Almoravīdu dinastija (1039.-1146.g.)
Vārds „almoravīdi” (arābu al Murabitun) atvasināts no vārda ribat – „reliģiski militāra apmetne.”
Dinastiju dibinājis berbers Ibn Jasins 1039.gadā, kas propagandēja „atdzimšanu.” Ar dzimtās Sanhadžas cilts atbalstu nodibināja Magribā, Atlantijas okeāna krastā kareivīgu reliģisku kopienu – ribatu.
Iesākumā viņi iesaistīja klejotājcilšu pārstāvjus no Marokas tuksnešiem, bet pēcāk pārcēlās pār Gibraltāru un izmantoja Omeijādu Andalūzijas vājumu. Tomēr, nostiprinājušies Spānijā, almoravīdi sāka uzvesties drīzāk kā bandīti, nevis kā dedzīgi islāma normu ievērotāji. Jau nākamajā paaudzē relioģizitāte deva vietu alkatībai un izšķērdībai.
Viņi grēkoja par reliģiskā ziņā – almoravīdu uzstājīgā prasība Korāna burta ievērošanā noveda pie cilvēcisku īpašību piedēvēšanas Allāham. Un šī ķecerība bija tikai izdevīga almohādiem, kas secīgi ieradās nomainīt almoravīdus.
Ibn Jasins (1039.-1059.g.). Almoravīdu dinastiju dibināja berbers Ibn Jasins 1039.gadā, kas propagandēja „atdzimšanu.” Ar dzimtās Sanhadžas cilts atbalstu nodibināja Magribā, Atlantijas okeāna krastā kareivīgu reliģisku kopienu – ribatu.
Viņa sekta – „ribata ļaudis” (al Murabitun), kas Rietumos tika saukta par almoravīdiem, iestājās par striktu reliģisko likumu ievērošanu malikija šariata skolas stilā. Pamatā – vienkāršs dzīvesveids un militāra disciplīna.
1042.gadā almoravīdi savu ietekmi jau bija izplatījuši ārpus ribata.
1059.gadā, kad nomira Ibn Jasins, almoravīdi jau bija nodibinājuši kontroli pār lielāko daļu Marokas un dažiem Alžīras apgabaliem.
Abu Bakrs (1059.-?).
Biogrāfija. Nozīmēja savu radinieku Jusufu ibn Tašufinu par ZR teritoriju pārvaldnieku. Tašufins nodibināja ribatu Marakešā, Atlasa kalnos.
1085.gadā Kastīlijas, Leonas un Galīsijas karalis Alfonso VI atkaroja arābu musulmaņiem Tolēdas pilsētu, svarīgu Spānijas centru. Šīs spāņu uzvaras dzīti, Andalūzijas mazie valdnieciņi (taīfi) lūdza Magribas berberu Almoravīdu palīdzību.
1086.gadā almoravīdi Jusufa ibn Tašufīna vadībā pārcēlās pāri Gibraltāram un sakāva Alfonso VI karaspēku pie Saragosas (Badahosas tuvumā). Tomēr atkarot Tolēdu tam neizdevās.
1090.gadā Jusufs ibn Tašufīns gāza Granādas musulmaņu valdnieku un pārņēma varu pilsētā.
1094.gadā almoravīdiem izdevās paplašināt savu ietekmi Andalūzijā un nodibināt kontroli pār taīfu valstiņām un nodibināt te vienotu islāma valsti.
1100.gadā Almoravīdi ieņēma Valensiju.
Jusufs ibn Tašufins (?-1106.g.).
Biogrāfija. Abu Bakrs nozīmēja savu radinieku Jusufu ibn Tašufinu par ZR teritoriju pārvaldnieku. Tašufins nodibināja ribatu Marakešā, Atlasa kalnos.
Tašufins 1079.gadā paplašināja Almoravīdu ietekmi Magribā un, virzoties uz austreņiem, ieņēma Tanžēru.
Mira 1106.gadā.
Pēc Jusufa ibn Tašufīna nāves 1106.gadā almoravīdi turpināja sekmīgi karot pret kristiešiem Pirenejos.
1108.gadā almoravīdi sakāva Kastīlijas un Leonas karaļa Alfonso VI karaspēku pie Ukleses, taču Tolēdu ieņemt tiem atkal neizdevās.
Ar Saragosas ieņemšanu 1110.gadā beidzās almoravīdu iekarojumi Andalūzijā. Tad pat viņi arī gāza no troņa pēdējo emīru (taīfu). Almoravīdu emīrs atgriezās Marakešā (Marokā), bet Spānijā atstāja vietvalžus, kas turpmāk valdīja almoravīdu vārdā.
1118.gadā Aragonas karalis Alfonso I no pāvesta saņēma svētību Krusta karagājienam Saragosas un citu pilsētu atbrīvošanai. Tā paša gada decembrī Saragosa almoravīdiem tika atņemta.
1118.gadā berberu cilts vadoņa dēls Muhameds ibn Tumarts mēģināja veikt apvērsumu un gāzt no troņa Marokas almoravīdus. Apvērsums neizdevās un viņš bija spiests atkāpties Atlasa kalnos, kur stājās savienībā ar kareivīgo almohādu grupējumu.
1121.gadā saasinājās attiecības starp almoravīdiem un Aragonas Alfonsu I. Emīrs Ali ibn Jusufs padzina no Andalūzijas uz Magribu lielu skaitu kristiešu. Palikušie tika apspiesti.
1139.gadā Afonsu (Alfonss) Enrikešs nodibināja Portugāles karaļvalsti un tai pašā gadā pilnīgi sakāva almoravīdu armiju pie Urikas.
Ali ibn Jusufs (?-1143.g.).
Biogrāfija. Otrais Almoravīdu klana emīrs.
Almoravīdu varas noriets. Pēc Ali ibn Jusufa nāves 1143.gadā Andalūzijā iestājās varas vakuums. Provinču valdnieki no jauna sāka pasludināt sevi par „taīfu ķēniņiem.” Almoravīdu varas sabrukums noveda pie sacelšanās Kordovā 1144.gadā, kad Al Muridana sektas vadītājs Ibn Kazī aicināja Alharvā ierasties Almohādus no Magribas un nodibināt kārtību.
1146.gadā almohādi ieņēma Fēsu Magribā, kuras garnizons ilgāku laiku bija pretojies. Iegājis Spānijā, almohādu korpuss palīdzēja Ibn Kaznī ieņemt Sevilju.
Tikmēr tai pašā 1146.gadā Kastīlijas un Leonas karalis Alfonso VII ieņēma Kordovu.
1148.gadā almohādi spāņiem Kordovu atņēma.
1203.gadā almohādi iekaroja Baleāru salas (Ibisu, Maljorku un Menorku), kas bija pēdējais almoravīdu atbalsta punkts.
Almoravīdu dinastijas vara bija beigusies.
Saites.
Kordovas Omeijādu dinastija.
Almohādu dinastija.
