Aliens

Vilnis Strods. Es, aijavaska un Roberts

Ievada vietā

Nez vai kaut katrs desmitais uz ielas Rīgā apturētais cilvēks būs dzirdējis vārdu aijavaska, - vēl mazāk spēs paskaidrot tā būtību. Tomēr man šī lieta ir interesējusi jau vairākus gadus, kopš izlasīju Grema Henkoka grāmatu "Pārdabiskais: tikšanās ar senajiem cilvēces skolotājiem."

Tiem deviņiem no desmita paskaidrošu - aijavaska ir īpašs psihodēlisku vielu saturošu augu novārījums un arīdzan rituāls, ko jau vismaz vairākus tūkstošus gadu lieto un novada pāri par 70 Amazones reģiona indiāņu tautu, lai izmainītu apziņas stāvokli, nonāktu citpasaulēs un kontaktētu ar gariem. Šādas un līdzīgas transcedentālas pieredzes ir Dienvidamerikas indiāņu reliģijas, mitoloģijas un pasaules uzskata pamatā. Aijavaskas nozīme indiāņu dzīvē ir nepārvērtējama.

Kopš 1961.gada, kad, liekas, ir pirmās pierakstītās ziņas par eiropeīdo aijavaskas dzērāju, šo rituālu iziet arvien vairāk un  vairāk cilvēku no visas pārējās pasaules. Nozarē iezagušās zināmas masu kultūras pazīmes, tomēr galvenais palicis nemainīgs - aijavaska, šamaņi, dziesmas un citpasaules joprojām ir pašas īstākās.

Pirms rituāla

Un tā - 30.12.2018., Peru, Inku svētā ieleja, Pisakas pilsētiņas apkārtne.

Ierodamies jau laikus, jo todien mums tā lāga nav kur likties un ko darīt. Rituāls nolikts uz 19:00, vēlams būt jau kādas pāris stundas iepriekš.

Iepriekš būtu vēlams sagatavoties. Kādu nedēļu iesaka atturēties no dažādām miesas kārībām, nesmēķēt, nedzert alkoholu, pat neēst gaļu. Man gluži nejauši izdevies sagatavoties lieliski, jo pirms tam veselu nedēļu esmu staigājis pa kalniem un Mačupikčā saticis neatņemamo ceļotāju "draudzeni" - caureju. Divas dienas no manis nācis ārā tīrs ūdentiņš, tā ka esmu "tā sagatavojies" cik nu vien iespējams. Tik labi, ka pirms rituāla tomēr aizskrienu līdz Pisakai un apēdu omleti - tikai tādēļ, lai vēders atliptu no mugurkaula. Un tas nekas, ka šī rindkopa ir sanākusi tik fizioloģiska, jo tālāk būs vēl diktāk.

Pirms rituāla lēnām sanāk cilvēki. Katrs paņem matracīti gulēšanai un spainīti vemšanai (es taču teicu, ka bez fizioloģijas nekā!). Aijavaskas svētnīcas iekšējā zāle ir apaļa, divās pakāpēs. Tādēļ visi apguļas pa riņķi - augstāk vai zemāk. Blakus ūdentiņš, soma ar personīgām mantām un viss.

Tuvojoties ceremonijas sākumam, sarodas ļaudis arvien vairāk. Zināma viņu daļa veido kādu patstāvīgu grupējumu - tie ir savstarpēji pazīstami, apkampjas un sirsnīgi kaut ko pārrunā. Viņu ārējais izskats ir pilnīgi atbilstošs - abu dzimumu ļautiņi, dredaini, tetovēti, pīrsingoti, saģērbti dažādos universāltautiskos kreklos ar ornamentiem un spurainos lindrakos. Dažiem no viņiem mūzikas instrumenti. Pārsvarā tie ir baltie, domājams, atteikušies no rutinētās kapitālistisko Rietumu ikdienas un nometinājušies še kaut kādā veidā, kļūdami par tādu kā aijavaskētu ezotērisku kopienu - nu riktīgi "puķu bērni," es teiktu.

Nu klāt ir arī aijavaskueross - šamanis, kas visu to štelli vadīs. Viņš ir visai indoeiropiska paskata - taisnu un  plānu degunu (nejaukt ar Kaudzīšu Ķenci!), atklātu un gudru skatienu - man viņš iepatīkas no pirmā acu uzmetiena. Kamēr šamanis ar palīgiem iekārtojas uz darīšanu, apkārt noiet meitene - savāc naudu (dalība rituālā maksā 60 āmurikāņu zaļās naudiņas), atbild uz jautājumiem par pasākuma norisi.

Rituāls sākas

Sākas pavisam vienkārši - šamanis pastāsta kā būs, ko drīkst un ko ne. Uzreiz jau rekomendē mazo zaļo plastmasas spainīti apķert kā "vecu mīļu brūti" (apzīmējums gan mans), jo vemšana varot būt varena. Un viņš zina, ko saka, jo tā patiesi bij' varena!!!

Visa rituāla laikā nedrīkst neko runāt, jāatturas no darbībām, kas citus var traucēt. Nu tas gan pareizi, briesmīgi daudz būs traucējošas darbības, no kurām nespēj atturēties, tādēļ papildus tādas darbības vēl vairāk nu nemaz nav nepieciešamas!

Un tagad pats galvenais - aijavaskas gars nāks un pārņems Jūs. Pats galvenais likums ir tam nepretoties. Ja pretosieties - pašam būs tikai sliktāk, jo aijavaska Jūs pārņems šā vai tā!

Nu sacīts - darīts! Ķeramies pie lietas, un pēc kārtas katrs dodas pie šamaņa un tā palīgiem "ieraut" (to Vējonis). Virumu esot vārījuši kaut kādi brāļi Ziemeļi..., atvainojiet - brāļi Huani vairāk kā 10 stundas. Krūzīte maza, tās saturs tumšs, pabiezs un garšo pēc piedeguma. Līdz tam biju dzirdējis, ka pēc garšas aijavaska varot būt izcili riebīga, tomēr "ko vaig' - to vaig'!" (arodbiedrība, "Ar būdu uz baznīcu")

Kad visi padzēruši, nodzēš gaismu un gaida. Iedarbība sākoties pēc pusstundas vai mazliet ilgāk. Guļot tumsā gaidu Nezināmo. Tālāko atceros visai fragmentāri. Liekas, pēc kādas pusstundas, kad varētu gaidīt pirmos aijavaskas izraisītos efektus, atskan putnu spārnu vēdas (tās pasākuma rīkotāji taisa ar tādiem lieliem un bieziem vēdekļiem) un sākas muzicēšana. Dziesma atskan vienlaicīgi ar pirmajiem aijavaskas simptomiem. Patiesi, nedaudz baisa sajūta - aijavaska nāk virsū kā milzu siena. Saprāts paniko - tomēr jāļaujas. Dziesma tikmēr ieaicina vareno aijavaskas garu - "bumpā, bumpā, aijavaska, bumpā, bumpā!" Dziesma skan vareni un fascinējoši, to atceroties vēl vairākas dienas pēc rituāla uzskrien zosāda. "Bumpā, bumpā, aijavaska, bumpā, bumpā!"

Viens no nedaudzajiem simptomiem, ko spēju atcerēties - tāda kā stīpa ap galvu. Stīpa ap galvu un it kā noceļas galvaskausa vāks, lai varētu savienoties ar Visumu. Tā reiz man bija pīpējot rastafaru "zāli" Etiopijā. Toreiz kolektīvi novērojām kā nēģeri sāka runāt latviski...

Kaut kas ar mani notiek

Fizioloģiski visa rituāla laikā vērojamas dažādas sajūtas - krata aukstuma drebuļi, uznāk karstuma viļņi (karstumu gan pats neatceros, bet par tiem ziņo mani kolēģi). No acīm tek ūdens - ne asaras, bet riktīgi tek ūdens - nejūtu, ka būtu skumjš un raudātu.

Psiholoģiski, savukārt, apmeklē dažādas domas. Piemēram, sajūtu pilnīgu nepieciešamību atvainoties jūrascūciņai, ceturtdaļu no kuras esmu apēdis Kuskas tavernā pie pašas Korikančas svētnīcas. Nezinu, kā ar šo problēmu tikuši galā pārējie trīs gurmaņi, bet galu galā esmu panācis starpsugu izlīgumu ar savu ceturtdaļcūciņu.

Vēl iedomājos par saviem tuviniekiem, tomēr kaut kas man šai rituālā sajūtās kā strikti egoistisks - respektīvi, rituāls ir saruna ar un tikai par mani pašu. Tāda sajūta man patiesi radās.

Mani neskar pirmā (krāsainu kaleidoskopu jūklis) un otrā (dzīvnieki, pārsvarā čūskas, arī neradījumi, daži runājoši) aijavaskas rituāla stadijas. Neskar. To nav nemaz.

Bet klāt pirmā vīzija. Tā nav neko noturīga un aizpeld visai ātri. Proti - mani vēro kukaiņi. Esmu it kā stikla būrī, pie stikla plakanās virsmas no ārienes piespieduši "sejas" mani vēro kukaiņu ģimene kādu 5 indivīdu sastāvā. Acis lielas un apaļas, nemirkšķina. Nokarājas antenas jeb ūsas. 

Tas neturpinās ilgi - visa saliedētā kukaiņu saime aizslīd virzienā uz augšu, iespējams, uz citu ZOO krātiņu apskatīt citu Cilvēku.

Jāpiebilst, ka kukaiņu redzēšanas aijavaskas izsauktajās vīzijās laikam jau ir tipiskas - 1966.gadā pazīstamais psihodēlisko vielu cienītājs Timotijs Lerijs (Timothy Leary) arī nolēma paeksperimentēt ar DMT (aijavaskas darbīgā viela!). Jau divas minūtes pēc eksperimenta sākuma viņš ieraudzīja lūk, ko: „Blakus man atradās divi lieliski kukaiņi... viņu bruņas atspīdēja metāliskā spīdumā un visas bija noklātas ar ornamentu no dārgakmeņiem.” Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atskārta, ka pēta „milzīgu, pelēki baltu klinti. Tā nepārtraukti kustējās un bija nosēta ar daudzām nelielām alām, kurās mierīgi strādāja rūķveidīgi kukaiņi ar ūsām kā antenām.” (Timothy Leary, „Programmed Communiction during Experiences with DMT,” The Psychedelic Review, 8, 83.-95.lpp.)

Starp citu, kukaiņiem es revanšējos tikai 2019.gada vasarā, kad Slīteres rezervātā izsludināja "Kukaiņu nakti." Tur uz spoži apgaismotiem palagiem salaižas kukaiņi no visas apkārtnes un es uz viņiem bolos cik vien spēju.

Man izčakarē smadzenes

Piepeši redzu savā acu priekšā tādu kā gaļas šķēli, un uzreiz saprotu, ka tās ir manas smadzenes. Tās neizskatās kā pierasts spirtotajās anatomisko preparātu burkās - marinētu kabaču krāsā ar rievām. Tādēļ, ka tās ir manas smadzenes - dzīvas. "Gaļas šķēle" ir tādā brūni sarkanīgā krāsā, tai pa vidu pelēka krustveida formācija, domājams, smadzeņu pelēkā viela.

Tikko esmu apjautis redzamā objekta dabu, tā tūdaļ no labās puses slīpi parādas tāds kā smails metāla pirksts trijos posmos. Vēlāk domāju - varbūt piemērotāks nosaukums būtu "metāliska zonde," tomēr nē - gribas teikt "pirksts." Pirksts ātri un visai nekautrīgi ieurbjas pašā pelēkās vielas krustiskajā viducī un paļurina - nu tā: dī-dī-dī. Un tieši tāpat man piepeši ir fiziska un viegli kutinoša sajūta manas pašas galvas iekšīenē - dī-dī-dī. It kā šis pirksts patiesi man ieurbies smadzenēs un tās ļurinātu.

Tomēr nav apdraudējuma sajūtas. Par spīti tam, ka nav, viena alga esmu mazliet sapīcis - "Nu tā jau nu gan, veči, nevarēs!" Iespējams, "veči" mani sadzird un pirksts pazūd tikpat žigli kā parādījies.

Protams, ka līdzīgu pieredzi pasaulē izjutuši daudzi. Piemēram, R.Stresnera eksperimentos dalību ņēmušais Sins (komplekss eksperiments, 4 secīgas dozas pa 0,3 mg/kg ar 1 stundas intervālu). Lūk, ko viņš pastāstīja par savu pirmo ceļojumu: „Tālu pie horizonta es pamanīju pilsētu... tā bija iekrāsota visdažādākajās krāsā un nokrāsās, kas mainījās ar neticamu ātrumu. Bet virs pilsētas planēja kaut kādi nesaprotami „priekšmeti.” Tad es ieraudzīju sievieti vidējos gados, ar spicu degunu un zaļganīgu ādu. Viņa sēdēja pa labi no manis, tāpat vēroja mainīgo pilsētu. Viņas labā roka gulēja uz klaviatūru, ar kuru tā, spriežot pēc visa, kontrolēja visu krāsu panorāmu. Palūkojusies uz mani, sieviete vaicāja: „Kas vēl tevi interesē?” Un es atbildēju viņai telepātiski: „Bet kas vēl jums ir? Es taču nezinu, ko tieši jūs varat.” Tad viņa pienāca pie manis un pieskārās manai pierei. Un šai vietā es uzreiz sajutu siltumu. Tad viņa ar asa priekšmeta palīdzību atvēra manus labos deniņus, tā atpestīdama mani no vērā ņemamas spriedzes. Rezultātā es sajutos daudz labāk, nekā iepriekš.” (Strassman, DMT, 243.-244.lpp.)

Interesanti, ka gan mana, gan Sina stāstos vērojamas paralēles ar tā saucamo „šamaņu ķirurģiju” un sāpīgajām operācijām „citplanētiešu” Nolaupīšanu laikā. Retrospektīvi es visiem tagad droši varu paziņot, ka man ir izčakarētas smadzenes - tādēļ neko dižu no manis lai negaida. Vajadzības gadījumā varu uzrādīt spravku no šamaņa tīrā spāņu valodā!

Draugos ar Robčiku

Necik ilgi pēc smadzeņu izčakarēšanas pa labi roki jūtama kāda rosība. Iekšēji savā apziņā pagriežos un klāt ir Robčiks.

Viņa ārējais izskats ir patiešām sajūsmas vērts. Izskatās kā tāds robots vai skelets, kura kauli-detaļas veidoti no kāda stiklaina vai sudrabaini metāliska materiāla. Iesaku atcerēties savulaik redzēto A.Švarcneigera Terminatoru, vienā no kura daļām sliktais jaunākā modeļa kiborgs izplūda pa grīdu tādā metāliskas krāsas peļķē. Lūk tādas krāsas materiāls!

Acis lielas un apaļas. Un tagad  pats galvenais - Robčikam ir pagarināts galvaskauss! Tā garā puscaurspīdīgā pakauša daļa ir zilpelēka. Paurī, man tā tagad liekas, peldēja tāda kā dūmaka.

Radījumus ap iztieptiem galvaskausiem satikuši arī citi - Rekss (R.Strasmana eksperimenti, deva – 0,2 mg/kg): „Tur bija šie radījumi, un viņi kaut ko ar mani darīja, veica ar mani eksperimentus... Starp viņiem bija sieviešu kārtas pārstāve. Kādā no brīžiem es sajutu it kā mirtu, taču tad parādījās viņa un nomierināja mani... Kad es biju ar viņu, tad jutu dziļu mieru un apmierinātību... Viņai bija pagarināta galvas forma.” (Strassman, DMT, 208.lpp.).

Mans jaunais "draugs," kura pasaulē es nu esmu ieradies, velti laiku netērē. Visai piepeši viņš saliecas un izstiepjoties šaujas augšup, pie viena savērpdamies spirālē un tūdaļ pat man radīdams asociāciju ar DNS dubultpederi. Piepeši viņš atrodas tādā kā gaišā un stiklainā šahtā, bet es - pilnīgi no tādiem pat materiāliem veidotā pasaulē. Pasaule izceļas ar ārkārtīgu skaistumu un es teiktu - ir perfekta, jaušama kaut kāda izcila nobeigtība un harmonija. Vienvārdsakot, tā ir vienkārši debešķīga. Un tomēr, rakstot šīs rindas, pārņem šaubas - vai bija tā?

Asociācijas ar DNS radušās daudziem R.Strasmana eksperimentu dalībniekiem:
  -  pacients Reks apgalvoja, ka kukaiņveidīgie radījumi „manipulēja” ar viņa DNS, „mainot tam struktūru.” (Strasman, DMT, 206.lpp.);
  -  Karls bija redzējis „tādas spirāles, kas bija līdzīgas DNS, sarkanā un zaļā krāsā.” (Strasman, DMT, 176.lpp.);
  -  Kleo novēroja „DNS tipa spirālveida priekšmetu, formētu no neparasti spožiem kubiskas formas objektiem.” (Strasman, DMT, 176.lpp.).

Izstieptajam Robčikam un pasaulei ap viņu, liekas, man fundamentāli jāizskaidro esības pamati. Bez vārdiem, tikai ar situāciju. Tomēr, šobrīd man neliekas, ka būtu ko svarīgu sapratis. 

Vienbrīd man saliekas, ka Robčika spirāliskajā iekšienē ir kaut kādi nelieli objektiņi, varbūt zīmes (uzreiz atceros bemolu no nošu rakstības), kam ir kāds sakars ar muzikālu harmoniju. Tomēr esmu stipri nemuzikāls, šādus smalkumus izprast nespēju. Te atkal jāvēršas pie R.Strasmana un viņa "eksperimentu trusīšiem" -  Vladans: „Tas ir līdzīgi tam, it kā tu skatītos uz alfabētu. Taču tas nav angļu. Tas bija kaut kāds fantastisks alfabēts – rūnu sajaukums ar krievu vai arābu rakstu zīmēm. Un tāda sajūta, ka visas šīs zīmes satur īpašu informāciju. Viss bija pārdomāts un ar jēgu – pavisam ne gadījuma rakstura simbolu sakopojums.” (Strasman, DMT, 320.-321.lpp.)

Viesošanās laiks ir ierobežots, ko nosaka mans dimetiltriptamīna līmenis asinīs. Laiks doties prom. To jūt arī mans draugs Robčiks, kurš piepeši atkal ir manā augumā, nostājas kā allažiņ pa labi roki un, pieliecis galvu uz sāniem, nedaudz skumji vēro manu aiziešanu - var teikt, ka pavada.

Citpasaules radījumi saprotoši uzņem mūsu vajadzību pamast viņu pasauli un atgriezties savējā. Sāra no R.Strasmana eksperimentiem (kompleksā eksperimentā ar secīgu četru dozu ievadīšanu): „Taču tobrīd, kad tomēr biju izlēmusi sekot radījumam [Sārai bija parādījusies fejai līdzīga būtne, Aliens.lv], narkotikas ietekme sāka vājināties, un es vairs nebiju spējīga brīvi klejot apziņā. Es tā arī viņam pateicu: „Es nevaru iet ar tevi tagad. Viņi sauc mani atpakaļ.” Radījums nemaz neapvainojās un pat „pavadīja” mani līdz es sasniedzu savas pasaules robežas. Tāda sajūta it kā tas gribēja no manis atvadīties...” (Strassman, DMT, 213.lpp.)

Kad esmu jau prom, vēl labu laiku jūtu Robčika klātbūtni "pa labi roki," pat mazliet redzu viņu ar acs kaktiņu, tomēr nekadās darbībās viņš vairs neiesaistās. Viņš ritmiski staigā šurpu turpu manas acs labajā kaktiņā, drīzāk kādā nelielā smadzeņu iecirknī tai pašā labajā pusē.

Atiešanas process

Dziedāšana turpinas skaisti un sparīgi. Kā tādā kārtīgā ezotēriķu kopienā tiek nodziedāta arī Hare Krišna, gaidu - varbūt būs Lenona Imagine.

Es pats varu vairs tikai gulēt un ik pa brīdim noelsties. Sajūtas gan palikušas visai vieglas un labas. Process sācis iet uz beigu pusi. Kaut kad pa vidam divas reizes dzirdēju šamaņa-vējoņa aicinājumu "ieraut vēl," bet tiešām nespēju iedomāties, kā es to varētu izdarīt patstāvīgi pilnīgā tumsā un kājām, kas neklausa. Tā arī ne reizi neesmu padzēries ūdeni. Cilvēki sāk staigāt un tumsā nemitīgi kāpj uz kājām. Dziesmas skan, daudzi tā arī nav rimušies vemt visu pasākuma laiku. Es laikam nepateicu, ka kopumā rituāls gājis kādas 7 stundas. Otrā svētnīcas pusē vēmēji sapulcējušies visvairāk, jo mūsu kompānijā nevemj neviens un piemēru no mums ņēmuši arī blakus esošie vietējie - tie tāpat nevemj.

Ja nebūtu tik "lielā autā," droši vien man tas viss liktos smieklīgi. Piemēram, beidzas kārtējā bezgali skaistā sieviešbalsīgā dziesma par "skumjām, kas nu Tevi pamet" vai kaut kā tamlīdzīgi. Īsajā klusuma brīdī gluži vai prasītos atskanam aplausiem, tomēr nē - par atzinību dzidrajā klusumā ieskanas tikai kārtējāis vēmiens. "Blurkš!" - teica tētis (tas no "Emīla nedarbiem").

Tikko varu mazliet kustēties tā slienos kājās un dodos uz tualeti. Pa ceļam tālumā sienās verās gaišu logu ailes ar cilvēku stāviem tajos. Tā arī nesaprotu, vai logi bija patiešām, jebšu tikai rāzējās. Atpakaļnākšana arī dramatiska - lai gan esmu iegaumējis vairākus orientierus, pēc kuriem tumšajā zālē atrast savu vietu, tomēr viss velti - ķeru svešus guļošus cilvēkus aiz kājām vai kāpju tiem virsū, kā iepriekš tie man.

Rituāla beigas

Rituāls beidzas, tiek iedegta gaisma un visi aicināti no guļus stāvokļa pāriet sēdošā. Man pa visu telpu sāk skraidīt mazu liesmojošu punktiņu miriādes. Sākumā domāju, ka palaists kāds elektronisks efekts, bet tad atskāršu, ka tā laikam izpaužas "smailā pirksta" čakarējošais efekts manās smadzenēs. Šaubas mani tomēr pavisam nepamet un mēģinu apvaicāties blakussēdošajiem, vai tie arī neredz šos liesmojošos punktus. Dabūnu pretī tikai visādu kušināšanu, jo runāt nevar. Tātad neredz.

Nu ko, katram ar savām smadzenēm jāsadzīvo pašam. Kādas nu ir...

Šamanis pateicas visiem par līdzdalību, aicina iebaudīt kaut ko no sagatavotajiem augļiem. Cilvēki savstarpēji sāk runāties. Es izmantoju iespēju un stāstu par Robčiku šamaņa palīgam, viņš nekā nereaģē - t.i. atbild man ar vispārējām frāzēm. Vai nu nemāku neko veikli pateikt tai anglenē, vai nu arī viņš dzirdējis tādus stāstus, ka manējais nav nekas īpašs (domāju, ka otrais variants).

Cilvēki pamazām izklīst, bet var palikt uz vietas gulēt un sagaidīt rītu.

Nobeigums

Un tagad tiem, kam pietika pacietības izlasīt manu savārstījumu līdz beigām.

Neskatoties uz ironisko stāstījuma veidu, gribu pateikt galveno - aijavaska, tas ir ļoti, ļoti nopietni. Viss, ko jūs par Viņu lasīsiet, tas viss ir taisnība. Pat ja kāds būs ko pielicis klāt vai pat samelojis, tam nav nozīmes, jo vienalga tas var būt taisnība. Dažkārt avotos norāda, ka dzīve pat daloties divos posmos - pirms aijavaskas un pēc tās.

Palūkojos atpakaļ un pārlasīju. Liekas, neko neesmu safleitējis - apmēram tā arī viss bija....

Interesanti, ka vairākkārt esmu taujājis dažādiem peruāņiem gan pilsētniekiem, gan arī kalnu indiāņiem - vai tie ir dzēruši aijavasku.  Visi viņi atbildēja ka nē, nav dzēruši. Tad vaicāju kādēļ, un būtībā saņēmu visai tipisku atbildi, ka viņiem patīkot iedzert alu, ēst gaļu, skatīt futbolu, bet aijavaska var tā izmainīt dzīvi, ka tam visam būs jāpieliek punkts. Bet viņi vairāk vai mazāk ar savu dzīvi ir apmierināti tāpat. Lieliski, tātad Peru laimes indekss ir visai augsts!

Nu ko, gaidīšu, ko tā izmainīs manā dzīvē... Eirovīziju un hokeju skatīties nekad nav bijis intereses, alu dzeru pavisam reti, bez gaļas gan būtu grūti. Laiks rādīs...