Aliens

Aijavaska, ajavaska

„Mirušo vīns” vai „dvēseļu vīns” (kečvu val.).

Narkotisku augu dzēriens, ko vāra Amazones baseinā dzīvojošie indiāņi ar mērķi ieiet citā realitātē un kontaktēt ar gariem, un šī dzēriena lietošanai ir milzīga loma indiāņu mitoloģisko priekšstatu formēšanā.

Amazones baseina tautu vidī vēl to pazīst ar nosaukumiem - natema, kaapi, kipo, šori, ja-he (tukanu indiāņiem). Nosaukums pauž to, ka šis dzēriens ir spējīgs pārnest dzērušos citā realitātē, kas būtiski atšķiras no mūsējās. 

Amazones džungļos mītošajiem indiāņiem ir pārsteidzošas zināšanas tur augošo ārstniecības augu virumu gatavošanā. Interesanti, ka daudzu augu sastāvā esošās vielas pašas par sevi ir neaktīvas. Lai tās aktivizētu, nepieciešama mijiedarbība ar citu augu citām vielām.
Tā tas notiek halucinogēnā viruma aijavaskas gadījumā.
Arī neirotoksīna kurāres gadījumā.

Aijavaskas izplatība. Amazones baseina valstīs (Peru, Brazīlija, Kolumbija un Ekvadora) aijavaska simtiem, pat tūkstošiem gadu, ir neatņemama indiāņu kultūras sastāvdaļa. To lieto vairāk nekā 70 (saka, ka 75) Amazones baseina indiāņu tautas un kultūras. Šī dzēriena lietošanu aizsargā likums par reliģisko brīvību.
Amazones baseinā līdz pat šai dienai dzīvo šamaņi kuranderi (curanderos - „dziednieki”), kas glezno citpasaulē redzēto un ir ieguvuši vispasaules slavu, piemēram, Pablo Amaringo (viņa darbi tika eksponēti Ņujorkā) un viņa brālēns Francisko Montess Šuna (kļuva par vienas freskas autoru „Ēdenes” projektā Kornvelā, Anglijā).
Kults „UdV” (Uniao de Vegetal) Brazīlijā izmanto aijavasku kā dievgalda elementu kristietībā, un seno šamaņu pieredzi izplata mūsdienīgā un labi izglītotā brazīliešu vidusslānī.

Aijavaskas iedarbība. Šī psihodēliskā viruma baudīšanas rezultātā cilvēki nonāk transā un nokļūst Citpasaulēs. Indiāņu šamaņi apgalvo, ka tajās mītot garīgas būtnes, kas apveltītas ar neticamu spēku.
No turienes atgriezušies ļaudis stāsta, ka tur tikušies ar mirušajiem radiniekiem (līdzīgi afrikāņu ibogai), sastapuši pavisam neparastas un saprātīgas būtnes, redzējuši neticamas pasaules. Un galvenais - tie nav nekādi slima suņa murgi - šīs vīzijas atšķiras ar neticami spilgtu realitāti.

Aijavaskas vīziju stadijas. Tukanu indiāņi stāsta, ka pēc ja-he (aijavaskas) iedzeršanas tie iziet 3 vīziju fāzēm, kuras visai būtiski atšķiras viena no otras:
1.stadija. Nospiedošā vairākumā še redz tās abstraktās ģeometriskās zīmes un simbolus, kurus tie lieto savā lietišķajā mākslā – restes, viļņainās līnijas, acs formas figūras, daudzkrāsaini koncentriski apļi, bezgalīgas mirdzošu punktu līnijas. Stāstot par šiem fenomeniem, indiāņi lieto terminu nomeri. Ar to tiek domāts jebkurš zaigojošs ornaments, taču šo apzīmējumu var lietot arī kā darbības vārdu. Galu galā nomeri pazūd, dodot vietu nākamajai stadijai.
2.stadija. Tajā vērojami daudz lielāki tēli – līdzīgi cilvēkiem, dzīvniekiem un dažādiem neradījumiem. Indiāņi apgalvo, ka šai stadijā pieredzējuši šamaņi spēj ieiet Garu pasaulē, un tā nereti tiek aprakstīta kā vieta, kas „atrodas zem ūdens.” Te šamaņi sastop pārdabisku un visspēcīgu būtni, ko dēvē par „Savvaļas zvēru pavēlnieku.” Citi, kam aijavaskas lietošanā vēl nav tādas pieredzes, šais stadijās redz milzīgas čūskas, jaguārus un dažnedažādus briesmoņus.
3.stadija. Tajā cilvēku apņem miers un gandarījums, to nereti pavada „klusa mūzika ar debesīs peldošiem mākoņiem.”

Aijavaskas farmakokinētika.
DMT. Aijavaskas galvenā halucinogēnā viela ir N,N-dimetiltriptamīns (DMT) – ļoti spēcīgs un ātri darbīgs halucinogēns-alkaloīds. Tas pieder pie triptamīnu grupas vielām (tajā ietilpst halucinogēni un nehalucinogēni triptamīni). Šo vielu, tiesa gan, ārkārtīgi niecīgās devās, ražo arī paša cilvēka smadzenes. ASV un Lielbritānijā šī viela ir iekļauta bīstamo narkotiku A sarakstā, par to glabāšanu pienākas cietumsods.
Amazones krastos sastopams ne viens vien augs, kura sastāva atrodams DMT. Visi šie augi jau izsenis pazīstami vietējiem šamaņiem.
Visizplatītakais - Psychotria viridis (lapās, viena no izplatītākajām). Tas ir Rubiaceae dzimtas krūmaugs. No tā lapām var izdalīt DMT tās izvārot ūdenī. Tomēr cilvēka kuņģī izdalās monoamīna oksidāze, kas ļoti sekmīgi sagrauj DMT, un tas zaudē jebkādas psihoaktīvās īpašības. Tur talkā nāk vēl viena aijavaskas sastāvdaļa – Banisteriopsis caapi. Šis augs pieder gigantisko meža liānu saimei Malpigia, un satur vielu, kas pazīstams kā veselas fermentu virknes reakcijas palēninātājs (inhibitors) - parasti šī viela ir harmalīns (ir arī vēl citas). Nokļūstot mūsu kuņģī, šī viela neitralizē monoamīna oksidāzi, ļaujot pie lietas ķerties DMT, kas ticis iegūts no Psychotria viridis lapām vai kā citādi.
Antropologs Džeremijs Nārbijs par to saka tā: „Mums ir darīšana ar ļaudīm, kas bez elektronu mikroskopa palīdzības spējuši no 80 000 augu veidiem izvelēties krūmaugu, kura lapas satur spēcīgu halucinogēnu. Vēl vairāk: viņi sakombinējuši to ar lozu, kas ļauj neitralizēt kuņģa gremošanas fermentus, kuri pretējā gadījuma nobloķētu psihoaktīvo vielu darbību. Un viņi to dara, lai izmainītu savas apziņas stāvokli. Tas viss izskatās tā, it ka viņi orientētos augu molekulārajās īpašībās un veidos, ka tos saskaņot vienam ar otru. Kad jautā indiāņiem, no kurienes tiem pazīstamas halucinogēno augu īpašības, tie atbild, ka tiem to pastāstījuši paši augi.”
Tālāk etnobotāniķis Ričards Evanss Šalts: „Izsauc izbrīnu pats fakts, ka cilvēki primitīvās sabiedrībās, kuriem nav ne mazākā priekšstata par ķīmiju vai fizioloģiju, spējuši aktivēt vienu no alkaloīdiem, neitralizējot monoamīna oksidāzi. Eksperimentēšanas rezultāts? Diez vai. Līdzīgi piemēri nav vienīgie.”
Amazones mežos mītošie šamaņi nekad to arī nav apgalvojuši. Viņi vienā balsī apgalvo, ka to visu iemācot „augu gari” aijavaskas ceļojumu laikā. Tā viņi iespējot dziedēt slimos. (Luis Eduardo Luna, „The Concept of Plants as Teachers,” Journal of Ethnopharmacology, II, 1984.g., 135.lpp.)
Tādējādi, aijavaskas vēsture ir patiesi noslēpumā tīta. Tās eksistence runā pretī jebkādai varbūtībai. Tāpat arī nav noliedzams, ka eksistē tieša un spēcīga saite starp aijavasku un visa šī reģiona reliģiskajiem priekšstatiem. Respektīvi – tieši aijavaska un tās izraisītie pārdzīvojumi ir visa reģiona reliģiju pamatā.

Harmalīns. Otrā un svarīgākā aijavaskas halucinogēnā viela. Pieder beta-karbolīna grupai.
Procedūras apraksts. Šai esejā pastāstīsim par vairākām konkrētu indivīdu aijavaskas lietošanas pieredzi. Detalizēti procedūras apskati te veiksim uz pētnieka un publicista Grema Henkoka piemēra, kas problēmas pētnieciskos nolūkos (gan jau ka daļēji arī ziņkāres pēc) ņēma dalību daudzās aijavaskas dzeršanas ceremonijās.
Procedūras un vīziju apraksts ņemts no viņa grāmatas „Pārdabiskais. Tikšanās ar senajiem apziņas dieviem.” (Supernatural. Meetings with the Ancient Teachers of Mankind). Henkoks šādā aijavaskas dzeršanā ir ņēmis dalību 10 reizes Peru un Brazīlijā, vienu reizi – Eiropā. Tomēr ģeogrāfiskais novietojums neko nemainīja, katru reizi Henkoka apziņa pārnesās ļoti dīvainā un nesaprotamā pasaulē.

Aijavaskas sagatavošana. Džungļos tiek sacirstas aijavaskas vicas (tas ir ložņaugs, tādēļ būtu varbūt pareizāk teikt, ka tiek sacirsti liānas gabali). Šamanis izvēlas vairākus garus posmus un sacērt tos 22 ap pēdu garos gabalos. Tad norauj apmēram 300 lapu no tuvumā augošā Psychotria viridis krūma. 22 liānas gabalus saplacina ar smagas koka piestas palīdzību. Tādējādi tiek atvērta liānas serdes daļa – tā ir mitra un šķiedraina, atklātā gaisā visai ātri top sarkana. Šamanis dzelzs katla dibenā liek biezu sašķaidītās liānas slāni, nosedz to ar noplūktajām lapām. Pāri lapām atkal liek sašķaidīto liānu. Pēc tam šai masā tiek iesprausti divi koka iesmi un pārlej ar vairākiem litriem vietējā avota ūdeni. Tā katla saturs tiek atstāts uz visu nakti nostāvēties.
Nākamajā rītā ap 6:00 katlu liek sildīties uz lēnas uguns. Vēlāk pirmo ūdeni nolej citā katlā un pirmajā ielej svaigu. Tā tiek darīts 3 reizes. Tad šo bagātināto ūdeni otrajā katlā sāk lēni iztvaicēt. Rezultātā no vairākiem litriem šķīduma sanāk apmēram litrs labas un koncentrētas aijavaskas. Pirmā katla novārīto saturu gluži vienkārši izgāž mežmalā kā nederīgu.

Ceremonija. Tā vienmēr tiek sākta pēc saulrieta – ap 9 vai 10 vakarā. Vietas var būt jebkādas – maza meža būdiņa selvā, nomaļa ferma, vai īpaši rituālam celta svētnīca.
Ceremonijas vadītājs ir šamanis – gandrīz vienmēr vīrietis. Tas ģērbies gluži parasti, bet pats nav parasts. Viņam zināms milzums daudz par džungļu augu ārstniecību, aijavaskas dzērienu tas lietojis visu mūžu kopš bērnības un, bieži ceļodams citās pasaulēs, kļuvis par pavadoni tajās. Līdz ar to tajās pasaulēs viņš ir iemantojis „garus-palīgus,” kas sagaida viņu Tajā Pusē un sarga/palīdz šai bīstamajā ceļā.
Reizēm šamaņi izmanto arī kādus „spēka priekšmetus” – kvarca kristālus, magnetizēta dzelzs gabaliņus, spalvu kumšķīši, nelielas terakotas vai koka statuetes. Tie šamanim atvieglo sazināšanos ar Garu pasauli.
Vienmēr ceremonija ir viena un tā pati. Sākumā šamanis pīpo īpaši sagatavotu tabaku, tad ar tās dūmiem appūš sevi, savākušos un tās pudeles kakliņu, kurā atrodas aijavaskas dzēriens. Pēc tam viņš murmina buramvārdus, vicina pa gaisu lapainos zarus un spricē uz klātesošiem lētu odekolonu Aqua Florida. Vairākkārt burvis izskalo kaklu un nospļaujas zemē. Tad dzied ikaros – senu dziedājumu, kas no neatminamiem laikiem tiek nodots no paaudzes uz paaudzi. Tam visam jāvar piesaukt neredzamos garus.
Apmēram pēc pusstundas tādas ņemšanās burvis sāk ieliet aijavasku. Reizēm dod arī stipri atšķaidītu, tomēr parasti šamaņi džungļos pasniedz stipru un koncentrētu – tas ir tumšs, staipīgs un lipīgs. Koncentrēto aijavasku pasniedz mazās krūzītēs.
Iesaistītie izdzer šo krūzīti. Lai ielietu nākamo, burvis vērīgi novērtē katru no tiem. Katru reiz ko nesaprotamu čukst tasītē. Pēc garšas dzēriens ir rūgteni salds, tomēr mazliet sāļš. Bieži vien to dzerot iespējams vemt vai pļūtīt, jo aijavaska izsauc arī tādu efektu. Viens no tās nosaukumiem Amazones baseinā ir arī La Purga (purgens – caurejzāles). Praktiski visiem ceremonija iesaistītajiem nākas saskarties ar caureju vai nelabumu.

Ceļojums sākas! Maz pamazām guļošajam nāk redzamas dažādas ainas – ģeometriskas figūras iesākumā, tad virpuļojošas galaktikas, tīmekļi un ornamenti. Henkoks apraksta, ka visi šie redzējumi it kā sagatavo kaut kā liela uznācienam.
Sakoncentrējoties uz kādu no garām peldošajām figūrām, izrādījās, ka tas ir ornaments uz patiesi gigantiskas čūskas muguras. Rombiņi uz čūskas ieskatoties izrādījās par spirālveida galaktikām.
Ceremonijas šamanis uzsāk dziedājumu, un pamazām ornamenti sāk pulsēt dziedājuma ritmā. Redzot it kā caur ūdeni parādās violetu medūzu slānis. To malas izrotātas mirdzošām pērlēm, un tās līdzīgas piezemējošiem kosmosa kuģiem!
Tā beidzās pirmais Henkoka aijavaskas rituāls. Mēdz gadīties, ka tikai 2. vai 3. reizē patiesi atveras Citpasaule. Tā arī Henkokam – viņš stāvēja uz Citpasaules sliekšņa, taču tajā neiegāja. Un tā – Henkoks neatstājās - piegāja pie šamaņa un teicās esam gatavs iebaudīt otro aijavaskas devu.

Ceļojums turpinās! Apmēram pēc 40 minūtēm redzējumi atjaunojās: tīkli, ģeometriskas figūras, kāpnes un logu rindas, neprātīgi zig-zagi un pārsteidzošs krāsu kaleidoskops. Viss sāk pulsēt un atkal parādās kas tāds, kas varētu būt milzīgas čūskas sāns. Tad rādās zigzagveida musturi, piramīdas un košas karnavāla maskas. Un atkal – iedarbība cauri un realitāte atgriežas!
Ceļojums beidzies.
Henkoks nav ar pliku roku ņemams un provē visu šo ambrāžu otru reizi. Tad viss ir savādāk. To viņš saprot tad, kad ģeometriskie ornamenti pārvēršas par milzīgu daudzumu čūsku. Tās visas ir neticami milzīgas, prevalē dzeltena un brūna krāsas.
Pārejot Citpasaulē visi cilvēki redz šīs čūskas, neatkarīgi no tā, kādu kultūru tie pārstāv. Šamaņi skaidro tā, ka pats aijavaskas gars pieņem čūskas veidolu. Henkoka gadījumā čūskas izvijās musturos un gredzenos, beigās savijās pa pāriem, kļūdamas līdzīgas DNS dubultspirālēm.
Pa starpai pavēmis, Henkoks atgriežas būdā. Atkal čūskas un ģeometriskas figūras. Un nu klāt ir divas 3 vai 4 pēdu garas būtnes veidotas kā no gaismas. Gaismu izstarojošām sejiņām bija sirsniņas forma, apakšdaļu Henkoks nav redzējis. Deguns un mute bija pārstāvēti ar sīciņām spraudziņām, acis bez zīlītēm – nu Pelēči kas Pelēči!
Likās, ka šīs radības te nav nejauši un grib ar viņu parunāties. Henkoks jutis, kā šir telepātiski grib ko ietekmēt, taču viņiem nesanāk, un tie paliek stipri vīlušies... No šīs vietas Henkoku izrāva spēcīgs nelabums. Pēc pavemšanas, sēžot uz celma mežmalā, Henkokam radās sajūta, ka nu klāt ir viņa tēva gars, kas it kā iekļuvis viņa ķermenī un savienojies ar Henkoka apziņu.

Nākamajā naktī. Henkoks turpina to pašu. Pēc pirmā ģeometrisko figūru uzlidojuma viņš nokļuva kādas milzonīgas celtnes iekšienē. Celtne iesākumā likās kas ēģiptisks, piemēram, Edfu svētnīca, taču galu galā tapa skaidrs, ka uz Zemes nekā tāda nav. Esot bez fiziskā ķermeņa, Henkoks brīvi pārvietojās pa celtnes iekšpusi – pirmām kārtām uzlidoja augšup pie kupola. Kaifu izjauca uznākušais nelabums.

Piektā nakts. Šoreiz aijavaska tika lietota džungļos – kādā meža pļavā, ko paši indiāņi sauc par „velna fermu” (supaj čakra). Pļaviņas centrā nolikti soli, pa malām tika piekārti guļamtīkli un nostiepti tīkli pret odiem. Ap 20:00 sākās ceremonija.
Apmēram pēc 45 minūtēm viņš sāka novērot kritušo lapu gaismošanos, arī džungļi izskatījās neparasti. Parādījās čūskas ar atvērtām mutēm. Debesīs pie koku galotnēm – kaut kāds ķiņķēziņš – nu kā cepumu cilvēciņš! Tas gaismojās tādā kā neona gaismā. Henkoks ilgi vēroja kā cilvēciņš dejoja koku galotnēs.
Nākamajā rītā šamanis dons Alberto teicās, ka čakras gars bijis še visu šo nakti.

22.janvāris. Henkokam beidzot izdevās iziet no „priekštelpas” un ieiet Citpasaulē.
Viņu ielenca saprātīgi augi, kas daudzējādā ziņā atgādināja dzīvniekus. Tie šūpoja zarus un izrādīja gatavību kontaktēties. To lapas blāzmoja tumšā un neparastā gaismā.
Tad Henkoks satika milzīgu žņaudzējčūsku ar 2 pēdu garu un 1 pēdu augstu galvu. To varēja nopaijāt, pat pateicis „Kāds tu skaists!” vai ko tamlīdzīgi.
Tad Henkoks devās līdzi dzeltenam taurenim šķīvja lielumā, kas to aizveda līdz citai pļaviņai, kurā gaidīja dzelteni mella otra čūska. Tā izstaroja gudrību un maģisku spēku. Henkoka „acu” priekšā tā pārvērtās par jaguāru – arī melni dzeltenā paskatā. Henkoks juta, ka var ar to sazināties ar domu palīdzību. Tad jaguārs pagaisa, bet viņa klātiene bija vēl ilgi jūtama.
Visi redzētie dzīvnieki likās ārkārtīgi reāli, nevis kā iedomu augļi. Tie likās dzīvības enerģijas pārpilni un saprātīgi.

24.janvārī. Henkoks atkal „uzņēmis uz krūts.” Pēc pusstundas vīzijas jau kļuva noturīgas. Šai naktī redzēja galvenokārt čūskas – 3-4 pēdas garas, draudzīgas un saprātīgas. Čūskas aptinās pa viņa kājām it kā pētot viņu. Tomēr tas notika labvēlīgi, Henkoks nesajuta nekādu baiļu. Čūsku ir ļoti daudz. Bez tām vēl redzēja musturus un gaismu.
Vēl Henkoks redzēja ko tādu, ko mēs varētu nosaukt par šķīvja formas NLO. Tas bija kā apgāzta apakštase – tā pacēlās violetajās debesīs, izstaroja nedabisku gaismu.
Henkoka acu priekšā vairākas čūskas pārvērtās par jaguāriem. Tad Henkoks lidoja kā putns un kopā ar putniem.

27.janvārī. Pirmās 20 minūtes – ģeometriskas figūras. Pēkšņi acu priekšā parādās pelēka atbaidoša seja - plata piere, smails un šaurs zods – elfu veida būtne! Divi iepriekš redzētie elfi-pelēči izskatījās draudzīgi, bet šis ne!
Pēc šī nepatīkamā viesa parādījās senēģiptiešu dieve – tās augšdaļa.

29.janvārī. Henkoks iedzēra aijavasku 20:05. Viss bija kā parasti, nedaudz čūsku, visu laiku juta nelabumu. 21:05 nelabums pastiprinājās – joprojām čūskas. Sāka jau brīnīties – vai patiesi tas ir viss ko redzēt šoreiz?
Vēl viens nelabuma vilnis un viss apkārtējais paliek ļauns. Pēc tam acu priekšā esošās čūskas pārvēršas par ķīniešu drakoniem. Pēc tam jauna izmaiņa – viss apkārtējai sāk likties neparasti ļaundabīgs. Atkal uz Henkoku skatās Pelēcis. Tad acu priekšā parādās diskveida kosmiskie kuģi – NLO. Rodas pabriesmīga doma par Nolaupīšanu.
Henkoks jutis – ja neizies no šīs vīzijas ietekmes, tad viens no kosmosa kuģiem viņu sagrābs. NLO rotē un izstaro savādu gaismu. Lai aizietu, Henkoks atver acis, bet savādā sajūta paliek. Tikmēr arī Pelēcis mainās – tas kļūst par tādu kā kukaini cilvēka veidolā. Top redzami 4 vai 5 tādi, tie ir mazāk saprātīgi, iespējams – vispār bez saprāta, kalpi pelēkajiem. 3 pēdas augstumā (tātad – gandrīz metru!).
Vēl no šīs nakts atmiņā divas planētas. Pirmā no tām - milzīga izmēros – pa ekvatoru apjozta ar lidojošu disku virteni. Otra planēta ir caurspīdīga sfēra, tik trausla, ka drīzāk atgādina ziepju burbuli. Uz tās virsmas bija atzīmēti pazīstamu kontūru kontinenti, sfērai varēja redzēt cauri.

Pēdējā reize. Šoreiz Henkoks dzer aijavasku Peru džungļos netālu no Ikitosas. 70 gadu vecais šamanis dons Leonsio ir no šipibu indiāņu cilts. Papildus tradicionālajām sastāvdaļām šoreiz tiek pievienota arī datura (vēl viens halucinogēns augs, ļoti pretīgs pēc garšas).
Šoreiz redzējumos nav nekā briesmīga. Vairākas ne pārāk lielas, ne pārāk krāsainas čūskas. Tad zaļgana piramīdu rinda, ko redz no augšas. Vēl Henkoks redz sfēru, kubu un trijstūri, kā arī veselu rindu zobainu rīkļu – aligatoru vai čūsku.
Pati efektīvākā vīzija gan ilgst tikai dažas sekundes: Henkoks atradās lielā un tumšā istabā, kuras vienā pusē bija atvērtas durvis. Pa tām iespīdēja saules gaisma, aiz durvīm atradās skaists balkons, bet vēl tālāk – ezers, varbūt pat jūra. Pa kreisi uz balkona atrodas 6 pēdu gara akmens, iespējams nefrīta, skulptūra. Tā izrādījās puscilvēks-pusdzīvnieks. Tam bija skaisti veidots vīrieša ķermenis, bet krokodila galva – tā kā senēģiptiešu dievam Sebekam. Tad Henkoks saprata, ka tā nav statuja, bet gan dzīvs radījums – Citpasaules durvju sargs. Tobrīd „sargs” pameta skatienu sāņus un pamanīja Henkoku, skatās vērtējoši, mierīgi. Tad vīzija izgaist.

Aijavaskas ceremonija kopā ar Uniao de Vegetal. Tas notika Brazīlijā Ilhas de Guarantibas apriņķī divu stundu brauciena attālumā no Riodežaneiro. Ceremonijas vadītājs – organizācijas mestrs Antonio Francisko Flerijs. Savākušies ap 100 cilvēku, arī pusaudži – tiem ļauts aijavasku dzert vienu reizi mēnesī sākot no 14 gadiem. Ceremonijas dalībnieki – labi iztikuši brazīliešu vidusslāņa pārstāvji.
Henkoks iedzer aijavasku 21:20. Ap 21:45 vīzijas jau kļuvušas skaidras un reālas. Iesākumā visi parastie tēli – čūskas un piramīdas.
Seansa nagla – senēģiptiešu dieve. Skaista sievišķīga figūra, seju slēpj aiz zilas maskas, tādas vairākas tā tur rokās. Tad viņa masku novāc un skaidri redzama tās seja, dieve izstaro zeltainu gaismu. Nākamajā mirklī dieve izzūd...

Ašaninku cilts indiāņi bagātajā džungļu augu klāstā atraduši inhibitoru MAO (monoaminoksidāzi). Šis MAO bloķē organisma dabiskos fermentus, kas neitralizē aijavsakas DMT (N,N-dimetiltriptamīns) aktīvo komponentu, kad dzērienu lieto iekšķīgi. Indiāņiem (arī citu cilšu) bija brīnišķīgi pazīstamas tūkstošu augu farmakoloģiskās īpašības, kas ļāva indiāņiem dziedēt visdažādākās kaites.

Hivaru indiāņi no Ekvadoras ticēja tam, ka materiālā dzīve ir ilūzija, un mūsu dvēsele iesprostota tajā kā lamatās. Protams, šādu dzīves uzskatu tiem apstiprinājusi aijavaska. Antropologs Maikls Ripinskis-Neksons raksta: "Pēc hivaru indiāņu uzskatiem, garīgās un metafiziskās dzīvības enerģijas izpausmes var tikt noķertas ar halucinogēnu palīdzibu. Tādā veidā cilvēks iekļūst garīgajā karaļvalstī, šīs pasaules antipodā, apjaušot tur lielās cēloņu-seku likumsakarības, kas vada mūsu Visumu. Visi notikumi, kas notiek citā pasaulē, ir "patiesās" realitātes atspulgs. Un tie veic nenoliedzamu iedarbību uz ikdienišķo, mūsu eksistences fizisko aspektu. Atbilstoši tam ikdienišķā īstenība tiek uzlūkota galvenokārt kā "melīga" un "viltota." (Michael Ripinsky-Naxon, "The Nature of Shamanism: Substance and Function of a Religious Metaphor," State University Press of New York Press, 1993.g., 133.lpp.)

Pētījumi.
Maikla Hārnera pieredze. Amerikāņu antropologs un šamanisma pētnieks M.Hārners apmēram gadu dzīvojis pie konibu indiāņiem un pētījis to kultūru. Pētījumi vedušies sekmīgi, taču zinātnieks neesot varējis izdibinat neko par viņu reliģiju, jo tie visi kā viens izvairījušies runāt par pārdabiskām lietām. Tad kāds no indiāņiem piedāvājis zinātniekam izdzert "svēto" dzērienu, ko viņš arī izdarījis. Un tā viņš 1961.gadā kļuva par vienu no pirmajiem Rietumu civilizācijas cilvēkiem, kas uz sevis izmēģināja aijavaskas dzērienu.
Rezultātā Hārners redzējis daudzskaitlīgas vīzijas. Tas notika Amazones baseinā pie konibu indiāņiem, ciemā pie Ukajali upes. Efekts bija ļoti spilgts, un Hārners iepazinās ar pūķveidīgiem radījumiem: "Šie radījumi parādīja man, kā viņi radījuši dzīvību uz planētas. Tas tika izdarīts tālab, lai noslēptos starp daudzajām formām, tādejādi nomaskētu savu klātieni. Un, lūk, manā priekšā ar patiesi neiedomājamu ticamību noņirbēja viss augu un dzīvnieku radību lieliskums. Es uzzināju, ka šie pūķveidīgie radījumi atrodas visu dzīvības formu iekšienē, ieskaitot arī cilvēkus. Tieši viņi bija īstie planētas un visas cilvēces saimnieki - tā viņi man to apskaidroja. Mēs, cilvēki, nebijām nekas cits kā ietvars šiem radījumiem. Lūk kādēļ viņi varēja runāt ar mani tieši man no iekšienes. Palūkojoties atpakaļ, es varētu piemetināt, ka šie radījumi kaut kādā ziņā bija līdzīgi DNS, lai gan tolaik, 1961.gadā, man nebija nekādas nojēgas par DNS." (Michael Harner, "The Way of the Shaman," Harper, Sanfranciska, 1980.g., 4.lpp.)
Vēl viens Hārnera teksta tulkojums (no avota krievu valodā): "Manā priekšā atklājās planēta Zeme - kāda tā bijusi pirms miljardiem gadu, kad uz tās vēl nebija dzīvības. Pēc tam no debesīm sāka krist simtiem melnu graudiņu. Tie nolaidās manā priekšā mēmās ainavas vidū. Tad es ieraudzīju, ka šie "graudiņi" īstenībā ir milzīgas būtnes ar melnu zaigojošu ādu, spārniem kā pterodaktiļiem, bet ar rumpi, kas atgādināja vaļus. Izsitušies no spēkiem pēc bezgalīgi ilga ceļojuma, tie piezemējās, gurdi vēdinot spārniem. Radījumi ierunājās ar mani domu valodā. Viņi man paskaidroja, ka glābjas bēgot no kaut kā, kas atrodas kosmosā, un lūk, ieradušies uz Zemes, viņi cer paglābties no sava ienaidnieka... Viņi man teica, ka viņi arī ir īstie planētas saimnieki, bet mēs, cilvēki, tikai viņu kalpi."
Viņš ieņēma ekvadoriešu nateta pie dživaro cilts indiāņiem: „es atklāju, ka, atrodoties pie apziņas, esmu pārvietojies uz pasauli, kādu iepriekš nemaz nespētu iztēloties. Es satiku cilvēkus ar putnu galvām, kā arī pūķiem līdzīgus radījumus, kas paskaidroja, ka viņi arī ir šīs pasaules patiesie dievi. Es nodrošinājos ar citu ārpuszemes palīgu atbalstu, provēju lidot uz galaktikas tālajām nomalēm. Iegrimis transā, kurā pārdabiskais likās dabisks, es sapratu, ka antropologi, ieskaitot arī mani pašu, nopietni nav novērtējuši narkotiku ietekmi uz aborigēnu pasaules uzskatu.”
Interesanti, ka bušmeņi Dienvidāfrikā, kas sasniedz IAS bez narkotisko līdzekļu palīdzības, runā par savu rituālo deju tādiem pat izteiksmes līdzekļiem kā indiāņi par aijavasku.
Terenss Makkens un viņa brālis Deniss. Abi brāļi Terenss (Terence McKenna) un Deniss (Dennis McKenna) Makkeni ceļoja pa Dienvidamerikas džungļiem, kur tikās ar šamaņiem, ēda sēnes, ēda un pīpēja aijavasku. Drīz vien brāļi pārliecinājās, ka tādā veidā viņu saprāts var kontaktēt ar citām dzīvības formām Visumā. Viņa psihiskie eksperimenti notika 1971.gadā Lahorejā (La Chorrea) (Kolumbija). Viņš uzskatīja, ka halucinogēnus iespējams izmantot mūsu psihes dzīļu pētīšanā. Nekad sīkāk nav stāstījis par savām idejām DNS sakarā, taču savā 1975.gada darbā „Neredzamā ainava” (La Invisible Landscape) kopā ar līdzautoru brāli un neirobiologu Denisu.
Viņi bija pārsteigti par redzamo vīziju pastāvību. Daudzi no tiem, kas bija lietojuši DMT, nokļuva savādā pasaulē. To apdzīvoja dīvainas būtnes, ko nosacīti varētu apzīmēt par „pašpārvērtīgiem mehāniskajiem elfiem.” Tie izskatījušies kā dārgakmeņiem izrotātas stikla sfēras, kas pastāvīgi maina formu.
Interesanti, ja izdalīt DMT, attīrīt, bet pēc tam to ieelpot kopā ar dūmiem, tad nokļūst gaišā slimnīcas palātā, kurā punduriem līdzīgi radījumi tūdaļ pat ķeras pie izmeklēšanas - neapšaubāma līdzība ar Nolaupīšanām.
Žerards Reičels-Dolmatovs. (Gerardo Reichel-Dolmatoff) Šis kolumbiešu antropologs 1975.gadā publicēja savu grāmatu-monogrāfiju ar nosaukumu „Šamanis un jaguārs: narkotisko līdzekļu, ko lieto Kolumbijas tukanu indiāņi, izpēte.” Tajā viņš apraksta tukanu indiāņu ja-he (aijavaskas) dzeršanas tradīciju.
Eduarda Lunas (Luis Eduardo Luna) pētījumi. XX gs. 80.gados antropologs Eduards Luna iztaujāja mestīzu indiāņus Ikitosas (Peru) pilsētas apkaimē. Viens no šamaņiem – dons Selso, pastāstīja, ka nekad nav mācījies ne pie viena cita šamaņa, un vispār nekāds zemes skolotājs viņam nav nepieciešams, jo aijavaska ir neizsmeļamas gudrības un zināšanu avots: „Lūk, kādēļ daži ārsti uzskata, ka vegetalismo [jebšu augu zinātne] ir daudz iedarbīgāka kā la medicina de studio [rietumu medicīna]. Jo pēdējo mācās no grāmatām. Taču mums, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas, pietiek ar šī šķidruma [aijavaskas] dzeršanu un diētas ievērošanu.”
Arī cits šamanis – dons Hosē paskaidroja Lunam, ka visas nepieciešamās zināšanas viņš iegūst tieši no augu gariem.
Šamanis dons Aleksandrs pastāstīja, ka tās zināšanas, ko viņš ieguvis caur aijavasku, izrādījušās daudz vērtīgākas par tām, ko mācījis Zemes skolotājs un cits vietējais indiāņu šamanis. (Luna, "The Concept pf Plants as Teachers," 142.lpp.)
Zīmīgi, ka šie gari-aizbildņi parādās indiāņiem ne tikai augu, bet arī dzīvnieku tēlos. Aijavaskas raksturīgākais (visbiežāk!) dzīvnieks ir žņaudzējčūska. Bez tam aizbildņi no Garu pasaules var pieņemt arī „mazu skaistas un stipras miesas uzbūves cilvēciņu” tēlus (Luna, "The Concept pf Plants as Teachers," 141.lpp.), un te jau pamanāma līdzība ar eiropiešu feju stāstiem.
Viens no Lunas informatoriem pavēstīja, ka nereti gari-aizbildņi ierodas pie cilvēka teriantropu veidā – šeit kā „cilvēku un nāru” pēcnācēji. (Luna, "The Concept pf Plants as Teachers," 139.lpp.)
Pats Luna secina, ka „gari... indiāņiem parādās sapņos un vīzijās.” „Viņi parāda kā diagnosticēt slimību, kādi augi būtu lietojami tai vai citā gadījumā, kā pareizi izmantot tabakas dūmus, kā savlaicīgi izvilkt slimību vai atjaunot pacienta veselību. Pateicoties gariem šamanis uzzin kā viņam aizsargāties no neredzamiem ienaidniekiem, ko lietot uzturā un tā tālāk. Taču pats galvenais, ka ar šo aizbildņu palīdzību viņš apgūst ikaros – burvju dziedāšanas, kas ir galvenais instruments šamaņu praktikā.” (Luna, "The Concept pf Plants as Teachers," 142.lpp.)
Pēc indiāņu domām pati aijavaska ir „ārsts.” Tā apveltīta ar stipru garu, un tiek uzskatīta par „saprātīgu radījumu, kas mīļuprāt padalīsies ar jums vērtīgās zināšanās un dziedināšanas varenībā.” Aijavaskai ir sava dvēsele – saukta par auga „valdnieku,” „saimnieku” vai „māti.” (Luis Eduardo Luna, "Vegetalismo: Shamanism among the Mestizo Population of the Peruvian Amazon," izdots Stokholmā, 1986.g., 62.lpp.)
Kampu indiāņi, kas arī dzīvo Amazones baseinā, uzskata, ka augu vielas pašas par sevi nav spējīgas ārstēt. Tikai tad, kad šamaņi transā satiekas ar gariem, gari piešķir augiem dziednieciskas īpašības. (Luna, "Vegetalismo," 65.lpp.)
Luna kopā ar šamani Pablo Amaringo par aijavaskas tēmu uzrakstīja grāmatu "Aijavaskas redzējumi: peruāņu šamaņa reliģiskā ikonogrāfija" (Ayahuasca Visions: The Religious Iconography of a Peruvian Shaman).
Brjūsa Lemba (Bruce Lamb) pētījumi. XX gs. 80.gadu pirmajā pusē brāļiem Makkeniem līdzīgu domu izteicis Brjūss Lambs, kas arī veicis pētījumus Amazones baseinā. Mums nav tieši zināms, vai viņš pats dzēris aijavasku.
Andželikas Gebhartes-Seijeres pētījumi. Antropoloģe Andželika Gebharte-Seijere, kas pētījusi šipibo-konibo indiāņu ciltis, atzīmē, ka aijavaskas ietekmē „šamanis saņem no Garu pasaules mazsaprotamu, bet reizēm arī vienkārši haotisku informāciju zaigojošu zīmju veidā...” (Luna, "Vegetalismo," 62.lpp.) Pēc viņas domām šamaņa funkcija tad arī ir šī vēstījuma atšifrēšana, ko veicis, viņš pārvērš to sabiedriskā labumā.
Džeremija Nārbija (Jeremy Narby) pētījumi. Antropoloģijas students Džeremijs Nārbijs, būdams antropoloģijas students, XX gs. 90.gadu sākumā kādu laiku padzīvoja pie Amazones indiāņiem, kur saskārās ar aijavaskas tradīciju. Reiz viņš pajautāja indiāņu vecajiem par šo unikālo zināšanu avotu - daudzu džungļu augu medicīnisko efektu. Vecajo atbilde bija vienkārša: šīs gudrības pavēstīja aijavaskeross („tas, kas dzer aijavasku”) no Garu pasaules, vai precīzāk – paši augu gari.
Nārbijs, protams, nenoticēja nevienam pašam vecajo vārdam un ņēmās pētīt ašaninku cilts sadzīvi pilnīgi racionālām metodēm – ar novērošanu, jo gatavoja antropoloģijās disertācijas aizstāvēšanai Stenfordas universitātē. Dž.Nārbijs vairs neatgriezās pie šā jautājuma iztirzāšanas līdz pat brīdim, kas indiāņu dziednieks izārstēja kādu viņa hronisku kaiti ar īpaši pagatavotu novārījumu. Tas viņam atkal lika pārdomāt šo jautājumu, un viņš galu galā negaidīti pats piekrita ieraudzīt to, ko redz aijavaskerosi dzerot savu dziru.
Pirmais rituāla etaps vakarā bija paštaisītas cigaretes – toe izpīpēšana (saturēja stipras apreibinošas vielas ekstraktu).
Pēc tam Nārbijs izdzēra nepatīkami smakojošo aijavasku. Kā jau tika gaidīts, halucinācijas parādījās visai aši. Viss viņa ķermenis – rokas, kājas un pat iekšējie orgāni spīdēja sarkani, it kā viņš spētu redzēt cauri ādai. Piepeši viņš sajutās slikti un devās malā pavemt. Kuņģa saturs izlauzās no viņa mutes līdzīgi ugunīgai čūskai (šāds motīvs redzams peruāņu šamaņa Pablo Amaringo mākslā un arī Rufiņjakas alas „čūsku kupolā”).
Nu bija laiks īstām vīzijām. Savā priekš viņš ieraudzīja divas čūskas, kas laistījās visās varavīksnes krāsās - divas boa žņaudzējčūskas apmēram 2 m garumā. Tās zināja par viņa klātieni „garu pasaulē” un pavēstīja tam, ka viņš „ir tikai cilvēcīgs radījums” – niecība salīdzinājumā ar milzīgo Visumu. Gribēdams atgriezties pļavas viducī, Nārbijs ar pūlēm pārkāpa abām čūskām un aizmeimuroja pie aijavaskerosiem, kas to gaidīja. Tie pajautāja, vai nu tas redzot „meža televizoru” (termins, kas raksturo aijavaskas izraisītās vīzijas). Kad viņš pastāstīja par čūskām, tad tie nosmējās un teica, ka visi tādas redzot un viņš pieradīšot.
Taču pierast pie tā Nārbijs nespēja. Vēl viņš sajutās par kaķi ar asins garšu mutē (viņš tobrīd bija veģetārietis).
Šī psihodēliskā pieredze izmainīja visu viņa dzīvi. Milzīga apmulsuma sajūta viņu nepameta arī tad, kad viņš jau atgriezās Šveicē. Vairākus gadus viņš nespēja aizmirst notikušo un centās izlasīt visu par attiecīgo tēmu – narkotiku neiropsiholoģisko, bioloģisko un filozofisko iedarbību primitīvajās kultūrās. Studēja psihodēliku un šamanisma simboliku. Savas pārdomas un idejas viņš izklāstīja grāmatā „Kosmiskā čūska: DNS un zināšanu avoti" (The Cosmic Serpent: DNA and the Origins of Knowledge). Pirmo reizi grāmata tikusi publicēta 1995.gadā.
2005.gada 5.novembrī viņš uzstājās konferencē (Questing Conference) ar ziņojumu "Aiz kosmiskās čūskas" (Beyond the Cosmic Serpent). 2004.gadā ar Dž.Nārbiju viņa mājās tikās publicists Grehems Henkoks un interesējās, vai zinātnieks nav mainījis savas domas.
G.H.: „Iespējams, ka es kļūdos, taču, lasot „Kosmisko čūsku,” man radās iespaids, ka Jūs uzskatiet, ka mūsu DNS-ā ir iešifrēts noteikts vēstījums. Un šo vēstījumu mēs varam izlasīt vai ieraudzīt ar tās pašas aijavaskas palīdzību. Vai patiesi tā?
Dž.N.: „Vēstījums vai pat daudz vēstījumu. Mēs pagaidām vēl ļoti vāji tajā orientējamies.”
G.H.: „Bet kas ir ielicis šo vēstījumu?”
Dž.N.: „Nav ne mazākās sajēgas, taču domāju, ka tā bija ļoti gudra radība.”
Riks Strasmans no Ņūmeksikas universitātes XX gs. 90.gados savā laboratorijā veica pētījumus ar DMT, ko lietoja brīvprātīgie. Pētījumu rezultātus publicēja 2001.gadā.
Benija Šenona (Benny Shanon) pētījumi. Benijs Šenons ir Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors un viens no vadošajiem speciālistiem aijavaskas izpētē.  Aijavaskas vīziju fenomenoloģiska izpēte, pētījumi publicēti 2002.gadā.
Savu pieredzi aijavaskas dzeršanā Šenons atspoguļojis aizraujošajā 2003.gadā iznākušajā grāmatā "Apziņas antipodi" (The Antipodes of the Mind: Charting the Phenomenology of the Ayahuasca Experience). Viņš uzskata, ka šādi viedokļi aijavaskas jautājumā ir tipiski Amazones baseinā dzīvojošajiem indiāņiem: „Tieši šim dzērienam šo konkrēto kultūru pārstāvji piedēvē nospiedošo vairākumu savu garīgo sasniegumu... Aijavaska – tāpat kā citas psihotropās vielas – tiek uzskatīta par vienīgo iespēju sasniegt īstas zināšanas. Pateicoties halucinogēnu lietošanai, indiāņu priekšā atveras pasaule, kuru tie godā kā patiesi reālu – pretēju mūsu parastai pasaulei, tādejādi nonākošu iluzoro pasauļu skaitā.” (Benny Shanon, The Antipodesof the Mind, 251.lpp.)
Pats Šenons dzēris aijavasku vairāk kā 130 reizes. Viņš aptaujājis arī lielu skaitu vietējo dienvidamerikāņu aijavaskas dzērāju un to stāstus salīdzinājis ar eiropiešu un balto amerikāņu stāstītajiem, kas ar to iepazinušies patstāvīgi. Viņš ziņo, ka pavisam aptaujājis 178 cilvēkus: 122 vīriešus un 56 sievietes. 16 cilvēki bija indiāņi vai jaukteņi, 106 dzīvoja Dienvidamerikas pilsētās, 56 - ārzemnieki, kas nedzīvoja Dienvidamerikā. Šenons saskaitījis, ka kopumā viņš analizējis 2500 aijavaskas dzeršanas gadījumus. (Benny Shanon, The Antipodes of the Mind, 251.lpp.)
B.Šenons savas aijavaskas dzeršanas pieredzes rezultātā izteicis hipotēzi, ka daži Bībeles VD aprakstītie notikumi arī varētu būt tikt uzskatāmi par tādiem, kas piedzīvoti psihoaktīvu augu līdzekļu lietošanas rezultātā. Notikumos ar Mozus "degošo krūmu" un pravieša Ecekiēla "debesu ratiem" viņš saskata līdzības ar aijavaskas transa laikā pieredzēto. Savu teoriju viņš izklāstījis 2003.gadā izdotajā grāmatā "The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions."

Aijavaska - Skolotājs?
Benijs Šenons apgalvo, ka aijavaskas lietotājs tiek pieņemts tādā kā skolā: "Tur nebija ne skolotāju, ne mācību gāmatu, taču visā nenoliedzami bija izsekojama struktūra. Par skolotāju bija pats dzēriens, bet pamācības pienāca intoksikācijas laikā, bez jebkādu nepiederošu personu līdzdalības." (Benny Shanon, The Antipodes of the Mind, 8.lpp.)
Vēl: "Katrā redzējumā parādījās savi, īpaši veidi: jaguāri, šakāļi, visi iespējamie putni, kukaiņi un pavisam niecīgi organismi. Manas acis adaptējās atbilstoši situācijai, tā ka es varēju redzēt visu, ko redz paši dzīvnieki. Faktiski visa šī vīziju rinda bija nekas cits, kā apmācības kurss, kura centrā bija dzīvnieku izturēšanās tēma." (Benny Shanon, The Antipodes of the Mind, 109.lpp.)
Šenonaprāt šī kārtība ir kas pavisam ikdienišķs: "Iegūstot zināmu pieredzi, izrādās, ka vīzijas, kuras tu novēro intoksikācijas laikā, nepavisam nav gadījuma rakstura - tajās ir saskatāma iekšēja loģika un sakārtotība. Tāda sajūta it kā pašā dzērienā atrodas gudrs skolotājs, kurš izlemj, kāds tieši materiāls jāapgūst cilvēkam kārtējās mācībstundas laikā." (Benny Shanon, The Antipodesof the Mind, 302.lpp.)
Pēc Šenona domām pateicoties aijavaskai "var izprovēt visu to sajūtu spektru, kuras ieņemts uzskatīt par mistiskām." (The Antipodes of the Mind, 263.lpp.) Pats sev viņš uzdod jautājumu, vai vērtīguma ziņā ir salīdzināma tā pieredze, ko var iegūt psihiski aktīvu vielu lietošanas rezultātā, un kuru var iegūt bez tām. Pats arī atbild - "Aijavaskas empīriska izpēte man liek bez svārstīšanās atbildēt ar "Jā!" (The Antipodes of the Mind, 263.lpp.)
Savā grāmatā viņš apraksta kādu eiropieti, kas privātā burziņā ierāvis aijavasku: "Šim cilvēkam likās, it kā viņam iekšā atrodas augs ar dvēseli - un nevis vienkārši atrodas, bet uztur ar vinu ciešu saikni. Šis augs bija patstāvīga būtne, kas nodeva cilvēkam kādas zināšanas. Šis priekšstats daudzējādā ziņā saskan ar dienvidamerikāņu priekšstatu par augiem kā skolotājiem. Taču eiropietim nebija ne mazākā priekšstata par līdzīgiem ticējumiem." (Benny Shanon, The Antipodes of the Mind, 120.lpp.)

Trīs molekulārbiologu piedzīvojumi. 1999.gadā uz Amazones džungļiem meklēt piedzīvojumus devās trīs molekulārbiologi. Viņi plānoja kopā ar peruāņu burvi piedalīties aijavaskas dzeršanā. Divi no tiem vēlāk stāstīja, ka tikušies ar "augu gariem," kas pie viņiem ieradušies "neatkarīgu radījumu" veidolā. Viņu priekšstati par realitāti lielā mērā mainījās. Sieviete bioloģe, kas secializējās cilvēka genoma izpētē pastāstīja, ka redzējusi "virs galvenās DNS ķēdes planējošu hromosomu no proteīna pozīcijas." Viņa arī paziņoja, ka saņēmusi daudz tehniska rakstura informācijas par "CpG-salas" DNS posmu, kuru pētījusi. (Jeremy Narby and Francis Huxley (Eds), "Shamans through Time," 302.lpp.)

Henkoka secinājumi. „Mūsdienu zinātne apgalvo, ka materiālā pasaule ir vienīgā un pamata realitāte. Taču caur aijavaskas prizmu viss rādās pavisam citādi. Tas, ko mēs saucam par „materiālo pasauli,” ir tikai kopējās ainas daļa, pie tam ne jau nu galvenā tās sastāvdaļa. Pateicoties aijavaskai mēs rodam iespēju ielūkoties citā pasaulē, citā realitātē (bet varbūt pat vairākās pasaulēs). Tā kā visas šīs esības sfēras mijiedarbojas viena ar otru, tad daudzas mūsu pasaules parādības var būt cēlušās no citām pasaulēm. Nav izslēgts, ka materiālā īstenība ir garu radīta. Taču ja tā, tad viņi radījuši mūsu pasauli kādiem saviem mērķiem (lai attīstītos un eksperimentētu?). Un tādēļ, ja atdalītu materiālo pasauli no garīgās, tā kļūs tukša un bezjēdzīga. Tikām aijavaska, tāpat kā citi psihoaktīvie augi, dod iespēju materiālās sfēras domājošajiem radījumiem stāties kontaktos ar gariem. Šie augi mūs māca ar vīziju palīdzību, ļaujot ar personīgo pieredzi iepazīt citu, pārdabisku realitāti – to, kas parastā stāvoklī liktos pavisam grūti vai pat neiespējami."

Šai sakarā interesanta lappaspusīte: www.ayahuasca-shamanism.co.uk
Interesanti, ka daži šamaņi narkotiskā viruma redzējumus pēc tam atveidoja gleznojumos, piemēram, Pablo Amaringo www.pabloamaringo.com

Avoti.
Graham Hancock, "Supernatural: Meetings with the Ancient Teachers of Mankind," 2005.g.
Terrence McKenna and Dennis McKenna, "The Invisible Landscape: Mind, Hallucinogens and the I Ching," Harper, Sanfranciska, 1975.g.
Bruce Lamb, "Rio Tigre and Beyond."
Jeremy Narby, "The Cosmic Serpent: DNA and the Origins of Knowledge," Victor Gollancz, Londona, 1998.g.
Luis Eduardo Luna, "The Concept of Plants as Teachers," Journal of Ethnopharmacology, II, 1984.g.
Luis Eduardo Luna, "Vegetalismo: Shamanism among the Mestizo Population of the Peruvian Amazon," Acta Universitatis Stockholmiensis Stockholm Studies in Comparative religion, Almqvist and Wicksell Publishers, Stockholm, 1986.g.
Benny Shanon, "The Antipodes of the Mind: Charting the Phenomenology of the Ayahuasca Experience," Oxford University Press, 2003.g.
Jeremy Narby and Francis Huxley (Eds), "Shamans through Time," Thames and Hudson, Londona, 2001.g. 
Nu arī paša autora personiskā pieredze.

Raksti.
Vilni Strods. Es, aijavaska un Roberts.

Saites.
Dimetiltriptamīna paranormālais efekts.