Aliens

Galvaskausu deformācijas

Medicīniskais nosaukums – dolichozephalii.

Neparasta un ļoti antīkas izcelsmes galvaskausu deformācijas tradīcija, arheoloģiska mīkla, kas saistīta ar jaundzimušo galvaskausu deformāciju ar mērķi izstiept to formu. Deformācijas bijušas divu veidu - bandāžas un ar dēlīšu palīdzību. Pārliecinošā vairumā gadījumu šo galvaskausu īpašnieki sasnieguši pieaugušu cilvēku gadus un nav nekādu datu, ka tikušas bojātas galvas smadzenes. 
 
Ģeogrāfiskā izplatība. Dienvidamerika (pirmsinku un inku civilizāzijas), Senajā Ēģiptē (piem. Ehnatonam, Nefertitei un viņu meitām), Tuvie austrumi, Centrālamerika (maiju, sapoteku u.c. civilizācijas), Ziemeļamerika, Sibīrija, Ķīna, Melanēzija, Āfrika (mangbetu cilts, Magribas zemēs u.c.), Eiropa (Krētas sala, lapi, Ukraina, Britu salas un Rietumeiropa).
Eiropā galvaskausu deformācijas tradīcija beigusies līdz ar kristietības uzvaras gājienu. Literatūrā atzīmēts, ka šāda tradīcija saglabājusies līdz pat mūsu dienām Amazones baseinā, Zairā, Lapzemē u.c. 

Ufologi atzīmē, ka sentautu mitoloģijā, piemēram maiju, eksistē uzskats, ka šādu galvaskausu stiepšanas praksi ieviesuši Dievi. Ē.Dēnikens izteicis hipotēzi, ka šādi zemieši pēc Dievu aiziešanas mēģinājuši tiem līdzināties, šāds izskats ticis sākts uzskatīt par aristokrātisku un augstdzimušu. Senie valdnieki tā mēģinājuši pamatot savu dievišķo izcelsmi un pamatot savu varu.

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Galvaskausu deformācija ir bijusi izplatīta visā pasaulē un vairumā seno kultūru. Varam tikai minēt, kāda bijusi seno cilvēku motivācija, jo torņveida galvaskausi tika uzskatīti par dižciltīgas izcelsmes, ja vēlaties, par dievišķas izcelsmes pazīmi. Nav ziņu, ka tāda prakse būtu bijusi konstatēta Latvijā, taču mūsu netālie kaimiņi Somijas lapi šo tradīciju esot saglabājuši līdz pat mūsdienām.

Vēsture. Viscaur pasaulei eksistē kāda ļoti sena un dīvaina tradīcija - galvaskausu deformācija. Ar dažādu palīglīdzekļu palīdzību ierobežoja galvaskausu augšanu bērniem un rezultātā ieguva dīvainu formu galvaskausus - galvenokārt vertikāli izstieptus. Interesanti, ka, lai arī kādu deformācijas paņēmienu nepielietotu, visā pasaule deformēja galvaskausus tikai ar vēlmi iegūt viena veida deformāciju - tos pagarināt.
Mākslīgi deformēti galvaskausi kā sociālkulturāla parādība ir bijusi pazīstama visos apdzīvotajos kontinentos (jautājums gan vēl ir par Austrāliju!); ir izteikti pieņēmumi, ka galvaskausus varētu būt deformējuši jau neandertālieši – 1982.gadā amerikāņu-lietuviešu paleoantropologs Eriks Trinkauss žurnālā “Current Anthropology” publicēja rakstu par Šanidāras alā (Irākā) atrastiem, pirms 45 000 gadiem tur dzīvojušu neandertāliešu galvaskausiem. Divos no tiem (apzīmētos kā Šanidāra 1 un 5) viņš saskatīja mākslīgas deformācijas pazīmes. Tomēr citi pētnieki, kas kopā ar Trinkausu piedalījās Šanidāras alas neandertāliešu kranioloģiskā materiāla izpētē, viņa hipotēzi vēlāk noraidīja, uzskatot, ka Trinkauss nepareizi rekonstruējis gabalos sadalījušos galvaskausu. 1999.gadā žurnālā “Paleoorient” viņi publicēja rakstu, kurā norādīja, ka attiecīgo galvaskausu nedaudz atšķirīgā forma ar tai raksturīgo sagitālā apgabala (galvas daļa starp abiem paura kauliem) vidējās daļas placinājumu nav skaidrojama ar mākslīgu deformāciju, bet uzskatāma par dabīgu variāciju populācijas robežās.
Šobrīd senākais galvaskauss ar pārliecinošu mākslīgu deformāciju atrasts Ķīnas ZA Džilinas provincē Houtaomugas senvietā un datēts ar laiku pirms apmēram 12 000 gadiem (precīzāk: 12 027 – 11 747 gadi pirms mūsdienām). Gandrīz tikpat sens mākslīgi deformēts galvaskauss atrasts arī blakus esošajā Heilongdžangas provincē. Tas datēts ar 11 245 – 11 200 gadiem pirms mūsdienām.
Ja pieņem daļas zinātnieku viedokli par Austrālijā, Viktorijas pavalsts ziemeļos pie Nakūrijas (Nacurrie) dzelzceļa stacijas atrasta paleoaborigēna galvaskausa formu, kā mākslīgi izveidotu, zīdaiņa galvu ar nolūku deformējot, tad šis būtu otrais pasaulē vecākais mākslīgi deformētais galvaskauss. Radioaktīvā oglekļa analīzes Nakūrijas skeletu, kuru sākotnēji dēļ galvaskausa robustajām iezīmēm interpretēja kā Javas Homo erectus pēcteci, datēja ar apmēram 11 440 gadu lielu senatni. Tomēr ne visi pētnieki ir pārliecināti, ka Nakūrijas galvaskausa deformācija būtu veikta ar nolūku un, ja arī tā tāda bijusi, tad, ņemot vērā pieres, paura un pakauša kaulu izmaiņu raksturu, tā drīzāk izdarīta nevis ar kādiem mehāniskiem palīglīdzekļiem, bet ar mātes rokām.
Vai galvaskausu mākslīgas deformācijas prakse kultūras ietekmes difūzijas ceļā no Ķīnas izplatījusies tālāk uz Sibīriju, Tuvajiem Austrumiem vienā un Ameriku otrā virzienā, vai arī citās pasaules vietās tā radusies neatkarīgi – par to zinātnieku domas dalās. Nakūrijas galvaskauss runā par labu otrajam variantam, taču visticamāk, ka vietām mākslīgās deformācijas prakse izplatījās kā kultūras ietekme, vietām veidojās autohtoni. Runājot par šīs ķermeņa modifikācijas izplatību un aptvērumu, šķiet, līdzās Tuvo Austrumu neolīta un Bronzas laikmeta iedzīvotājiem mūsdienu Izraēlas, Jordānijas, Irākas, Irānas, Turcijas teritorijās, Lielās tautu staigāšanas perioda huņņiem un austrumģermāņiem visplašāk to pielietojuši Jaunās pasaules pirmskolumba laikmeta iedzīvotāji – atradumi un vēstures avoti liecina, ka galvaskausa mākslīga deformēšana bijusi pazīstama sākot no Ziemeļamerikas un beidzot ar Patagoniju. Kad Kolumbs pirmo reizi redzēja indiāņus ar mākslīgi izmainītu galvas formu, viņš rakstīja, ka “iezemiešiem ir daudz platākas pieres un galvas nekā citiem cilvēkiem.”

Vissenākie pagarinātie galvaskausi esot uzieti Irānā un to vecums noteikts kā 12 000 gadu.
Ķīniešu mitoloģijā saglabātas ziņas par civilizatoru Fusī, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei pūķis. Tam esot bijis izstiepts galvaskauss.
Āfrikas dogonu cilts māju durvju apakšdaļā tiek attēlotas mītiskās civilizatoru būtnes Nommo - tām arī ir izstiepti galvaskausi.
Par makrocefāliem esot rakstījuši senie grieķi - Aristotelis, Strabons un Hipokrāts. Hipokrāts V gs. pmē. 2.pusē rakstīja, ka makrocefāļu vidū paši ievērojamākie bijuši tie, kuru galvas bija visgarākās.
IV gs.pmē. arī bija izplatīta galvaskausu deformācija, tomēr mūsu ēras II un III gs. tā bijusi populārāka.
Jau pirms 2,5 tūkstošiem gadu skaidri izteikta bija sakarība starp izstieptajiem galvaskausiem un augstāku stāvokli sabiedrībā.
Ēru mijā šī tradīcija Vecajā pasaulē bijusi izplatīta no Balkāniem līdz pat Dzeltenajai jūrai. Vēsturnieki šādu izplatību saista ar klejotājtautu kultūru izplatīšanos. Tā sākas ar skitu-sarmatu kultūru un beidzot ar alāniem un huņņiem.

Pētniecība. Pirmie pagarinātie galvaskausi esot uzieti Irānā un to vecums noteikts kā 12 000 gadu.
1860.gadā baltvāciešu pētnieks un antropologs Karls Bērs publicēja pirmo pētījumu šai jomā - "Austrijas un Krimas zemju makrocefāļi." Tātad tobrīd bija uzkrājies jau ievērojams tāda veida arheoloģiskais materiāls, un arheologi sāka tam pievērst uzmanību. Tieši K.Bērs uzrakstīja rakstu par deformētiem galvaskausiem no Krimas, pirmo reizi salīdzinot rakstītos avotus ar antropoloģijas datiem, ko nav darījuši rietumu zinātnieki.

Procedūras apraksts. Medicīniskais nosaukums – dolichozephalii. Tā kā galvas kauli aug salīdzinoši lēnāk nekā citi skeleta kauli, tad pie procedūras jāķeras vēl agrā jaunībā.
Galvaskausa formu cilvēkam iespējams izmainīt, sākot to darīt tūlīt pēc piedzimšanas, kamēr kauli vēl mīksti un galvaskausa šuves nav saaugušas – kauli sacietē, saistaudiem un skimšļaudiem kļūstot par kaulaudiem, un daļa šuvju pamazām aizaug līdz 7 gadu vecumam.
Deformācija tiek panākta izmantojot dažādus līdzekļus – piesiešanu nekustīgā pozā pie šūpuļa, kas aprīkots ar deformējošu dēli, lietojot atsevišķus dēlīšus kombinācijā ar dažādiem apsējiem, izmantojot apsējus vienus pašus un, kā to sava Austrālijas ceļojuma aprakstā “Narrative of the Voyage of HMS Rattlesnake” 1852.gadā detalizēti apraksta naturālists Džons Makdžilrejs, arī veicot speciālu zīdaiņa galvas masāžu. Galvaskausa forma izmainās kauliem un smadzenēm kompensējoši izplešoties virzienā, kurā tos neierobežo deformēšanai izmantoto palīglīdzekļu radītais spiediens. Galvaskausa forma visbiežāk tiek veidota 6 līdz 24 mēnešus ilgi, bet atsevišķās kultūrās un populācijas grupās līdz pat 6–7 gadu vecumam.
Parasti tiek izdalīti divi deformācijas pamattipi – ovāli pagarinātā (angļu annular – tās ekstrēmās formas veido t.s. koniskās galvas) un saspiestā jeb placinātā (tabular) deformācija – katrai no kurām, savukārt, ir vēl vairāki apakštipi. Tomēr praksē ne viss ir tik shematiski vienkārši – bieži vien bez speciāliem mērījumiem un aprēķiniem grūti noteikt, kādam tipam konkrēto galvaskausu pieskaitīt. Tas skaidrojams gan ar pielietoto deformācijas metožu dažādību, gan katra atsevišķā cilvēka un izmaiņas izveidojošā procesa individuālajām atšķirībām.
Reizēm šīs metožu kombinācijas rada īpaši ekstrēmas modifikācijas, kuru dīvainā, no normāla Homo sapiens galvaskausa tik atšķirīgā forma neprofesionālam vērotājam var radīt dažādus pārpratumus un likt izteikt pārsteidzīgus pieņēmumus par izstieptās vai noapaļotās galvas rašanās veidu un cēloņiem. 

Jau zīdaiņiem pie galvas tiek sieti kustīgi savienoti dēlīši. Cauri savienojumiem tiek izvilktas lentes, ar kurām iespējams starptelpu pakāpeniski samazināt. Gadiem ejot ar šo procedūru tika panākts, ka, sākot ar deniņiem, galvaskauss attīstas torņveidīgi. Galējos gadījumos tika panākts, ka pagarinātajiem pakaušiem tilpums bija pat trīs reizes lielāks nekā nedeformētajiem galvaskausiem. Deformāciju efektivitāte bija atkarīga no diviem faktoriem: no agrā bērnībā veiktām manipulācijām un no galvas kaulu augšanas tendencēm, kas izpaudās līdz indivīda pubertātei. Pārliecinošā vairumā gadījumu šo galvaskausu īpašnieki sasnieguši pieaugušu cilvēku gadus un nav nekādu datu, ka tikušas bojātas galvas smadzenes.
Lokveida deformācija iezīmējas ar cilindru vai konusu, un tā tiek panākts kalvas torņveida pagarinājums un ļoti augsta piere. Par „saišu rievām” dēvētie ieapaļie nospiedumi uz pieres kaula un pakauša norāda uz veidu, kādā pārformējums noticis. Nereti zīdainim tas bija bīstams.

Ieapaļa presējošas bandāžas deformācija. To izveido slīpi virs galvas no pieres apakšas un vidusdaļas līdz pakauša apakšai. 

Interesanti, ka dažviet galvaskausu deformācija bija masveida parādība (Hainas sala).

Galvaskausu deformācijas kāmedicīniska patoloģija. Patoloģisku dolihokrāniju (disproporcionāli garu galvaskausa formu) var izraisīt neatbilstošs embrija novietojums dzemdē kā arī ģenētiski faktori.

Ģeogrāfiskā izplatība.

Dienvidamerika.
Peru teritorijas kultīrās deformētie galvaskausi pārstāvēti bagātīgi - Parakasā, Naskā, Čavinā, Laurikočā, Puertomorinā, Ikā, Sillustānā un arī inkiem. 
Visai intensīvi to piekopa inki, kuru valdnieku ģimenes deformēja dēlu galvas, lai kļūtu līdzīgi dieviem. Inku priesteri izraudzījās vēl pavisam jaunus zēnus un viņu mazās, vēl pavisam mīkstās galviņas iespieda starp popētiem dēļiem. Cauri locīklām tika izvilktas auklas, ar kurām lēnām un pastāvīgi sašaurināja starptelpu. 
Amerikāņu antropologs un arheologs Džoans Reinhards, kas veica izrakumus lielos augstumos, kādā Andu vulkāna virsotnē uzgāja trīs upurētu bērnu atliekas, kas tur atradās kādus 500 gadus. Viena zēna galvaskauss bija mākslīgi izstiepts.
Pētnieka Čudi izdalītā “aimaru tipa” pazīmes antropoloģijā vēlāk (1930.gados) kļuva pazīstamas kā “aimaru deformācija,” t.i. Titikakas ezera apkārtnes aimaru indiāņiem raksturīga galvaskausa mākslīgās deformācijas forma, ko izveido bez dēlīšu pielietošanas, tikai ar auduma lentām cieši nosienot galvu, lai iegūtu konisku, uz galvas aizmugurējo daļu virzītu pagarinājumu.
Parakasas galvaskausi.
Ekvadora.
Bolīvija. Atrasti Tiavanakā un Kočabambas ielejā.
Čīle. Sanpedro de Atakamas pilsētiņā atrodas Museo Arqueologico R.P.Gustavo Le Paige. Šai muzejā atrodas pasaulē lielākā galvaskausu kolekcija – ap 5000. Starp tiem ir deformēti pagarinātie galvaskausi, daži tādi ir vitrīnā muzeja ieejas tuvumā. Daudz vairāk to ir vēl muzeja noliktavā, kas apmeklētājiem nav pieejama. 
Amazones baseins. Ceļotājs Aleksandrs fon Humbolts (1769.–1859.g.) ziņojis par daudzām tādām indiāņu ciltīm Orinoko upes baseinā. Viena no tādām – kavinosi, dzīvo Pahitejas upes grīvā un Ukajali upes augštecē, kā arī rankelesu un pampasu indiāņi. Praktizē vēl mūsdienās. 
Argentīnas Patagonija. Tās dienvidos šī paraža tiek praktizēta vēl šodien..

Ziemeļamerika.
Meksika.
Sapoteku senpilsētā Montealbānā muzejā var redzēt tādu galvaskausu.
Maiju Jukatanā ir. Izstiepti deformēti galvaskausi bija tiem 6 upurētajiem dižciltīgajiem jauniešiem (5 vīriešu un 1 sieviete), kurus 1952.gadā Palenkes Uzrakstu tempļa apbedījumā uzgāja meksikāņu arheologs Alberts Rūzs. Maiju indiāņi esot to praktizējuši līdz pat nesenai pagātnei.
Mākslīgaja Hainas salā (pie Jukatānas pussalas Meksikā) viena no kapenēm no 24 uzietiem pieaugušo galvaskausiem 13 bija vīriešu. No 13 vīriešu galvaskausiem 8 gadījumos bija apzināta galvaskausa deformācija. 11 bija sieviešu galvaskausi - no tiem 4 gadījumos bija deformācija. Tātad deformēto/nedeformēto galvaskausu attiecība šai kapenē bija 12:12.
Maiju deformācijām parasti raksturīgs pieres-pakauša deformācijas veids, taču dažreiz deformācija sniedzas līdz pat deguna rajonam.

Čičimeki. XX gs. 30.gados tāds viens atrasts Ziemeļmeksikā pie Čivavas (Chihuahuahua) un to pētījis pazīstamais arheologs Loids Pajs. Galvaskauss saturēja 2 l smadzeņu un tā DNS analīze deva interesantus rezultātus - daži DNS ķēdes posmi bija citādi nekā parasti cilvēkam.

Āzija.
Sibīrija. Tādi galvaskausi uzieti Omskas apgabalā un tiek glabāti Omskas pilsētas muzejā. Tādi 7 gabali atrasti Ustjtaras kurgānā (VII-V gs.???) Omskas Apgaismības muzejā, atradējs - Igors Skandakovs. Neparasti, ka visi 7 atradušies vienuviet, visas ir sievietes 40-50 gadu vecumā, uz diviem bija redzamas skaidras varmācīgas nāves pazīmes.
Ķīna. 
Dienvidkaukāzs. Viens tāds iegarenais galvaskauss tiek glabāts Pjatigorskas muzejā. Tas uziets Hasaotas pazemes apbedījumā netālu no Kislovodskas. Tiek datēts ar III-V gs. un uzskatīts par alānu kultūras artefaktu. tas saturējis ap 1,5 l smadzeņu.
Mazāzija. Atrasti deformēti hetu galvaskausi Hatušā. To vecums - ap 1300.g.pmē.
Irāna. Šeit esot tikuši uzieti pirmie deformētie galvaskausi.

Okeānija.
Melanēzija. Šeit deformācijai lieto ieapaļu presējošu bandāžu.
Jaunhebridu salās.

Āfrika.
Senā Ēģipte. Tāds galvaskauss figurēja faraonam Ehnatonam, kurš ar to ieviesa tādu kā modi valstī.
Zairas mangbetu cilts, kas dzīvo Velas upes augštecē Zairas teritorijas ZA, un piekopj šādu tradīciju vēl šodien. Šeit deformācijai lieto ieapaļu presējošu bandāžu.
Kongo.
Sudāna.
Arī Āfrikas rietumos un Magribas zemēs.

Eiropa.
Krētas sala. Atrasti tādi galvaskausi, te tāda paraža pastāvējusi vēl pavisam nesen.
Lapzeme. Šī tradīcija saglabāta līdz mūsdienām.
Holande.
Bretaņas Karnakas megalītiskajā kultūrā.
Francijas Gaskoņā un Normandijā šī tradīcija bija saglabājusies līdz pat XIX gs.
Anglijā. Solsberijā netālu no Stounhendžas.
Norvēģija.
Vācija. Kopumā Bavārijas 6 vietās atrasti 12 deformētie galvaskausi. No tiem tikai 2 ir vīriešu galvaskausi. Visi tie tiek saistīti ar V un VI gs. Galvaskausu deformēšana beidzas līdz ar kristietības uzvaras gājienu šais zemēs. Bavārijas galvaskausi pakļauti tā saucamajam lokveida deformācijas tipam. Patlaban visi šie atradumi glabājas Minhenes Valsts antropoloģijas muzejā pie Karolīnas laukuma. Tur noris to izpēte un restaurācija. Vēlāk tie tiks izstādīti Valsts aizvēstures muzejā.
Alteglofsheima
Eltheima
Bārbinga-Īrlmauta
Altenerdinga-Klethama
Štraubinga-Ālburga. Jau XX gs.70. gadu beigās tika atklāts V gs. kapulauks. Uzmanību piesaistīja divos kapos neparasti labi saglabājušies mākslīgi deformēti galvaskausi. Pirmais atradās V gs. kapā Nr.361 bez rotaslietām un bez jebkādiem citiem līdzi dotiem priekšmetiem. Otrs atradās kapā Nr.535 un piederēja kādai visai bagātai kundzei, mirušai V un VI gs. mijā. Abos gadījumos nelaiķu dzimumu varēja noteikt bez grūtībām. Abu sieviešu augums bija virs 1,60 m, sieviete no kapa Nr.361 bija nedaudz garāka un kaulos spēcīgāka, nekā otra. Sieviešu vecumu noteikt daudz grūtāk, jo mākslīgi deformētiem galvaskausiem kaulu saaugšana var noritēt aizkavēti. Šie atradumi lika domāt, ka sievietes bijušas brieduma gados un ieņēmušas labu materiālo stāvokli sabiedrībā. Rasu tipoloģiskajā ziņā gan nav iespējams izdarīt drošus secinājumus, jo šai laikā Eiropā tika iebrukuši huņņi, kuriem galvaskausu deformācija bija izplatīta prakse.
Štraubinga-Vitelsbaherhe
Krima. XX gs. sākumā tādi galvaskausi uzieti apbedījumu izrakumos pie Gurzufas. Tolaik tos sauca par makrocefāliem. Tādus galvaskausus vēlāk uzgāja arī Ajudaga kalnā, pie Sudakas, pie Aluštas, pie Hersonas. Tādus atrada arī pie Bahčisarajas.
Tomēr visvairāk tādu atradumu esot pie Kerčas - Mitridāta kalna ziemeļu nogāzē., kur atrodas ap 2000 kapeņu - vairums izlaupītu jau senatnē un XIX gs. Laupītāji interesējās pāsvarā par vērtslietām un galvaskausi palika kur bijuši. Pētījis Kerčas muzeja direktors Vladislavs Škorpio, viņa izrakumu atskaitēs tiek minēti deformētie galvaskausi. Šodien Kerčas muzejā izstādīti tikai 2 tādi galvaskausi, pārēji atrodas fondos. Krimā uzieti arī galvaskausi ar trepanācijām un tādi, kuru orbītas aizsmērētas ar māliem (atradējs - vietējais arheologs Askolds Šipinskis). 1977.gadā A.Šipinskis veica pētījumus kurgānā, kuru daļēji bija izlaupījuši vācu un rumāņu okupanti II Pasaules kara laikā. Tur viņš atrada 8 tādus galvaskausus, kas dīvainu apstākļu sakritības rezultātā tika pazaudēti. Telpa ar atradumiem tika atvērta, atradumi sabērti tranšejā un ar buldozeru tā tikusi aizbērta. 
Austrija.
Šveice.
Balkāni.
Kaukāzs. 
Arkaīma.
Ungārija.

Slavenas personas ar izstieptiem galvaskausiem.
      Amenhoteps IV (Ehnatons) + viņa sieva Nefertite + 6 viņu meitas.
      Perikls.
      Atilla. 

Medicīna. Atzīstot, ka šāda veida procedūras sekmē regulāru galvassāpju izraisīšanos un kopumā rada riskus psihiskajai un fiziskajai veselībai. Ar šādu procedūru var izmainīt galvaskausa formu, bet nevar izmainīt tā tilpumu. Tomēr taisnības labad jāatzīmē, ka arī cilvēku vidū dažu saslimšanu gadījumā iespējama galvaskausa tilpuma palielināšanās.

Tradīcijas avoti. Akadēmiskā zinātne nespēj izsmeļoši izskaidrot šo jautājumu, pārsvarā pamato to ar reliģiskiem rituāliem ar neskaidru motivāciju. Zinātnieki domā, ka tas lielākoties darīts vai nu tādēļ, lai ar izmainīto izskatu sevi izceltu citu attiecīgās sabiedrības jeb kopienas locekļu vidū, norādītu tiem savu īpašo statusu, piederību noteiktai sociālai grupai vai arī, lai uzskatāmi atšķirtos no citu etnisko grupu jeb tās pašas grupas klanu pārstāvjiem. Savu lomu neapšaubāmi spēlējuši arī skaistuma kanoni, maģiski nolūki un, visbeidzot, mode... Tomēr ar to ir stipri par maz, jo šādām "fanātiskām pašsakropļošanām" vajadzētu būt kādam stipram stimulam. Ne tikai stipram, bet arī pastāvīgam, ja ņem vērā šīs tradīcijas izplatību laikā un ģeogrāfijā. 

Neirofizioloģiskā versija. Pēdējā laikā šī teorija guvusi atbalstu. Galvaskausa formas izmaiņas iespaido dažādus galvas smadzeņu garozas iecirkņus, tas, savukārt, maina dažas cilvēka iemaņas un pazīmes. Nopietni pētījumi šai jomā tomēr nav veikti. Tomēr nekādi psihiski ieguvumi līdz šim šodien galvas deformācijas praktizējošām ciltīm nav pamanīti. Bez tam deformācijas nav veikuši šamaņi un citi reliģisku kultu kalpotāji, kas vēlējušies krist transos.

Paleokontakta versija. Tās autors laikam ir Dēnikens, kas uzskata šo tradīciju par "dievu" izskata kopēšanu. Šī iespēja paredz, ka Dievi bijuši humanoīdi ar nelielām ārējām atšķirībām. 
Ufologi atzīmē, ka Peru atrasto izstiepto galvaskausu vidū daži ir tik neparasti, ka varētu pretendēt uz pašu Dievu galvaskausiem. Tādus galvaskausus nootografējis Roberts Konols savu ceļojumu laikā pa visu pasauli, kad vācis materiālus par senajām civilizācijām. Par to atklāšanu viņš pats bija pārsteigts. Fotogrāfijas ar tiem Konolijs 1995.gadā izdeva atsevišķā kompaktdiskā ar nosaukumu "Senās gudrības meklējumi." To forma un izmēri ir visai anomāli un to līdzība ar cilvēku galvaskausiem ir tikai vispārīga (acu orbītas, smadzeņu "kārba," deguna caurums, žokļi). Lai gan deformācijās nevar palielināt smadzeņu kārbas tilpumu, tomēr Konolija uzietajiem galvaskausiem tilpums turpat vai divas reizes pārsniedz parasta cilvēka galvaskausa tilpumu. Lai gan zināmas slimības, kuru gadījumā cilvēka galvaskausa tilpums var palielināties, tomēr tādas intensitātes palielināšanās gadījumā cilvēks būtu "dārzeņa" stāvoklī un diezin vai spētu izdzīvot līdz pieauguša cilvēka vecumam. Tā ka šī hipotēze ir tiešām vērā ņemama. 

Ģenētiska mutācija. Piemēram, kas līdzīgs "spīļu sindromam."

Izmainītas apziņas hipotēze. Iespējams, humanoīdas radības ar izstieptiem galvaskausiem cilvēki satikuši vīzijās izmainītas apziņas stāvoklī. Piemēram, aijavaskas lietošanas laikā - šeit.

Raksti.
Omskas apgabalā uzieti 1600 gadu seni apbedījumi ar mākslīgi pagarinātiem galvaskausiem.
Meksikas ziemeļos atklāj apbedījumus ar deformētiem galvaskausiem.
Parakasas pagarinātie galvaskausi - cilvēka evolūcijas mīkla vai mākslīga deformācija?

Saites.
Galvaskausi.
Paleokontakta teorija.
Galvaskausu trepanācijas.