kas vēl nav grēkojuši – nevainīgie bērni. 1212.gadā reliģiska fanātisma pārņemtie vecāki, pārsvarā Francijas iedzīvotāji, sūtīja svētceļojumā - krusta karā desmitiem tūkstošus bērnu ganuzēna Stefana un desmitgadīgā Nikolaja no Ķelnes (Vācijā) vadībā uz ostas pilsētām Marseļu un Brindizi, kur “laipni” kuģinieki bija apsolījuši tos pārvest pāri Vidusjūrai uz Palestīnu. Liela daļa nelaimīgo bērnu gāja bojā no bada un slimībām jau pārgājiena laikā, bet atlikušos “laipnie” kuģinieki, kas izrādījās jūraslaupītāji un vergu tirgotāji, sagūstīja un pārdeva verdzībā.
Tikmēr krustneši pakāpeniski zaudēja visus savus īpašumus Sīrijā un Palestīnā. Pāvesti un karaļi organizēja jaunus krusta karagājienus, taču arvien mazāk palika tādu, kas vēlējās piedalīties. Līdz ar saimniecību attīstību, feodāļu guva lielākus ienākumus no zemniekiem, bet kari ar musulmaņiem bija bīstama un grūta nodarbe.
Pāvests noteica jaunu nodokli, lai varētu organizēt karagājienus, bet nauda bija jāvāc ar varu. Bieži nodokļu vācēja klātbūtnē cilvēki deva dāvanas nabagiem, ar izsmieklu teikdami: „Ņem Muhameda vārdā, jo viņš ir stiprāks par Kristu.”
1218.gadā pāvests Inokents III aicināja uz Piekto krusta karu.
Piektais Krusta karš (1213.-1221.g.).
Starplaiks (1221.-1228.g.).
Sestais Krusta karš (1228.–1229.g.).
Starplaiks (1229.-1248.g.).
1240.gadā no Livonijas tika sarīkots Birgera Jarla krusta karš uz Ingriju, lai iegūtu savā kontrolē Ņevas tirdzniecības ceļus. Krustnešus sakāva krievu kņazs Aleksandrs, tā iegūdams godavārdu "Ņevskis."
1244.gadā Ēģiptes pašā Horezmī ieņēma Jeruzālemi, un tas kļuva par Septītā krusta kara ieganstu, ko sāka 1245.gadā Francijas karalis Ludviķis IX.
Septītais Krusta karš (1248.–1254.g.).
Starplaiks. Tikām Ēģiptē bija nostiprinājušies mameluku valdnieki, kas visai sekmīgi Palestīnā un Sīrijā spēja stāt pretim mongoļu karapūļiem.
Astotais Krusta karš (1270.g.).
Pēdējo kristiešu teritoriju zaudēšana Svētajā zemē. Drīz pēc Astotā Krusta kara XIII gs. beigās krustneši pazaudēja visus savus īpašumus. 1291.gadā Ēģiptes mameluku rokās krita pēdējie krustnešu cietokšņi-anklāvi Palestīnā - Akra un Tortosa.
Krusta kari Palestīnā bija beigušies!
Par pēdējo krusta karu vēsturē uzskata 1396.gada karagājienu, kad viena no pāvesta Bonifācija IX (otrs bija franču Aviņjonā - Klements VII) aicināts Ungārijas karalis Sigizmunds ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi. Septembrī viņa karaspēks tika sultāna Bajazīda I sakauts pie Nikopoles Donavas lejtecē (tagadējā Bulgārija). Tai kaujā gāja bojā un tika sagūstīti daudzi eiropiešu bruņinieki, arī franči. Tā tikko sācies beidzās pēdējais "krusta karš."
Krusta karu rezultāti. Visai diskutabli ir tas, vai Krusta kari patiesi aizkavēja Konstantinopoles nonākšanu musulmaņu rokās, kas bija to mērķis jau no pravieša Muhameda laikiem.
Austrumu tautām tie nodarīja lielu postu, daudz cilvēku gāja bojā arī no Eiropas. Piemēram, no zemes virsas pazuda daudzas dižciltīgas Eiropas dzimtas (daudzām dzimtas koks sniedzās līdz pat Romas impērijai!), jo visi to vīrieši gāja bojā Krusta karos.
Vēsturnieki uzskata, ka Krusta kari kopumā sekmēja eiropiešu pašapziņas veidošanu XII gs. un tādu valstu kā Anglijas un Francijas attīstībai. Tiesa, tas ir tikai pieļāvums no sērijas „kā būtu, ja...” Tomēr pilnīgi droši ir tas, ka Austrumi un Rietumi šais karos satikās, no tā izrietēja daudzas citas lietas.
Galu galā mazā Krusta karu globalizācija stipri ietekmēja saimniecisko dzīvi. Atdzīvojās tirdzniecība Vidusjūras reģionā. Galveno vietu šai tirdzniecībā ieņēma Ziemeļitālijas pilsētas – Venēcija un Dženova. Sīrijas un Palestīnas pilsētās itāļu tirgotāji ieguva veselus kvartālus. Viņu apmetnes radās arī Melnās jūras piekrastē.
Tirgodamies ar austrumniekiem, eiropieši iepazina arī jaunas lauksaimniecības kultūras – Eiropā sāka audzēt rīsus, citronus, aprikozes un arbūzus. Eiropieši iemācījās gatavot zīda audumus, spoguļus, labāk apstrādāt metālu. Ieveda muskatriekstus un citas Austrumu garšvielas. Eiropā izplatījās arī šaujampulveris, arī spitālība.
Pirms ēšanas mazgāt rokas, mazgāties karstās pirtīs! Mazais Zaļais domā, ka tāpēc vien bija vērts pakarot!
Eiropā ienāca arābu (indiešu!) cipari, kas veicināja matemātikas veidošanos.
Uz pašu islāma pasauli šie kari neatstāja lielu iespaidu. Tās apvienošanos pat neizraisīja Saladina lielie panākumi kristiešu sakāvē.
Krusta kari jaunajā pasaulē. Jaunajā pasaulē katoļu garīdznieku kļuva arvien vairāk un katoļu baznīca aizjūrā sāka veidoties kā nopietns ideoloģisks un politisks spēks. Amerikas atklāšanu un iekarošanu Vatikāns sāka uzlūkot kā jaunu krusta karu, jo jaunatklātās zemes bija pilnas ar pagāniem, kas tā vien gaidīja pievēršanu "īstajam Dievam."
Tikmēr musulmaņu fundamentālisti nerimst apgalvot, ka Rietumu imperiālisma iniciētie iebrukumi islāma valstīs mūsdienās neesot nekas cits kā „krusta kari” un NATO karavīrus dēvē par „krustnešiem.” Pret tiem, savukārt, džihādu pasludinājis kādreizējais amerikāņu draugs un sabiedrotais Binlādens.
Kā redzat, Krusta kari joprojām nav beigušies!
Citi krusta kari viduslaikos.
Pats pirmais krusta karš pēc būtības bija, kad 1118.gadā Aragonas karalis Alfonss I no pāvesta saņēma svētību Krusta karagājienam Saragosas un citu pilsētu atbrīvošanai. Tā paša gada decembrī Saragosa tika atņemta almoravīdiem.
1191.gadā almohādi atkaroja portugāļiem Alkaser du Salu, pēc kā pāvests Celestīns III par Krusta karu zonu pasludināja visu Pireneju pussalu.
1192.gadā Celestīns III apstiprināja Vācu ordeņa statūtus, bet pēc 1195.gada izsludināja Krusta karu pret līviem. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu.
1200.gadā pāvests Inokents III pēc Turaidas Teoderiha lūguma izsludināja vēl vienu Krusta karu bullu pret līviem un aizliedza tirgotājiem apmeklēt Zemgales ostu (Portus Semigalliae) un piespieda Daugavas tirdzniecības darījumus turpmākt veikt Rīgas ostā.
1209.gadā pāvests aicināja Krusta karā pret katariem Francijas dienvidu apgabalos, kuri ar savu šķīsto mācību radīja draudus Svētajam krēslam. Karagājiens beidzās ar tūkstošiem kataru kristiešu nežēlīgu noslepkavošanu Karkasonā un citās pilsētās, ar kustības sagrāvi.
1366.gadā Romas pāvests Urbāns V pasludināja Krusta karu pret osmaņu turkiem. Savojas hercogs Amadejs VI drīzumā iekaroja Galiopoles pussalu, bet nespēja to noturēt.
1396.gadā Ungārijas karalis Sigizmunds ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi. Septembrī viņa karaspēks tika osmaņu sakauts pie Nikopoles Donavas lejtecē.
1437.gadā portugāļi organizēja Krusta karagājienu uz marinīdu-musulmaņu Magribu, taču tā dalībnieki sastapa spēcīgu pretestību pie Tanžēras. Otrā militārā mēģinājuma laikā Marokas marinīdu gūstā krita Fernands (Portugāles karaļa brālis). To turēja cietumā Fēsā un gribēja samainīt pret Seutu (Sebtu). Portugāles karalis Duarte tādam darījumam nebija ar mieru un pēc 5 gadu nīkšanas un nepārtrauktas spīdzināšanas ieslodzījumā, Fernands nomira.
Tāpat slaveno Konstantinopoles ieņemšanu 1453.gadā var skatīt sakarā ar Krusta kariem, jo osmaņu turku sultāns Muhameds II Iekarotājs to izplānoja un realizēja kā revanšu par krustnešu invāziju.
1455.gadā ar pāvesta atbalstu Kastīlijas Enriko IV sāka Krusta karagājienu ar mērķi iekarot pēdējo musulmaņu īpašumu Spānijā - Granādu. Viņa armijai pilsētas ieņemšana neizdevās, toties īstenu krustnešu tradīciju garā viņš iedvesa šausmas pilsētas apkārtnes iedzīvotājiem, tos pamatīgi izkaujot.
1494.gadā, redzot osmaņu turku flotes nostiprināšanos Vidusjūrā, pāvests Aleksandrs VI pasludināja Krusta karu pret musulmaņiem Ziemeļāfrikā, bet viņa aicinājums neradīja vērā ņemamu atsaucību. Tikai pēc veseliem 11 gadiem - 1505.gadā, Spānijas karalis Ferdinands nosūtīja uz Magribu armādu, taču ieņemta tika vien ostas pilsēta Mersalkabira.
Krusta karu ideja vienmēr dzīva! „Krusta karu” termins ticis izmantots arī krietni vēlākos laikos, un arī mūsdienu propagandā.
Parīzes arhibīskaps Sibūrs aicināja katoļus Krusta karā pret pareizticīgajiem krieviem pēc turku sakāves jūras kaujā pie Sinopas (1853.g.) un sekoja Krimas karš. Sibūru laikam nemulsināja fakts, ka sabiedrotie turki ir musulmaņi?
Pavisam nesen ASV prezidents Juris Krūmiņš (George Bush) pēc uzbrukuma Jaunās Jorkas debesskrāpjiem 2001.gada 11.septembrī pasludināja „Krusta karu pret terorismu.” Lai gan tūlīt pat šie vārdi tika atsaukti, musulmaņiem tas tomēr atgādināja 1099.gada briesmīgo slaktiņu Jeruzālemē.
Tikmēr musulmaņu fundamentālisti nerimst apgalvot, ka Rietumu imperiālisma iniciētie iebrukumi islāma valstīs mūsdienās neesot nekas cits kā „krusta kari” un NATO karavīrus dēvē par „krustnešiem.” Pret tiem, savukārt, džihādu pasludinājis kādreizējais amerikāņu draugs un sabiedrotais Binlādens, kurš kādu laiku atpakaļ tēmēja uz gluži vai saladīnisku lomu jaunākajā vēsturē.
Desmit gadu vēlāk - 2011.gada martā, mēle tā niezēja Lielajam Lācim krievu premjera Putina izskatā, ka Rietumu iejaukšanos Lībijas pilsoņu karā viņš arī nodēvēja par ko līdzīgu Krusta karam. To, protams, tūdaļ uztvēra arī pats pulkvedis Kadafī, mēģinot visu notiekošo patiesi tā arī iztēlot.
Kā redzat, Krusta kari nebūt vēl nav beigušies!
