Konfuciānisms, konfūcisms, konfuciāņi
Ētiski politisku uzskatu un tradīciju reliģiska sistēma, kas nāk no animisma un senču kulta, pielāgota feodālās sabiedrības apstākļiem ar ķīniešu filozofa Konfūcija mācības palīdzību, papildināta ar varoņu kultu un ir izplatīta Ķīnā.
Konfūcija ētiski politiskā mācība. Būdams aculiecinieks sociāli ekonomiskajām pārmaiņām sabiedrībā un ģints aristokrātijas pagrimumam, kas norisinājās VI un V gs. pmē. Konfūcijs kļuva par savas šķiras ideoloģijas paudēju un aizstāvi. Viņa ētiski politiskā mācība bija virzīta uz to, lai saglabātu vecās aristokrātijas priviliģēto stāvokli, lai atjaunotu tās agrākās ekonomiskās un politiskās pozīcijas.
Konfūcijs nav atstājis sistematizētu mācību. Viņa uzskati izklāstīti vairākās grāmatās, ko uzraksījuši viņa mācekļi un piekritēji. No šīm grāmatām var spriest, ka Konfūcijs nodevies galvenokārt morāli ētiskai mācībai un valsts pārvaldes jautājumiem.
Par visu sabiedrībā pastāvošo nekārtību cēloni Konfūcijs uzskatīja cilvēku tikumības pagrimšanu. Tāpēc viņš uzskatīja, ka agrākās kārtības atjaunošana jāsāk ar "siržu labošanu."
Konfūcija mācijas pamatā ir humānisma ideja, kas ietver tādus jēdzienus kā uzticība, vecāku un vecāko cilvēku godināšana. Izvirzot humānisma ideju, Konfūcijs balstījās uz šādiem pieņēmumiem: ciktāl ģints aristokrātijas vara pamatojas uz veldošās dzimtas locekļu asinsradniecību, tad šās kundzības nostiprināšanai nepieciešams vispirms nostiprināt asinsradinieku vienotību. Tas nozīmēja, ka visiem valdošās dzimtas locekļiem, kā tiem, kas ir pie varas, tā arī tiem, kuri izputējuši, jāievēro un jānostiprina savas radnieciskās saites, godinot dzimtas kopīgos senčus, cienījot vecākus un dzimtas vecākos locekļus (pēc vecuma un sabiedriskā stāvokļa). Tāpēc Konfūcijs asi protestēja pret "radniecību ar tālīnajiem," zemas kārtas ļaužu sajaukšanos ar augstmaņiem," "vecā sajaukšanos ar jauno." Konfūcijs uzskatīja, ka tad, kad visi dzimtas locekļi apvienosies un izbeigsies iekšējās ķildas, vergi jutīs viņu vienotību, spēku un kļūs paklausīgi. "Mīlēt savus tuviniekus," - sacīja Konfūcijs, "tas jau ir humānisms." Tādejādi mīlestība un vecāko cilvēku godināšana, ko sludināja Konfūcijs, attiecās tikai uz valdošās dzimtas locekļiem un to uzdevums bija kalpot ģints aristokrātijas varas nostiprināšanai.
Jēdziens "uzticība" Konfūcija mācībā nozīmēja vispirms uzticību ķeizaram - "debesu dēlam." Uzticību ķeizaram Konfūcijs uzskatīja par pienākuma augstāko izpausmi: "Katrs, kas kalpo ķeizaram, augsts vai zems, bagāts vai nabags, nekādos apstākļos nedrīkst sacelt dumpi." No tā izriet, ka konfuciānisma "uzticības" sludināšanai bija tas pats šauri šķiriskais mērķis - saglabāt un nostiprināt ģints aristokrātijas kundzību.
Konfūcija principu "uzticība" ar cinisku vaļsirdību izskaidrojis kāds viņa piekitējiem: "Aristokrātijai jāpanāk vergu uzticība, un tikai pēc tam var piespiest vergus strādāt. Pretējā gadījumā tai nav pat ko domāt par vergu izmantošanu."
Konfūcija mācībā ļoti svarīgs punkts, kas ietverts "humanitātes" idejā, ir princips "li" - rituāls, kurš prasīja jo stingri ievērot cilvēku savstarpējās attiecības, kas noteiktas itin kā senatnē saskaņā ar "debesu gribu."
Tanī laikā notika nikna cīņa par reformām valsts pārvaldē. Reformu piekritēji pieprasīja pārvaldi uz likumu pamata (no tā cēlies šā virziena nosaukums - "likumnieki"). Ģints aristokrātija aizstāvēja vecos pārvaldes principus uz rituāla "li" pamata. Tā kā tajā laikā faktiskā vara atradās atsevišķu augstmaņu rokās, bet tauta arvien aktīvāk iesaistījās cīņā pret ekspluatāciju un beztiesību, Kofūcijs uzstājās par rituāla atdzimšanu, t.i. par veco valsts pārvaldes principu paturēšanu. Viņš prasīja, lai "valsts pārvalde neatrastos tikai augstu ierēdņu rokās" un lai "tauta nedrīkstētu apspriest valsts lietas." Pec Konfūcija domām, pilnīgi visai varai valstī jāpieder tikai "debesu dēlam." Visiem, kas domāja citādi, Konfūcījs sacīja: "Pārvari sevi, atjauno rituālu - tā jau ir humanitāte." Bez "li" - neskatīties, bez "li" - neklausīties, bez "li" - nerunāt, bez "li" - nedarboties - tā jau ir īstā "humanitāte." Ikvienu principa "li" pārkāpumu Konfūcijs sauca par "uzbrukuma mēģinājumu."
Konfūcija "humanitāte" ietvēra sevī vēl veselu rindu jēdzienu: "drošsirdību," "godbijību," "zināšanas." "augstsirdību" utt.
Saskaņā ar Konfūcija mācību, "humanitāte" varot piemist tikai "dižciltīgam cilvēkam," t.i. aristokrātam, kura darbību vada "pienākuma apziņa, nevis pašlabums." Turpretim tautai, pēc Konfūcija domām, nevarot piemist "humanitāte," tāpēc ka "tauta - tie ir zemi cilvēki," "vienkāršās tautas vidū nav cilvēku, kam piemīt "humanitāte."" Tautai lemts vienīgi "paklausīt aristokrātiem un gudrajiem," jo vienkāršā tauta "nav spējīga uzņemt zinības," tātad nevar arī kļūt "dižciltīga," tāpēc ka "zinības" piemīt tikai aristokrātijas pārstāvjiem.
Neraugoties uz visu "humanitātes" (žeņ) izpausmes daudzveidību, tās galveno saturu ietver divas pamattēzes, ko izteicis pats Konfūcijs un viņa māceklis Jui Czi: "Vecāku godināšana (sjao) un vecāko cilvēku cienīšana (ti) ir žeņ būtība." "Ja cilvēki iemācīsies valdīt pār sevi un atjaunos rituālu, tad visa Pasaule nonāks pie humanitātes." Konfūcija "humanitāte" tādejādi prasīja stingri ievērot ģimenes un sabiedrības hierarhiju, atjaunot veco kārtību sabiedrībā.
Ģimenes un sabiedriskās hierarhijas teorētisko pamatojumu Konfūcijs devis mācībā par "vārdu pārlabošanu." Šīs mācības galvenā doma reducējama uz to, ka vārdam jāatbilst priekšmeta būtībai. Attiecībā uz sabiedrisko dzīvi tas nozīmēja, ka cilvēka dienesta pakāpei, titulam stingri jāatbilst tam stāvoklim, kādu viņš ieņem sabiedrībā. "Valdniekam jābūt valdniekam, pavalstniekam jābūt pavalstniekam, tēvam jābūt tēvam, dēlam jābūt dēlam." Citiem vārdiem, Konfūcijas prasīja stingri reglamentēt katra sabiedrības locekļa pienākumus atbilstoši viņa stāvoklim stingros ietvaros, no kuru robežām viņš nedrīkstētu iziet. Konfūcijs teica: "Ja iznīcinātu starpību starp augstmaņiem un vienkāršiem cilvēkiem, tad tā varētu parādīt augstmaņu autoritāti un diženumu? Turklāt, kas tā būtu par valsti, ja nebūs atšķirība starp dižciltīgajiem un vienkāršajiem cilvēkiem?"
Konfūcijs ne vien uzstājās pret robežu iznīcināšanu starp "dižciltīgajiem" un "nedižciltīgajiem," viņš atklāti apstiprināja "dižciltīgo" tiesības ekspluatēt "nedižciltīgos": "Ja cilvēkam patīk rituāls, taisnība un uzticība un ja viņi vēlas kļūt pilnīgi, tad viņiem nav vajadzīgs pašiem apstrādāt lauku un dārzu. Vergi kopā ar saviem bērniem, kas uzsēdināti uz muguras, viņu vietā apstrādā zemi."
Attaisnodams cilvēku nevienlīdzību zemes virsū, Konfūcijs tomēr brīdināja nekrist galējībās attiecībā pret tautu. Viņš sacīja, ka, cietsirdīgi izturoties pret vergiem un trūcīgajiem, var izraisīt dumpi. Tai pašā laikā labdarīgas attiecības pret tautu un aizgādnība var pazemot valdnieka autoritāti. Pamatojoties uz to, viņš ieteica turēties pie "vidusceļa." Viņa vārdiem, ka "saticība ir vislielākā bagātība," bija nolūks samierināt postā iegrūstos vergus un nabadzīgos ar ekspluatāciju un beztiesību. Mācību par "vidusceļu" Konfūcijs sauca par "augstāko tikumu."
Par valsts iekārtas ideālu Konfūcijs uzskatīja senās impērijas un leģendāros pagātnes ķēniņus uzlūkoja par "patiesi gudriem" valdniekiem, kas esot bijuši "debesu gribas" paudēji. Pēc Konfūcija domām, tas bijis "zelta laikmets" cilvēces vēsturē, un viņš neatlaidīgi prasīja atgriezties pie tā.
Konfuciānisma reliģiskie uzskati. Savā mācībā Konfūcijs gandrīz neskāra reliģiskus jautājumus, bet, spriežot pēc atsevišķiem viņa izteicieniem, viņš pilnīgi piekritis vecajam reliģiskajam pasaules uzskatam, ko aizstāvēja ģints aristokrātija.
Saskaņā ar šo pasaules uzskatu, debesis tika iztēlotas par augstāko dievību - Šandi jeb Tjaņ, pasaules un zemes kārtības nodibinātāju. Debesis dāvina ķēniņam varu un kontrolē viņa darbību. Ja ķeizars precīzi pilda "debesu pavēli," tad valstī valda miers un uzplaukums, un tauta dzīvo pārticībā un priekā. Turpretī, ja ķēniņs pārkāpj "debesu gribu," tad debesis viņu brīdina ar savas nežēlastības zīmēm, uzsūtot zemei dabas katastrofas, badu, epidēmijas un tml. Augstākajai dievībai Šandi pakļauts neskaitāms dažādu garu pulks, ar kuru palīdzību tā pārvalda zemes un debesu lietas. Augstākais dievībai ar visiem gariem bija regulāri jāziedo un tie jāgodina saskaņā ar seno rituālu.
Konfūcijs atbalstīja arī senču kultu, kas pamatojās uz ticību, ka mirušo dvēseles dzīvo Viņpasaulē, un prasīja stingri pildīt visus rituālus, kas saistīti ar šo kultu.
Konfūcija kults. Pēc Konfūcija nāves viņa mācību turpināja daudzie mācekļi un piekritēji. Tomēr tie neuzskatīja viņa mācību par reliģiju. Konfūcija kultu tie uzskatīja par cieņas un godbijības apliecinājumu viņam, par bijību izcilā domātāja priekšā. Konfūciju apdziedāja himnās, slavināja, bet pie viņa nevērsās ne ar kādām lūgšanām.
212.g.pmē. imperators Ši Huandi ar nāvi sodīja 460 Konfūcija piekritējus, kas tika apsūdzēti iedzīvotāju kūdīšanā pret imperatora varu.
Ap II-I gs.pmē. Konfūcija mācība kļuva par valdošo šķiru dominējošo ideoloģiju, bet viņa personu apvija svētuma oreols. 174.g.pmē. Haņu dinastijas imperators (kāds?) apmeklēja Konfūcija kapu un tur upurēja, ar to aizsākdams Konfūcija godināšanu. 50 gadus pēc tam Konfūcija dzimtenē tika uzcelta viņam veltīta svētnīca.
Mūsu ēras III gs. ar ķeizara (kura?) pavēli Konfūcijs tika kanonizēts un visās Ķīnas pilsētās viņam par godu sāka celt svētnīcas. Divas reizes gadā ķeizars apmeklēja Konfūcija svētnīcu galvaspilsētā (Pekinā?), pielūdza viņam un nesa upurus.
XX gs. sākumā Ķīnā bija ap 1500 Konfūcijam veltītu svētnīcu, kuros katra mēneša 1. un 15.datumā notika upurēšanas. Divreiz gadā, pavasarī un rudenī, notika sevišķi svinīgas lūgšanu ceremonijas, kurās bija jāpiedalās visiem valsts ierēdņiem. Šo svinīgo ceremoniju laikā Konfūcijam tika upurēti 6 teļi, vairāk par 20 000 cūku, 5000 aitu, 2000 briežu, 2000 zaķu un 10 000 gabalu zīda auduma.
Valsts reliģija. Jaunās ēras sākumā, attīstoties feodālām attiecībām, Ķīnā izveidojās jauna reliģiska sistēma. Tās pamatā bija animisms, t.i. ticība gariem, un senču kults, kas bija pielāgoti jaunajiem sociālajiem apstākļiem un papildināti ar labi izstrādātu varoņu kultu, pirmām kārtām ar Konfūcija kultu.
Šās reliģijas saturā galvenais bija ķeizara pielīdzināšana dievībai un viņa varas svētīšana. Ķeizars tika pasludināts par Dieva vietnieku virs zemes. Viņš saņēmis no Šandi "mandātu" valsts pārvaldīšanai, un tautai vajadzēja pildīt viņa gribu kā "debesu gribu." Ķeizars "norēķinājās" par saviem darbiem tikai "debesu" priekšā. Konfūcija mācība par "dievišķo valdnieku" bija guvusi šai reliģijā pilnīgu atspoguļojumu. Tāpēc arī šo reliģiju ārzemju (neķīniešu) literatūrā bieži vien sauc par "konfuciānismu." Tomēr šo "konfuciānismu" kā reliģiju nedrīkst identificēt ar konfuciānismu - feodālās Ķīnas ētiski politisko ideoloģiju, kuras dibinātājs tiešām arī bija Konfūcijs.
Mūsu ēras III gs. šī reliģija līdz ar daoismu un budismu tika padarīta par Ķīnas oficiālo reliģiju. Valsts reliģija bija aizguvusi no senajiem ticējumiem daudzas dievības un garus, kā arī sarežģītus pielūgšanas un upurēšanas rituālu. Tās panteonu nemitīgi papildināja, izsludinot par dievībām atsevišķas vēsturiskas personas, kas izvirzījušās ar kalpošanu tai vai citai ķeizaru dinastijai.
Visi oficiālā panteona dievi tika iedalīti saskaņā ar stingru hierarhisku principu, kas atspoguļoja cilvēku nevienlīdzību virs zemes. Dievības rangu noteica tas, kāds stāvoklis sabiedrībā bija cilvēkam, kam bija tiesības upurēt šai dievībai. No upura devēja stāvokļa bija atkarīga rituāla sarežģītība un upura dāvanu daudzums.
Visas dievības iedalīja 3 galvenās katedorijās: augstākā kategorija aptvēra "Augstāko valdoni" Šandi, "Zemes valdoni" Houtu, mirušos ķeizaru senčus; vidējā - saules un mēness dievības, 188 agrākos ķeizarus, Konfūciju, mākoņu, lietus, vēja, pērkona u.c. dievības; zemākā - kara dievu Guaņdi, uguns dievu, lielgabalu dievu, dievus - pilsētu aizgādņus, ļoti daudzos vietējos zemes, upju un kalnu garus.
Valsts reliģijai nebija īpašas priesteru kastas. Augstākā priestera funkcijas pildīja ķeizars. Tikai viņam bija tiesības vērties pie "debesīm" ar lūgšanām un upuriem. Viņš bija starpnieks starp tautu un dievu. Reizi gadā, ziemas saulgriežu dienā ķeizars svinīgos apstākļos nesa upurus "debesīm" par zīmi tam, ka, saskaņā ar Iņ-Jaņ principu, vīrišķais, gaišais, aktīvais pirmsākums - spēks Jaņ guvis virsroku pār tumšo, sievišķo, pasīvo pirmsākumu - Iņ. Šim nolūkam bija uzcelta diženā Debesu svētnīca, kur atradās "Augstākā valdoņa" Šandi un ķeizara senču tabulas.
Pavasarī, pirms lauku darbu sākšanas, ķeizars veica "pirmās vagas" ceremoniju Zemes svētnīcā. Ar rituālo arklu viņš uzara vienu vagu. Tikai pēc šās ceremonijas tautai bija tiesības sākt lauka darbus. Visām šīm ceremonijām bija jāuzsver ķeizara un viņa varas dievišķā izcelšanās, jāiedveš tautai doma, ka visa tās dzīve un darbība pilnīgi atkarīga no ķeizara kā "debesu dēla" darbības, jo viņš izpilda Dieva norādījumus.
Sakaru uzturēšana ar sīkākām dievībām un gariem bija valsts aparāta ierēdņu privilēģija. Ierēdņi un valsts dienesta kandidāti Senajā Ķīnā veidoja veselu sociālo grupu, tā saukto "mācīto kārtu." Šie cilvēki bija "mācīti" tai ziņā, ka zināja no galvas konfuciānisma literatūru, un tas bija vienīgais kritērijs, pēc kā tika izraudzīti kandidāti valsts dienestam. Tādejādi "mācīto kārta" bija konfuciānisma tradīciju un morālo baušļu paudēja un dedzīga aizstāve. Apvienojot valsts dienestu ar priesteru pienākumiem, "mācīto kārta" koncentrēja savās rokās politisko un garīgo varu, kas tai ļāva izplatīt konfuciānismu visās sabiedriskās dzīves sfērās.
Fens Dao ieņēma augstus administratīvus amatus U Dai perioda dinastiju valdīšanas laikā. Iepazinies ar ksilogrāfisko iespiešanas paņēmienu, 932.-953.gados Lojanā izdeva konfūcisma kanoniskās grāmatas. Dažkārt viņam piedēvē ksilogrāfijas izgudrošanu.
Konfuciānisma noriets. Valsts un reliģija saplūda vienotā politiskā sistēmā, kas valdošo šķiru rokās noderēja par varenu līdzekli varas noturēšanai un valsts vadīšanai. Tās uzdevums bija saglabāt un nostiprināt Ķīnā feodālo kārtību, kas balstījās uz ģimenes un sabiedrības hierarhijas konfuciāniskajiem principiem. Tā beidza pastāvēt līdz ar monarhistisko iekārtu, ko gāza 1911.gadā revolūcijas rezultātā.
Pēc monarhijas gāšanas vairākkārt tika mēģināts atjaunot konfuciānismu. Piemēram, to darīja Juaņs Šikajs, kas mēģināja atjaunot Ķīnā monarhiju. Sagrābis varu, viņš nesa upurus debesīm, cerēdams ar šo aktu piešķirt sev un savai varai nepieciešamo "svētumu." Kā zināms, Juaņam Šikajam tas neizdevās.
Gomindāna valdība arī sīksti turējās pie senajām konfuciānisma tradīcijām. Tāpat japāņu militāristi mēģināja izmantot konfuciānismu saviem militārajiem mērķiem - attaisnot intervenci Ķīnā. Agresīvo iekarošanas karu Ķīnā tie centās pamatot ar nepieciešamību restaurēt monarhiju un "glābt konfuciāniskos tikumus zaudējušo Ķīnu."
Komunisti, kas galu galā nonāca pie varas Ķīnā, strikti cīnījās pret konfuciānismu un tā izpausmēm.
Saites.
Konfūcijs (551.-479.g.pmē.).
Reliģijas un reliģiozitāte.
