Babiloniešu astronomija
Astronomiskie novērojumi, kurus veica babiloniešu astronomi, lai sastādītu astroloģiskas prognozes, iezīmē pirmos cilvēka spertos soļus modernās zinātnes virzienā.
Apraksts. Attīstījusies no šumeru astronomijas, kas jau 3000.g.pmē. rakstiski fiksēja savus astronomiskos novērojumus, un tā ļoti spēcīgi ietekmēja babiloniešu astronomus, kuri savu pirmo zvaigžņu katalogu sastādīja ap 1200.g.pmē. Daudzi babiloniešu katalogos atrodamie zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumi ir šumeru izcelsmes.
Astronomija senajā Babilonijā bija jau sasniegusi eksaktas zinātnes līmeni. Jau pirms 3000 gadiem seno babiloniešu astronomi sastādīja zvaigžņu kartes un katalogus, fiksēja katru notikumu debesīs, to skaitā ar neapbruņotu aci redzamo planētu kustību. Babiloniešu astronomi, piemēram, aprēķināja Merkura kustības precīzāk par Hiparhu un Ptolemaju. Mēness apriņķošanas periodu apkārt Zemei babilonieši aprēķināja, kļūdoties tikai par 0,4 sekundēm. Babiloniešu astronomi jau bija sapratuši daudzu astronomisko notikumu cikliskumu un, balstoties 223 sinodisko mēnešu jeb tā saukto Sarosa ciklu, kas ilgst 18 gadus un 11,3 dienas, spēja prognozēt Saules un Mēness aptumsumus.
VII gs.pmē. babilonieši izstrādāja jaunu pieeju planētu kustības noteikšanai, kuru vēlāk pārņēma un tālāk attīstīja senie grieķi. Pēdējais babiloniešu astronomijas uzplaukuma periods bija laiks starp 400.- 200.g.pmē., šajā laikā uzplauka arī astroloģija. Astronomi - priesteri nelokāmi ticēja, ka notikumi uz zemes ir cieši saistīti ar debesu norisēm. Senie babilonieši uzskatīja, ka tas, kurš var noteikt Jupitera ceļu, spēj prognozēt arī graudu cenas, laika apstākļus un ūdens līmeni Eifratas upē.
Pašlaik zināmais senākais iespējamais ziemeļblāzmas vēsturiskais novērojums, redzēto parādību raksturojot kā “sarkanu spīdumu kas rietumos pacēlās pie debesīm un bija redzams 2 stundas,” ticis veikts Bābelē Nabukadnēcara II valdīšanas laikā, 567.gadā, naktī no 12. uz 13.martu, kas fiksēts ķīļrakstā māla plāksnītē.
Babilonieši savus atklājumus astronomijā pierakstīja ķīļrakstā uz māla plāksnītēm, no kuram daudzas ir uzietas senās ostas pilsētas Ugaritas drupās, mūsdienu Sīrijā.
Babiloniešu astronomiskie termini.
Astrologs/astronoms - t·upšar.
Komētas - ṣallummû.
Meteori - kakkabu rabû.
Halo - tarbaṣu.
Ziemeļblāzma - akukūtu (“sarkana blāzma”).
Ištaras zvaigzne - Venēra.
Astroloģija vai astronomija? Seno babiloniešu astronomija vēl nebija atbrīvojusies no mitoloģiskās domāšanas. Tā laika debesu vērotāji uzskatīja, ka Saules aptumsumi, komētas un citi astronomiski notikumi var ietekmēt notikumus uz Zemes, cilvēku dzīves, bet jo īpaši valdnieku un impēriju likteņus. planētas. Saule un Mēness u.c. debesu ķermeņi tika uzskatīti par dievu manifestācijām debesīs, kuru gribas un ietekmes noskaidrošanai bija svarīga nozīme Divupes civilizācijas cilvēku, jo īpaši valdnieku, ikdienas dzīvē.
Iespaids civilizācijā. Babiloniešus pamatoti uzskata par modernās astronomijas pamatlicējiem, no kuriem mācījušies un kuru zināšanas izmantojuši un tālāk attīstījuši seno grieķu, persiešu, indiešu, arābu un vēlākie Rietumeiropas jauno laiku astronomi. Lai arī babilonieši astronomiskos novērojumus nesāka tukšā vietā, bet tikai turpināja izmantot un pilnveidot šumeru uzkrātās zināšanas par debesu ķermeņiem, to novietojumu un kustību, taču tieši babilonieši, veicot sistemātiskus, ilglaicīgus zvaigžņu, planētu, Saules un Mēness novērojumus, kas cita starpā tika darīts tikai tāpēc, lai labāk varētu izdarīt astroloģiskos paredzējumus, lika pamatus mūsdienu zinātniskajai metodei, kurā būtiska loma ir eksaktai datu iegūšanai, apkopošanai, sistematizēšanai, to matemātiskai apstrādei un pārbaudīšanai ar atkārtotiem novērojumiem.
Līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa no babiloniešu debesu vērotāju un tajās saredzēto zīmju tulku kādreiz izdarītajiem pierakstiem, viņu sastādītās astronomiskās dienasgrāmatas ar savu precizitāti un aptuveni 600 gadu lielo aptvērumu veido neiedomājamu zinātnisku bagātību, kas sniedz bagātīgu materiālu gan Tuvo Austrumu politiskās, sociālās un ekonomiskās vēstures, senās astronomijas pētniekiem, gan arī praktiski noder mūsdienu astronomiem un ģeofiziķiem. Dienasgrāmatās pierakstīti gan ikdienišķi debesu ķermeņu kustības un atmosfērisko parādību novērojumi, gan tādas neparastas, ārkārtējas parādības un notikumi kā piemēram Haleja komētas ierašanās un Maķedonijas Aleksandra nāve. Lielākā babiloniešu astronomisko dienasgrāmatu plāksnīšu daļa nonāca Britu muzejā Londonā un līdz pat 1955.gadam gandrīz nekas no to tekstiem nebija publicēts. Materiālu apkopoja amerikāņu asirologs Ābrams Šahs (1915.–1983.g.) un pēc viņa nāves vairākos sējumos, laikā no 1998. līdz 2014.gadam, babiloniešu astonomiski astroloģisko plāksnīšu tekstus un to tulkojumus publicēja Šaha darba turpinātājs austriešu asirologs Hermanis Hungers.
Avoti.
Nīnives ķīļraksti. Aptuveni 3000 plāksnītes ar seno babiloniešu regulāri veikto astronomisko novērojumu pierakstiem un to astroloģiskiem skaidrojumiem XIX gs. uzgāja senās Babilonijas un Asīrijas pēdējās galvaspilsētas Nīnives drupās. Senākie plāksnītēs pierakstītie astronomiskie novērojumi bija izdarīti VIII gs.pmē., bet jaunākie – I gs.pmē.
Ugaritas ķīļraksti. Tajos arī ir ķīļraksta plāksnītes ar astronomisku saturu.
Lielākā babiloniešu astronomisko dienasgrāmatu plāksnīšu daļa nonāca Britu muzejā Londonā un līdz pat 1955.gadam gandrīz nekas no to tekstiem nebija publicēts. Materiālu apkopoja amerikāņu asirologs Ābrams Šahs (1915.–1983.g.) un pēc viņa nāves vairākos sējumos, laikā no 1998. līdz 2014.gadam, babiloniešu astonomiski astroloģisko plāksnīšu tekstus un to tulkojumus publicēja Šaha darba turpinātājs austriešu asirologs Hermanis Hungers.
Astroloģisko tekstu krājums Enūma Anu Enlil.
Raksti.
Seno babiloniešu astronomi 1400 gadus pirms eiropiešiem Jupitera kustības aprēķināšanai izmantoja ģeometrisku metodi.
Senākie rakstītie avoti par ziemeļblāzmu novērojumiem tapuši VII gs.pmē. Asīrijā.
Saites.
Babilonijas valsts (2003.-539.g.pmē.).
Šumeru astronomija.
