Konfūcijs (551.-479.g.pmē.)
Kun Fu-czi.
Ķīniešu vārdā – Kung Fu Cu, pasaulē pazīstams ar vārda latinizēto formu - Konfūcijs.
Senās Ķīnas filozofs, konfūcisma mācības pamatlicējs.
Radniecība. Tēvs - sīks ierēdnis.
Dzīvesgājums. Dzimis Coifā, Lu valstiņā (mūsdienu Šanduņas province) 28.septembrī, vecā, bet jau paputējušā aristokrātu dzimtā.
Dzimtajās vietās jaunībā strādājis "zemus" darbus, vīra gados bijis par galveno ierēdni kriminālajās tiesu lietās - t.s. sikou, strādājis pie dažādiem feodāļiem. Tomēr valsts dienests viņam izvērsās neveiksmīgi, bijis spiests to pamest un aiziet vientuļniekos.
Mūža pēdējos gados Konfūcijs sapulcinājis ap sevi mācekļus, kuriem sludinājis savus uzskatus. Saskaņā ar nostāstiem viņam bija 3000 skolnieku, bet 72 no tiem bija izcilāki. Skolnieku pavadīts viņš daudzus gadus klejoja pa dažādām Senās Ķīnas valstiņām, cenšoties atrast savai mācībai pielietojumu. Nesaņēmis atbalstu no valdnieku puses, Konfūcijs atgriezās dzimtajā pusē un pēdējos savas dzīves gadus pavadīja sacerot hroniku "Pavasaris un rudens" (Čuņcjū), rediģējot "Vēstures grāmatas" (Šu Czin), "Dzejoļu grāmatas" (Ši Czin).
Apglabāts Kunu dinastijas kapsētā Cjuifu pilsētā. Mūsdienās tajā Konfūcijam ir piemineklis. Mūsdienās Konfūcija dzimšanas dienā Cjuifu pilsētā notiek svētki, kurus finansē valsts. Rituālus tūristu priekam izpilda aktieri. Pēdējos gados komunistiskās Ķīnas ideologi pārskatījuši attieksmi pret viņa idejām.
Darbība. Konfūcijs pirmo reizi Ķīnas vēsturē radīja privātu skolu.
Bronzas laikmeta maģiskos rituālus pārvērta valsts un tās morāles koncepcijā. Viņa mācība bija ideāls pēc kā tiekties Ķīnas valdniekiem 2000 gadu. Pati mācība ir saglabājusies tikai laikabiedru nostāstos.
Konfūciju neuztrauca Dievs vai dzīve pēc nāves. Viņa galvenā rūpe bija izveidot taisnīgu un godīgu sabiedrību. Uzskatīja, ka sabiedrību kopā satur labestība un morālās vērtības. Konfūcijs mācīja, ka cilvēki nepiedzimst labi, viņiem labestība jāmāca – gan valdniekiem, gan tiem, pār kuriem viņi valda. Konfūcija ideāls bija sabiedrība, kuru kopā saista savstarpēja cieņa un uzticība. Pats būdams aristokrāts, viņš neatzina autoritārismu, jo uzskatīja, ka ideoloģija jāveido zinātniekiem, nevis valdniekiem, kuriem pašiem ir jāpakļaujas zelta likumiem, lai nezaudētu debesu mandātu.
Visā visumā Ķīnas imperatori nopietni izturējās pret Konfūcija mācību.
Konfūcija nopelns ir arī tas, ka viņš savācis un rediģējis senos tekstus, kam ir svarīga nozīme Ķōinas senās vēstures pētīšanā.
Apziņa, ka cilvēka personīgās morālās vērtības ir civilizācijas pamatā, ir patiesa arī mūsdienās.
Konfūcija kults. Pēc Konfūcija nāves viņa mācību turpināja daudzie mācekļi un piekritēji. Tomēr tie neuzskatīja viņa mācību par reliģiju. Konfūcija kultu tie uzskatīja par cieņas un godbijības apliecinājumu viņam, par bijību izcilā domātāja priekšā. Konfūciju apdziedāja himnās, slavināja, bet pie viņa nevērsās ne ar kādām lūgšanām.
Ap II-I gs.pmē. Konfūcija mācība kļuva par valdošo šķiru dominējošo ideoloģiju, bet viņa personu apvija svētuma oreols. 174.g.pmē. Haņu dinastijas imperators apmeklēja Konfūcija kapu un tur upurēja, ar to aizsākdams Konfūcija godināšanu. 50 gadus pēc tam Konfūcija dzimtenē tika uzcelta viņa svētnīca.
Mūsu ēras III gs. ar ķeizara (kura?) pavēli Konfūcijs tika kanonizēts un visās Ķīnas pilsētās viņam par godu sāka celt svētnīcas. Divas reizes gadā ķeizars apmeklēja Konfūcija svētnīcu galvaspilsētā (Pekinā?), pielūdza viņam un nesa upurus.
XX gs. sākumā Ķīnā bija ap 1500 Konfūcijam veltītu svētnīcu, kuros katra mēneša 1. un 15.datumā notika upurēšanas.Divreiz gadā, pavasarī un rudenī, notika sevišķi svinīgas lūgšanu ceremonijas, kurās bija jāpiedalās visiem valsts ierēdņiem. Šo svinīgo ceremoniju laikā Konfūcijam tika upurēti 6 teļi, vairāk par 20 000 cūku, 5000 aitu, 2000 briežu, 2000 zaķu un 10 000 gabalu zīda auduma.
Konfūcija frāzes. Konfūcija izteicienus viņa skolnieki pierakstīja un apkopoja grāmatā "Sarunas un spriedumi" (Luņ Jui).
„Bez rituāliem mēs esam tikpat kā miruši.”
„Cieni pagātni un tu izpratīsi tagadni. Tikai tad tu spēsi iemācīties labestību un cilvēkmīlestību.”
„Vēsture palīdz saprast aizgājušo laiku labos un sliktos darbus, un tie mums kalpo par piemēru un brīdinājumu.”
Rakstu darbi. Viņa grāmatas Ķīnā bija kļuvušas par ko līdzīgu Svētajiem Rakstiem. III gs. pēc imperatora Ciņ Ši Huandi pavēles iznīcināja pilnīgi visas Konfūcija grāmatas. Taču kāds akls sirmgalvis tās zināja no galvas un viņa mazmeita, kura zināja hieroglifisko rakstību, no jauna pierakstīja visas Konfūcija Piecas grāmatas.
"Pavasaris un rudens." Čuņcjū. Šo hroniku viņš sastādījis savas dzīves pēdējos gados, un tā aptver laika periodu no 722.-481.g.pmē.
"Vēstures grāmatas." (Šu Czin). Rediģējis.
"Dzejoļu grāmatas." (Ši Czin). Rediģējis.
"Sarunas un spriedumi." (Luņ Jui). Šai grāmatā apkopoti skolnieku pierakstītie Konfūcija izteikumi.
Konfuciānisms. Ētiski politiska mācība, kas nosaukta Konfūcija vārdā, ieguvusi Ķīnā reliģijas statusu un ārkārtīgi ietekmējusi visu tālāko Ķīnas vēsturi. Konfūcijs nav atstājis sistematizētu mācību. Viņa uzskati izklāstīti vairākās grāmatās, ko uzraksījuši viņa mācekļi un piekritēji. No šīm grāmatām var spriest, ka Konfūcijs nodevies galvenokārt morāli ētiskai mācībai un valsts pārvaldes jautājumiem.
Aplūkojamie objekti.
Konfūcija birzs. Coifā, Šanduņas provincē.
Nospiedums kultūrā.
Skolotāju diena Taivānā. To svin 28.septembrī, ievērojamā skolotāja Konfūcija dzimšanas dienā. Šai dienā pašvaldības publiski godina labākos skolotājus, bet bijušie skolnieki skolotājam pateicas, apciemojot tos personīgi vai nosūtot apsveikumu.
Saites.
Konfuciānisms.
Ķīnieši.
