Zīds
Dabisks audums.
Process. Dabisko zīdu iegūst no necila tauriņa kāpuriem. Mūsdienās zīdtauriņi savvaļā vairs nav sastopami, tāpēc zīda ražošanai izmanto domesticētos īpatņus, kas zaudējuši spēju lidot un pat baroties. Savu dzīvi tie sāk un beidz zīdkpības inkubatorā. To mūžs nav ilgāks par 20 dienām. No zīdtauriņa oliņām pēc 10–12 diennaktīm izšķiļas kāpuri. Tie aug aptuveni mēnesi, bet tad sāk veidot kūniņu – no siekalu dziedzera izdalījumiem trīs dienas tin sev apkārt izturīgu pavedienu. Ķīmiski zīdtauriņu sekrēta šķidrums satur olbaltumvielu fibroīnu. Sekrēts ir sīrupveida šķidrums, kas gaisā sacietē, pēc tam pārklājas ar citu olbaltumvielu - sericīnu un veido šķiedru.
Pavediena kopējais garums var sasniegt 1500 m. Zīda ražotāji kokonus savāc, apstrādā ar karstu tvaku un kopā satin 4–5 pavedienus, lai zīda diegs būtu izturīgāks. Ja kokonu laikus neapstrādā, no tā pēc 10 diennaktīm izšķiļas tauriņš.
Vēsture.
Atklāšana. Tiek uzskatīts, ka zīdu ieguvuši ķīnieši jau pirms 8000 gadu, taču arheoloģiskie pierādījumi ir tikai par 5000 gadu senatni. Leģenda vēsta, ka zīdu atklājusi Dzeltenā imperatora sieva Lei Žu - viņas tējas tasē iekritusi zidtauriņa kūniņa, no tās atdalījies pavdiens ko sieviete sākusi tīt ap pirkstu.
Ķīnieši audzēja arī zīdtārpiņus, no kuru ražotajām šķiedrām darināja skaistus un izturīgus audumus – gatavoja apģērbu, buras, saulessargus un mūzikas instrumentu stīgas. No zīda izšuva veselas gleznas – sadzīves ainas, mītu sižetus un dabas skatus. Izšuvumus pagatavoja tik prasmīgi, ka tos bija grūti atšķirt no gleznas.
Zīda ražošanas zinības ķīnieši turēja noslēpumā un no tā tirdzniecības guva milzīgu peļņu. Lai apmierinātu eiropiešu ineresi par zīdu, aptuveni II gs. ķīnieši attīstīja Zīda ceļu, kas stiepās no Pekinas līdz Vidusjūrai. Lai veiktu šos 8000 km, pagāja aptuveni gads. Katrā karavānā bija 100–500 cilvēku un tikpat kamieļu un jaku, kas nesa katrs aptuveni 140 kg preču.
Zīds Eiropā. Kāda no leģendām stāsta, ka sīriešu nestoriāņu mūki 551.gadā zīdtārpiņus no Ķīnas atveda unz Konstantinopoli. Eiropā par ievērojamu zīda ražotāju kļuva Itālija. Pie Komo ezera saražoto zīdu uzskatīja par pasaulē dārgāko.
1689.gadā itālis M.Malpigi aprakstīja zīdtauriņa anatomiju un attīstību, tas uzskatāms arī par vienu no pirmajiem darbiem entomoloģijā.
Pēc pāris gadsimtiem par zīda ražošanas centru kļuva Liona Francijā. Taču 1845.gadā ražošanu iedragāja zīdtārpiņu epidēmija, bet vēlāk zīda ražones iznīcināja industriāla revolūcija un mākslīgo audumu ražošanas attīstība.
Mūsdienas. Arī šodien Ķīna ir lielākā zīda ražotāja pasaulē – tā aizņem 54% pasaules zīda tirgus. Pēc tam nāk Indija ar 15%. Pirmajā ražotāju desmitniekā bez Āzijas valstīm ir arī Brazīlija un Rumānija.
2009.gdu ANO pasludinājusi par dabisko šķiedru gadu, lai veicinātu tā popularitāti. Dabiskā zīda audums ir viegls, izturīgs un ķermenim draudzīgs: labvēlīgi ietekmē cilvēka magnētisko lauku, nomalizē asinsspiedienu, siltumapmaiņu un mazina nogurumu.
Dzīvnieku aizstāvji gan ieblst pret kūniņu iznīcināšanu un zīdu dēvē par „līķautu.” Aprēķināts, ka viena zīda krekla izgatavošanai nogalina ap 1000, bet kleitai – ap 1700-2000 zīdtārpiņu kūniņu.
Saites.
Ķīnieši.
