Aliens

Kipra

Sala un valsts Vidusjūras austreņu daļā, kuras ziemeļdaļu okupējusi ES nepiederoša valsts - Turcija.

Galvaspilsēta - Nikosija.
Platība - 9251 km².
Iedzīvotāji -  1960.g. - 450 000 grieķu + 102 000 turku;
                     2011.g. - 838 897 + 257 000 (Ziemeļkiprā).
                     2017.g. - ap 900 000 + ap 300 000 (Ziemeļkiprā).
                     Mīt arī daudz krievu un žīdu, jo te ir lēti nekustamie īpašumi.
Reliģijas - 80% pareizticīgie, 18% musulmaņi.

Vēsture. Pirmie Kipras iedzīvotāji salā konstatēti jau pirms 9000 gadu. Par to liecina salā uzietās akmens laikmeta apmetnes.
Bronzas laikmetā (2500.-1500.g.pmē.). Salā intensīvi ieguva varu, palielinājās iedzīvotāju skaits. Šā laika kultūrai bija raksturīga sava rakstība. Bronzas laikmeta beigās salā ieradās ahajieši, Kipras kolonizācija, izskatās, nebija vardarbīga. Salu viņi izmantoja kā bāzi Trojas karam. Ahajiešu kolonizācijas rezultātā Kipra kļuva par vienu no Mikēnu kultūras centriem, šī kultūra atstāja paliekošas pēdas uz vietējo iedzīvotāju kultūru, dzīvesveidu, valodu un reliģiju. 
Feniķiešu laiks. I g.tk.pmē. sākumā šeit apmetās feniķieši, kas nodibināja vairākas nelielas kolonijas. Viņu ierašanās laiks sakrita ar Dzelzs laikmeta sākumu salā.
Asīrieši. Pēc asīriešu ķēniņa Sargona II (722.-705.g.pmē.) veiksmīgā karagājiena, kas vainagojās ar pilnīgu Sīrijas pakļaušanu 117.g.pmē., arī Kipra atzina Asīrijas valdīšanu un atsūtīja nodevas.
Seno Ēģiptiešu valdīšana. Kipras salu savai valstij pievienoja Jaunās valsts XVII dinastijas faraons Jahmess II (570.-524.g.pmē.) 560.g.pmē. Pirms tam senie ēģiptieši bija padzinuši hiksus. 
Persiešu valdīšana. Ēģiptiešu valdīšana salā bija neilga, tos 538.g.pmē. izspieda persieši, kas te valdīja 2 gadsimtus.
450.g.pmē. grieķu un persiešu flotes izcīnīja jūras kauju pie Kipras salas.
Maķedoniešu valdīšana. Maķedonijas Aleksandrs.450.g.pmē. - Salamīnas un Kipras kaujas. 
Ptolemaji. Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves, par salas saimniekiem kļuva viņa mantinieki - Ēģiptes ķēniņi Ptolemaji. Tos Kipra piesaistīja ar ģeogrāfisko tuvumu, bagātīgiem mežiem, vara iegulām un ostām.
Roma. I gs.pmē. vidū Ptolemaji salā bija spiesti piekāpties Romai.
Bizantiešu varā. IV gs. sākumā, sadaloties Romas impērijai, Kipra nonāca Bizantijas valdīšanā. Tomēr Bizantija nespēja salu pasargāt no postošiem pirātu sirojumiem, kas turēja salas iedzīvotājus bailēs veselus trīs gadsimtus. 
746.gadā Kipru arābiem atņēma Bizantijas imperators Konstantīns V.
Bizantiešu spēki Nikifora Fokas vadībā 961.gadā atņēma musulmaņu pirātiem Kipru un tās iedzīvotāji atkal pievērsās pareizticībai. Nu izbeidzās pirātu uzbrukumu, salā atjaunojās iedzīvotāju skaits un saimnieciskā rosība.
Trešā krusta kara (1189.-1192.g.) laikā krustneši Kipras salā nodibināja Kipras karalisti.
Franku impērija. 1191.gadā Ričards Lauvassirds pārdeva salu templiešiem.

Templiešu laiks Kiprā (1191.-1307.g.). Pēc tam, kad 1287.gadā sultāns Saladins izdzina krustnešus no Jeruzālemes un 1291.gadā krita pēdējais kristiešu cietoksnis Palestīnā - Akka, templieši apmetās Kiprā (un arī Francijā), kuru bija nopirkuši jau 1191.gadā no angļu karaļa Ričarda I Lauvassirds.
Te bija viņu centrs un galvenā mītne no 1291.-1307.gadam (oficiālajam ordeņa beigu gadam). Tad viņu vietā Kiprā stājās Maltas ordenis, ko zināmā mērā uzskata par viņu tradīciju pārņēmējiem.
Maltas ordeņa laiki.
Kipras krustnešu karaliste (?-1476.g.). 1421.gadā Kipras krustnešu karaliste veica uzbrukumu mameluku Ēģiptei.
Ēģiptes sultāns Bersbejs, kāpis tronī 1422.gadā, nosūtīja pret Kipras karalisti nelielu floti, kas 1424.gadā uzbruka Limasolai. 1425.gadā viņš pret Kipru jau nosūtīja jau nopietnus spēkus.
1425.gada 6.augustā sultāna Bersbeja flote ar vairāk kā 40 kuģiem sāka Kipras iekarošanu. Šis karagājiens tika organizēts kā atbilde Kipras pirātu uzbrukumiem Šamai (musulmaņu nosaukums mūsdienu Sīrijas teritorijai). Pēc izsēšanās salā sultāna armija, kas sastāvēja no mamelukiem un daudziem brīvprātīgajiem, ieņēma un izlaupīja Famagustu un tās apkārtni. Tālāk tā virzijās uz Limasolu un Larnaku. floti ar vairāk kā 40 kuģiem, kas atgriezās Ēģiptē ar daudziem gūstekņiem un trofejām.
Tā šis spēcīgais militārais trieciens Kipras karaļa Jānusa II spēkiem radīja priekšnoteikumus viņa armijas sagrāvei nākamajā gadā. Jānuss II ne tikai bija spiests pārtraukt pirātu sirojumus, bet arī maksāt nodevas mamelukiem, tā atzīstot sevi par Ēģiptes sultāna vasali.
Tomēr Bersbejam ar to bija par maz, Kipru vajadzēja iekarot pilnīgi. Tādēļ 1426.gadā mameluku armija veica plašu iebrukumu salā. Kiprā izsēdās 3000 vīru liela mameluku, turku un arābu armija. Tās darbību atbalstīja 180 kuģu liela flote. Tāpat kā gadu iepriekš, tika ieņemta Limasola. Krustnešu karalis Jānuss II savāca visus savus spēkus un devās no Nikosijas uz Limasolu. Viņš arī lūdza palīdzību no Eiropas lielvalstīm, tomēr tās nolēma neiejaukties - dženovieši naidojās ar Kipru, bet venēcieši un citas kristiešu valstis nevēlējās sabojāt izdevīgās tirdznieciskās saites ar Ēģipti.
Izšķirošā kauja notika 1426.gada 7.jūlijā pie Širokitijas, kurā ēģiptieši sakāva Jānusa II armiju - pats karalis krita gūstā un tika aizvests uz Kairu. Šeit viņu pazemoja - iekala ķēdēs un jāšus uz ēzeļa aizveda pa priekšu sultānam. Tad viņu nolika uz ceļiem, un viņš 9 reizes noskūpstīja zemi, pa kuru bija gājis sultāns. Jānusu II paturēja ieslodzījum;a 9 mēnešus, kamēr par viņu samaksāja milzīgu izpirkuma maksu. Daži no viņa biedriem arī izpirka sevi no gūsta. Tie, kuri nespēja izpirkties, tika pārdoti verdzībā.
Pēc noslēgtā miera līguma noteikumiem Kiprai bija jāmaksā katru gadu Ēģiptes sultānam mesli - 5000 zelta dukāti. Zīmīgi, ka Kipra turpināja maksāt šādus meslus vēl pēc krustnešu valdīšanas beigām.
Pēdējā Kipras karaliene bija Katrīna Kornāra.
Venēcijas Republikas valdījumā (1473.-1573.g.). Sala nonāca venēciešu valdījumā turku-venēciešu kara (1463.-1479.g.) laikā, kad venēcieši 1473.gadā sagrāba Kipru.
Savas valdīšanas laikā venēcieši salā sabūvēja spēcīgus nocietinājumus, taču tas viņus neglāba no kapitulācijas otomaņu turkiem. 
Kipras dēļ starp Venēcijas republiku un Osmaņu impēriju izcēlās t.s. Kipras karš (1570.-1573.g.). Galu galā 1573.gadā Venēcija noslēdza mieru ar turkiem, atdodot sultānam Kipru un izmaksājot lielu naudas kompensāciju. 
Kipra Otomaņu impērijas sastāvā (1571.-1869.g.). Osmaņu armija ļāvās sefardu žīda dona Josifa Nazi aicinājumam, kurš Kipru gribēja padarīt par žīdiem drošu vietu, un atkaroja salu venēciešiem.
Turki pilnībā atkaroja salu Venēcijas Republikai turku-venēciešu kara (1570.-1573.g.) rezultātā. 1570.gadā Suleimana I dēla sultāna Selima II flote uzbruka Kiprai, kas līdz tam piederēja Venēcijas republikai, ieņēma to un anektēja. Famagustas pilsēta izturēja aplenkumu gandrīz veselu gadu, taču galu galā bija spiesta padoties. Pretēji visiem solījumiem un tālaika kara paražām, osmaņu vezīrs lika uz vietas nogalināt visus venēciešu virsniekus. Cietokšņa komandierim Markantonio Bragadīnam nogrieza degunu un ausis un pēc tam dzīvam nodīrāja ādu, piebāza to ar salmiem un šo baiso izbāzeni uzvilka turku flagmaņkuģa mastā. Famagustas Sv.Nikolaja katedrāle – gotiskās arhitektūras pērle – tika pārvērsta par mošeju. 
1578.gadā Venēcija oficiāli nodeva Kipras pārvaldes tiesības Osmaņu impērijai, kura salā valdīja 3 gadsimtus. Kopā ar garnizonu Kiprā ieradās arī 8000 turku ģimeņu, ar kurām tad aizsākās salas turku kopiena. Ieceļotājiem tika sadalītas venēciešiem un katoļu baznīcai atņemtās zemes. Zeme tika piešķirta arī turku karavīriem, turku kopiena salā strauji palielinājās.
Turki pret salas grieķu iedzīvotājiem izturējās tipiski - viņi kā kristieši tika atzīti par "grāmatas ļaudīm" (zimmi) ar "tiesībām dzīvot." Impērijā attiecībā uz viņiem darbojās īpaši likumi un bija noteikts "neticīgo" nodoklis.
1578.gadā Venēcija oficiāli nodeva Kipras pārvaldes tiesības Osmaņu impērijai. No kādreiz varenās salu impērijas venēciešiem palika tikai Krēta, Para un Sv.Jāņa bruņinieku valdījumi.
Lielvezīrs Koprulu Muhameds izsūtīja uz Kipru kadizadelēru sektu – puritāņus, kas vēlējās aizliegt mūziku, dejas, vīnu u.c. „pārmērības,” tolaik stipri izplatītas osmaņu galmā.
Grieķu pareizticīgo kopienai tika piešķirtas savas pašpārvaldes tiesības. Arī turku kopiena noteica savu pašpārvaldi, balstoties uz šariatu. Šāds varu dalījums pastāvēja no XVI gs. un bija par pamatu salas sadalīšanai XX gs.

Kipra grieķu neatkarības cīņu laikā (1817.-1829.g.). Pēc 1817.gada, kad sākās grieķu cīņa par neatkarību no osmaņu turkiem, attiecīgs noskaņojums izplatījās arī Kiprā - notika vairākas sacelšanās. Plaši izplatīta kļuva arī ideja Grieķijai un Kiprai apvienoties vienā valstī, protams, grieķu. Tomēr pēc Grieķijas neatkarības iegūšanas 1829.gadā, Kipra joprojām palika Osmaņu impērijas sastāvā.
Lielbritānijas īpašumā (1869.-1960.g.). Turki nodeva Kipru britu valdījumā 1869.gadā pēc pēdējo uzstājīgām prasībām. Jaunie salas saimnieki, protams, atcēla šariata likumus un "neticīgo" nodokli, tomēr abas kopienas saglabāja savu pašpārvaldi.
1878.gadā Kipru sagrāba Lielbritānija.
I grieķu-turku karš 1897.gadā, vēlākais I Pasaules karš  un II grieķu-turku karš bija par pamatu tam, lai grieķu un turku iedzīvotāji pārceltos uz citām mītnes vietām - etniskos turkus deportēja no Grieķijas, bet etniskos grieķus - no Turcijas. Uz kopējā fona etniskas sadursmes Kiprā nesākās tikai pateicoties pietiekami stingrajai britu varai.
1925.gadā Lielbritānija oficiāli pasludināja Kipru par savu koloniju. Tas dažus gadus tas tas noveda pie nemieriem salas grieķu vidū, kas prasīja britu aiziešanu un salas apvienošanu ar Grieķiju. Brit tradicionāli izmantoja "skaldi un valdi" taktiku, nemieru apspiešanai izmantojot "rezerves policiju," kas sastyāvēja gandrīz tikai no Kipras turkiem.
II Pasaules kara laikā Kipras grieķi cīnījās britu armijas sastāvā. Grieķu vidū bija populārs viedoklis, ka pēc kara briti viņiem piešķirs neatkarību un ļaus apvienoties ar Grieķiju (atcerieties, ko cerēja mūsu leģionāri un mežabrāļi!). Tomēr oficiāli šāds solījums netika dots un pēc kara Lielbritānija atteicās izskatīt šo jautājumu.
Cīņa par neatkarību (1955.-1960.g.). Rezultātā 1955.gadā salā izveidojās grieķu nacionālā neatkarības kustība, kas uzsāka partizāņu karu, izmantojot arī diversiju metodes. Galvenokārt cīņa tika vērsta pret britu pārvaldi un armiju, retāk pret kolaborantiem un Kipras turkiem.
Salā bija dislocēta britu armija 30 000 vīru skaitā un viņa rīkojās visai nežēlīgi. Cīņā pret partizāņiem tika izmantota arī 1957.gadā ar Turcijas atbalstu izveidotā Kipras turku kaujas organizācija - tā saucamā "rezerves policija." Tomēr grieķu nemiernieki bija pārāki.
Neatkarības iegūšana (1960.g.). Lielbritānija nespēja uzveikt grieķu nacionālistus, tādēļ 1960.gadā piešķīra Kiprai neatkarību. Tiesa, tā paturēja salā divas karabāzes, kas kopumā aizņēma 2,7% salas teritorijas.
Pirms neatkarības pasludināšanas notika sarežģītas sarunas par salas turpmāko pārvaldes modeli. To rezultātā tapa, iespējams, viena no sarežģītākajām valstu konstitūcijām ar mērķi nodrošināt abu kopienu līdzāspastāvēšanu salā. Abas kopienas (grieķi - 80%, turki - 18%) tika atzītas par valsts dibinātājām ar savām pašpārvaldes tiesībām. Kā Kipras neatkarības garanti ar tiesībām lietot militāru spēku uzstājās Lielbritānija, Grieķija un Turcija, kas visas parakstīja īpašu Garantiju līgumu.
1960.gada 16.augustā Kipra tika pasludināta par neatkarīgu valsti.
Mēģinājumi sadzīvot (1960.-1963.g.). Salas turku iedzīvotāju kvotas varas struktūrās bija paredzētas proporcionāli lielākas, piemēram, valsts pārvaldē - 30%, bet armijā - pat 40%. Grieķi mēģināja izmainīt pmatlikumu, bet tam kategoriski iebilda turku iedzīvotāji un Turcija.
1963./1964.gadu mijā izjuka ideja par varas dalīšanu starp turkiem un grieķiem. 1963.gada 21.decembrī izcēlās mazsvarīga sadursme starp turkiem un grieķu policijas patruļu. Dažu stundu laikā izcēlās plaša vardarbība, kurā zaudēja dzīvību vairāki simti cilvēku. Turki tika padzīti no varas struktūrām, valdība tika sastādīta bez turku līdzdalības. Nekā savādāk jau arī nevarēja būt, jo grieķi uzskatīja patreizējo pārvaldes formu tikai kā etapu ceļā uz valstisku apvienošanos ar Grieķiju, kas, kā jau iekarotāju pēctečiem, kategoriski nebija pieņemams Kipras turkiem.
Turki noslēdzās nostiprinātos anklāvos, kurus ar visu nepieciešamo apgādāja Turcija. Aizsardzībai turki izveidoja savas pašaizsardzības vienības. Daudzi izbrauca uz ārvalstīm.
Salas neoficiāls dalījums (1963.-1974.g.). Šāda segregēta situācija pastāvēja 11 gadus (tik ilgi ahajieši esot turējuši aplenkumā Troju!). Šai laikā abas puses apsūdzēja viena otru. Grieķi apgalvoja, ka turki no valsts pārvaldes aizgājuši labprātīgi, lai dibinātu savu valsti, un iepriekš tie esot sabotējuši Kipras valsts politiku. Savukārt turki pārmeta grieķiem rupju konstitūcijas pārkāpšanu un prasīja tos atjaunot iepriekšējās tiesībās.
Salas ziemeļdaļas okupācija (1974.g.) un Ziemeļkipras republikas nodibināšana (1983.g.). 1974.gadā Grieķijā notika militārās huntas organizēts valsts apvērsums. Viens no tā nolūkiem bija Kipras pievienošana Grieķijai, ko tie arī strauji sāka realizēt.
Tā paša gada 15.jūlijā Kiprā grieķu nacionālisti ar Grieķijas militārās huntas atbalstu gāza prezidenta amatu ieņemošo arhibīskapu Makariju III (ieņēma prezidenta amatu kopš valsts dibināšanas 1960.gadā). Tas bija jādara, jo, lai kļūtu par prezidentu, Makarijs III bija devis svinīgu solījumu nekad netiekties pēc kopējas valsts ar Grieķiju.
Atbildot uz to, Turcijas armija paziņoja par karadarbības sākšanu. 20.jūlijā salā iebruka Turcijas armija (~40 000 kareivju), to pamatojot ar nepieciešamību aizstāvēt Kipras turkus. Drīz pēc tam tika gāzta jaunizveidotā nacionālistu valdība un Makarijs III atjaunots amatā.
Turcijas karaspēks okupēja Kipras ziemeļdaļu - parasti min 1/3 salas teritorijas, bet precīzāk - 37%. Notika kārtējā "apmaiņa ar iedzīvotājiem" - 50 000 turki pārvietojās uz salas ziemeļdaļu, bet 160 000 grieķi – uz dienviddaļu. Vēl ap 2000 cilvēku, galvenokārt grieķi, līdz pat mūsdienām tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Šādu slas teritoriālo sadalījumu Turcija pamatoja ar to, ka it kā 35% salas iedzīvotāju esot turki, taču 1960.gada tautas skaitīšana bija uzrādījusi šādus rezultātus: 102 000 turku un 450 000 grieķu.
Nedaudz vēlāk Turcijas armijas kontrolētajā teritorijā  nodibināja Kipras Turku federāciju, ko atzina tikai pati Turcija. 8 gadus turki mēģināja pārliecināt Kipras grieķisko daļu atzīt turku valstisko veidojumu, tomēr kļuva skaidrs, ka tas neizdosies.
Ziemeļkipras Turku republikas proklomēšana (1983.g.). Tāpēc 1983.gada15.novembrī tika proklomēta Ziemeļkipras Turku republika, kuru gan arī līdz šim ir atzinusi tikai Turcija. Ziemeļkipra ir demokrātiski prezidentāla parlamentāra republika ar savu daudzpartiju sistēmu. Valsts ekonomika pilnībā atkarīga no Turcijas. Ziemeļkipra ir demokrātiska prezidentāli parlamentāra republika ar daudzpartiju sistēmu. Tajā mīt ap 300 000 iedzīvotāju. Iespējams, ka puse no iedzīvotājiem ir vai nu ieceļotāji no Turcijas, vai arī to tiešie pēcteči. Savā republikā turki īseno liberālu ekonomisku politiku, tādēļ tur dzīvo daudzi bijušās PSRS valstu un Izraēlas pilsoņi - ir lētu nekustamie īpašumi. Atcerieties, te slēpās arī Latvijā Jūrmalgeitas lietā apsūdzētais un aizmuguriski notiesātais Germans Milušs. 
Tuvāk saiklī Ziemeļkipra.

1988.gada aprīlī Libānas šiīti sagrāba Kuveitas lidmašīnu ar mērķi atbrīvot organizācijas „Kuveita-17” ieslodzītos biedrus. Divas nedēļas lidmašīnas pasažieri tika turēti kā ķīlnieki Larnakas lidostā Kiprā. Pēc tam tos atbrīvoja, taču divi sunnīti no Kuveitas gāja bojā.
Kipras problēmas noregulējums. 2002.gadā ANO piedāvāja miera plānu. 2003.gadā starp republikām tika atvērti pārejas punkti. 2004.gadā grieķi noraidīja ANO piedāvāto miera plānu, savukārt turki to pieņēma. Tā paša gada majā Kipras grieķu daļu uzņēma ES, bet turku – ne. 2005.gadā pati Turcija sāka iestāšanās sarunas ar ES. 2007.gadā izgāzās sarunas starp kopienām. 2008.gadā Kipras grieķu daļā prezidenta vēlēšanās uzvarēja Komunistu partijas līderis Demetris Hristofijs. Viņš piekrita atsākt sarunas. Martā tikās abu kopienu līderi un piekrita atvērt aizbarikādēto Ledras ielu Nikosijā. Aprīlī to arī paveica.
Sarunas risinās negribīgi. Nesen Vidusjūrā atrastas ievērojamas gāzes atradnes, kas izmantojamas tikai abām salas daļām kopus.
Jūlijā ANO paziņoja, ka sarunas turpināsies 3.septembrī.
2017.gada jūlija sākumā Šveices Alpos esošajā Kranmontanas kūrortā kārtējo reizi nesekmīgi beidzās ANO organizētās sarunas par Kipras atkalapvienošanu.

Aplūkojamie objekti.

Nikosija. Tajā blakus sadzīvo osmaņu turku un krustnešu laika celtnes. Turku zonu no grieķu zonas atdala Zaļā līnija.
      Kipras Arheooģiskais muzejs.

Limasola. Pazīstama ar nosaukumu "Kipras Maskava" dēļ daudzajiem tur dzīvojošajiem krieviem.
Salamisa. Kipras iespaidīgākā seno romiešu pilsēta. Būvēta XI gs.pmē.

Afrodītes līcis. Petra tou Romiou. Vieta, kur Afrodīte dzima no jūras putām. Tādu vietu tūristiem šodien rāda Kipras pludmalē pie Patosas. Te ūdenī atrodas vertikāla klints. Jūras putas radās no tā, ka Krons nogrieza tēvam Urānam pautus un iemeta tos jūrā. No tā sacēlās vētra ar neredzētām putām, no kurām arī radās Afrodīte. Jūra ir koši zila un klintis baltas jo baltas.
Afrodītes vannas. Akamasa ragā. Šeit skaistā dieve pirmo reizi satikusi savu mīļoto - Adonīsu.
Fontana Amorosa. 
Adonīsa vannas. Dubļaina peļķe bedraina ceļa galā.

Famagusta. Savulaik viena no bagātākajām pasaules pilsētām. Skaista vecpilsēta, vareni viduslaiku nocietinājumi un iespaidīgi dievnami. Pilsētā ir pils, kurā esot dzīvojis Otello (par prototipu savai lugai izmantojis Šekspīrs).
      Sv.Nikolaja katedrāle. Gotikas mākslas darbs. Te vairāk kā divus gadsimtus pēc Jeruzālemes krišanas vēl tika kronēti Apsolītās zemes karaļi.
      Apustuļa Andreja klosteris. Nozīmīga grieķu pareizticīgo svētceļojumu vieta, to bieži vien dēvē par Kipras Lurdu.
      Greko rags. Famagustas līča tālākais dienvidu punkts, tākrastos ir neskaitāmas alas un grotas.
      Agia Napa. Reiz pavisam neliels zvejnieku ciematinš, kas nu piesaista kā populārākais Kipras kūrorts.
      Venēciešu klosteris. XVI gs.
      Nissi pludmale.
      Patosa. Kipras arheoloģiskais centrs, kur saglabājušās visvairāk un visdažādāko civilizāciju liecības. Te ir Dionīsa nams, kura mozaīkas pavisam nejauši atklaja kāds fermeris, apstrādājot zemi.

Kourion. Senpilsēta, amfiteātris.
Vecais cietoksnis Kipras Kirēnijā. Te izstādīts pasaulē otrais vecākais kuģis – 23 gadsimtus vecs.

Mirusī pilsēta. Slēgtā pilsēta. Līdz 1974.gadam tika dēvēta par Vidusjūras Lasvegasu. Tagad daudzstāvu namu un smalko hoteļu izsistajos logos svilpo vējš, bet pati pilsēta apjozta ar dzeloņdrāšu sētu. To kā strīdus teriroriju apsargā 4 valstu armijas.  

Pirgosas ciemata nometne.
Atrašanās vieta. Kipra, pie Pirgosas ciema.
Atklāšana un izpēte. Atklāta 1998.gadā.
Apraksts. 30 ha liela.
Atradumi. Vecākās atrastās smaržas pasaulē. Krūkas. 

Pila. Atrodas ANO noteiktajā buferjoslā un te dzīvo gan turki, gan grieķi.

Profitis Elias baznīciņa.
Mīlestības tilts. Dabīgs klinšu veidojums Vidusjūras krastā.

Larnaka. Phinikoude palmu alejas. Senā un brīnumainiem stāstiem apvītā Sv.Lāzara baznīca. (IX gs.). Hala Sultan Tekke mošeja.
      Sāls ezers.
      Lefkara. Kalnu ieskauts ciematiņš, kas var lepoties ar vietējo iedzīvotāju sudrablietu un mežģīņu darinajumiem.

Kaledonijas ūdenskritums.
Omados. Ciematiņš trodu kalnu masīvā.

Kipriešu tradīcijas. Klubos labi dejojošos apmētā ar salvetēm vai neļķēm.
Skolas Kiprā parādījušās tikai XX.gs. 80.gados, līdz tam bērnus izglītoja pareizticīgā baznīca.
Ļaunas mēles melš, ka kiprieši seksuāli apmierinās kalnos ar kazām. Kiprā var redzēt spēļu kārtis, kurās redzams kā vīrieši pis kazas, tā ka tas var būt kas vairāk nekā baumas.
Vietējās sievietes ģērbjas tikai melnā. Pēc kāzām nogriež skaistos malnos matus.
Viena no kāzu tradīcijām ir tā, ka līgava un līgavainis viens otram pie altāra saka "nē!," kas īstenībā nozīmē "jā!" 

Kipriešu virtuve. Vidējais aritmētiskais starp grieķu un turku virtuvēm. Daudz dārzeņu - visbiežāk kartupeļi, baklažāni, kabači, okras un grilēta gaļa.
Souvlakia - šašlika radinieks.
Halloumi siers.
Saldais Commadaria vīns.