Aliens

Seno babiloniešu astronomi 1400 gadus pirms eiropiešiem Jupitera kustības aprēķināšanai izmantoja ģeometrisku metodi

Seno babiloniešu astronomi, apsteidzot eiropiešu zinātniekus par 1400 gadiem, planētu kustības aprēķināšanai izmantoja ģeometriju. Šo sensacionālo atklājumu veica Humbolta universitātes Berlīnē zinātnes vēsturnieks Metjū Osendrijvers (Mathieu Ossendrijver), kurš iztulkoja un atbilstoši izskaidroja piecās māla plāksnītēs iespiestus ķīļraksta tekstus. Pētījums 2016.gada janvāra beigās publicēts žurnālā Science.

Seno babiloniešu astronomija

Seno babiloniešu astronomija attīstījusies no šumeru astronomijas. Šumeri jau 3000.g.pmē. rakstiski fiksēja savus astronomiskos novērojumus. Priesteri novēroja debess ķermeņu kustību, lai noteiktu zemkopības darbu laikus un Eifratas plūdu sākumu. Arī mūsdienās zināmie 12 zodiaka zvaigznāju nosaukumi ir saglabājušies no šumeru laikiem (Dvīņi, Vēzis, Lauva un citi).

Senie šumeri planētas identificēja ar dieviem.

Šumeru astronomija ļoti spēcīgi ietekmēja babiloniešu astronomus, kuri savu pirmo zvaigžņu katalogu sastādīja ap 1200.g.pmē.

Astronomija senajā Babilonijā bija jau sasniegusi eksaktas zinātnes līmeni. Babiloniešu astronomi, piemēram, aprēķināja Merkura kustības precīzāk par Hiparhu un Ptolemaju. Mēness apriņķošanas periodu apkārt Zemei babilonieši aprēķināja, kļūdoties tikai par 0, 4 sekundēm.

Babiloniešu matemātika balstījās uz šumeru seksagezimālo skaitīšanas sistēmu, kuru akādieši bija apvienojuši ar decimālo sistēmu. Lai atrisinātu problēmas, kuras bija radījusi divu dažādu skaitīšanas sistēmu savienošana, babiloniešu matemātiķi izmantoja speciālas tabulas. Tādējādi babilonieši, izmantojot šo rēķināšanas sistēmu, nonāca pie apbrīnojami lieliem skaitļiem. Kāda Kujundžikas pakalnā atrastā ķīļraksta tekstā ir matemātiska rinda, kuras gala iznākums mūsdienu skaitļos izteikts kā 195,955,200,000,000. Tas ir skaitlis, ar kuru vēl neoperēja pat Dekarta un Leibnica laikā.

VII gs.pmē. babilonieši izstrādāja jaunu pieeju planētu kustības noteikšanai, kuru vēlāk pārņēma un tālāk attīstīja senie grieķi.

Pēdējais babiloniešu astronomijas uzplaukuma periods bija laiks starp 400.- 200.g.pmē. Šajā laikā uzplauka arī astroloģija.

Seno babiloniešu astronomi - priesteri nelokāmi ticēja, ka notikumi uz zemes ir cieši saistīti ar debesu norisēm.

Senie babilonieši uzskatīja, ka tas, kurš var noteikt Jupitera ceļu, spēj prognozēt arī graudu cenas, laika apstākļus un ūdens līmeni Eifratas upē.

Nozaudētais gabals

Britu muzejs, XIX gs. veidojot savu kolekciju, ķīļraksta māla plāksnītes vienkārši savāca kastēs, izmantojot metodes, kuras mūsdienās par zinātniskām vairs neatzīst. Muzejs pirka Babilonas vai Urūkas drupās izraktas plāksnītes bez jebkādas izpratnes par to arheoloģisko kontekstu. Taču jau no 1880.gadiem zinātniekiem veidojās sapratne par ķīļrakstā uzrakstītajiem mezopotāmiešu astronomiskiem tekstiem.

Četras analizētās māla plāksnītes pētniekiem sagādāja īpašas grūtības, jo astronomiskajos aprēķinos tajās figurēja trapece. Līdz šim domāja, ka senie babilonieši astronomiskajos aprēķinos neizmantoja ģeometriju.

Nesen atšifrētā māla plāksnīte liek pārrakstīt matemātikas vēstures grāmatas. Pagājušā 2015.gadā Osendrijvers no saviem kolēģiem saņēma vairākas fotogrāfijas, starp kurām bija viena, kurā bija redzama agrāk Britu muzeja krājumos neievērota un neizpētīta māla plāksnīte. 2015.gada septembrī viņš devās uz Londonu, lai pats personīgi iztulkotu tekstu, kas uzrakstīts uz šīs māla plāksnītes.

Brūnajā māla plāksnītē, kura viegli ietilpināma rokas plaukstā, steidzīgi ievilktas saīsinātas ķīļraksta zīmes. Tās liecina, Osendrijvers raksta savā pētījumā, ka senie babilonieši Jupitera kustības aprēķiniem lietoja sarežģītu ģeometrisku metodi.

Kaut arī atšifrētājā plāksnītes tekstā Jupiters nav pieminēts, tomēr tā kustību izteicošie aprēķini zināmi no citām māla plāksnītēm.

Babiloniešu astronomi par 1400 gadiem apsteidza eiropiešus

Plāksnītes teksts, kuru Osendrijvers nesen atšifrējis, radīts laika periodā starp 350. un 50.g.pmē.

Zinātnieks savā rakstā paskaidro, ka plāksnītes laukumos saskatāma Jupitera kustības ātruma samazināšanās 60 un 120 dienas pēc tā parādīšanās pie apvāršņa. Ja zīmē grafiku, tad šī attiecība attēlojama divu savienotu trapeču formā. Katras trapeces laukums apraksta Jupitera kustību pa ekliptiku.
Patiesībā šī trapece neattēlo laukuma formu vai planētu konfigurāciju kosmiskajā telpā, sacīja Osendrijvers. Tā ir konfigurācija matemātiskajā telpā. Tā ir augstākās pakāpes abstrakcija, viņš turpināja.

Sengrieķu astronomi un matemātiķi plāksnītes tapšanas laikā ģeometriju izmantoja tikai, lai aprēķinātu reālas telpas lielumus, piemēram, planētu apļveida orbītas. Lai arī šodien to spēj izdarīt jebkurš matemātikas students, taču tas, ka tai laikā abstrakto ģeometriju izmantoja seno babiloniešu astronomi, nevienam līdz pat šim laikam nebija rādījies pat sapņos.

Fiziku vai nedaudz matemātiku studējis cilvēks bez grūtībām māk uzzīmēt grafikus, kur viens lielums parādīts attiecībā pret laika asi.

Pašreizējās matemātikas vēstures grāmatās teikts, ka šī ģeometriskā metode izgudrota Eiropā kaut kad ap 1350.gadu, kad Oksfordas zinātnieki, sadarbojoties ar Parīzes kolēģiem, pūlējās izprast objekta kustību. Rezultātā tika radīta tā sauktā Mertona vidējā ātruma teorēma, pēc kuras, vienā un tajā pašā laika intervālā vienmērīgi paātrināts ķermenis veic to pašu attālumu, kā ķermenis, kas pārvietojās ar konstanti nemainīgu ātrumu.

Tagad gan ir kļuvis skaidrs, ka vēstures mācību grāmatās būs jāizdara dažas korekcijas, jo babiloniešu astronomi jau 1400 gadus pirms eiropiešu matemātiķiem bija izstrādājuši savu tehniku aprēķinu veikšanai, balstoties uz šo principu.

Augšējais attēls: M.Osendrijvera atšifrētā plāksnīte, kas ļāva uzzināt par babiloniešu zināšanām abstraktajā ģeometrijā.

Avoti:
livescience.com
ancient-origins.net
dailymail.co.uk
nature.com
Cerams, V. K. 1982. Dievi, kapenes un zinātnieki. Rīga: Zinātne. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.