Aliens

Vai beidzot atrisināts noslēpums, kā senie ēģiptieši transportējuši akmens bluķus piramīdu celtniecībai?

Senie ēģiptieši piramīdu celtniecībai paredzētos smagos akmens bluķus transportējuši milzīgās koka ragavās, kuras strādnieki vilkuši pa tuksneša smiltīm. Lai ragavas labāk slīdētu un samazinātu kustību apgrūtinošo berzi, senēģiptiešu strādnieki smiltis aplējuši ar ūdeni, - tā secinājusi starptautiska fiziķu komanda, kura pētījusi berzes un ūdens satura daudzuma attiecības dažāda veida smiltīs.

Pētījumā, kas publicēts žurnāla "Physical Rewiew Letters" 29.aprīļa numurā, pierādīts, ka Ēģiptē sastopamais smilšu tips kļuva slidens pēc tam, kad tām piejauca ūdeni, kas atviegloja milzīgo, piramīdu celtniecībā izmantoto akmens bluķu pārvietošanu. Pētījumu, sadarbībā ar Nīderlandes, Francijas un Irānas zinātniekiem, veica Vācijas Zāras universitātes fiziķi Kristiāna Vāgnera vadībā.  

Vēstures mīkla - kādā veidā senie ēģiptieši transportējuši milzīgos akmens bluķus piramīdu celtniecībai?

Viena no lielākajām, ar Ēģiptes piramīdām saistītajām mīklām ir formulējama jautājumā: kā lielie akmens bluķi transportēti līdz celtniecības vietai, pāri tuksnesim? Kaļķakmens bloki, piemēram, Lielās piramīdas celtniecībai iegūti netālu esošajās akmeņlauztuvēs, bet piramīdas apšuvumam izmantotais Turas kaļķakmens izlauzts akmeņlauztuvēs, kuras atradās Nīlas upes pretējā krastā.

Tomēr, pat neskatoties uz nelielo attālumu, apmēram divas tonnas smago kaļķakmens bloku transportēšana bija sarežģīta un droši vien prasīja daudzu tūkstošu strādnieku darbaroku. Mūsdienu cilvēkam grūti iztēloties, kā senie ēģiptieši ragavās, bez modernās tehnikas palīdzības, pa smiltīm vilkuši smagas kravas. Šo jautājumu vēl vairāk sarežģī fakts, ka 25 līdz 80 tonnas smagie granīta bloki, kas pilnībā noklāj Lielās piramīdas Valdnieka kameru, iegūti Asuānas akmeņlauztuvēs, kas no Gīzas atrodas 800 kilometru attālumā. Vispirms granītu baržās transportēja pa Nīlas upi līdz Gīzai, pēc tam blokus ievietoja ragavās un vilka pāri smiltīm uz celtniecības vietu.

Apgalvot, ka lielo akmens bluķu transportēšanai izmantotas ragavas, kuras strādnieki, sasprindzinot visus muskuļus, vilka pa Ēģiptes tuksneša smiltīm ir tehnoloģisks analfabētisms, teiktu alternatīvie vēsturnieki. Ragavu slieces taču iegrimtu vai iebuksētu smiltīs ar visu smago kravu un tur arī paliktu. Un viņiem ir pilnīga taisnība. Gandrīz jāpieļauj doma, ka lielo, smago akmens bluķu transportēšanai izmantotas mūsu civilizācijai nepazīstamas, noslēpumaino atlantu pēcteču saglabātas vai citplanētiešu atvestas supertehnoloģijas, - apmēram šādu skaidrojumu piedāvā netradicionālo vēstures versiju popularizētāji.

Tagad jaunais starptautiskās fiziķu komandas izdarītais atklājums, ka berze starp smilšu graudiņiem un ragavu sliecēm samazinās, samitrinot smiltis ar ūdeni, beidzot šo mistēriju būs atrisinājis. Vai pēc šī nozīmīgā atklājuma jums vēl nepieciešamas visas šīs eksotiskās teorijas par lemūriešu, atlantu un citplanētiešu tehnoloģijām, piemēram, antigravitācijas iekārtu izmantošanu, lai izskaidrotu kā piramīdu celtnieki pārvietojuši daudzas tonnas smagās būvdetaļas? Zinātnē labi zināmais „Okama bārdas naža” princips noraida sarežģītu teoriju izmantošanu, ja parādību var izskaidrot ar vienkāršākām, empīriski (eksperimentāli) pierādāmām teorijām.

Seno ēģiptiešu sienu gleznojums dod fiziķiem pavedienu.

Sienu gleznojumā, kas grezno ar 1800.g.pmē. datētas ietekmīgā Augšēģiptes 15.noma vietvalža Džehutihotepa (Djehutihotep) kapenes, attēloti 172 vīri, kas ar virvēm ragavās pa smiltīm velk milzīgu statuju. Ragavu priekšgalā stāv kāds strādnieks, kurš ragavu ceļā uz smiltīm lej ūdeni, bet cits strādnieks, kā redzams šajā gleznojumā, to piegādā. Eģiptologi šo detaļu ar ūdens liešanu interpretē kā reliģisku rituālu, livescience.com paskaidroja Amsterdamas universitātes fizikas profesors Daniels Bons.

Rituāls vai praktisks paņēmiens, ko senie ēģiptieši izmantoja berzes samazināšanai starp smiltīm un ragavu sliecēm?

Vāgneru un viņa kolēģus, pētot Džehutihotepa kapeņu sienu gleznojumu, interesēja jautājums, vai ūdens liešana tomēr nebija praktiska darbība berzes mazināšanai starp ragavu sliecēm un smiltīm, nevis reliģisks rituāls. Šo domu Vāgneram ierosināja jau senāks pētījums, ko viņš kopā ar savu kolēģi Jorgi Fisčinu (Jorge Fiscina) veica 2007.gadā. Jau toreiz izdarītie eksperimenti pierādīja, ka smiltīm nelielā daudzumā pievienots ūdens samazina smilšu berzi.

Lai pierādītu savu jauno teoriju, Vāgners un viņa kolēģi, mērīja pretestību, velkot improvizētas ragavas pa dažādu tipu smiltīm. Fiziķu komanda, vadoties pēc senēģiptiešu paraugiem, izgatavoja mērogā samazinātas 11 x 7,5 cm lielas polivinilhlorīda ragavas ar noapaļotām malām. Uz tām novietoja svarus tā, lai tie radītu spiediena spēku 250 kilogrami uz vienu kvadrātmetru, kas varētu atbilst piekrautām piramīdu celtnieku ragavām. Pēc tam ragavas, izmantojot stiepes mērītāju, vilka, novērtējot, cik daudz spēka vajadzīgs, lai tās kustētos. Eksperiments ļāva pētniekiem aprēķināt berzes dinamisko koeficientu. Lai arī fiziķu komanda atklāja, ka ūdens berzi tiešām mazina, līdz pat 50%, tas nebija tāpēc, ka ūdens ļautu smiltīm brīvi plūst, gluži otrādi, vilkšanu atviegloja smilšu salipšana.

Izveidojas betonam līdzīga virsma.

Pētījuma gaitā zinātnieki ātri vien saprata, ka galvenais berzes iemesls ir sausu smilšu plūstošā daba. Sausās smiltīs smilšu graudiņi brīvi viens otram plūst garām, veidojot smilšu kaudzes, kas apgrūtināja ragavu vilkšanu. Bet, piejaucot smiltīm ūdeni, graudiņi salīp kopā, izveidojot stingrāku, betonam līdzīgu virsmu, un pa šādu virsmu ragavas vilkt bija daudz vieglāk, nekā pa sausām smiltīm. Šo apstākli Vāgners konstatēja 2007.gadā, kad veica līdzīgus eksperimentus.

Vienā no pētītajiem smilšu tipiem, berzes dinamiskais koeficients, ūdens daudzumam smiltīs sasniedzot 5%, samazinājās gandrīz uz pusi. Šis tips ir līdzīgs tam smilšu veidam, kas sastopamas Ēģiptes tuksnešos. Rezultāti liek domāt, ka senie ēģiptieši mitrinājuši smiltis, lai atvieglotu milzīgo bluķu transportēšanu. Ēģiptes tuksneša smiltis sastāv no dažāda izmēra graudiņiem. Pētnieki atklāja, ka smiltīs ar vienāda izmēra graudiņiem berze samazinās daudz mazāk, nekā Ēģiptes tuksneša smiltīs. Tas izskaidrojams ar to, ka par „polidipersīvajām” zinātniski sauktajās smiltīs dažāda izmēra smilšu graudiņi salīp kopā daudz ciešāk, nekā smiltīs ar vienāda izmēra graudiņiem.

Kas par daudz, tas par skādi!

Pētot tālāk, fiziķi atklāja, ka smiltīs pievienotā ūdens daudzumam pārsniedzot 5%, berze atkal palielinās. Dažos gadījumos, kad ūdens daudzums smiltīs sasniedza 10%, berze bija pat lielāka, nekā sausās smiltīs. Pagaidām zinātniekiem nav skaidrs iemesls, kāpēc mitrākās smiltīs berze atkal palielinās, Vāgners paskaidroja.

Attēls: Džehutihotepa (Djehutihotep) kapeņu sienas gleznojuma (~1800.g.pmē.) fragments, kurā redzams, kā strādnieks lej ūdeni milzīgu statuju vedošu ragavu slieču priekšā.

Avoti:
physicsworld.com
livescience.com
en.wikipedia.org
Kenjons, Duglass, Dž. 2008.g., „Aizliegtā Vēsture.” Rīga, "Avots."