Dimetiltriptamīna paranormālais efekts

Detaļas: 4557 skatījumi

DMT.

Tas ir spēcīgs halucinogēns, ko dienvidamerikāņu šamaņi iegūst no dažu augu lapām un sveķiem, un ir galvenā aijavaskas sastāvdaļa.
Molekulārā līmenī tad visai līdzinās psilobicīnam (atrodas dažu sēņu sastāvā) un seratonīnam (vissvarīgākais neirotransmiteris cilvēka smadzenēs).
Pēc Strasmana vārdiem DMT ir „cilvēka struktūras daļa; tas ir zīdītāju un jūras dzīvnieku organismos, zālē un pupās, krupjos un vardēs, pelējumā un sēnēs, mizā, augu ziedos un saknēs.”
DMT sintezē ļoti nelielā daudzumā arī pats mūsu organisms – tas uziets cilvēka asinīs, smadzeņu audos un muguras smadzeņu šķidrumā. Ja viņa daudzums pieaugs organismā, tad cilvēks garantēti dosies ceļojumā pa Citām pasaulēm. Neskatoties uz vairākām atšķirībām, šīs pasaules daudzējādā ziņā līdzinās tām pasaulēm, kuras transu laikā regulāri apmeklē šamaņi, kurās nonāk feju un „cipīšu” Nolaupītie.
Nokļūt Citpasaulēs, tātad var pavisam ātri, injicējot DMT pa tiešo muskulī.

DMT hipotēze. Daļa pētnieku pieļauj iespēju, ka DMT ļauj noskaņot smadzenes kā uztvērēju uz tāda viļņa, kas ļauj cilvēkam saskatīt līdz tam neredzētās Citpasaules.

Pirmie eksperimenti ar DMT. Pirmais tāds mums zināmais noticis XX gs. 50.gados. Ungāru ārsts Stefans Zara (S.Zara) deva DMT lielam cilvēku skaitam, cerot tādejādi noskaidrot DMT terapeitiskās īpašības.
Piemēram, 1956.gada 30.aprīlī kāda Zaras paciente saņēma lielu DMT devu – 1 mg/kg. Pēc 32 minūtēm viņa sāka stāstīt par sajūtām, kas ir visai raksturīgas šamanismam vai Nolaupīšanām. Viņai likās, ka tai no krūtīm ir izņēmuši sirdi. 38.minūtē viņa pavēstīja: „Es redzēju dīvainus radījumus – pundurīšus, vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņi bija melni un šaudījās apkārt.” Ziņoja arī par sajūtu, it kā es planētu starp debesīm un zemi.” (S.Zara MD PhD un Z.Boszormenyi MD PhD, „Dimethyltryptamine Eksperiments with Psychotics,” Journal of Mental Science, 104, 1958.g., 446.lpp.)
Tais pašos 50.gados līdzīgi eksperimenti bijuši arī ASV. Tos veica Viljams Tērners (William J.Turner) un Sidnija Merlisa (Sidney Merlis) - abi ar medicīnas doktora grādu.
Visi šie agrīnie eksperimenti ir svarīgi ar to, ka notikuši vēl pirms „šķīvīšu trakuma” sākšanās pasaules medijos, un, tādejādi, savos parapasauliskajos redzējumos nevarētu būt ietekmēti no popkultūras.
Amerikāņu eksperimentos saņemta līdzīga informācija. Piemēram, 1957.gada 21.jūnijā viena no pacientēm eksperimenta laikā atskārta, ka pēc DMT injekcijām nonākusi „milzīgā telpā. Viņi bija tur, un viņi darīja man sāpīgi. Tie nebija cilvēki.” (William J.Turner MD and Sidney Merlis MD, „Effect of some Indolealkylamines on Man,” 121.-129.lpp.)
1966.gadā (nu jau vairākus gadus avīzēs vīdēja ziņas par Nolaupītajiem) pazīstamais psihodēlisko vielu cienītājs Timotija Lerijs (Timothy Leary) arī nolēma paeksperimentēt ar DMT. Jau divas minūtes pēc eksperimenta sākuma viņš ieraudzīja lūk, ko: „Blakus man atradās divi lieliski kukaiņi... viņu bruņas atspīdēja metāliskā spīdumā un visas bija noklātas ar ornamentu no dārgakmeņiem.” Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atskārta, ka pēta „milzīgu, pelēki baltu klinti. Tā nepārtraukti kustējās un bija nosēta ar daudzām nelielām alām, kurās mierīgi strādāja rūķveidīgi kukaiņi ar ūsām kā antenām.” (Timothy Leary, „Programmed Communiction during Experiences with DMT,” The Psychedelic Review, 8, 83.-95.lpp.)

Rika Strasmana eksperiments. XX gs. 90.gados Riks Strasmans (Rick Strassman), Ņūmeksikas universitātes psihiatrs, veica eksperimentu ar dimetiltriptamīnu.
Eksperiments norisa Ņūmeksikas universitātē.
Strasmana pētījumu mērķis bija noskaidrot, vai psihoaktīvās DMT dozas būtu lietojamas medicīniskos mērķos. Rezultāts bija noliedzošs (Strassman, DMT, 42.lpp.)
Eksprimenta rezultāti bija citādi – pacienti ziņoja par ceļojumiem citās pasaulēs un tur satiktām pārdabiskām būtnēm. Galu galā, tas stipri sāka atgādināt pieredzi NLO Nolaupīšanu laikā.
Muskulī injicēja DMT – tikai 0,2 mg uz cilvēka miesas kilogramu. R.Strasmans savos eksperimentos maksimālo dozu pieļāva kā 0,4 mg uz miesas kilogramu.

Pacientu liecības Strasmana eksperimentos.

Džeremijs (doza – 0,4 mg/kg): „Tā ir ļoti neparasta pasaule. Jancīgi instrumenti. Kaut kādi mehāniski radījumi... Es biju lielā istabā... Centrā atradās liela mašīna, bet tai apkārt līku loču stiepās vadi. Es nevaru tos salīdzināt ar čūskām, tā kā tajos bija kas augsti tehnoloģisks. Vispār jau tie pat nebija vadi, bet gan caurules – blīvas, zilgani pelēkā krāsā un malās nosegtas. Un visu šo laiku man likās, ka mašīna mani pārprogrammē... Daži no rezultātiem – iespējams, tie skar tieši manas smadzenes – es to vēroju šīs ietaises ekrānā. Taisnību sakot, uz mani tas iedarbojās diezgan biedējoši.” (Rick Strasman MD, DMT: The Spirit Molecule: A Doctor’s Revolutionary Research into the Biology of Near-Death and Mystical Experencies, 194.lpp.)

Citi pacienti ziņoja, ka redzējuši iepariktes „iekšējo uzbūvi,” vai bijuši „datora ekrāna otrā pusē.” (turpat, 147.lpp.)

Sāra: „Esmu vienmēr zinājusi, ka Visumā neesam vieni. Taču domāju, ka viņus var satikt tikai ārējā telpā – spožu uguņu un lidojošo šķīvīšu ielenkumā. Un man pat galvā nevarēja ienākt, ka pienāks laiks, kad varēšu tos ieraudzīt savā iekšējā telpā. Es domāju, ka tur atrodas tikai vieni paši personīgās pieredzes un mitoloģijas sfēras arhetipi. Es grasījos ieraudzīt eņģeļus vai garus, taču nekādi ne svešzemju dzīvības formas... Es redzēju kaut kādu iekārtu vai kaut ko tamlīdzīgu... Tā bija līdzīga mehāniskai konstrukcijai.” (turpat, 215.-216.lpp.)

Marša (doza – 0,4 mg/kg): „Ziniet, kas notika? Es biju karuselī! Un tur bija šīs lelles, sapostas pēc deviņpadsmitā gadsimta modes. Un visi – cilvēka augumā, vīrieši un sievietes... Viņi virpuļoja man apkārt uz pirkstgaliem... Un vēl tur bija klauni, kuru šaudījās šurpu turpu. Un man radās iespaids, ka tie vairāk apjauta manu klātbūtni, nekā manekeni.” (turpat, 164.lpp.)

Kasandra (doza – 0,4 mg/kg): „Kaut kas sagrāba mani aiz rokas un parāva. Likās, tas gribēja ar to teikt: „Nu, iesim taču!” Un lūk, es peldēju caur kaut kādu milzīgu telpu, kas daļēji līdzinājās cirkam. Līdz tam es nekad nebiju izgājusi no ķermeņa. Iesākumā es jutu niezi tai vietā, kur man ievadīja narkotiku. Mēs visu laiku pārvietojāmies pa kaut kādu labirintu, pie tam ļoti ātri. Es saku „mēs,” jo man likās it kā mani kāds pavada. Bija visai auksti. Un visur notika cirka izrādes, kas pats par sevi bija visai ekstravaganti. To ir grūti aprakstīt. Kaut kādā ziņā tie atgādināja klaunus. Un šī izrāde bija organizēta priekš manis. Un viņi tik smieklīgi izskatījās – lieli deguni, zvaniņi uz cepurēm.” (turpat, 169.lpp.)

Krisa: „Viņi centās man parādīt pēc iespējas vairāk. Viņi mēģināja sarunāties ar vārdu palīdzību. Bet izskatījās tie kā klauni vai āksti vai velnēni. Viņu tur bija ļoti daudz, un visi viņi darīja ko smieklīgu.” (turpat, 192.lpp.)

Sāra: „Es jutu bailes, taču centos sevi nomierināt: „Nebaidies, atslābinies, pieņem visu kā ir.” Tad es ieraudzīju kaut ko, kas visvairāk man atgādināja Lasvegasas kazino. Tas vis zaigoja un laistījās dažādās krāsās... Tad... es „lidoju” tālāk un ieraudzīju klaunus... Viņi uzstājās ar jautriem priekšnesumiem.” (turpat, 213.lpp.)

G.Henkoka pieredze. Henkoks atzīmē, ka DMT noved pasaulēs, kas stipri atšķiras no citu halucinogēnu, piemēram, aijavaskas - pasaulēm. DMT pasaule jau no paša sākuma izskatījusies „pilnīgi mākslīga, konstruēta, neorganiska un augsti tehnoloģiska.” Viņš pats šo pasauli nosauc par „apmācošu programmu.” Pēc šīs pieredzes Henkokam bija radusies dīvaina sajūta, ka viņa apziņā ielikts milzīgs daudzums jaunas informācijas. Tomēr šo informāciju viņš nav varējis nolasīt, jo trūka „nolasīšanas programmas.” Tur bijuši kādi „saprātīgi” radījumi, kas veikli kustoties priekšnesuma veidā pielādējuši Henkoka apziņu.

Dimetiltriptamīna un aijavaskas atšķirības. Lai gan DMT ir galvenā aijavaskas sastāvdaļa, tomēr abu substanču lietošana atšķiras.
Aijavaskā ir arī citas psihoaktīvas vielas, piemēram, harmalīns, kas ļauj izstiept „ceļojumu” uz vairākām stundām (atšķirībā no 20 minūšu garās DMT „turnejas”).
Interesanti, ka DMT pasaule atšķiras no tās pasaules, kurā mūs noved aijavaska. DMT pasaule pārsteidz mūs ar tās mehānismu, tās mākslīgo vai pat tehnoloģisko uzbūvi, kamēr aijavaska mūs iemet daudzveidīgā organiskās dzīvības pasaulē. DMT pasaule vairāk līdzinās kādai interaktīvai datorprogrammai, kuras mērķis ir pieskaņoties mūsu psiholoģijai, individuālajiem paradumiem un kultūras čaulai. Katrs, kas lietojis DMT, tā vai citādi saskāries ar šo „programmu.”

Karuseļi, klauni, jautrības. Benijs Šenons (Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors) ziņo, ka iztaujājis vairākus simtus cilvēku, kas lietojuši aijavasku: „Kā izrādījās, līdzīgās vīzijās nereti sastopami tēli, kas tieši attiecas uz uzjautrināšanu un izklaidēm. Un visbiežāk tiek minēti karuseļi un „velna rati.”” (Benny Shanon, The Antipodes of the Mind: Charting the Phenomenology of the Ayahuasca Experience, 2002.g., 128.lpp.)
Amerikāņu antropologs Maikls Hārners XX gs. 60.gadu sākumā veica pētījumus Amazones baseinā. Pirmo reizi izdzēris indiāņu piedāvāto aijavasku, Hārners redzējis to, ko pats nosauca par „viņpasaules dēmonu karnevālu.” (Michael Harner, The Way of the Shaman, 3.lpp.)
Zināmi klaunādes elementi ir klātesoši arī gadījumā, kad amerikāņu bērnus Nolaupīja citplanētieši ar karnevāla autobusu (John Mack, Abduction: Human Encunters with Alien, 396.lpp.) un slavenais gadījums ar rūķīšiem Notingemas parkā (Janet Bord, Fairies: Real Encounters with Little People, 55.-56.lpp.).
Meksikā, Vatla de Himenes ciemā praktizēja burve Marija Sabīne no masateku cilts. Reizēm etnogrāfiem tika ļauts novērot viņas ārstēšanas seansus (veladas), kas ilguši visu nakti. Tādejādi pierakstīti ne mazums Sabīnes lietoto buramvārdu procesa gaitā. Interesanti, ka tajos ne reizi vien ir pieminēti „klauni.” Bez tam par „mazajiem klauniem” Sabīne sauca arī halucinogēnās sēnes, ar kuru palīdzību tā nonāk transā.
Reiz naktī pēc 13 pāru Psilocybe mexicana ieņemšanas sieviete tos aprakstīja kā „trīspadsmit vareni viesuļi. Trīspadsmit viesuļi, kas trako atmosfērā. Trīspadsmit klauni. Trīspadsmit personības.” (Joan Halifax, Shamanic Voices: A Survey of Visionary Narratives, 1991.g., 195.-196.lpp.). Vēlāk tā paša seansa laikā no sievietes mutes atskanēja šādas frāzes: „Es – klaunu pavēlniece. Es – svētā klauna pavēlniece.” (turpat, 204.lpp.) un „Es – klaunu kundze... Es – svētā klauna kundze.” (turpat, 212.lpp.)
Stāstot amerikāņu antropoloģei Džoānai Halifaksai savu dzīvesstāstu, Marija Sabīne stāsta par pirmo sēņu pieņemšanas reizi tā: „Mana dvēsele izgāja no miesas un devās pasaulē, kuru es nepazinu, bet par kuru biju daudz dzirdējusi. Tur bija meži, kalni un upes, un ar to tā līdzinājās mūsu pašu pasaulei. Bet vēl es tur redzēju brīnišķīgas mājas, svētnīcas, zelta pilis. Un šai pasaulē bija mana māsa, kas atnāca kopā ar mani. Un vēl mani tur gaidīja sēnes. Viņas izskatījās kā bērni vai pundurīši, un katra bija uzposusies līdzīgi klaunam...” (turpat, 131.lpp.)
Marija Sabīne vienmēr šo pasauli bija uzskatījusi par reālu, lai gan tajā nokļūt var tikai izmainītas apziņas stāvoklī.
Mēs zinām, ka senās Grieķijas teatrālajos uzvedumos bieži ņēma dalību bērni un pundurīši, kuru tērpi atgādināja mūsdienu klaunu tērpus (Encyclopaedia Britannica, Micropedia, 3:402.) Jāpiezīmē, ka Senajā Grieķijā bija pietiekoši daudz psihoaktīvo augu.
Ko tad, ja klauna tēls nācis no šo paralēlo pasauļu redzējumiem?

Rūķi un fejas. Interesanti, ka daudzi no Strasmana eksperimenta brīvprātīgajiem transa stāvoklī satikuši radījumus, kas līdzinājušies elfiem un fejām. Daži eksperimenta dalībnieki tos pat tieši tā arī nosaukuši.
Piemēram, Kasandra stāstīja par savu pazīšanos „ar elfiem... Tie bija ļoti patīkami un izturējās pret mani ar patiesu mīlestību.” (Strassman, DMT, 173.lpp.)
Karls (doza – 0,4 mg/kg, 8 minūtes tai pasaulē): „Tas patiešām bija dīvaini. Es ieraudzīju tur daudz rūķu. Viņi mēdījās un vispār uzvedās ārkārtīgi izaicinoši. Četri no šiem radījumiem parādījās pie tās trases, pa kuru es parasti braucu... Viņiem rokās bija reklāmu plakāti, un uz tiem nepārtraukti virpuļoja šie neticami skaistie ģeometriskie musturi. Viens no rūķiem izdarīja tā, ka es nespēju kustēties. Es pat nespēju rīkoties ar sevi – rūķi kontrolēja visu, kas apkārt.” (Strassman, DMT, 188.lpp.)
Sāra (kompleksā eksperimentā ar secīgu četru dozu ievadīšanu): „Šoreiz uzmācīgi rotējošās krāsas praktiski likās man pazīstamas. Piepeši starp musturiem parādījās gaismu izstarojošs „radījums.” Lai cik dīvaini tas neskanētu, taču ar kaut ko tas līdzinājās fejai. Tas centās mani ieaicināt sev līdzi. Iesākumā atteicos, tā kā nezināju, vai spēšu atrast ceļu atpakaļ. Taču tobrīd, kad tomēr biju izlēmusi sekot radījumam, narkotikas ietekme sāka vājināties, un es vairs nebiju spējīga brīvi klejot apziņā. Es tā arī viņam pateicu: „Es nevaru iet ar tevi tagad. Viņi sauc mani atpakaļ.” Radījums nemaz neapvainojās un pat „pavadīja” mani līdz es sasniedzu savas pasaules robežas. Tāda sajūta it kā tas gribēja no manis atvadīties...” (Strassman, DMT, 213.lpp.)
Sins (komplekss eksperiments, 4 secīgas dozas pa 0,3 mg/kg ar 1 stundas intervālu). Lūk, ko viņš pastāstīja par savu pirmo ceļojumu: „Tālu pie horizonta es pamanīju pilsētu... tā bija iekrāsota visdažādākajās krāsā un nokrāsās, kas mainījās ar neticamu ātrumu. Bet virs pilsētas planēja kaut kādi nesaprotami „priekšmeti.” Tad es ieraudzīju sievieti vidējos gados, ar spicu degunu un zaļganīgu ādu. Viņa sēdēja pa labi no manis, tāpat vēroja mainīgo pilsētu. Viņas labā roka gulēja uz klaviatūru, ar kuru tā, spriežot pēc visa, kontrolēja visu krāsu panorāmu. Palūkojusies uz mani, sieviete vaicāja: „Kas vēl tevi interesē?” Un es atbildēju viņai telepātiski: „Bet kas vēl jums ir? Es taču nezinu, ko tieši jūs varat.” Tad viņa pienāca pie manis un pieskārās manai pierei. Un šai vietā es uzreiz sajutu siltumu. Tad viņa ar asa priekšmeta palīdzību atvēra manus labos deniņus, tā atpestīdama mani no vērā ņemamas spriedzes. Rezultātā es sajutos daudz labāk, nekā iepriekš.” (Strassman, DMT, 243.-244.lpp.) Interesanti, ka šai stāstā vērojamas paralēles ar tā saucamo „šamaņu ķirurģiju” un sāpīgajām operācijām „citplanētiešu” Nolaupīšanu laikā.

Bērnistabās. Daudzi no Nolaupītajiem NLO stāstos stāsta par „bērnu istabām” uz NLO klāja, kur tie kontaktējuši ar bērniem-hibrīdiem. Šādu stāstu par bērniem Strasmana izpētāmajiem nav, tomēr arī tie atradušies telpās, kas līdzinājušās bērnu silītēm vai bērnistabām.

Gabija (doza – 0,4 mg/kg): „Tur bija kaut kas, kas man atgādināja par silīti. Tur bija gultiņas un dažādi dzīvnieki, kas burtiski pulsēja. Tāda sajūta, it kā es būtu atgriezusies bērnībā. Apkārt bija tikai tas, ko redz mazuļi. Un mani tas pat sabiedēja. Diez vai es varēšu aprakstīt šo ainu, taču man varbūt izdosies to uzzīmēt. Es biju bērns un atrados bērnistabā. Un vēl tur bija kaut kādi savādi ļaudis, kas it kā būtu nokāpuši no bildes. Taču man tie nepatika.” (Strassman, DMT, 180.lpp.).

Ārons (doza – 0,4 mg/kg) „nokļuva” slēgtā telpā. Tajā nebija ne ieejas, ne izejas. „Durvis es neredzēju – nekā, caur ko varētu iziet. Vienkārši tur bija tumsa, bet citur – tēli un figūras. Taču tie eksistēja it kā paši par sevi. Ar kaut ko tie atgādināja man maiju hieroglifus. Tad šie hieroglifi pārvērtās par istabu, un tas bija ļoti jocīgi. Tāda sajūta, it kā es no jauna būtu kļuvis par bērnu. Un visur mētājās rotaļlietas. Un tas patiesi bija visai jocīgi.” (Strassman, DMT, 181.lpp.).

Džeremijs (50 g., doza – 0,4 mg/kg): „Tā bija bērnistaba. Iekārtota pēc pašas jaunākās tehnoloģijas un ar vienu pašu plīša lāci trīs pēdu augumā. Es jutos kā bērns. Taču ne cilvēkbērns, bet gan bērns, kas piederēja pie tās pašas sugas ko šis lācis. Viņš zināja par manu klātieni, taču ne pārāk uztraucās manis dēļ. Drīzāk viņš mani vienkārši pieskatīja – kā savu gadu veco bērnu, kas spēlējas pie sevis bērnistabā, būtu pieskatījuši vecāki. Ieejot istabā, es sadzirdēju savādu skaņu: hmmm. Bet pēc tam izdzirdēju divas vai trīs vīriešu balsis. Spriežot pēc visa, šie radījumi sarunājās viens ar otru, un viens no tiem teica: „Viņš ir atnācis.”” (Strassman, DMT, 193.lpp.).

Laboratorijā. Strasmana eksperimentos cilvēkiem mēdza rasties sajūtas, ka tie sevi vairs nekontrolē – apmēram tā pat kā NLO Nolaupīšanās un feju stāstos. Vēl vairāk – turpmākajos stāstījumos arī tiek runāts par secīgām procedūrām, kas stipri sakrīt ar Nolaupīto sajūtām.

Lūkass (doza – 0,4 mg/kg): „Uz ko tādu gluži neiespējami ir sagatavoties. Sākumā dzirdama vien skaņa – bzzzz. Pamazītēm skaņa pieaug, kļūst arvien skaļāka un intensīvāka. Es joprojām virzījos un virzījos, bet pēc tam – ŠE TEV! Piepeši lejā un mazliet pa labi es ieraudzīju kosmisko staciju. Un tur vēl bija divi radījumi – tie novirzīja mani tieši uz platformu. Un vēl es apzinājos citu radījumu – robotu, automātu - klātbūtni stacijas iekšienē... Viņi pildīja kaut kādu primitīvu darbu un nepievērsa man nekādu uzmanību. Atrodoties pilnīga apjukuma stāvoklī, es atvēru acis.” (Strassman, DMT, 189.-190.lpp.)

Tādu pat apjukuma stāvokli izjūt Nolaupītie, kad pirmo reizi nonāk uz iespējamā NLO klāja. Arī tur tie redz radības, kas rutinēti strādā pie kaut kādu nesaprotamu darbu izpildes.

Vēl viens Strasmana pacients pēc 0,4 mg/kg DMT devas: „Es atrados baltā telpā, izjuzdams vienlaikus visdažādāko jūtu un emociju uzplūdus, kas radīja man pārejas/savienojošas realitātes izjūtu. Visa baltā telpa bija gaismas pielieta. Turpat atradās arī priekšmeti kuba formā, uz kuru virsmas bija attēloti visi iespējamie musturi... Un visu laiku manā apziņā ienāca jauna informācija.” (Strassman, DMT, 180.lpp.).

Ārons: „Atgriezties jau nebija iespējams. Dažus mirkļus vēlāk es sajutu, ka pa kreisi no manis kaut kas notiek. Es ieraudzīju krēslainu psihodēlisku telpu, kas apņēma kādu istabu. Tajā nebija ne stūru, ne krasu robežu nodalījuma, - sienas un griesti līgani pārtapa viens otrā. Un visa tā pulsēja un drebēja, it kā elektrības caurausta. Un tieši „manā” priekšā slejās galds, daļēji podiju atgādinošs. Spriežot pēc visa, es atrados kāda radījuma uzmanības centrā. Es vēlējos zināt, ar ko tas nodarbojas, un tūdaļ pat „sajutu” atbildi. Faktiski, viņš atbildēja, ka tā nav mana darīšana. Viņa uzmanība nebija naidīga, drīzāk – viegli kaitinoša un bezceremoniāla.” (Strassman, DMT, 182.lpp.).

Tieši ar tādu pašu ieinteresētu, bet bezceremoniālu attieksmi saskārās arī Nolaupītie. Tālākā līdzība ar Nolaupīšanām tikai pastiprinājās – ķirurģiskās procedūras.

Džims: „Viņi zondēja manas smadzenes. Tur bija tādi savādi optisko šķiedru instrumenti, kas tika ievadīta manās acu zīlītēs.” Protams, pilnīgi droši, ka Džima fizisko ķermeni neviens tai brīdī nemocīja, jo tas rāmi gulēja universitātē uz kušetītes Strasmana kunga uzraudzībā. Vēlāk viņš teica: „Viss tas bija ļoti dīvaini, bet es sev atkārtoju, ka tā ir tikai narkotika.” (Strassman, DMT, 193.lpp.).

Bens veselas 36 minūtes pēc devas saņemšanas neteica ne vārda. Pēc tam: „Pavisam viņu bija četri vai pieci. Un tie uzreiz bija man blakus... Viņu attieksmi nevar nosaukt ne par naidīgu, ne draudzīgu. Faktiski viņi mani zondēja. Likās it kā tie zinātu, ka laiks ir ierobežots. Šie radījumi vēlējās saprast, kas es patiesībā esmu. Man pašam nebija ne mazākās nojausmas pēc kādiem parametriem tieku vērtēts. Taču tiklīdz viņi nolēma, ka ar mani viss ir kārtībā, tā tūdaļ atgriezās pie saviem darbiem...” (Strassman, DMT, 198.-199.lpp.).
Pēc neilga laiciņa Bens piemetināja: „Es sajutu, ka kaut ko iedūra man kreisajā augšdelmā – lūk šeit, kādas collas trīs no tetovējuma, kas man ir plaukstas pamatnē. Vienkārši zondēja.” (Strassman, DMT, 199.lpp.).

Jau paša Strasmana līdzstrādnieks Dimitrijs (arī pieņēma DMT devu) piefiksēja, ka sajūtas stipri līdzinās Nolaupīšanu gadījumiem: „HUM! Tāda sajūta, it kā es attapos citplanētu laboratorijā... Tā atgadināja nosēšanās placi vai remonta nodalījumu. Un tur bija šie radījumi... Viņi man jau bija sagatavojuši vietu. Atšķirībā no manis viņi nebija pārsteigti... Viens no viņiem komandēja pārējos, vadot to darbības. Citi, spriežot pēc visa, bija padotie. Viņi radīja kaut ko līdzīgu seksuālas enerģijas kontūram, tā ka mani vienkārši apšļāca šī enerģija... Atgriežoties parastajā stāvoklī, es neviļus domāju par viņiem kā par „citplanētiešiem.” (Strassman, DMT, 196.-197.lpp.).

Seksuālie sakari DMT pasaulē. Šāda svarīga konstante eksistē NLO Nolaupīšanu gadījumos – seksuālie sakari nodibinās starp Nolaupīto un kādu no „citplanētiešiem.” Līdzīgi ir arī šamaniskajā pieredzē. Tādejādi interesanti, ka kas līdzīgs vērojams arī „DMT pasaulē,” lai gan tomēr ne tik izteikti kā NLO Nolaupīšanu gadījumos.

Tas pats Dimitrijs: „Šie radījumi bija noskaņoti ļoti draudzīgi Es pat nodibināju sakaru ar vienu no viņiem. Tāda sajūta, it kā mēs ar viņu sarunātos – tikai ne ar vārdu palīdzību. Daudzējādā ziņā tas bija līdzīgi seksuālām attiecībām... Es izjutu pret viņu patiesu mīlestību. Visa viņu darbība kaut kādā veidā bija vērsta uz mani. Bet kas tas bija – nezinu joprojām.” (Strassman, DMT, 197.lpp.).

Rekss (deva – 0,2 mg/kg): „Tur bija šie radījumi, un viņi kaut ko ar mani darīja, veica ar mani eksperimentus... Starp viņiem bija sieviešu kārtas pārstāve. Kādā no brīžiem es sajutu it kā mirtu, taču tad parādījās viņa un nomierināja mani... Kad es biju ar viņu, tad jutu dziļu mieru un apmierinātību... Viņai bija pagarināta galvas forma.” (Strassman, DMT, 196.208.lpp.).
Rekss pastāstīja arī citas interesantas detaļas: „No šīs sievietes sejas izstaroja dzelteni psihodēliski gaismas stari. Viņa mēģināja ar mani kontaktēt. Likās, viņa bija ieinteresēta manī un mūsu saiešanās rezultātos. Tieši manā priekšā un mazliet augstāk atrodas kaut kāds dīvains zaļš priekšmets. Tas rotēja un radīja dažādas lietas. Sieviete rādīja to man. Viņa it kā mēģināja iemācīt mani ar to rīkoties. Ar kaut ko tas atgādināja datora termināli. Es domāju, viņa mēģināja mani iemācīt kontaktēties ar šīs ietaises palīdzību. Taču es nekādi nespēju tikt ar to galā.” (Strassman, DMT, 209.lpp.).

Saprātīgie kukaiņi. Ir gadījies, un ne reizi vien, DMT pasaulē tikties ar gluži vai „dēmoniskiem” radījumiem, kas visvairāk atgādinājuši tieši kukaiņus. Tādus personāžus nereti redzējuši NLO nolaupītie, arī Greiems Henkoks atceras tādus redzējis pieņemot DMT. Kukaiņveidīgie eksistē arī šamaniskajā mitoloģijā, piemēram, „bišu tauta” varao indiāņiem Venecuēlas austreņos vai bušmeņu dievs Kagens Dienvidāfrikā, kuru attēlo kā dievlūdzēju.

Rekss: „Kad es tikko biju sācis grimt transā, man apkārt savācās šie kukaiņveidīgie radījumi. Viņi mēģināja ielauzties manā apziņā. Taču es no viņiem centos noslēpt savu iekšējo „es.” Jo vairāk es ar viņiem cīnījos, jo briesmīgāki tie kļuva, lienot arvien dziļāk manā dvēselē. Galu galā es sāku tiem izdot sava „es” elementus, jo nespēju to visu vairs saturēt kopā... Visvairāk viņi bija ieinteresēti par emocijām. Un lūk, - man jau nebija atlicis nekas, un es pieķēros savai pēdējai domai, domājot, ka dievišķā mīlestība vienmēr ir ar mums. Un viņi jautāja: „Pat šeit? Pat šeit?” Un es atbildēju: „Jā, protams.” (Strassman, DMT, 206.-207.lpp.).
Rekss tālāk: „viņi vēl joprojām bija tur, un es ar tiem mīlējos. Viņiem tas deva neticamu baudījumu. Es nezinu, vai tie piederēja sieviešu vai vīriešu dzimumam – zinu tikai, ka viņos bija kas neiedomājami svešāds (vispār jau „svešāds” nenozīmē „nepatīkams”). Piepeši es sapratu, ka viņi manipulē ar manu DNS, mainot tā struktūru. Un tad viss sāka gaist. Viņi negribēja, lai eju prom.” (Strassman, DMT, 206.lpp.).
Cita eksperimenta laikā Rekss atkal tikās ar kukaiņveidīgajiem, taču šoreiz tie viņam atgādināja ko no bišu saimes: „Es atrados milzīgā stropā. Visus šaudījās šie saprātīgie kukaiņveidīgie radījumi. Tā savā ziņā bija hipertehnoloģiska telpa... Viņi gribēja, lai es tiem pievienotos, paliktu ar viņiem pavisam. Tas bija īsts kārdinājums... Un viens no šiem radījumiem centās man palīdzēt... Es nevar teikt, ka viņš būtu pilnībā cilvēkveidīgs. Šis radījums nebija arī bite, lai gan to atgādināja.” (Strassman, DMT, 209.-210.lpp.).

Ārons (0,4 mg/kg): „Tā bija vesela sērija redzes halucināciju. Tēli bija līdzīgi īrisiem vai heraldiskām līnijām. Tad narkotikas darbība pastiprinājās, un manā priekšā parādījās kukaiņveidīga būtne. Kādu laiku tā lidinājās virs manas galvas, bet pēc tam izvilka mani kosmosā. Tas patiešām bija kosmoss – ar melnu debesi, kurā izbārstītas miljoniem zvaigžņu. Telpa, kurā es atrados, atgādināja milzīgu uzgaidāmo istabu vai kaut ko līdzīgu. Tā bija ļoti gara. Es jutu, ka mani vēro tas pats kukaiņveidīgais radījums – un citas, viņam līdzīgas būtnes. Bet pēc tam viņi zaudēja par mani jebkādu interesi.” (Strassman, DMT, 189.lpp.)
Ārons vēlāk: „Tāda sajūta, ka kāds vai kaut kas vēl cenšas nodibināt pār tevi kontroli. Un tev neiespējami ir aizsargāties, aizsargāt sevi no viņiem – lai kas tie arī nebūtu. Taču viņi tur ir, par to nav nekādu šaubu. Esmu pārliecināts par viņu klātbūtni, bet viņi – par manu. Un tāda sajūta, ka viņiem attiecībā uz mani ir kādi plāni.” (Strassman, DMT, 189.lpp.)

Pelēču klātesamība eksperimentos ar dimetiltriptriptamīnu (DMT). Šādus eksperimentus XX gs. 90.gados veica Ņūmeksikas universitātes zinātnieks Riks Strasmans. Viņa pacienti parapasaulēs satika radījumus, kurus varētu pielīdzināt pelēčiem. Tie tiek raksturoti kā "nelieli radījumi" (Strassman, DMT 171.lpp.), "mazie gremlini" (224.-225.lpp.) un vienā gadījumā pacients bija ticies pat ar "pelīti" trīs pēdu augumā (193.lpp.). Tikšanās ar šiem radījumiem visbiežāk notiek telpā, kas varētu būt pielīdzināma operāciju zālei.

Teriantropu redzēšana. Nereti Strasmana pacienti ceļojumos pa Citpasauli redzējuši teriantropus.

Kriss: „Viss tas likās dīvaini. Iesākumā nebija nekādu krāsu. Bija tikai pierasta skaņa: dobja, patīkama, kaut kas līdzīgs iekšējam troksnim. Tad es pamanīju trīs radījumus, trīs fiziskas formas. No to ķermeņiem izgāja stari, bet pēc tam atkal atgriezās ķermeņos. Tie bija cilvēkveidīgi reptiļi, un tie ļoti gribēja, lai es tos saprastu. Tikai izskaidrojās tie nevis ar vārdiem, bet gan žestiem. Viņi gribēja, lai es ielūkojos to ķermeņos. Es paskatījos iekšā un sapratu, kas ir reprodukcijas process – kā tas ir pirms dzimšanas, kad tikai notiek pāreja ķermenī.” (Strassman, DMT, 191.lpp.)

Citpasaules skolotāji. Daži no Strasmana pacientu novērojumi labi iekļaujas koncepcijā par „virtuālajiem skolotājiem.”
Sins: „Tur kūsāja tik vētraina darbība, ka es nespēju uztvert visu uzreiz. Kaut kas man pajautāja: „Ko tu gribi? Un cik daudz tu gribi?” Es atbildēju, ka gribētu redzēt mazāk, bet lielākā apjomā. Tad darbības intensitāte nedaudz pazeminājās, un tas kļuva līdzīgs krāsainiem, mazliet ieplaisājušiem panno. Nu jau uz to varēja koncentrēties. Rezultātā es sajutos daudz pārliecinātāk. Es neesmu viens. Es jautāju un saņemu atbildes.” (Strassman, DMT, 243.lpp.)
Tas pats pacients citā dienā (saņēmis trešo no četrām secīgām DMT injekcijām): „Ceļojums sākās ar elektrības durstīšanos visā ķermenī, uzreiz pēc tā radās vizuālas halucinācijas. Tad es pamanīju piecas vai sešas figūras, kas ātri gāja blakus man. Vairāk par visu tās atgādināja palīgus, drošus pavadoņus. Viens humanoīds pagriezās pret mani un, norādījis uz ziedu jūkli, painteresējās: „Kā tev tas?” (Strassman, DMT, 244.lpp.)
Pēc ceturtās devas Sins atradās tādā vietā, kur bija „stiepļu cilvēki, kas braukājās ar divriteņiem. Tie atgādināja radījumus no videospēlēm... Es tos novēroju. Tie izcēlās ar gaišzili zaļu nokrāsu un braukelēja man apkārt...” (Strassman, DMT, 245..lpp.)

Sāra (pēc 3.injekcijas): „man apkārt bija tumsa. Piepeši blakus parādījās kaut kādi radījumi. Tie bija lietusmēteļos un atgādināja siluetus. Tie priecājās par manu ierašanos. Šie radījumi centās paskaidrot, ka gatavi nodibināt ar mums kontaktu. Liekas, viņi bija apmierināti ar to, ka mēs esam izgudrojuši šādu tehnoloģiju... Tie vēlējās zināt ko vairāk par mūsu fiziskajiem ķermeņiem. Viņi pastāstīja man, ka cilvēki eksistē dažādos esības līmeņos...” (Strassman, DMT, 214.lpp.)
Sāra (pēc 4.injekcijas): „Es uzreiz devos kosmiskajā telpā. Viņi zināja, ka es atgriezīšos, un jau gaidīja mani. Viņi teica, ka varētu padalīties ar mums daudz zināšanās, ja vien mums izdotos nodibināt ar viņiem daudz ilgāku kontaktu. Un es gribētu, ka Jūs [Strasmans] pārtrauktu kontrolēt tos, kam dod DMT!” (Strassman, DMT, 215.lpp.)
Vēlāk vēl: „Man likās, it kā es šīs radības atcerētos. Viss tas bija tik reāls, ka atstāja stipru nospiedumu manā atmiņā. Viņi grib, lai mēs atgrieztos. Viņiem patīk mācīt mūs un spēlēties ar mums. Un es gribētu atgriezties tur un mācīties.” (Strassman, DMT, 271.lpp.)

Dimitrijs stāsta, ka satiktie radījumi viņā izsauca „trīci un apjukumu:” „Es zināju, ka viņi gatavo mani kaut kam... Viņi gribēja man daudz ko iemācīt. Taču visupirms viņi gribēja mani iepazīstināt ar to vietu, kur es atrados, un tur pieņemto valodu...” (Strassman, DMT, 197.lpp.)

Džeremijam likās, ka „DMT nebija līdzīgs citām narkotikām:” „Tas līdzīgs ne tik daudz narkotikai, cik jaunai tehnoloģijai. Jūs pats nolemjiet, ņemt tajā dalību vai nē. Un šī realitāte turpina eksistēt bēz jūsu līdzdalības. Jūs atgriežaties ne tieši tai pašā momentā, kad šķīrāties ar šo pasauli. Jūs nokļūstat situācijā, kas paspējusi skatā izmainīties jūsu prombūtnes laikā. Tas vairāk līdzinās novērojumam nevis halucinācijai.” (Strassman, DMT, 195..lpp.)

Neatbilstība materiālajai zinātnei. Liekas, eksperimentu sēriju rezultātā stipri izmainījušies arī paša Strasmana uzskati par pasaules iekārtojumu. Ne velti DMT viņš sācis saukt par „garīgo molekulu.” Bez tam vinš patiesi pieļauj, ka šī viela spēj „pārvietot mūs garīgās dimensijās.” (Strasman, DMT, 53.054.lpp.)
Strasmans: „Kā likums, tādas pasaules nav pieejamas mums un mūsu instrumentiem, un mēs nespējam iekļūt tajās parastajā apziņas stāvoklī. Ļaudis pieraduši domāt, ka līdzīgas pasaules „eksistē vien mūsu apziņā.” Tomēr var izrādīties, ka īstenībā tām piemīt patstāvīga esība, kas brīvi eksisē „ārpus mums.” Pietiek izmainīt mūsu smadzeņu uztverošo spēju, un mēs bez grūtībām spējam ar šīm pasaulēm mijiedarboties.” (Strasman, DMT, 54.lpp.)

Geibs (0,4 mg/kg): „Pēc tam pašas skaistākās krāsas saplūda radījumu figūrās. Viņu tur bija neticams daudzums. Tie runāja ar mani, taču tā laikā neizdvesa ne skaņas. Tas bija līdzīgi tam kā it kā viņi mani svētītu, dzīvības gari svētīja mani... Iesākumā tas atgādināja iegremdēšanos alā vai tunelī vai pat izeju kosmosā. Un viss tas notika ļoti ātri. Es jutu sevi kā bumbu, kas iegāžas šai noslēpumainajā izplatījumā.” (Strassman, DMT 190.lpp.)

Entopiskie fenomeni Strasmana eksperimentos. Eksperimentu pacientu stāstos pavīd „rotējoši ģeometriski ornamenti” un „spilgtas, uzbāzīgas krāsas,” kas, visdrīzāk, liecina par entopisko fenomenu novērošanām DMT transu laikā.
Visbiežāk novēroto fenomenu starpā ir „ģeometrisku musturu kaleidoskops,” krāšņi rozā tīmeklis,” „visdažādāko nokrāsu pārklāšanās, it kā projicēti televizora ekrānā,” „tuneļi,” „kāpnes,” „piltuves” un pat rotējošs „zelta disks.” (Strasman, DMT, 147.lpp.)
Daudzi eksperimentu dalībnieki stāsta par gaismas pleķiem un punktiem, kas „izplatās visos virzienos.” (Strasman, DMT, 344.lpp.)
Piemēru skaits ir ļoti liels, tādēļ tikai daži no tiem:
- Vladans (diezgan neliela deva): „Halucināciju apogejā es novēroju visus iespējamākos ģeometriskos ornamentus. Tur bija apļi un konusveidīgas figūras ar iešvīkātām virsmām. Tās visu laiku kustējās.” (Strasman, DMT, 178.lpp.)
- Rekss (neliela deva): atskārta sevi esam starp „dīvainiem radījumiem un mehāniskām iekārtām.” Visi šie radījumi un aparāti „bija ieslēgti zaigojošā kontūrā.” (Strasman, DMT, 292.lpp.)
- Sols ieraudzīja entopiskos efektus savietojumā ar pilnvērtīgām portretiskām vīzijām. Viņa redzes laukā nepārtraukti zibēja „sarežģīti un skaisti ģeometriski ornamenti.” Tad no šiem ornamentiem „izpeldēja” radījumu figūras. „„Es skatījos” uz tiem ar savu iekšējo redzi, un mēs it kā novērtējām viens otru. Tad viņi no jauna sajaucās ar krāsainajiem ornamentiem, un tie pa bišķītīm sāka kust. Tobrīd es sāku saklausīt dažas skaņas no ārējās pasaules un sapratu, ka pienācis laiks atgriezties.” (Strasman, DMT, 344.-345..lpp.)

Mūs jau gaida? Apbrīnojamā vienprātībā Strasmana pacienti stāsta, ka radījumi Tai pusē ir lieliski informēti par viņu ierašanos. Bet kā gan tas var būt? Sanāk tā, ka Viņi lieliski zin par mums visu un vienmēr, kamēr mēs Tos pat nemanām?
Laikam jau arī pašam Strasmanam nedeva mieru šis jautājums, jo kā gan citādi viņš būtu izteicis tik bīstamus minējumus: „Iespējams, tie saprātīgie radījumi, kas dzīvo tā saucamās „melnās matērijas” sfērā, ir brīnišķīgi informēti par mūsu eksistenci. Paši mēs varam tikai izteikt minējumus par šādu alternatīvu esības formu pastāvēšanu, tam izmantojot galvenokārt sarežģītus matemātiskus aprēķinus. Taču nav izslēgts, ka tie, kas attīstījušies citos Visumos pēc saviem fizikas likumiem, patiesi var uztvert mūs ar savu sajūtu vai īpašu tehnoloģiju palīdzību.” (Strasman, DMT, 320.-321.lpp.)

DNS manipulācijas?
Pacients Reks apgalvoja, ka kukaiņveidīgie radījumi „manipulēja” ar viņa DNS, „mainot tam struktūru.” (Strasman, DMT, 206.lpp.)
Karls bija redzējis „tādas spirāles, kas bija līdzīgas DNS, sarkanā un zaļā krāsā.” (Strasman, DMT, 176.lpp.)
Kleo novēroja „DNS tipa spirālveida priekšmetu, formētu no neparasti spožiem kubiskas formas objektiem.” (Strasman, DMT, 176.lpp.)
Sāra: „Es jutu, ka DNS atbrīvo manas dvēseles enerģiju un grūž to caur DNS... Vēl tur bija spirāles, kas man atgādināja attēlus, kādus reiz biju redzējusi Čako kanjonā [tāda vieta Arizonā, kur sastopami senie klinšu gleznojumi]. Iespējams, tā arī bija DNS. Nav izslēgts, ka mūsu senči jau zināja par tās esamību. DNS iekļūst Visumā, dāvājot mums kosmisko ceļojumu iespēju. Pateicoties tai cilvēks spējīgs ceļot ārpus ķermeņa. Smieklīgi būtu uzskatīt, ka kosmoss būtu iepazīstams ar niecīgiem kuģīšiem.” (Strasman, DMT, 177.-176.lpp.)
Elija: „Tas ir līdzīgi vārdu pavedieniem vai DNS, vai vēl kaut kam līdzīgam. Viņi tur ir visur. Kur vien palūkosies, visur viņi... Kad cenšos ielūkoties vērīgāk, tad visvairāk tas līdzinās simboliem. Tāda sajūta, it kā es atrodos realitātes centrā, kurā sakoncentrēta visas esības jēga. Un es esmu ieticis tieši galvenajā istabā.” (Strasman, DMT, 320.-321.lpp.)
Vladans: „Tas ir līdzīgi tam, it kā tu skatītos uz alfabētu. Taču tas nav angļu. Tas bija kaut kāds fantastisks alfabēts – rūnu sajaukums ar krievu vai arābu rakstu zīmēm. Un tāda sajūta, ka visas šīs zīmes satur īpašu informāciju. Viss bija pārdomāts un ar jēgu – pavisam ne gadījuma rakstura simbolu sakopojums.” (Strasman, DMT, 320.-321.lpp.)

Evolūcijas virzītājspēks?
Džeremijs: „Es sajutu evolūcijas procesu. Šie radījumi mūs pieskata.” (Strasman, DMT, 193.lpp.)

Eksperimenta beigas. Liekas, Strasmans patiesi bija gatavs savos meklējumos doties tālāk par materiālistu novilkto sarkano svītru. Tomēr viņa pacientu biežās tikšanās ar „ārpuszemes radījumiem” un nespēja rietumu zinātnes standartos pamatot vajadzību pēc tādiem eksperimentiem, tas piespieda viņu pētījumu izbeigt.
Zinātnieks pavisam godīgi atzina, ka nav bijis gatavs „tik biežiem ziņojumiem par tikšanām ar šiem radījumiem. Tādi stāsti draudēja man ar pilnīgu uzskatu maiņu par smadzeņu un realitātes dabu.” (Strasman, DMT, 178.lpp.)

Strasmana secinājumi. Šādai problemātikai Rietumu zinātne nepievēršas bieži, un tie nedaudzie nopietnie pētnieki tomēr bijuši spiesti atzīt, ka šai fenomenā ir kas patiesi noslēpumains. Viņi bija spiesti aizdomāties par to, kas tad ir patiesi reāls, bet kas tāds nav.
Pats Strasmans atzinās, ka bijis „apjucis un norūpējies” „par to konsekvenci, ar kādu visi šie ļaudis ziņoja par savām tikšanām ar nemateriālām būtnēm, kas radušās... „citplanētu” izplatījumā... vai augsti tehnoloģiskās telpās. Šīs saprātīgās būtnes no „citām” pasaulēm bija visai ieinteresētas zemiešos. Praktiski vienmēr tās jau iepriekš zināja par viņu ierašanos un tūdaļ pat ķērās pie apmācības... tTās aktīvi komunicēja ar brīvprātīgajiem, nododot tiem informāciju ar vizuālu tēlu, telepātijas un pat žestu palīdzību. Tādu kontaktu mērķis paliek neskaidrs, tomēr daudzi cilvēki juta pret sevi labvēlīgu attieksmi, kas bija saistīta ar vēlmi uzlabot mūs individuāli un arī kopā kā rasi.” (Strasman, DMT, 199.-200.lpp.)

Kā kārtīgs zinātnieks-materiālists (pēc profesijas psihiatrs) Strasmans iesākumā centās izskaidrot šo ziņojumu universalitāti kā arī ārkārtējas realitātes izjūtas ar tīri bioloģiskiem iemesliem. Viņš sprieda, ka DMT spēj „aktivizēt noteiktus smadzeņu rajonus, kas atbild par līdzīgu tēlu un sajūtu veidošanos. Jo kā gan savādāk varētu izskaidrot to, ka tāds cilvēku daudzums secīgi novēro vienas un tās pašas lietas – parasti, cilvēkveidīgus kukaiņus un reptiļus?” (Strasman in Robert Forte, Entheogens and the Future of Religion, 157.lpp.)
Tomēr viņa brīvprātīgie krasi iebilda pret tādu redukcionismu. Viņi nekādi negribēja piekrist, ka rūķus, klaunus un „cipīšus” radījušas viņu pašu smadzenes.
Ar laiku arī pats Strasmans sāka saprast, ka sadūries ar nopietnu prolēmu. Nebija izprotams, kādēļ cilvēka sadzenēs nepieciešama DMT klātbūtne: „Vai tiešām mēs nopietni būtu gatavi noticēt tam, ka tieši smadzeņu audu fragmenti, tos stimulējot noteiktā veidā, rada tik dīvainus radījumus un ne mazāk dīvainas sajūtas?” (Strasman, DMT, 200.lpp.)

Savu eksperimentu rezultātā Strasmans izveda teoriju, ka eksistē cilvēki, kuru smadzenes reizi pa reizei producē lielāku DMT daudzumu. Vīzijas, kas rodas DMT ietekmē arī ir tās, kas liek cilvēkam noticēt, ka viņš bijis „citplanētiešu” Nolaupīts.
Sava darba 216.lpp. Strasmans raksta par „pārsteidzošu līdzību starp dabiskiem citplanētiešu un cilvēku kontaktiem un tādiem, kas ir DMT izsaukti. Līdzīgas sakritības tikai apstiprina manu hipotēzi, saskaņā ar kuru Nolaupīšanas fenomens ir izsaukts dēļ paaugstināta DMT līmeņa mūsu organismā.” Tādejādi DMT būtu uzskatāms par „cilvēka endogēnu psihodēliķi” (tā pati 216.lpp.).
Vienkārša un eleganta teorija, kas izskaidro daudz ko no tā sauktā Nolaupīšanas fenomena.
Tomēr jāsaka, ka Strasmans šo lietu nevienkāršo, un nereducē visu tikai uz DMT. Viņš tikai apgalvo to, ka šī neparastā pieredze kļūt iespējama pateicoties paaugstinātam DMT līmenim (arī 216.lpp.).
Lai gan daudzie viņa eksperimentu pacientu stāsti izsauca visai lielu apjukumu Strasmanā, tomēr viņš visai apņēmīgi aizstāvēja koncepciju par cilvēka smadzenēm kā realitātes „uztvērēju,” tādejādi sekojot Hakslija, Hofmaņa un Džeimsa idejām šai jomā. Tādēļ R.Strasmans nenoliedz iespēju, ka viņa pacientu vērotie neparastie radījumi varētu arī būt pilnībā reāli, bet slēpti no mums līdz brīdim, kamēr DMT (vai arī kāds cits halucinogēns) neiejaucas mūsu smadzeņu darbībā, lai noskaņotu smadzenes uz citu uztveršanas vilni.

„Pilnīgi iespējams, ka DMT patiesi izmaina mūsu smadzeņu raksturlielumus,” ļaujot mums ieradzīt to, ko fiziķi sauc par „tumšo matēriju.” Tie ir tie 95% matērijas, par ko ir zināms, ka tā eksistē Visumā, taču kuru pilnīgi nav iespējams jaust ar mūsu maņām vai mērinstrumentiem.” (Strassman, DMT, 318.lpp.)

Pārskatījis eksperimentu rezultātus, Strasmans saka lūk, ko: „No jauna pārlūkojot to gadu piezīmes, es nebeidzu brīnīties, cik bieži mūsu brīvprātīgajiem izdevās „nodibināt kontaktus” ar „viņiem” vai arī kaut kādiem citiem radījumiem. Katrā gadījumā vismaz puse no viņiem izgājusi cauri līdzīgu sajūtu pieredzi. Parasti tādēļ, lai aprakstītu tos, ko viņi redzējuši transa stāvoklī, mani aprūpējamie izmantoja tādus apzīmējumus kā „radījumi,” „citplanētieši,” „skolotāji” vai „palīgi.” Šīs „dzīvības formas” varēja izskatīties kā klauni, reptīļi, dievlūdzēji, bites, zirnekļi un pat kaktusi. Līdz pat šim brīdim ir dīvaini pārlasīt piezīmes, ko esmu veicis eksperimenta laikā: „Tur bija tie radījumi,” „Mani veda,” „Viņi uzreiz bija man blakus.” Tāda sajūta, ka mans saprāts atsakās uztvert visu šo patiesību. Pieņemu, ka to visupirms var skaidrot ar to, ka līdzīgi stāsti pašā kardinālākajā veidā atšķiras no mums pierastās pasaules iekārtojuma koncepcijas.” (Strasman, DMT, 185.lpp.)
Interesanti – Strasmans uzskata, ka DMT un citi halucinogānie līdzekļi var tikt izmantoti šo pasauļu pētīšanai.

Pie līdzīgas neizpratnes nonāca arī cits pētnieks – psiholoģijas profesors Benijs Šenons no Jeruzālemes universitātes. Viņš bija rūpīgi aptaujājis vairākus simtus cilvēku, kas bija dzēruši aijavasku. Viņš noteica, ka ne mazāk par 75% aptaujāto bijušas kopējas vīzijas. Visbiežāk tie bija redzējuši čūskas un plēsoņas no kaķveidīgo dzimtas. Intersantākais, ka redzējumiem nebija nekā kopēja ar pašu cilvēku dzīves pieredzi. Daudzi no aijavasku dzērušajiem redzējuši arī radības, ko varētu saukt par „citplanētiešiem” pie tam daudzkārt kopā ar „kosmiskiem kuģiem.”

Kritika. Protams, kritiķi mēģina apgalvot, ka DMT eksperimentu pacienti savus vīziju tēlus smēluši no masu kultūrā esošajiem citplanētiešu-kukaiņu aprakstiem. Tas tā varētu būt, ja visi DMT eksperimenti būtu sākušies R.Strasmana laikos, kad par „citplanētiešiem” ir pilna mēdiju telpa. Tomēr agrākie DMT eksperimenti, kad par NLO un Nolaupīšanām vēl nerakstīja, devuši visai līdzīgu vīziju ainu.
Redukcionisms. Redukcionisti uzskata, ka līdzīgie redzējumi saistīti ar cilvēka smadzeņu un neiroanatomiskās struktūras īpatnībām un tādēļ var tikt izskaidroti bioloģisku kategoriju ietvaros. Šāda redukcionistu teorija ir izklāstīta grāmatā Eugene d’Acquili un Andrew B.Newburg, „The Mystical Mind: Probing the Biology of Religious Experience (Fortress Press, Mineapole, 1999.g.)
Šādu viedokli apstrīd Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors Benijs Šenons (tiesa gan, aijavaskas sakarā): „Pirmajā acu uzmetienā tāds izskaidrojums varētu likties visdabiskākais. Taču nedaudz pārdomājot tas vairs neliekas tik acīmredzams. Vai tiešām esam gatavi apgalvot, ka tādiem vizuāliem elementiem kā čūskām un jaguāriem, pilīm un mākslas darbiem, jābūt pateicīgiem par savu parādīšanos noteiktiem smadzeņu centriem, kuros tad arī glabājas dotā informācija?.. No mūsdienu procesu, kas noris galvas smadzeņu garozā, izpratnes viedokļa, līdzīgiem apgalvojumiem vienkārši nav jēgas.” (Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind,” 388.-389.lpp.)
Tomēr vispretrunīgāk ir tas, ka tik spēcīgs un iespaidīgs halucinators mehānisms var būt izveidojies dabiskās izlases ceļā. Jo ieiešana transā taču uz laiku cilvēkus ieved iluzorā pasaulē, kas nu nekādi neatvieglo cīņu ar materiālās eksistences grūtībām.
Šamanisms. Tomēr lietas būtība ir labi izskaidrojama no šamaniskā pasaules uzskata redzes punkta. Tā ir mūsu realitātes pastāvīga mijiedarbība ar Citpasauļu realitātēm.

Būtībā Strasmans un Šenons ir gatavi pieņemt Citpasauļu esamību.
Strasmans: „Piekrītot kancepcijai, ka smadzenes ir informācijas uztvērējs... mēs varam saskaņot to parametru izmaiņu bioloģisko modeli ar ķīmisko. Tai pat laikā tas ļauj pieņemt, ka izmainītas apziņas stāvokļi atspoguļo stabilas un no mūsu līmeņa neatkarīgas esības.” (Strasman in Forte, „Entheogens and the Future of Religion," 157.lpp.)
Šenons saka, ka aijavaskas seansu laikā redzētās vīzijas ir tik reālas, ka „pats par sevi rodas secinājums: man izdevies ielauzties citās esības sfērās. Starp citu, tam labprāt tic daudzi no tiem, kas kaut vienreiz pamēģinājuši aijavasku. Un intoksikācijas laikā, un arī pēc tās viņu priekšā ir jautājums: liekas, tas patiesi eksistē?” (Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind," 165.lpp.)
Šenons saka, ka ajauaska pirmo reizi dzīvē likusi viņam šaubīties „par rietumu uzskatu patiesīgumu realitātes dabā.” (Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind," 167.lpp.) Tomēr viņš pats, kā jau zinātnieks, jūtas nekomfortabli, ielauzdamies Pārdabiskajā – „vēršanās pēc palīdzības pie pārdabiskā” ir sveša viņa domāšanai (Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind," 393.lpp.) Būdams „universitātes profesors, psihologs un filozofs” viņš labāk būtu vēlējies palikt „to domāšanas normu rāmjos, kas atbilst manam kultūras un profesionālajam mantojumam.” (Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind," 362.lpp.) Rezultātā viņš nonāk pie secinājuma, ka laikam jau šīm vīzijām ir kāds sakars ar cilvēka iztēli, un izsaka domu, ka esam nonākuši pie „ārējās sfēras.”

Avoti:
1. Graham Hancock, „Supernatural: Meetings with the Ancient Teachers of Mankind,” 2005.g.
2. S.Zara MD PhD and Z.Boszormenyi MD PhD, „Dimethyltryptamine Eksperiments with Psychotics,” Journal of Mental Science, 104, 1958.g.
3. William J.Turner MD and Sidney Merlis MD, „Effect of some Indolealkylamines on Man,” AMA Archives of Neurology and Psychiatry, 81, 1959.g.
4. Timothy Leary, „Programmed Communiction during Experiences with DMT,” The Psychedelic Review, 8, 1966.g.
5. Rick Strassman MD, „DMT: The Spirit Molecule: A Doctor’s Revolutionary Research into the Biology of Near-Death and Mystical Experencies,” Park Street Press, Rochester, Vermont, 2001.g.
6. Benny Shanon, „The Antipodes of the Mind: Charting the Phenomenology of the Ayahuasca Experience,” Oxford University Press, 2002.g.
7. Strasman in Forte, „Entheogens and the Future of Religion.”