Bābele
Babilu, Kadingirra.
Viena no senās Divupes pilsētām, Babilonijas valsts centrs, viena no vislielākajām pilsētām antīkajā cilvēces vēsturē.
Nosaukums. Bab-Ili -„dievu vārti.”
Ir arī cits skaidrojums: babel – „sajaukums” senžīdu valodā, dēļ bībeliskās leģendas par valodu sajaukumu Bābelē.
Atrašanās vieta. Irāka, Divupes ziemeļu daļa, ap 50 (150???) km uz dienvidiem no Bagdādes, Eifratas upes kreisajā (austreņu) krastā, uz rieteņiem no Hillas pilsētas. Atrodas Akādas vēsturiskajā apgabalā.
Vēsture. Babilonas valsts galvaspilsēta.
Mītiskā vēsture. Marduks pilsētā ap 3450.g.pmē. būvēja milzīgu zikurātu kā raķešu starta platformu, kas nebūtu atkarīga no Enlila klana. Pēc Lielā piramīdu kara Enki vecākais dēls Marduks apšaubīja pretējās puses tiesības uz Divupes zemēm. Tādēļ viņš pieprasīja atļauju dibināt tur jaunu pilsētu – Bābeli. Pēc izsūtījuma Marduks pilsētā atgriezās 2024.g.pmē., tā pirmais darbs ir Esegilu tempļa atjaunošana. Tai pašā gadā Dievu konfliktā tiek pielietoti atomieroči un pēc atomsprādziena Sinajas kosmodromā radioaktīvais mākonis virzījās pāri Šumerai. Taču no visām valsts pilsētām Bābele tika skarta vismazāk. Tēva brīdināts, Marduks izveda pilsētas iedzīvotājus uz ziemeļiem. Palikušajiem viņš ieteica noslēpties zem zemes.
Pirmo reizi Bābele vēsturiskajos avotos minēta leģendā par Akādas Sargonu un Ūras II dinastijas dokumentos.
Lielāku nozīmi Bābele sāka spēlēt I Babilonijas dinastijas laikā (1894.-1595.g.pmē.), bet ķēniņa Hamurapa laikā izauga par lielāko politisko, kultūras un saimniecības centru ne tikai Divupē, bet arī visā Priekšāzijā. 1770.g.pmē. pilsētā bija rekordliels iemītnieku skaits - 60 000 iedzīvotāju.
1595.g.pmē. pilsētu iekaroja heti.
Ap 1518.g.pmē. nonāca kasītu varā.
XIII - XII gs.pmē. pilsētu divas reizes nopostīja asīriešu ķēniņi - Tukultininurta I un Tiglatpalasārs I. Pēdējais gan nespēja pilsētu noturēt.
I g.tk.pmē. sākumā par Bābeli cīnījās asīrieši un aramieši.
No 732.g.pmē. Bābele nonāca Asīrijas valsts varā.
Sargons II ieņēma pilsētu 710.-709.g.pmē. sakaujot elamiešu un haldiešu militāro savienību.
689.g.pmē. to ieņēma un nopostīja asīriešu armija ķēniņa Sinaheriba vadībā. Šis ķēniņš atriebās par sacelšanos un bija apņēmies pilsētu izdeldēt no zemes virsas. Iedzīvotāji tika izkauti tā, ka to līķi aizsprostoja ielas. Mājas sagrāva, Esagilas svētnīcu līdz ar troni iegaza Arahta kanālā. Visbeidzot pilsētā tika iepludināts upes ūdens, kas pārklāja ielas, laukumus un namus. Lai pilsētu iznīcinātu arī simboliski, Sinaheribs lika sabērt kuģos Bābeles zemi, aizvest to līdz Dilmūnai un izkaisīt vējā.
Ap 680.g.pmē. Sinaheriba pēctecis Asarhadons atkal pilsētu uzcēla no jauna.
Sinaheriba mazdēls ķēniņš Ašurbanapāls divus gadus turēja pilsētu aplenkumā, līdz arī to ieņēma, taču nesagrāva.
Ieņēma un nopostīja persiešu valdnieks Kīrs 539.g.pmē. pēc Nebukadnēcara nāves. Viņš bija pirmais iekarotājs, kas neko nepostīja.
626.g.pmē. varu pilsētā sagrāba ģenerālis Nabopalasārs, kas dibināja Bābelē jauno babiloņu ķēniņvalsti. Tā dēls Nebukadnēcars II to atkal padarīja par varenu - tā sasniedza lielāko varenību savā vēsturē.
538.g.pmē. Bābeli ieņēma persiešu ķēniņa Kīra karaspēks.
Pēc 482.g.pmē. sākušās babiloniešu sacelšanās pilsētu ieņēma un nopostīja persiešu ķēniņš Kserkss I. Viņš atteicās no Bābeles ķēniņa titula. Ne tikai formāli, bet arī faktiski likvidēja Babilonas valsti, pārvēršot to par parastu provinci (satrapiju).
Maķedonijas Aleksandra valdīšana. Kserksa I atstātās drupas savā atpakaļceļā no Indijas 331.g.pmē.(?) redzēja Maķedonijas Aleksandrs (citas ziņas, ka viņš it kā pats grāvis Bābeli un tās torni). Drupas viņu pārsteidza un šis iekarotājs lika 10 000 cilvēku, vēlāk arī visam savam karaspēkam te strādāt divus mēnešus, lai novāktu drupas. Lielīgais grieķis te plānoja uzcelt vienu no savām Aleksandrijām un atjaunot pilsētas spozmi. Viņš vairs nekad neatgriezās Maķedonijā, bet par savas iekarotās milzīgās valsts galvaspilsētu padarīja Bābeli. Pēc persiešu parauga dibināja ārkārtīgi greznu galmu un pieprasīja, lai augstmaņi klanītos viņa priekšā līdz zemei. Pats te arī nomira.
312.g.pmē. Bābele tika nodota vienam no Aleksandra karavadoņiem - Seleikam, kas netālu no Bābeles uzcēla savu galvaspilsētu - Seleikiju, un uz to pārvietoja lielāko daļu Bābeles iedzīvotājus.
No šī laika Bābele sāka zaudēt savu nozīmi. Ap ēru mijas laiku, kad te valdīja partieši, Bābele arvien vairāk iznīka un pārvērtās drupās. II gs.mē. tā ilnīgi pazuda no vēsturiskās skatuves.
Sasanīdu valdīšanas laikā piļu vietā bija palikuši vairs tikai atsevišķi nami.
Arābu viduslaikos līdz pat XII gs. te atradās tikai būdiņas.
Apārtējie iedīvotāji izmantoja celtniecībā pilsētas apdedzinātos ķieģeļus, tuvējā mūsdienīgā Hilla un daudzi apkārtējie ciemati celti no tiem. No tādiem ķieģeļiem celts pat modernais aizsprosts, kas atdala Eifratas ūdeņus no Hindijes kanāla.
Irākas diktators Huseins plānoja veikt milzīgus Bābeles atjaunošanas darbus, tostarp atjaunot arī slavenos Bābeles "gaisa dārzus."
Ievērojami postījumi esot senpilsētai nodarīti laikā no 2003.g. aprīļa līdz 2004.g. decembrim, kad šeit atradās ASV un Polijas okupācijas spēku kazarmas. To apgalvo UNESCO, tie saistīti ar zemes rakšanas un nolīdzināšanas darbiem.
Atklāšana un izpēte. Visuzskatāmākās ziņas par pilsētu sniedzis Hērodots un Artakserksa II ārsts Ktēsijs. Visspilgtāk Hērodots aprakstīja pilsētas mūri, ko uzskatīja par pārspīlējumu.
Izrakumus 1899.gada 26.martā sāka vācu arhitekts un arheologs Roberts Koldevejs Bābeles pils Kasras austrumu pusē. Vispirms viņs atdūrās pet milzīgo pilsētas mūri. Visgarām tam viņš uzgāja ciļņu drupas: 8 m pomā ap 1000 fragmentu, bet uz 300 m garo cilni tādu varētu būt 37 000! Darbs bija ārkārtīgi smags, jo bija ārkārtīgi biezs gruvešu slānis – no 12 līdz pat 24 m! Pētnieks ar vairāk kā 200 strādniekiem raka varāk kā pusotru gadu desmitu.
Koldeveja atraktais mūris izrādījas 7 m biezs.
Izrakumi Bābelē radīja secinājumus, ka Bībeliskajam radīšanas mītam ir mezopotāmiskas saknes, kā arī radīja asas diskusijas par tēmu: „Bībele un Bābele.” Tiesa, vairums atradumu datēti ar VII gs.pmē.
1914.gada izrakumos tika atsegti Ištaras vārti.
Arhitektūra. Pilsētas plāns bija izstiepts taisnstūris, kam cauri tecēja Eifrata.
Milzīga pilsēta ar pilīm, tempļiem, gaisa dārziem un zikurātu. Lielākā no visām pilsētām Austrumos. Tā ir vislielākā pilsēta mūra iekšpusē arī pasaulē. Vēsturnieki uzskata, ka pilsētā ap 3000.g.pmē. dzīvojuši 200 000 iedzīvotāji.
Pilsēta bija apjozta ar trim mūriem ar sargtorņiem. Bija 8 vārti, nosaukti dievu vārdos. Uz tiem no pilsētas centra veda 8 platas ielas - tās bija domātas reliģiskām ceremonijām. Svarīgākā no tādām ielām veda uz Ištaras vārtiem. Tā bija flīzēta ar krāsainām flīzēm, gāja uz Bābeles galveno svētnīcu - Esagilu.
Nebukadnēcara laikā pilsēta tika atjaunota no drupām, sākās Emaha un Esagilas, kā arī Ninurtas svētnīcas un vecākā Ištaras tempļa pārbūve. Viņš atjaunoja Arahtas mūri un uzcēla pirmo akmens tiltu pār Eifratu un Libilhigalas kanālu. Viņš izbūvēja pilsētas dienvidu daļu ar tās pili, izrotāja Ištaras vārtus ar krāsaini glazētiem dzīvnieku cilvēciņiem. Plaši būvniecībā tika izmantotas velves.
Aplūkojamie objekti.
Dievu vārti.
Bela templis. Uz tā sienām bijuši gleznojumi ar cilvēkiem-hibrīdiem. Tā rakstīja Bēross. Nav zināms vai saglabājušis līdz mūsdienām.
Etemenanki zikurāts jeb Bābeles tornis. "Svētnīca - sakari starp debesīm un zemi."
Celts ap 700.g.pmē. Atrastas māla plāksnītes ar precīziem tempļa izmēriem. To izprojektējis (pēc „Enum eliš...”) un uzbūvējis pats Marduks. Žīdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs par torņa celtnieku min leģendāro ķēniņu Nimrodu.
Tā augstums bijis 91 m, pamatu platums arī 90 m. 1.stāvs bija 33 m augsts, 2.stāvs – 18 m, 3., 4., 5. un 6. stāvi – pa 6 m. Virsotnē atradās 15 m augstā Marduka svētnīca klāta ar zeltu un izrotāta ar ziliem ķieģeļiem.
Hērodots, kurš pats tur bijis ap 458.g.pmē., apraksta to šādi: „ Svētnīcas (tempļa) vidū uzcelts pamatīgs tornis, vienu stadiju (aptuveni 185 m) garš un vienu stadiju plats, un uz šā torņa atrodas vēl viens tornis, uz tā nākamais un tā tālāk līdz astoņiem torņiem. Šo torņu ārpusē ierīkotas kāpnes, pa kurām kāpt augšup, un, kad ir uzkāpts līdz vidum, tur atrodas atpūtas vieta ar sēdekļiem. Uz augšējā torņa atrodas liels templis, un šajā templī ir liela gulta, pārklāta ar skaistām segām, un tās priekšā zelta galds. Naktīs šeit nedrīkst uzturēties neviens cilvēks, izņemot vienu sievieti, ko no visām zemes sievietēm izvēlējies dievs. Tā stāsta haldieši, kas ir šī dieva priesteri. Šie priesteri stāsta arī ... dievs pats attiecīgā brīdī ienākot templī un guļot uz kušetes... Bet, kad dievs ierodas, sieviete pa nakti tiekot ar viņu ieslēgta.”
Pēc Hērodota ziņām pie zikurāta lejas svētnīcas atradās Marduka statuja, kas kopā ar troni, kājsoliņu un galdu svērusi 800 talantu (23 700 kg) un esot bijusi atlieta no tīra zelta. Pēc tam ļaudis platā straumē varējuši kāpt augšup uz pirmos tāvu 33 m augstumā, bet augstāk varējuši doties tikai priesteri pa slepenām kāpnēm.
Šodien no viņa atlikušas tikai pamatu drupas. Kodevejs uzraka milzīgus pamatus. Šis tornis bija sagruvis jau Hamurapa laikā. Pilsētnieki sagrautā torņa vietā uzcēluši citu – jaunāku.
Par šo zikurātu vēstīts 1.Mozus grāmatā ( 11.nod.3,4 ).
Nabopalasars: „Tai laikā Marduks man pavēlēja Bābeles torni, kas jau pirms manis bija sācis grūt, uzcelt, tā pamatu stingri nostiprināt pi pazemes krūts, bet smaili vērst pret debesīm.”
Nebukadnēcars: „Es līdzēju uzlikt Etemenanki smaili, lai tā varētu sacensties ar debesīm.”
Nospiedums kultūrā.
Pītera Brēgela Vecākā glezna "Bābeles tornis." (1563.g.).
Esegila templis. („Lielo Dievu māja” vai "Galvas pacelšanas māja"). Galvenā Bābeles svētnīca uz kuru veda plata iuela. Atjaunoja pēc Marduka atgriešanās no izsūtījuma 2 024.g.pmē. Tā orientācija bija tāda, ka virsotne norādīja tieši uz spožāko zvaigzni Auna zvaigznājā – Iku.
Pilsētas dubultais mūris. Mūri kā pirmo izrakumos uzgāja Koldevejs 1899.gadā. To uzcēla ķēniņš Nabopalasars ap 600.g.pmē. Mūru konstrukcija bija grandioza. To savulaik aprakstījis Hērodots, un šis apraksts ticis uzskatīts par pārspīlējumu. Tie bija 25 m augsti, un katru parasti veidoja iekšējā un ārējā siena, starp kurām bija pildījums. Nostāsti vēsta, ka triju dzīvnieku skulpturālie tēli bijuši arī uz mūru un vārtu augšējās malas. Mūsdienās no mūriem visai maz palicis, jo drīz vien pēc Bābeles sagrāves 539.gadā mūru ķieģeļi tika ņemti kā būvmateriāli apkārt esošo mājokļu būvei.
Ārējais mūris. Ārējā mūra garums bija vismaz 12 km. Ārējo mūri veidojošāas divas sienas: pirmā iekšējā bija 7 m bieza, tad sekoja 12 m plata starpa, kas laikam bijusi pildīta ar zemi, un visbeidzot 7.8 m bieza ārējā siena no apdedzinātiem ķieģeļiem. Tās priekšā bija 3.3 m biezs grāvja mūris un t’priekšā bija atradies grāvis, kuru pildīja ar ūdeni. Uz mūra ik pa 50 m bija sargtorņi un Ktēsjs min to skaitu – 250. Šis ūris bija vislielākais pilsētas nocietinājums, kādu pasaule jebkad redzējusi. Ar tā platumu pietika, lai uz mūra varētu apgriezties pat četrjūga rati.
Iekšējais mūris. Iekšējais mūris ieskāva pilsētas centru, tā garums ir 8,5 km. Tā kopējais platums – 20 m. Pēc Koldeveja aprēķiniem mūrim bija ap 36 sargtorņi. Mūrī bija astoņi vārti: Ištaras, Marduka, Zababa, Uraša, Šamaša, Adada, Karaliskie un Enlila vārti.
Ištaras vārti. Pirmo ar zilu glazūru klātu ķieģeļa gabalu Babilonas drupās 1887.gadā uzgāja vācu arheologs Roberts Koldovejs. Toreiz viņam ne prātā nenāca, ka pateicoties šim atradumam viņš izdarīs nozīmīgus arheoloģiskus atklājumus. 1899.gadā Koldovejs atgriezās Babilonas drupu vietā un sāka izrakumus, kuru laikā cita starpā 1902.gadā tika atsegti arī tā saucamie Ištaras vārti, tā ka to atklāšanas gads ir 1902.
Tie ir dižākie un iespaidīgākie vārti Bābeles iekšējā pilsētas mūrī. Augstumā tādi paši kā pilsētas mūri, ar pamatiem, kuri sniedzās 15 m dziļumā. Arī ceļu uz vārtiem ieskāva augsti mūri un it visu klāja ciļņi no īpaši glazētiem ķieģeļiem. Uz to zilā fona bija attēloti trīs dzelteni dzīvnieki: pirmie – lauvas (tolaik Tuvajos Austrumos visai izplatīti), otrie – vērši (daži pētnieki domā, ka tie bijuši tauri, mūsdienu govju priekšteči, kuri tai apvidū izmiruši XVII gs. vidū ), trešie – pūķi Siruši (vārda aptuvenā nozīme ir „mirdzošā čūska”). Koldevejs, bet it īpaši beļģu zoologs Bernārs Hevelmans, izteikuši hipotēzi, ka pūķis varētu būt tolaik reāli eksistējošs dzīvnieks, jo tas attēlots tikpat reālistiski kā abi pārējie dzīvnieki.
Vēl šodien 12 m augstais vārtu mūris ir iespaidīgākais, kas palicis pāri no Bābeles. Tā atveids šodien ir viens no interesantākajiem apskates objektiem Berlīnes Vēstures muzejā.
Procesiju iela. Šo ielu 23 m platumā izbūvējis ķēniņš Nabukadnēcars. Tā gāja līdz Ištaras vārtiem un bija paredzēta Marduka procesijām. Šis ceļš līdzinājās milzīgai aizai, jo abās pusēs slējās 7 m augstie pilsētas nocietinājumi.
Nebukadnēcara II pils. Tā bijusi milzīgs pils komplekss, kuru ķēniņš visu laiku paplašināja. Ķēniņš apgalvoja, ka esot to uzcēlis 15 dienās.
Semiramīdas gaisa dārzi. Viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Ķēniņienes Šamamuratas valdīšanas laikā IX gs.pmē. "gaisa dārzi" bija tikai uz māju jumtiem, bet īstos ierīkoja ķēniņš Nabukadnēcars II vēlāk - VI gs.pmē.
Atradumi.
Nabukadnēcara uzturdevu saraksti. Atrada vācu arheologi un pirmo reizi daļēji publicēja E.F.Veidners 1939.gadā.
Nospiedums kultūrā.
Kristīgajā mitoloģijā kļuvis par grēcīgas pilsētas apzīmētāju.
Mūsdienās Bābeles nosaukums kļuvis par apzīmētāju pilsētām ar lielu tautu un kultūru sajaukumu.
Saites.
Divupes kultūras centri.
Babilonijas valsts (2003.-539.g.pmē.).
