Krimas karš (1853.-1856.g.)
Krieviski - Крымскaя война.
Šai karā no 1853. līdz 1856.gadam, kura galvenā karadarbība norisa Krimas pussalā, Sabiedrotie (Francija, Anglija, Osmaņu impērija, Sardīnija) sakāva Krievijas impēriju.
Politiskā un militārā situācija pirms kara. XIX gs. 50.gadu sākumā starptautiskā situācija kļuva saspringta. Angļu diplomātijai izdevās turkus iedvesmot karam ar krieviem. Kņazu Menšikovu nosūtīja uz Stambulu vienoties ar osmaņiem, taču viņš tur uzvedās pilnīgi nejēdzīgi, kā rezultātā galīgi saķildojās ar turkiem. Karš kļuva arvien reālāks.
Tomēr britu valdībā dažādi izturējās pret kara iespējamo izcelšanos. Piemēram, Saksijas-Koburgas-Gotas princis Alberts, karalienes Viktorijas vīrs, kas nekāds Krievijas piekritējs gan nebija, 50.gadu sākumā mēģināja mierīgā veidā radušos sasprindzinājumu. Alberts vadījās no britu interesēm, jo uzskatīja, ka armija nav gatava lielam karam. Viņa pozīcija nonāca pretrunā ar toreizējā Lielbritānijas ārlietu ministra Henrija Palmerstona pozīciju, kurš bija aktīvs "krievu ekspansijas" pretinieks. Palmerstons bija ļoti noskaņots pret Krievijas impērijas nostiprināšanos Melnās jūras rajonā, tādēļ bija par to, lai briti atbalstītu osmaņu turkus - arī militāri. Tomēr 1952.gadā pēc izmaiņām valdībā Palmerstons tika nozīmēts par iekšlietu ministru, bet 1953.gada decembrī vispār izslēgts no ministru kabineta - karalienei Viktorijai viņš nesimpatizēja. Lieta tā, ka viņš visai bieži veica dažādas darbības, par to neinformējot Bekingemas pili, piemēram, 1851.gadā apsveica Napoleonu III ar apvērsumu, nekonsultējoties ar karalieni. Tomēr, neskatoties uz dažādām politiskām peripetijām, tieši lords Palmerstons tiek uzskatīts par vienu no tiem, no kā bija atkarīga Krimas kara sākšanās. Tieši tad, kad viņu izslēdza no ministru kabineta, krievu flote sagrāva turkus Sinopas līcī.
Jau Jeruzālemē krievu diplomātija saķērās ar Vatikānu. Neskatoties uz to, Meņšikovu pat nozīmēja par virspavēlnieku Krimā. Šis pats Meņšikovs esot vadījis krievu „templiešus” un ticis Mamonova atbalstīts.
Pēc turku sagrāves Sinopas līcī angļi un franči krita panikā. Eiropas avīzes to vien rakstīja. Parīzes arhibīskaps Sibūrs aicināja katoļus krusta karā pret pareizticīgajiem un minēja turkus kā labus palīgus šai lietā.
Karadarbība. Francija, Lielbritānija, Osmaņu impērija un Sardīnijas karaliste karoja pret Krieviju Krimā, Kamčatkā, Kaukāzā, Tuvajos Austrumos un Solovcu salās (Baltajā jūrā). Karadarbība sākās 1853.gada oktobrī kā Osmaņu un Krievijas impēriju karš. Tikai vēlāk turkiem piebiedrojās Anglija, Francija u.c., kas paglāba Turciju no sakāves. Kara sākums veidojās krieviem labvēlīgs - tajā pretinieks bija tikai Osmaņu impērija.
Krievu-turku karš. 1853.gada 30.janvārī viceadmirāļa Pāvela Nahimova komandētā krievu flotes eskadra sagrāva turku floti kaujā pie Sinopas. Turku sagrāve bija tik graujoša, ka britu prese sacēla ap to lielu troksni, nodēvējot par "Sinopas slaktiņu" (Massacre of Sinope) un pēc tā miermīlīgās noskaņas (piemēram, prinča Alberta pozīcija) britu valdošajās aprindās stipri vājinājās un tās izšķīras par aktīvu militāru palīdzību turkiem.
Turcijas plānos ietilpa iebrukums Kaukāzā un visa reģiona sagrābšana veiksmes gadījumā. To saprata arī Pēterpilī, tomēr Kaukāzā dislocētie krievu spēki bija nesalīdzināmi mazāki par tiem, kas devās Donavas virzienā.
1853.gada beigās turku armija uzbruka Ahalcihas cietoksnim Gruzijas dienvidos. Krievija bija to ieguvusi visai nesen, 1828.-1829.gadu krievu-turku kara rezultātā. Turku uzbrukums tika atsists un kņaza Vasīlija Bebutova (Василий Бебутов) komandētā 10 000 vīru lielā armija pārgāja pretuzbrukumā. Ahmetapašā komandētā turku armija centās krievu virzīšanos apstādināt pie Baškadiklāras ciema Turcijas ZA. Turki ieņēma stipras pozīcijas, tiem bija artilērija un trijkāršs skaitliskais pārsvars. Neskatoties uz to, krievu kņazs deva pavēli uzbrukt turkiem. Kaujas sākums bija krieviem nelabvēlīgs, kuru grenadieru uzbrukumu turki apturēja ar blīvu uguni. Kaujas gaitā lūzumu panāca pats kņazs, kas ieradās ar divām rezerves rotām. Pēc tuvcīņas krievu armija sagrāba centrālo turku bateriju, kur bija 20 lielgabali.
Turku armijas sagrāve bija pilnīga, pēc tam nevarēja būt ne runas par Kaukāza sagrābšanu. Vairākus mēnešus turki šai reģionā neizrādīja nekādu aktivitāti. Krievi, savukārt, neattīstīja panākumus dēļ tā, ka kareivju skaits bija mazs un galvenā uzmanība tomēr tika veltīta Donavas apgabalam.
Almas upes kauja. 1854.gada 20.septembrī krievu armija kņaza Aleksandra Menšikova (Александр Меньшиков) vadībā zaudēja kauju pie Almas upes frančiem un angļiem, kurā tā mēģināja apturēt angļu un franču virzīšanos uz Sevastopoli. Tā bija pirmā lielā kauja Krimā. Krievu armiju komandēja kņazs Aleksandrs Meņšikovs un tai pretim stāvēja sabiedroto armija (briti, franči, turki), ko komandēja lords Raglāns un maršals Senarno.
Krievu armija tā arī nekā neiztraucēja Sabiedroto izsēšanos pie Eipatorijas. Krievu stāvoklis bija visai smags, jo Sevastopole nebija gatava aizstāvībai, sabiedroto flote valdīja jūrā. Arī skaitliski krievu armija bija mazāka par sabiedroto armiju: vairāk kā 60 000 sabiedroto karavīru pret 33 000 krievu. Arī artilērijā krievi bija mazākumā: 114 sabiedroto dižgabalu pret 84 krievu dižgabaliem. Tikai kavalēristu krieviem bija vairāk: 3000 pret 1000.
Sabiedrotie sāka virzīties Sevastopoles virzienā, kur ceļu pie Almas upes tiem aizšķērsoja Meņšikova armija. Kauja sākās visai neparasti, jo angļi vienkārši palaida garām brīdi, kad franči sāka doties uzbrukumā, lai gan bija tos jāatbalsta. Franči, sapratuši, ka angļi vēl guļ, apstājās un sāka vārīt kafiju. Tikmēr taktiskas nejēdzības nepameta arī krievu armiju - dēļ nesavlaicīgas reaģēšanas uz situācijas izmaiņām krievu armija pastāvīgi nokļuva neizdevīgās stāvoklī.
Pati kauja pie Almas pēc būtības bija vairākas atsevišķas kaujas. To gaitā krievu armija tika izspiesta no savām pozīcijām.
Tomēr sabiedrotie nevajāja atkāpjošos krievu kareivjus. Sabiedrotie šai kaujā pazaudēja apmēram 3500 cilvēku, tomēr tie ir tikai angļu un franču zaudējumi, jo turku zaudējumi nav zināmi. Krievu armija zaudēja ap 5000 kritušo.
Neskatoties uz uzvaru, sabiedrotie apstājās virzīties uz Sevastopoli, jo viņu komandieri uzskatīja, ka kaujā ņēmušas dalību tikai krievu armijas priekšējās daļas. Tomēr patiesībā tā bija visa krievu armija, kas atradās Krimā. Sabiedroto kavēšanās deva laiku krieviem organizēt Sevastopoles aizsardzību. Brīdī, kad pilsētai pietuvojās angļu, franču un turku armija, jau vairs nevarēja būt ne runas par pilsētas padošanos bez kaujas.
Kauja pie Balaklavas. Pēc krievu sakāves pie Almas upes, Sabiedroto ceļā uz Sevastopoli bija Balaklava. Tobrīd pilsētā atradās grieķu bataljons - pulkveža Matveja Manto (Матвей Манто) komandētie mazliet vairāk nekā 100 karavīri. Bija saidrs, ka angļu un franču virzīšanos bataljona spēiem neapstādināt, tomēr karavīri iesaistījās kaujā.
Angļu avangards ap 3000 karavīru lielumā nonāca pie pilsētas 1854.gada naktī no 25. uz 26.septembri un par pārsteigumu atnācējiem, viņi tika apšaudīti. Kauja turpinājās ap stundu un beidzās tiai tad, kad angļi sāka apiet grieķu bataljonu no flangiem. Tad grieķi atkāpās uz dženoviešu cietokšņa drupām un nostiprinājās tur.
Bataljonam no artilērijas bija tikai 4 mortīras.Taču šai jautājumā grieķiem necerēti palīdzēja paši briti, kas steigā no kuģiem ar artilēriju sāka šaut ne tikai pa grieķu pozīcijām cietokšņa drupās, bet arī uzplāja pa sava sauszemes karaspēka pozīcijām. Savukārt britu lielgabali no sauszemes apšaudīja britu kara kuģus piekrastē. Jocīgi, bet tāds artilērijas duelis turpinājas 6 stundas līdz grieķiem beidzās munīcija savām mortīrām. Tiesa, diezin vai 4 grieķu mortīras varēja ko būtisku padarīt britu kuģiem.
Pēc artilērijas apšaudes angļu kājnieki devās triecienā uz cietokšņa drupām. Tā aizstāvji pretojās cik spēdami, bet beigāsgūstā nonāca pulkvedis Manto, 6 virsnieki un ap 60 kareivjiem - praktiski visi bija ievainoti. Daļa cietokšņa aizstāvju spēja pamest cietoksni un pēc vairākām dienām pievienojās krievu karaspēkam Jaltā.
Vēlāk tā paša 1954.gada 25.oktobrī krievu armija uzbruka angļu, franču un turku pozīcijām pie Balaklavas. Par galveno uzdevumu krievi stādīja izpostīt angļu nometnes apgādes ceļus. Šī kauja, galvenokārt pateicoties britu presei, kļuva mītiem apvīta.
Times korespondents Viljams Rasels preses slejās apstāstīja kaujas epizodi ar 93.skotu pulku. Krievu uzbrukuma brīdī skoti izkārtojās šaurā sarkanā līnijā un stingri atvairīja uzbrukumu. No tā laika angliskajā presē apzīmējums "šaurā sarkanā līnija" kļuva par karavīru vīrišķības apzīmējumu.
Todien skotiem uzbruka 1.Urālu un 53.Donas kazaku pulka kazaki. Vienībā kopā bija ap 2000 kareivju, bet tiešā uzbrukumā piedalījās ap 600 kazakiem, jo vienība sadalījās divās daļās. Tikām skotu bija apmēram 500. Daži avoti gan ziņo, ka bez skotiem bijuši vēl daži simti turku, veterāni-invalīdi un arī citu karaspēka daļu kareivji - kopumā ap 1000 cilvēkiem. Un vēl divas baterijas pa 10 dižgabaliem. Tātad nekāda uzbrūkošo pārspēka nav bijis. Skotu komandieris sers Kolins Kembels, domājams, nebija pārāk augstās domās par sabiedroto turku un veterānu-invalīdu kaujas spējām un tādēļ arī pavēlēja izstiept skotu pulka fronti - 4 līniju vietā izkārtoja kareivjus 2 līnijās.
Kareivji paspēja izšaut trīs zalves, pāc kā arī sadursme beidzās. Tā kā šauts tika no liela attāluma, tad lielus zaudējumus kazakiem tās nenodarīja. Tomēr kazaki vairs nemēģināja uzbrukt skotiem tieši. Vēlāk angļu vēsturnieks Džordžs Denisons savā grāmatā par kavalērijas vēsturi (izdota 1877.gadā) atzīmējis, ka krievi nemaz netaisījās uzbrukt, bet gan veica demonstrāciju, lai pretinieks izvērstu savus spēkus. Tomēr Times auditorija ir krietni lielāka nekā vēstures grāmatai un tādēļ leģendā par "tievo sarkano līniju" nekas nemainījās.
Sevastopoles aplenkums. Līdz ar Almas kaujas noslēgšanos Sabiedrotajiem ceļš uz Sevastopoli bija vaļā. Baidoties aplenkuma, Meņšiovs lielāko daļu karaspēka izveda no pilsētas. Pirmajās aplenkuma dienās pie ieejas Sevastopoles līcī pēc A.Meņšikova pavēles tika nogremdētas 2 fregates un 5 buru līnijkuģi. Tā ceļu ostā aizšķērsoja angļu un franču kuģiem.
Admirālis Korņilovs gan atteicās pildīt pavēli nogremdēt kuģus. Viņš uzskatīja, ka pilsētas stāvoklis ir bezcerīgs, sasauca Melnās flotes kuģu kapteiņu sapulci un piedāvāja savu plānu - piepeši un negaidīti uzbrukt Sabiedroto flotei, izmantojot nekārtību, kas tajā valda. Abordāžas kaujām un negaidītības efektam vajadzēja kompensēt skaitlisko mazākumu un tehnisko atpalicību. Nepieciešamības gadījumā pat plānojās savu kuģu uzspridzināšana kopā ar pretinieku kuģiem. Plāna izdošanās gadījumā tas apgrūtinātu Sabiedrotajiem karadarbības vešanu un varēja izmainīt kara gaitu kopumā. Neveiksmes gadījumā flote mirtu "ar godu." Sapulces iznākumā Korņilovs deva pavēli gatavoties kaujai, bet pats devās pie Menšikova, lai paziņotu savu lēmumu.
Meņšikovs jūrnieku plānu nodēvēja par "neprātu" un atkārtoti apstiprināja savu pavēli gremdēt kuģus. Korņilovs atkal atteicās, tad Meņšikovs pavēlēja viceadmirāli nosūtīt uz Nikolajevu. Korņilovs šo pavēli nosauc apar "pašnāvību," tomēr izteica gatavību pavēlei pakļauties, lai tikai paliktu Sevastopolē. Lēmumu kaujai pret angļiem un frančiem viņš atcēla.
Nogremdēto kuģu komandas un dižgabali pastiprināja Sevastopoles garnizonu. Tikmēr pats A.Meņšikovs ar lielāko daļu armijas nolēma atstāt pilsētu, jo baidījās no aplenkuma. Sevastopoles aizstāvēšana tika uzticēta viceadmirāļiem Pāvelam Nahimovam (Павeл Нахимов) un Vladimiram Korņilovam (Владимиру Корнилов).
Pēdējā karadarbība. 1855.gada oktobrī angļu-franču eskadra nonāca pie Kinburnas cietokšņa, kas nosedza piekļuvi Nikolajevai. Tieši uz šo pilsētu pēc Savastopoles krišanas pārvācās Melnās jūras flotes komandsastāvs. Līdz ar to arī sabiedroto uzbrukuma mērķis bija acīmredzams.
Angļu un franču pārsvars bija nospiedošs. Eskadras sastāvā bija 8 desmiti dažādu tipu kuģu, uz tiem bija izvietoti ap 8000 desantnieki. te bija 3 franču bruņukuģi - īstas peldošas baterijas, kas bija uzbūvēti pēc imperatora Napoleona III rasējumiem. Tādejādi kauja pie Kinburnas tiek uzskatīta vēsturē par pirmo bruņukuģu kauju.
Cietokšņa garnizonam nebija nekādu izredžu. Arī krievu virspavēlniecība neuzskatīja par vajadzīgu kā nebūt nostiprināt Kinburnas aizsardzību. XIX gs. vidus nocietinājumi bija novecojuši un nebija spējīgi izturēt ilgstošu artilērijas apšaudi. Kinburnā artilērija bija vāja - starp 6 desmitiem dižgabalu nebija neviena smagā. Artilērija šāva ar čuguna lodēm un nespēja sabiedroto eskadrai nodarīt kādu nebūt taustāmu ļaunumu. Garnizona kareivji bija vai nu paveci, vai arī pavisam jauni.
16.oktobrī angļi un franči pietuvojās cietoksnim un garnizons neizrādīja nekādu aktivitāti. 18.oktobra rītā sākās izšķirošā kauja, cietoksni sāka apšaudīt vairāki simti angļu-franču eskadras smagie lielgabali. Atbildes uguns no krievu cietokšņa sabiedrotajiem nenodarīja nekādu postu - krievu čuguna lodes vienkārši atlēca no bruņukuģiem. Pēc dažām stundām cietoksnis kapitulēja.
Pēterpilī cietokšņa krišanu un garnizona sagūstīšanu uztvēra slimīgi asi. Divus gadus vēlāk pret cietokšņa garnizona komandieri ģenerālmajoru Kohanoviču (Коханович) tika ierosināta izmeklēšana par "kaunpilno padošanos." Galu galā viņu attaisnoja, taču atvaļināja no armijas.
Sabiedrotie tomēr līdz Nikolajevai neizlauzās - traucēja mīnu lauki un krievu krasta baterejas. Viņu Kinburnā atstāto garnizonu evakuēja pēc trim mēnešiem.
Krimas karš Latvijā. 1854.gadā Vidzemē un Kurzemē izsludina karastāvokli. Turcijas sabiedrotās angļu un franču flotes bloķē Baltijas jūras piekrasti un ostas, radot zaudējumus Rīgas tirdzniecībai. 1854.gadā Vidzemē krievu armijā ir 10 000 karavīru (9 bataljoni, 2 kazaku rotas, 28 lielgabali), Kurzemē- 12 000 karavīru ( 9 bataljoni, 16 eskadroni, 6 kazaku rotas, 32 lielgabali).
Zaudējumi. Ap miljons kritušo.
Kara nozīme. Tā kā karš notika dažādās pasaules daļās un bija iesaistītas daudzas valstis.vēsturnieki Krimas karu reizēm mēdz uzlūkot kā Pasaules kara mēģinājumu - reizēm to dēvē par "Nulto Pasaules karu."
Krievijai pēc zaudējuma nācās likvidēt savu Melnās jūras floti un nocietinājumus Melnās jūras piekrastē.
Satricināja veco kārtību Krievijas impērijā un parādīja reformu nepieciešamību.
Aplūkojamie objekti.
Ēnu un nāves ieleja. (Долина теней и смерти) Vieta Sevastopoles tuvumā, kur šīs pilsētas sturmēšanas laikā 1856.gadā (Krimas karš?) gāja bojā daudz cilvēku. Pēc cīņām šī vieta bija burtiski nosēta ar lodēm un lielgaballodēm - pa 2,5 lielgaballodēm uz 1 kvm. Tas satrieca laikabiedrus un tie nosprieda, ka šai vietā "pati nāve darinājusi savu ligzdu."
Krievu lielgabali Gibraltārā. Krimas karā britu sagrābtie krievu lielgabali izstādīti Gibraltārā.
Saites.
Krima.
