Aliens

Vai Krētu pirmie atklāja paleolīta jūrasbraucēji pirms 130 000 gadu?

Kurā laikmetā meklējami jūrasbraukšanas aizsākumi? Zinātnieki šobrīd domā, ka pirmie, kas ar pašdarinātiem peldlīdzekļiem devās atklātā jūrā, aiz apvāršņa apzināti atstājot krasta līniju, bija senākie Austrālijas apdzīvotāji aborigēni, kuri dienvidu kontinentā ieradās pirms 50 līdz 60 tūkstošiem gadu. Savukārt senākā saglabājusies laiva - vienkocis - ir atrasta Nīderlandē, kūdras slānī pie Peses ciemata. Tās izgatavošanas laiks, izmantojot radioaktīvā oglekļa datēšanu, noteikts starp 8040. un 7510.g.pmē.

Ņemot to vērā, saprotams, ka visiem tiem, kuri interesējas par cilvēces aizvēsturi, šķita īpaši saistoša Grieķijas Kultūras ministrijas 2011.gada 3.janvārī izplatītā ziņa par aptuveni 130 000 gadu senu akmens darbarīku atradumiem Krētas salā, kas, atbilstoši mūsdienu zināšanām par peldlīdzekļu izmantošanu paleolītā, netieši liecina par senākajiem zināmajiem jūrasbraucējiem cilvēces vēsturē.

Ziņa patiešām interesanta, taču jāatzīst, ar "garu bārdu" - par šiem atradumiem pirmā publiskā informācija parādījās jau gadu iepriekš, kad 2010.gada 7.janvārī plašsaziņas līdzekļus ar savas apzināšanas ekspedīcijas rezultātiem pirmo reizi preses konferencē iepazīstināja grieķu-amerikāņu arheologu komandas vadītājs, ilggadējais Krētas pētnieks Tomass Strāzers.

Gadījumā, ja Strāzera komandas secinājumi izrādīsies patiesi, par ko, atklāti sakot, šobrīd (šis raksts tika sagatavots 2011.gada sākumā, taču dažādu apstākļu ietekmē palika nepublicēts. Tomēr, cik autoram zināms, līdz šodienai - 2014.gada marta beigām - nekādas papildu liecības, kas sniegtu nepārprotamus, arheoloģiskus Strāzera hipotēzes pierādījumus, nav uzietas) nav īstas pārliecības, tie ievērojami izmainīs mūsu priekšstatus par arhaiskā cilvēka prasmēm un migrācijas ceļiem. Ne velti šo darbarīku atradumu Amerikāņu Arheoloģijas institūts ierindojis 2010.gada 10 nozīmīgāko atklājumu vidū.

Ieskatu Strāzera komandas atklājumos deva 2010.gada janvāra beigās/februārī dažādos starptautiskos ziņu portālos publicēti raksti (sk. piem. news.nationalgeographic.com 17.02.10. publicēto rakstu "Primitive Humans Conquered Sea, Surprising Finds Suggest"), bet izvērstāku atradumu aprakstu ar nosaukumu "Stone Age Seafaring in the Mediterranean: Evidence from the Plakias Region for Lower Palaeolithic and Mesolithic Habitation of Crete" Strāzers et al publicēja pagājušā gada jūnijā Atēnu Amerikāņu klasisko studiju skolas izdevumā "Hesperia."

Kā minētajā "Hesperia" rakstā norādīts, galvenais pētnieku mērķis, veicot arheoloģisko apzināšanu Krētas dienvidu piekrastē, bija pirmsneolīta apdzīvotības liecību meklējumi. Līdz šim valdīja uzskats, ka senākie Krētas iedzīvotāju uz salas ieradušies ap 6000.g.pmē. un to kultūra tiek raksturota kā pirmskeramikas neolīts. Tomēr, ar mezolītu vai epipaleolītu datēti pēdējo gadu atradumi Krētai tuvējās salās - Kitnosā (Kythnos), Ikarijā (Ikaria), Alonisā (Alonnisos) un Kiprā ļāva pieņemt, ka cilvēki šajā laikā (11 000 - 9000 gadus pirms mūsdienām) varētu būt nokļuvuši arī līdz Krētai. Un patiešām - 2008. un 2009.gadā Strāzera vadībā veiktajā apsekošanā Plakjas (Plakias), Prevelas (Preveli) aizas un Aijopaulas (Ayios Pavlos) apkārtnē Krētas dienvidu piekrastē arheologi ieguva ievērojamu daudzumu mezolīta darbarīku. Pavisam 28 vietās tika atrasti 2100 priekšmeti. Turklāt, kas pašiem pētniekiem bija iepriekš negaidīts pārsteigums - deviņās no šīm vietām atrastie priekšmeti acīmredzami bija daudz rupjāki un vienkāršāki par mezolīta rīkiem, drīzāk atgādinot paleolīta dūres cirvjus un citus rīkus.

Tipoloģiski atrastos paleolīta akmens rīkus raksta autori attiecina uz dažādām agrā paleolīta industrijām (hronoloģiski nodalāmiem akmens rīku apstrādes veidiem/tehnikām) - Ašelu un Klektonu. Rīki, kas galvenokārt izgatavoti no zemas vai vidējas kvalitātes kvarca un kvarcīta ietver dūres cirvjus, kasīkļus, griežņus (nažus), nuklejus (rīku sagataves) un dažādus kādai atsevišķai grupai grūti pieskaitāmus priekšmetus. Šīm industrijām, kā norāda raksta autori, raksturīgi rupji apstrādāti, nereti abpusēji apdarināti rīki, kas gatavoti no oļiem vai šķembām. Strāzera komandas atradumos plāni, smalki retušēti asmeņi sastopami reti. Retuša turpretī, ja sastopama, tad ir invazīva, sekla un pārtraukta. Rīkiem grūti saskatīt kādu noteiktu, vienojošu tipu, pieļaujot plašas variācijas, kas radušās, strādājot pēc principa - ņemam neapstrādātu akmeni un sitam tik kārtīgi, tad jau redzēs, kas sanāks (rakstā šai pieejai lietots apzīmējums "oportūnisms"). Daļējā apstrāde tiek skaidrota ar plašu izejmateriāla pieejamību un gatavo rīku īslaicīgu izmantošanu, palietotos ātri nomainot ar jauniem. Daudzi atrastie rīki ir nepabeigtas sagataves, kas pamestas pēc minimālas apstrādes. 

Nelielu daļu atrasto akmens rīku un to sagatavju, galvenokārt kasīkļus, griežņus un nuklejus, vadoties pēc to izgatavošanas tehnoloģijas, formas un retušas autori raksturo kā attiecināmus uz vidējo paleolītu, bez tuvākas identifikācijas ar kādu industriju.

Tā kā visi priekšmeti tika atrasti zemes virspusē vai dabiskos nogulumslāņu atsegumos un praktiski bez kāda antropogēna konteksta (tikai vienā vietā (Aijopaulā 3) atrada vienu, atsevišķu pārakmeņojušos zobu), tad to hronoloģisko atbilstību noteica gan pēc tipoloģijas, gan pēc ģeoloģisko slāņu datējuma vietās, kur tas bija iespējams.

Uz paleolītu attiecināto akmens rīku ģeoloģisko datēšanu varēja izdarīt piecās no deviņām vietām, kur atradumus bija iespējams asociēt ar kādu no senajām Vidusjūras terasēm vai paleoaugsnēm. Rezultātā ieguva datējumus, kas aptvēra laiku no 45 000 līdz 190 000 gadiem pirms mūsdienām. Kopsavilkumā, rīku tipoloģiskās neatbilstības dēļ vēlākais šī perioda posms tika izslēgts kā nederīgs un arhaisko cilvēku klātbūtne - nepārtraukti vai ierodoties atkārtoti - Krētā tiek pieļauta laikā no nenosakāma senākā punkta līdz aptuveni 130 000 gadiem pirms mūsdienām (viena no paleoaugsnēm, kurā atrada paleolīta rīkus tika datēta ar laika posmu no 190 000 - 130 000 gadiem pirms mūsdienām).

Tomēr visi šie datējumi, kā raksta autori paši norāda, ir tikai aptuveni, balstīti uz pieņēmumiem un spekulatīvām ekstrapolācijām un prasa nešaubāmāku apstiprinājumu, ko varētu dot izrakumos ar precīzu un laboratoriski datētu stratigrāfiju iegūti atradumi.

Uz jautājumu - no kurienes varētu būt ieradušies paleolīta jūrasbraucēji - Strāzers nedod tiešu atbildi, norādot, ka izejas punkts varēja būt gan Grieķijas piekraste vai Anatolija, gan Āfrika vai Tuvo Austrumu Vidusjūras piekraste. Āfrika, no kuras krastiem līdz Krētai ir aptuveni 125 km, saprotams, ir mazāk ticams izejas punkts - lielāka iespējamība, ka atbraucēji ieradušies no tagadējās Turcijas vai Grieķijas teritorijas, pārvarot attiecīgi 19 līdz 35 km lielu attālumu.

Tikpat neskaidri pagaidām ir arī jautājumi gan par Krētas seno jūrasbraucēju ģenētisko piederību kādai no paleoantropu grupām - faktiski pēc šībrīža informācijas par vidējā paleolīta Vidusjūras reģiona iedzīvotājiem ir tikai trīs iespējas - Homo erectus, Homo heidelbergiensis vai Homo neanderthalensis (ar agrīno sapiens atrastos rīkus asociēt ir praktiski neiespējami), gan par laiku, kuru tie pavadījuši uz salas, viņu saimniecību un ietekmi uz vidi. Ņemot vērā, ka salīdzinoši nelielā teritorijā atklāja 9 uz paleolītu attiecinātas rīku atradumu vietas, jāsecina, ka populācija, kas tos gatavoja sastāvēja vairāk kā no pāris ģimenēm Ja tā, tad tai savā dzīves telpā vajadzēja atstāt arī kādas citas eksistences pēdas (pavardu vietas, ēdiena un sadzīves priekšmetu atliekas, mirušo atliekas un galu galā akmens atšķilas, kas bagātīgi izveidojas akmens rīku darināšanas procesā un nepakļaujas erozijai kā tas notiek ar organisko vielu atliekām). Šobrīd nekas no tā visa nav atrasts, lai gan Strāzera komanda rūpīgi apsekoja (bet neveica pārbaudes izrakumus) visas izpētes teritorijā esošās, pieejamās paleolīta cilvēku parasti izmantotās dzīves un darba vietas - alas un grotas. Iespējams gan, ka kādus atradumus dos tuvākajā laikā plānotie izrakumi - seno kultūrslāni var slēpt tūkstošgadēs sakrājušies nogulumi un iežu erozijas apbērumi.

Runājot par šaubām, kuras Strāzera secinājumu sakarā izteicu šī raksta sākumā, jānorāda, ka to iemesls ir atsevišķu, starptautiski atzītu nozares speciālistu rezervētā attieksme, ja ne pret visu pētījumu kopumā, tad pret atsevišķām tā daļām pavisam noteikti. Tā piemēram Kolorādas universitātes Denverā (ASV) asistējošais profesors arheoloģijā Žuljēns Rīls-Salvatore, kurš specializējies paleolīta pētniecībā savā blogā izsaka iespējamību, ka rīki, ko Strāzers et al attiecina uz paleolītu vismaz daļā atraduma vietu (tajās, kur vienviet uzgāja gan mezolīta, gan paleolīta rīkus) varētu būt saistāmi ar kādam nezināmam mērķim (piemēram, jauno akmens cirvju meistaru ievadīšanai mācībā - V.G.) paredzētu mezolīta rīku kompleksu.

Cits arheologs, kurš Rīla-Salvatores blogā autorizējas ar segvārdu CamArchGrad (ko, iespējams, var atšifrēt kā Cambridge archaeology graduate) norāda uz "Hesperia" publikācijā ievietoto fotogrāfiju un zīmējumu neatbilstību, resp. uzzīmētie priekšmeti izskatās pēc īstiem cilvēka veidotiem akmens rīkiem, kamēr fotogrāfijās redzamajos akmens gabalos, lai saskatītu apstrādes pēdas, it īpaši jau smalku retušu nākas pielietot ievērojamu devu iztēles (sk. zemāk ievietotos attēlus). CamArchGrad uzskata, ka domājamie rīki visdrīzāk ir veidojušies dabīgā ceļā, akmens bluķiem veļoties no kalna un sitoties pret citiem akmeņiem un klintīm. Pēc tam šie, uz nogāzēs izvietotajiem paleoaugšņu atsegumiem dabīgi nokļuvušie ģeofakti vulkāniskās darbības un atmosfēras procesu ietekmē varēja tikt apsegti ar zemi, smiltīm un akmeņiem, lai vēlāk šādu pašu apstākļu ietekmē atkal nonāktu virspusē, kur tos atrada Strāzera pētnieki.

Kā sava viedokļa pamatojumu CamArchGrad izmanto izdevumā "Canadian Journal of Earth Sciences" 2001.gadā publicētu rakstu "Preglacial archaeological evidence at Grimshaw, the Peace River area, Alberta: Discussion," kas kritiski aplūko kādā Kanādas vietā glaciālos nogulumslāņos atrastus, akmens darba rīkiem līdzīgus akmens gabalus, kurus to atradēji interpretēja kā pirmsleduslaikmeta Kanādas apdzīvotības liecības. Raksta autors atsaucas uz iepriekšējiem pētījumiem, kur analizēta dabīgi veidojušos akmens atlūzu veidošanās un morfoloģija, rezultātā nonākot pie secinājuma, ka, iztrūkstot antropogēnam kontekstam, attiecīgie akmens priekšmeti jāuzlūko par dabas veidojumiem.

Kā papildu argumentus savai kritikai CamArchGrad sniedz norādes uz dažu arheoloģisko projektu tīmekļa vietnēm un akadēmiskiem rakstiem par Vidusjūras reģiona paleolītu. Šajos materiālos publicēti iespējamo Krētas paleolīta jūrasbraucēju potenciālajās izcelsmes vietās visapkārt Vidusjūrai atrastie attiecīgā perioda rīku attēli (sk. ŠEIT, ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT).

Kā redzam, šie rīki ir gatavoti, izmantojot levalo (levallois) tehnoloģijas retušu un to vidū ir daudz asmeņu, kas Krētas atradumiem, kā pats Strāzers to norāda, nav raksturīgi.

Atzīmējams, ka nogaidoša attieksme Strāzera komandas atradumu sakarā ir arī Viskonsīnas universitātes Medisonā asociētajam fiziskās antropoloģijas profesoram, pasaulē 2011.gada 33.populārākā zinātnes bloga autoram Džonam Haukam.

Izsverot visus par un pret, domāju, ka pirmo jūrasbraucēju gods joprojām (vismaz tik ilgi, kamēr Krētā netiks atklāts kāds droši datējams un nešaubāms paleolīta piemineklis) pienākas pirmajiem austrāliešiem, kas pēc jaunāko pētījumu rezultātiem dienvidu kontinentā ieradušies nevis nejauši, bet kā apzināti pārceļotāji (Sk.: "Pirmie austrālieši drīzāk bija pārceļotāji nekā nejauši krastā izmesti jūrasbraucēji", aliens.lv, 26.04.2013.).

Augšējais attēls: Prevelas pludmale Krētā. Avots: blogspot.com.

Avoti un literatūra:
ftp://152.1.40.200
news.nationalgeographic.com
averyremoteperiodindeed.blogspot.com
atypon-link.com
pasthorizons.com
ucdenver.edu
archaeology.org

Pirmo reizi publicēts 28.03.2014.