Ekosistēma
Oikos - "māja" + "sistēma."
Funkcionāla sistēma, kurā ietilpst noteiktā teritorija sastopamās populācijas (biocenoze) un nedzīvā to eksistences vide (ekotops).
Jēdzienu ieviesis A.Tenslijs (Lielbritānija) 1935.gadā.
Ekosistēma ir liela, vaļēja sistēma, kas ražo un patērē organiskās vielas, izmantojot saules enerģiju, biosfēras pamatelements. Tās struktūru nosaka fizikāli (telpiskais izvietojums), ķīmiski (organisko un neorganisko vielu daudzums un sadalījums) un bioloģiski (organismu barošanās u.c. attiecības, dzīvības formu daudzveidība un sugu skaits) faktori.
Ekosistēmu veidi.
Pēc lieluma izšķir:
- mikroekosistēmas - celms, akmens;
- mezoekosistēmas - ezers, meža nogabals, pļava. Mēdz saukt arī par bioģeocenozēm;
- makroekosistēmas - okeāns, tundra, taiga.
Vēl:
- Bioģeocenoze, biocenoze + ekotops.
Dzīvos organismus pēc to lomas ekosistēmas funkcionēšanā iedala:
- producenti jeb autotrofi - sintezē un uzkrāj organiskās vielas;
- konsumenti jeb biotrofi - pārtiek no dzīviem organismiem;
- destruenti (reducenti) jeb saprotrofi - pārtiek no atmirušām organiskām atliekām, noārda tās un no jauna iesaista zaļo augu barošanās ciklā.
Ekosistēmas adaptācijas un pašreulēšanās mehānismu veido atgriezeniskās saites, kas saista ekosistēmu ar vidi un regulē ekosistēmas sastāvdaļu savstarpējās attiecības.
Saites.
Biosfēra.
Bioģeocenoloģija.
